Ierosme diskusijai

Par vienvalodību, daudzvalodību un atvērto zinātni

Ievada vietā

Iemesls šim rakstam bija jau ilgākā laika periodā vērotā, racionāli ne vienmēr izprotamā Latvijas zinātnes pārvaldība. IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta vizīte Ventspils Augstskolā un iespēja klātienē iepazīties ar Latvijas augstākās izglītības un zinātnes politikas pārvaldītājiem pārliecināja mūs par nepieciešamību mēģināt rosināt publisku diskusiju par zinātnes izpratni Latvijā. Vizītes laikā uzzinājām daudz interesanta par valodniecību, par ko vēlamies labprāt padalīties ar kolēģiem - pētniekiem un augstskolu mācībspēkiem. Uzzinājām, piemēram, ka valodnieku funkcija ir valodas jautājumu popularizācija, ka par pētniecību neatkarīgi no zinātnes nozares var runāt tikai tad, ja tā iekļauta Scopus un/vai Web of Science datu bāzē, ārpus tās pētniecības nav, ka šī atrašanās nosauktajās datu bāzēs ir faktiski vienīgā starptautiskuma pazīme. Kas no tā izriet, ja risinām šo tēmu tālāk: lielākā daļa humanitāro zinātņu pārstāvju ir liekvārži, izdevniecības (Latvijā u.c. valstīs) var pievērsties izklaides žanram, labākajā gadījumā populārzinātniskajai literatūrai, ja vien tās nenolemj iekļūt IZM ieteiktajās datu bāzēs. Ko darīt ar latviešu valodu? Varētu jau pāriet uz angļu valodu, jo pat plaši lietotās franču un vācu valodas pārstāvniecība šajās datu bāzēs ir gaužām niecīga. IZM ierēdne, iespējams, neliela apjukuma dēļ, tikšanās laikā kā argumentu izmantoja pat "tumsonības" jēdzienu. Šis jēdziens tomēr var būt abpusēji griezīgs. Šobrīd daļā sabiedrības ir nostiprinājusies pārliecība, ka IZM ir viena no ministrijām, kur atsevišķu departamentu sniegums stratēģiskā mērogā ir vājš, ar zemiem rezultatīviem rādītājiem, par ko liecina kaut vai konstruktīvu, daudzpusīgu, regulāru diskusiju trūkums ar iesaistītajam pusēm par izglītības un zinātnes virzību Latvijā. Aiz atsevišķu ierēdņu - birokrātu - žargona, kurš apgūts un aprobēts, piemēram, kādā ASV universitātes studiju programmā vai burtiski pārcelts no pasaules informatīvās plūsmas angļu valodā, faktiski tiek veicināta zinātnes noslēgtība, parādība, kas nav sveša Eiropas zinātniskā diskursa pētniekiem.1

Minētā saruna nenoliedzami bija ievērības cienīgs ierēdniecības un nozares pārstāvju saziņas paraugs, taču pievērsīsimies mūsuprāt Latvijas zinātnes telpai būtiskiem jautājumiem cerībā, ka līdz šim galvenokārt kabinetos un šaurā lokā notikušās apspriedes vai risinātās diskusijas varētu turpināties publiskajā telpā.

Par valodu izvēli un zinātni sabiedrībai

Pirms uzsākt šo diskusiju, uzdevām sev divus jautājumus: kā noteikt, kas ir kvalitatīva pētniecība konkrētā nozarē, apakšnozarē, jomā, konkrētā tēmā un - kā panākt savu pētījumu rezultātu reālu pieejamību?

Saprotot nepieciešamību izvērtēt zinātniskās darbības rezultātus, kas parasti aktualizējas saistībā ar bāzes finansējuma piešķiršanu augstskolām un pētniecības institūtiem, ir pamatoti sagaidīt profesionālu zinātnes pārvaldības jautājumu risināšanu, kam priekšnosacījums ir izpratne par Latvijas zinātni kopumā, konsultācijas ar nozari un tās apakšnozares pārstāvošām organizācijām, respektējot faktu, ka zinātne, arī Latvijā, ir pietiekami sarežģīta un sazarota un ka pasaules praksē ne velti ir izveidojušās gan nozaru vai apakšnozaru asociācijas, gan atbilstoša pētnieciskā literatūra iespiedformā un elektroniski, kas apkopota specializētās datu bāzēs, gan nozarē dominējošā publikāciju valodu izvēle (piemēram, vācu valodas speciālistiem tā būs vācu valoda, krievu lingvistiem - krievu, un latviešu valodniekiem - galvenokārt jau latviešu valoda), gan savs adresāts, gan arī priekšstats par nozarē valdošajām kvalitātes prasībām. No IZM tiek sagaidīta arī zinātnes pārvaldības institūcijām atbilstoša profesionāla komunikācija, ko raksturo spēja paskaidrot pieņemto lēmumu pamatotību, korekts komunikācijas stils, kas orientēts uz pārliecināšanu, nevis uz "vienīgā pareizā" viedokļa uzspiešanu.

Vispirms pievērsīsimies atvērta tipa zinātnes jautājumam saistībā ar valodas izvēli. Atvērtā tipa zinātne nozīmē nepieciešamību veidot zināšanu pārnesi sabiedrībā gan šaurākā, gan plašākā izpratnē. Zinātnieku aprindās ir pieņemts pētījuma rezultātus prezentēt un aprobēt vietējās un starptautiskās konferencēs, kā arī publicēt zinātniskajās monogrāfijās, konferenču izdevumos, zinātniskajos un populārzinātniskajos izdevumos u.c. Rezultātu publicēšana starptautiskajā vidē šodien ir kļuvusi par pašsaprotamu arī Latvijas valodnieku vidē neatkarīgi no piederības noteiktai apakšnozarei un neskatoties uz ierobežoto atbalstu no valsts puses. Angļu valoda starptautiskajās zinātnieku aprindās kalpo kā lingua franca, tiesa gan, ar izņēmumiem, jo nez vai romānistam, aizbraucot uz konferenci Francijā, būs jāreferē angliski. Un tādu piemēru apakšnozaru vidū ir ļoti daudz, jo vēl jau nav izzudušas valodas, piem., arī latviešu valoda, kura pasaules valodu saimē nebūt nav uzskatāma par mazo valodu. No vienas puses, jāatzīst, ka ar šo vienu lingua franca tiek nodrošināta piekļuve pētījumiem daudzviet pasaulē, taču no otras puses - veidojas vienas valodas hegemonija (Deivida Kristala formulējumā - valodas imperiālisms) globalizācijas procesā, kas var kļūt par šķērsli attīstībai, kā tas jau ir izpētīts attiecībā uz latīņu valodu kā sava laika zinātnes lingua franca. Tieši pateicoties dzimtās valodas kompetencei iespējams nodarboties ar niansētiem lingvistiskās pētniecības jautājumiem, un tikai valodiskās jaunrades iespējas noved pie risinājumiem. Šīs lingua franca un dzimtās valodas, kas nav angļu valoda, attiecības zinātniskajā diskursā ir plaši pētīta problēma Eiropas valstu nacionālajās valodniecībās. Diemžēl Latvijā par to vēl nediskutē. Par būtisku ieguldījumu pētniecības vienveidīguma un hegemonijas novēršanā tiek uzskatīts valsts vai Eiropas Savienības atbalsts daudzvalodībai zinātnē. Starptautiski pazīstamais vācu zinātnes valodas pētnieks K. Ēlihs (Ehlich, 2006: 27-29) saskata vairākus būtiskus ieguvumus zinātnē šādas daudzvalodības rezultātā: tā spēcina zināšanu ieguves procesu, veido stiprāku saikni starp zinātni un sabiedrību, nodrošinot "valodisko" piekļuvi zinātniskajiem procesiem un norisēm sabiedrībai, kuras nodokļi ir nodrošinājuši šo pētniecību, tā veicina demokrātisku sabiedrības un zinātnieku saziņu un savstarpēju tuvināšanos, kā arī attīsta nacionālo zinātnes valodu un nostiprina to ne tikai humanitārajās un sociālajās zinātnēs, bet arī dabaszinātnēs.2

Angļu valoda kā publikācijas valoda zinātnisko rezultātu atspoguļošanā dominē IZM atzītajās divās starptautiskajās datu bāzēs, kas faktiski ir virzība uz slēgtā tipa zinātnes ieviešanu un nostiprināšanos Latvijā. Brīvpieejas datu bāzes nodrošinātu iespējas lasīt un publicēt pētījumu ne tikai angļu, bet arī citās Eiropā plašāk lietojamās valodās, piemēram, franču, krievu, spāņu, vācu u. c., tāpat arī mazāk izplatītās valodās (sk., piemēram, valodniecības publikācijas apkopojošo vietni Lin|gu|is|tik3). Brīvpieejas izdevumu indeksācija starptautiskajās datu bāzēs nodrošina izdevumu zinātnisko kvalitāti. Lai izdevumu iekļautu indeksētajā datubāzē, tam ir nepieciešama starptautiska redkolēģija, rakstu anonīma recenzēšana (peer review), pievienota anotācija angļu valodā u.c. Humanitāro zinātņu jomas izdevumi tiek indeksēti, piemēram, šādās datu bāzēs: Language and Language Behavior Abstracts (LLBA), ProQuest, EBSCOhost Humanities International Complete, ERIH PLUS (European Reference Index for the Humanities and the Social Sciences) u.c. Mūsu pārliecība ir, ka mēs Latvijā nevaram atļauties humanitārajās zinātnēs publicēties tikai angļu valodā, atstājot latviešu valodai vienīgi popularizācijas funkciju, kā tas izskanēja iepriekš minētajā tikšanās reizē. Tas novestu pie latviešu valoda stagnēšanas, un angļu valoda neizbēgami visai ātri iespiestos arī citās jomās, kā tas vēsturiski valodu kontaktu rezultātā jau ne vienreiz vien ir noticis. Par šādu iespējamību brīdina sociolingvisti visā pasaulē, atsaucoties uz diskursu noplicināšanas praksi. Domājot tālākā perspektīvā - ko darīsim, ja par globālo valodu kļūs cita, piemēram, ķīniešu valoda?

Vai humanitāro zinātņu pētnieki raksta angļu valodā ārzemniekiem vai latviešu valodā savai sabiedrībai? Domājams, ka vispirms jau Latvijas sabiedrībai. Mums vēl ir pietiekami daudz cilvēku, kam nacionālās identitātes un nacionālās kultūras lietas ir svarīgas. Uzskatām, ka Latvijas valodnieku pienākums ir publicēt savus pētījuma rezultātus vispirms jau šeit, Latvijā, un latviešu valodā, protams, esot atvērtiem arī citām valodām un lingvistiskajām kultūrām, ja tas atbilst pētniecības tematikai, mērķim, taču tas nevarētu būt pašmērķis. Daži temati starptautiskai apritei ir labvēlīgāki, citi tomēr īsti neļaujas internacionalizēties. Lielais jautājums - vai valsts naudu pētniekam labāk izlietot sava nacionālā materiāla pilnīgākai izpētei, lai paliek nākamajai paaudzei kaut kas fundamentāls, vai pūlēties un raustīties kaut ko pasniegt uz ārieni un iekļūt datu bāzē, tomēr līdz ar to atraujot laiku un enerģiju no galvenā mērķa un virziena. Jāmeklē kompromiss, taču saprāta robežās.

Par atvērta tipa zinātni

Latvijas ierēdniecībai, šķiet, ir ļoti tuvredzīgs skatījums uz ilgtspējīgas zinātnes politikas veidošanu un zinātnes decentralizāciju valstī. Gan Eiropas Savienībā, gan citās valstīs šobrīd sabiedriskajā telpā notiek diskusijas par pāreju no slēgtā tipa zinātnes uz atvērtā tipa zinātni. Skats uz nākotnes tendencēm, analīze par ES un pasaules valstu attīstību, Latvijas situācijai piemērota, reāla zinātnes attīstības scenārija izstrāde būtu atzīmējama kā viens no ierēdņu izmērāmajiem darba rezultātiem. Par atvērtā tipa zinātni īpaši aktīvas diskusijas šobrīd notiek gan angliski runājošajās zemēs, gan pašā Eiropas Savienībā. Slēgtā tipa zinātne Latvijai ilgtermiņā var izrādīties par dārgu, taču arī attīstītajās valstīs ir bažas par tās pieejamību un efektīvu izmantojamību. Slēgtā tipa zinātnes iekštelpā nereti notiek balsu un kapitāla pārdale. Tiek pieminēta citējamība kā kvalitātes mērs, taču nav atbildes uz zinātnes dubultmorāles gaismā arvien biežāk dzirdēto aicinājumu - "citē mani, es citēšu tevi", "esam par EUR 9000 nopirkuši sev vietu" slēgtā tipa zinātnes datu bāzē, kur vēl katrs publicējums var radīt papildu izmaksas, turklāt tādējādi pēc būtības veicinot zināšanu importu, nevis eksportu. Slēgta tipa zinātne nozīmē, ka tajā nevar būt pārstāvēti visi šobrīd pasaulē nozīmīgākie zinātnisko rakstu krājumi, taču tie, kas tur atrodami, nebūt neveicinās atsevišķu zinātņu apakšnozaru attīstību. Eiropadomē, izvērtējot šo zinātnes noplicināšanas sistēmu pasaulē, 2016. gada 27. maija atzinumā minētas vairākas būtiskas lietas. Atsaucoties uz Eiropas Komisijas 2012. gada 17. jūlija rekomendāciju par pieejamību zinātnei un zinātnes informācijas saglabāšanu, kā arī uz Komisijas 2015. gada ziņojumu par zinātni pārejas laikā u.c. dokumentiem, ir atzīts, ka zinātnes faktu un datu apjoms ir tā pieaudzis, ka nav citu iespēju, kā vien tiekties uz kvalitatīvu, starptautisku un recenzētu atvērtā tipa zinātni. Vienlaicīgi tiek arī uzsvērts, ka tieši atvērtā tipa zinātne spēj ietekmēt zinātnes kvalitāti un tās ietekmi (jeb birokrātu žargonā - impaktu) uz sabiedrības procesiem, tautsaimniecību un pašu zinātni. Zinātnes atvērtība, kā uzsver Eiropadome, būtiski mazinātu juridiskās, birokrātiskās un finanšu barjeras. Secinājumos ir kritizēts impakta jēdziena šaurais skaidrojums, tas, ka šī ietekme šobrīd sasaistīta ar noteiktiem žurnāliem un publikācijām, nevis sabiedrības procesiem un pašu zinātni vai zinātnes apakšnozari. Svarīgs ir atzinums, ka atvērtā tipa zinātne veicina patiesu konkurētspēju, zinātnes līderības veidošanos, jo šobrīd slēgtā tipa zinātne, kurā tiek ignorēti svarīgi pētījumi un publikācijas, kas atrodamas nepamatoti ignorētās, kaut apakšnozarēm būtiskās, datu bāzēs un izdevumos, veido faktiski tādu kā pseidozinātnisku kopienu, kuras darbība nav īsti nošķirama, tēlaini izsakoties, no zinātniskā sektantisma vai kādas pagrīdes varas grupas darbības. Eiropadome atzīst, ka atvērtā tipa zinātne veicina nozares caurspīdīgumu (zinātnes rezultātiem nav jābūt pieejamiem tikai šauram maksātspējīgam lokam, bet jebkuram interesentam jebkurā pasaules vietā), tā veicina akadēmisko godīgumu, zinātnes ilgtspēju un ekonomikas izaugsmi. Šāda tipa zinātne dod iespēju virzīties no birokrātijas sabiedrības uz efektīvu zināšanu un datu pārvaldības sabiedrību. Eiropas Savienības Konkurences padome atzīst, ka 2020. gada mērķis ir pilnīgi brīva pieeja zinātnes domai, un šodienas situāciju ar slēgtā tipa birokrātisko, finansiāliem šķēršļiem apaudzēto, noslēgto zinātni aicina vērtēt kā anahronismu un nevienlīdzīgas konkurences veicināšanu.

Eiropas Komisijas un Zinātnes un inovāciju ģenerāldirektorāta izdevums Open innovation, open science, open to the world (2016) izvērsti izklāsta ES nākotnes redzējumu un rīcības plānu saistībā ar brīvpieejas zinātni un tās ietekmi uz inovāciju. Mūsdienās tiek daudz runāts par to, kāda varētu būt zinātnes nākotne digitālajā laikmetā. Vairāk nekā 10 000 izdevēju publicē krietni virs 28 tūkstošiem recenzētu zinātnisku žurnālu, tāpēc veikto pētījumu, to rezultātu un datu sadrumstalotība ir milzīga. Pētījumu rezultāti, kā arī to dati, ir pieejami tikai ierobežotā apjomā, un tas var kavēt jaunu pētījumu un inovāciju rašanos. Eiropas Savienībā pētījumiem, kas finansēti ar Horizon 2020 līdzekļiem jābūt publicētiem brīvi pieejamā veidā. Atsevišķas institūcijas var noteikt, ka brīva pieeja rezultātiem ir nosacījums, lai iegūtu finansējumu pētījumam un veicinātu zinātnieka karjeras izaugsmi. Piemēram, Ljēžas Universitātē Beļģijā zinātnieka karjeras izaugsmes novērtēšanā tiek ņemtas vērā tikai publikācijas, kas publicētas Universitātes uzturētā brīvi pieejamā arhīvā. Arī ASV arvien vairāk virzās uz zinātnes brīvpieeju - visiem pētījumiem, ko finansē Nacionālais Veselības institūts jābūt pieejamiem jebkuram lasītājam. Tieši dabas zinātnēs, kur pētījumiem nepieciešams liels datu daudzums, brīvi pieejami dati var veicināt pētījumu pārskatāmību, datu atkal izmantošanu tālākai pētniecībai un līdzekļu ietaupījumu. To visu veicinās arī Eiropas Atvērtās zinātnes mākonis (European Open Science Cloud), kas sniegs 1,7 miljoniem Eiropas zinātnieku un 70 miljoniem ar zinātni, tehniku un tehnoloģijām saistītiem speciālistiem bezmaksas piekļuvi pētījumu datiem un rosinās zinātnieku saziņu. Brīvi pieejamas zinātnes priekšrocības ir daudzas - neierobežots publikācijas garums, publicēšanas ātrums, atklātas recenzijas un krāpšanās, un plaģiāta novēršana. Tas veicinās arī inovācijas, jo dati un pētījumi ātrāk tiks publicēti, jebkurš pētījums gūs plašu starptautisku lasītāju loku un tas ievērojami palielinās atsevišķu rakstu citējamību.

Šobrīd Latvijas humanitārās zinātnes savā attīstībā, līdzīgi kā daudzviet citur pasaulē, atbilstoši cilvēku un tautsaimniecības vajadzībām tiecas pēc starpdisciplinaritātes, izmanto mūsdienīgu un aktuālu pētījumu metodoloģiju, lieto modernu programmatūru pētniecības nolūkos, iekļaujas starptautiskajā nozares, apakšnozares vai vienkārši savas jomas vai tēmas pētniecības vidē. Ar Latvijas humanitāro zinātņu pārstāvjiem labprāt sadarbojas ārvalstu kolēģi, ierodoties uz starptautiskajām zinātniskajām konferencēm Latvijā, līdzdarbojoties starpdisciplināros projektos, veicot kopīgus pētījumus daudzvalodības kontekstā, noslēdzot sadarbības institucionālos līgumus. Tāpēc vēl jo vairāk nepamatots ir atsevišķu ierēdņu šaurais, pat naidīgais skatījums uz Latvijas humanitāro zinātņu pētniecības potenciālu, par prioritāti izvirzot tikai atsevišķus izdevumus anglofonajā informatīvajā telpā, ignorējot būtiskus Latvijā un Eiropas Savienībā publicētus starptautiskos zinātnisko rakstu krājumus un monogrāfijas. Ierēdniecība sevi attaisnotu, ja spētu novērtēt visu Latvijas intelektuālo potenciālu, kā arī meklētu atbalsta iespējas valsts līmenī, lai Latvijas zinātņu pārstāvji vēl jo vairāk integrētos starptautiskajā zinātniskajā apritē. Ierēdniecības vājais aspekts šobrīd ir savu pienākumu nepilnīga apzināšanās, ar pārvaldes funkcijām saprotot vien sodīšanu, finanšu samazināšanu, likvidēšanu, nopelšanu un nekritiski rietumorientētu klanīšanos. Taču meklēt un radīt Latvijas attīstībai atbilstošākus scenārijus jau ir īsta vadītāja un līdera rezultatīvais rādītājs.

Izveidojusies situācija lielā mērā ir vēsturisku apstākļu nosacīta. Gadsimtiem ilgi augstākajai izglītībai un pētniecībai universitāšu formātā galvenā funkcija bijusi intelekta vairošana un pārnese. Uz šā pamata tika īstenota specialitātes iegūšana. 20. gadsimtā notika pakāpeniska augstskolu un zinātnes aizvirzīšana tautsaimniecības un darba tirgus pakļautībā, bet 21. gadsimtā saimnieciskais aprēķins un naudas pelnīšana, šķiet, kļūst par galveno kritēriju. Šādā komercializācijas gaisotnē uz humanitārajām un daļēji arī sociālajām zinātnēm jau skatās kā uz liekēdēm, kas nedod nekādu ātru un acīmredzamu labumu.

Humanitāro zinātņu struktūrā ir tādi segmenti, kas saistīti nevis ar globāliem, vispārīgiem jautājumiem un tēmām, bet nodarbojas ar nacionālas specifikas tematiku, pirmkārt, konkrētas nācijas valodu, vēsturi, folkloru u. tml. Šie segmenti ir ļoti svarīgi, jo bez konkrētu nacionālo īpatnību izpētes nav iespējami vai ir nepilnīgi vispārīga rakstura pētījumi. Pašlaik nacionālās tematikas pētījumi dažādās valstīs ļoti atšķiras pēc jau paveiktā darba apjoma un detalizācijas. Piemēram, Latvijas vēstures, latviešu valodas un literatūras izpēti pagātnē ļoti kavējuši dažādi apstākļi: atrašanās impēriju sastāvā, ideoloģiskie ierobežojumi (dabaszinātnēs tādu bija daudz mazāk), augstas kvalifikācijas speciālistu trūkums dažās nozarēs. Līdz ar to latviešu humanitāro jomu zinātniekiem tagad jānodarbojas ar jautājumiem, kuri attīstītajās valstīs jau lielā mērā izpētīti. Mūsdienu starptautiski aktuālā tematika, piemēram, valodniecībā vai tulkojumzinātnē, līdz ar to jau saistīta ar vispārīgākiem, internacionālākiem pētniecības līmeņiem, kas balstās uz iepriekš apkopoto materiālu. Tāpēc saprotams, ka britu vai norvēģu akreditētājam vismaz daļa no mūsu pētniecības tēmām šķiet neaktuāla un "neinternacionāla", jo viņi nevar aptvert, ka mēs virknē jomu tikai tagad varam ķerties pie pamatīgākas izpētes. Diemžēl šo vienkāršo lietu nesaprot arī mūsu Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) amatpersonas, jo nav manīta kaut vai niecīga interese par valodnieku un tulkojumzinātnieku darbības virzieniem, specifiku un rezultātu nozīmi. Amatpersonas interesējas tikai par datubāzēm un piesaistīto ārzemju finansējumu.

Viens no lielākajiem ļaunumiem ir visu zinātņu ieslodzīšana vienā plānošanas, finansēšanas un vērtēšanas shēmā. Piemēram, dabas zinātnēs pētnieki darbojas visas pasaules mērogā - medikamenti vai nanotehnoloģijas nepazīst robežu. Humanitārās zinātnēs lielai daļai pētnieku ir nacionāli orientēta darbība. Humanitārajām zinātnēm īpaši kaitīga ir ļoti īso pētniecības periodu noteikšana, jo Latvijas vēsture vai latviešu valoda nav dinamiskie IT projekti. Humanitārajās zinātnēs augstākais rezultātu sniegums ir grāmata, bet dabaszinātniekiem - raksts prestižā žurnālā. Šo un citu atšķirību apspriešana oficiālā (valsts) līmenī un pieņemamu darbības novērtēšanas formu atrašana sekmētu humanitāro zinātņu attīstību un atvieglotu IZM un Latvijas Zinātnes padomei pārraudzību pār humanitāro zinātņu sektoru.

Nobeiguma vietā

Atgriežoties pie sākotnēji uzdotā jautājuma par to, kas ir svarīgi humanitārajām zinātnēm, lai nodrošinātu pētniecības kvalitāti un rezultātu pieejamību, vēlamies uzsvērt, ka nepieciešama plašāka diskusija par zinātnes vietu un lomu Latvijas sabiedrībā, par savstarpējo atbildību un ieinteresētību, par mērķi un par katras nozares un apakšnozares specifiku tā sasniegšanā.

Ir vairāki jautājumi gan IZM ierēdņiem, gan kolēģiem, uz kuriem varētu meklēt atbildi turpmākās domu apmaiņas gaitā.

Vispirms par pētījumu rezultātu pieejamību. Kādi ir IZM plāni attiecībā uz atvērtā tipa zinātnes veidošanu? Kā plānots nodrošināt tās pieejamību Latvijas sabiedrībai?

Par kvalitāti. Vai publikāciju iekļaušana vienā vai otrā datu bāzē ir apliecinājums kvalitātei? Prakse liecina par šāda uzskata nepamatotību, jo kvalitāti nodrošina pieejamība, kam seko profesionāla izvērtēšana, tātad recenziju tradīcija. Vai IZM pieļauj iespēju kādreiz atzīt arī pašmāju pētniecības rezultātus, publicētus latviešu valodā?

Par akadēmisko brīvību, ko nodrošina Augstskolu likums. Pētījumu tematika un virziens, ja vien runa nav par vispārīgās valodniecības pētījumiem, ātri vien noved pie šaurāka vadošo jomas speciālistu loka. Un, ja šis loks nepublicējas IZM izvēlētajās datu bāzēs, tad viņu, kā līdz šim tiek uzskatīts, vienkārši nav. Vai arī piemērot pētniecības tēmas atbilstošajās datu bāzes atrodamo žurnālu specifikai?

Atbildes, iebildes un risinājumi, bieži pārrunāti, bet līdz šim neatrisināti, cerams, atradīs savu vietu zinātniskajā diskursā publiskajā telpā.

Dr. philol. Juris Baldunčiks, Ventspils Augstskola, Tulkošanas studiju fakultātes profesors

Dr. philol. Guntars Dreijers, Ventspils Augstskola, Tulkošanas studiju fakultātes dekāns

Dr. philol. Agnese Dubova, Ventspils Augstskola, Tulkošanas studiju fakultātes docente

Mg. philol. Baiba Egle, Ventspils Augstskola, Valodniecības doktora studiju programmas doktorante

Dr. philol. Dzintra Lele-Rozentāle, Ventspils Augstskola, Tulkošanas studiju fakultātes asoc. profesore

¹ Sk. vācu zinātnes valodas pētnieka K. Ēliha jau 2006. gadā minētos konceptus Spitzenforschungung (izcila pētniecība), Eliteuniversitäten (elitāras universitātes), kā arī monolongvāli (angļu val.) dominētos citējamības indeksus, ko nereti organizē personāls, kuru zinātniskā socializācija notikusi hegemoniskajā zinātnes kultūrā (K. Ehlich: Mehrsprachigkeit in der Wissenschaftskommunikation - Illusion oder Notwendigkeit? In: Konrad Ehlich; Dorothea Heller (red.). Die Wissenschaft und ihre Sprachen. Bern u.a.: Peter Lang: 30.

² Ehlich, Konrad (2006), sk. 1. piezīmi, 17.-38. lpp.

³ Lin|gu|is|tik. Portal für Sprachwissenschaft. Pieejams: http://www.linguistik.de/en/.