Ulrika Beitnere (U.B.) ir docente un pētniece Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē Farmakoloģijas katedrā. Savu doktora grādu ieguva Latvijā, jo uzticējās LU studiju kvalitātei.

---

U. Beitnere Oslo Universitātē stažēšanās laikā
Foto no personīgā arhīva

Studiju laikā izmantoja Erasmus programmas piedāvāto iespēju un vienu gadu pavadīja Ķelnes Universitātē, Vācijā. Pēc maģistra grāda iegūšanas viņai izdevās iegūt Baltijas-Amerikas Brīvības fonda stipendiju, ar kuras palīdzību uz gadu nokļuva praksē divās neirozinātņu laboratorijās ASV. Kā galveno šīs pieredzes ieguvumu viņa min apziņu, ka ar savu darbu palīdz attīstīt zinātni Latvijā. Savu zinātnes jomu - farmakoloģiju - uzskata par labi attīstītu Latvijā. Latvijas Universitātē ar kolēģiem nepārtraukti tiek meklēti jauni projekti, lai varētu turpināt attīstīt preklīniskos pētījumus. Atzinīgi vērtē starptautisko sadarbību ar asoc. profesori Ingu Kadišu Alabamas Universitātē un kopprojektu ar prof. Jensu Panki, Oslo Universitātē, Norvēģijā. Komentējot zinātnes menedžmenta jomu Latvijā, saka, ka cilvēciskajā līmenī ik pa laikam pieklibo komunikācija vienam ar otru vai ar darba grupām tepat ap stūri, kas, iespējams, ļautu apkopot spēkus, izmantot vēl vairāk pieejamos resursus un pieteikt kopīgus projektus. Ļoti bieži šajā līmenī tomēr valda neuzticēšanās vienam pret otru.

Jānis Lazovskis (J.L.), vēl mazs būdams, kopā ar tēti un brāli pārcēlās uz Amerikas Savienotājām Valstīm. Šobrīd viņš studē matemātiku Ilinoisas Universitātes doktorantūrā. Bakalaura grāds iegūts Vaterlo Universitātē Kanādā. Viņaprāt, galvenais ieguvums studējot ārzemēs, ir pieeja gudriem un talantīgiem cilvēkiem. Latvijā, pēc viņa novērojumiem, zinātnieku loks ir mazāks, īpaši viņam interesējošajā nozarē. Lai studētu un attīstītos viņam varbūtēji nācies upurēt dzīvošanu Latvijā, kur viņam vienmēr paticis būt, bet citādāk viņš īsti nejūt, ka būtu ko zaudējis mācoties ārzemēs. Viņš atzīst: "Globalizācijas dēļ ir daudz vieglāk ceļot un saprasties ar visās pasaules malās dzīvojošiem, tajā skaitā ar ģimeni un draugiem Latvijā. Latviski runāju ar ģimeni, iesaistos vietējā latviešu sabiedrībā, vienīgi specifiskos matemātikas terminus zinu tikai angliski!" Pirms vairākiem gadiem dažus mēnešus Jānis kā profesora Andra Ambaiņa zinātniskais līdzstrādnieks strādājis Latvijas Universitātē. Piedzīvoto viņš apraksta šādi: "Kaut arī bija jārisina zinātniski uzdevumi, šo darba laiku uzskatu par daudz vairāk nekā tikai pieredzi, kā strādā un mācās augstākās izglītības iestādēs, jo pats arī biju tikai akadēmiskās pasaules pašus pirmos līmeņus iepazinis. Tagad, salīdzinot to darbu ar pašreizējiem piedzīvojumiem zinātniskajā pasaulē, jāatzīst, ka nav lielu atšķirību - zinātne tiek mācīta un atklāta līdzīgos veidos jebkurā valstī, jebkurā valodā. Vienīgais mainīgais ir zinātnieks pats." Atbildot par to, ko iemācījies no ārzemju kolēģiem, viņš saka: "Ja nerunā par specifiskām zinībām, no kura katra var jau kaut ko iemācīties, galvenās īpašības, protams, ir centība, cieņa, uzmanība, izpratne, neatlaidība, pacietība utt. Vēlos, lai vienīgais, kas atšķirtu latviešu zinātniekus no ārzemju zinātniekiem būtu tikai tas, ka mēs sevi uzskatām par latviešiem. Tāpēc jau zinātne ir tik visaptveroša, tai robežas nav svarīgas, tikai izpētīti un pamatoti rezultāti."

---

J. Lazovskis pirmais no kreisās
Foto no personīgā arhīva

Kad vaicāts par atgriešanos Latvijā, Jānis saka: "Jā, vēlme noteikti ir atgriezties, cerams arī, ka būs iespējas! "

Guntars Kitenbergs (G.K) Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes vadošais pētnieks Magnētisku Mīkstu Materiālu laboratorijā, Fizikas nodaļas vadītājs. Viņam ir doktora grāds fizikā, iegūts Pjēra un Marijas Kirī Universitātē (UPMC) Parīzē, Francijā pēc kopīgās doktorantūras studijām Latvijas Universitātē un UPMC. Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes loceklis. Guntars Kitenbergs ir lielisks piemērs, kā jaunais zinātnieks, izmantojot sniegtās mobilitātes iespējas, ir ieguvis zināšanas visā pasaulē - Vācijā, Beļģijā, Francijā, Japānā un šobrīd ir atriezies Latvijā. Izvēle studēt ārzemēs likās loģiska, jo bija laba pieredze Erasmus un maģistrantūras studijās ārpus Latvijas. Kā galvenos ieguvumus no studijām, Guntars min atšķirīgu pētniecības un mācību vides pieredzi, kā arī papildus iespējas, stabilāku finansējumu, augstāku vidējo pētniecības līmeni, kā arī globālāku skatījumu uz lietām kopumā. Grūtības sagādājusi vides maiņa, jo vienmēr nepieciešams laiks, lai pielāgotos. Atbildot uz jautājumu, ko mācījies no ārzemju kolēģiem, saka, ka vienmēr ir jāmēģina saprast, kāpēc tavs darbs ir svarīgs ne vien tavai šaurajai nozarei, bet arī plašāk. Jāmeklē konteksts! Ja to atrod, tas paliek daudz nozīmīgāks.

---

G. Kitenbergs
Foto: Frobes

Līga Paula (L.P.) 2016. gadā ieguvusi doktora grādu socioloģijā Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībā (LIZDA), eksperte augstākās izglītības, zinātnes un pieaugušo izglītības jautājumos.

---

L. Paula.
Foto no personīgā arhīva

Pastāstiet par to, kā nokļuvāt līdz šim brīdim savā akadēmiskajā karjerā?

U.B.: "Ieguvu maģistra grādu bioloģijā, bet jau kopš bakalaura darba izstrādāju zinātniskos darbus Medicīnas fakultātes Farmakoloģijas katedrā. Profesorei Vijai Klušai bija laba pieredze ar biologiem un tāpēc no sākta gala jutos pieņemta un atbalstīta turpināt iesāktos darbus. Sekoja pirmā līdzautorība zinātniskajās publikācijās. Maģistratūras pēdējā gada laikā izmantoju iespēju un pieteicos Baltijas-Amerikas Brīvības fonda stipendijai. Man paveicās, es to saņēmu un gadu varēju stažēties pie sadarbības partneriem Alabamas Universitātē Birmingemā un Kalifornijas Universitātē Losandželosā. Alabamā asoc. prof. Inga Kadiša mani iepazīstināja ar preklīnisko pētījumu metodēm uz transgēnajām Alcheimera pelēm, kurām ir izmainīta gēnu ekspresija, kā arī imūnhistoķīmiju biomarķieru ekspresijas noteikšanai. Savukārt Kalifornijā es pētīju post-mortem Alcheimera slimības pacientu smadzenes. Atgriežoties Latvijā, iegūtā pieredze un dati pavēra iespējas turpināt studijas doktorantūrā. Tās pabeidzu pagājušā gada novembra beigās, aizstāvot darbu par mildronāta un dihidropiridīna savienojuma ietekmi uz biomarķieru ekspresijām dažādos neirodeģeneratīvo slimību modeļos. Pēc tā esmu turpinājusi zinātnisko darbu LU, veicot biomarķieru ekspresijas noteikšanu, kā arī lasot farmakoloģijas lekcijas ārzemju studentiem medicīnā."

J.L.: "Sajūta, ka akadēmiska karjera sākās vidusskolā Kanādā, 10. klasē, ar ļoti kārtīgu un tiešu matemātikas skolotāju. Viņš mēdza teikt, ka matemātika nekad nemelo, un man, pusaudzim traucoties pusaudža plašo domu un emociju spektram cauri, šī tēze bija uzmanības un pūļu vērta. Mani vēl pievilka matemātikas skaidrība un vienkāršība, kas bija pilnīgs pretstats tēva un vecvecāku mediķu karjerām, un ģimenes vēlmei, lai es turpinātu šo medicīnisko "dinastiju."

Laikam matemātikā bijis arī kaut kas patiesi patīkams man, jo nu jau teju desmit gadus vēlāk, tīņa problēmu pamests doktorantūras dzīlēs, vēl arvien aizraujos ar savas nozares sakārtotību un metodiku. Latvijā pavadīju pirmos sešus dzīves gadus, kā arī gandrīz visas turpmākās vasaras. Izglītību ieguvu Amerikā un Kanādā, apmēram ik pa sešiem gadiem mētājoties no vienas vietas uz citu, kas savā veidā padarīja eksaktās zinātnes ar savu sistēmu un (šķietamo) nemainīgumu daudz pievilcīgākas. "

G.K.: "Jau skolas laikā skaidri apjautu padziļināto interesi par fiziku, tāpēc studijas LU fizmatos bija loģisks turpinājums. Pēc tam studijas Erasmus Mundus maģistrantūrā Beļģijā un Francijā un doktorantūra Latvijā un Francijā bija mērķtiecīgi tālāki soļi šīs intereses pāraugšanā par darbu, kas šobrīd satur pētniecisko, akadēmisko un administratīvo pusi."

L.P.: "Studējot maģistratūrā, saņēmu piedāvājumu sākt strādāt universitātē. Pieņēmu šo izaicinājumu. Šobrīd esmu lektore un pētniece LLU ESAF, vadu maģistra studiju programmu."

Kas bija pagrieziena punkti? Vai pasniedzēji? Kādas iespējas? Ko nožēlojat no izdarītā/neizdarītā? Vai kaut ko darītu savādāk, ja būtu iespēja?

U.B.: "Pagrieziena punkti manā līdzšinējā karjerā noteikti bija aizdošanās uz ASV, kur pavērās jauni apvāršņi un īsā laikā bija jāapgūst daudz metožu. Nenožēloju izdarīto. Ja būtu iespēja, otrreiz aizdoties tieši tādā pašā praksē, laikam, mēģinātu vēl vairāk paspēt viena gada laikā ASV. Jāsaka gan, ka ar zinātnieku Ingas Kadišas un Tomasa van Groena palīdzību tapa vēl trīs publikācijas no iegūtajiem datiem, kad mācījos un strādāju Alabamas Universitātē."

J.L.: "Nākotnē, noteikti, būs vieglāk saskatīt pagrieziena punktus, tagad visa izglītības secība liekas samērā dabiska. Tēvs vienmēr ļāva mums, bērniem, darīt savu, ja veltījām tam pietiekami daudz uzmanības, un mana akadēmiska karjera nebija izņēmums. Finansiāli arī atbalsts no ģimenes un latviešu izglītības mecenātes Ainas Galējas-Dravnieces ļāvis vēl tālāk tikt. Personīgi, gūstu iedvesmu un motivāciju redzot sev apkārt gudrākus un attīstītākus cilvēkus par sevi, un par laimi tādi vienmēr bijuši tuvumā - skolotāji vidusskolā, profesori augstskolās un doktoranti pašreizējās studijās. Iespēju vienmēr bijis daudz, brīžiem pat pārāk daudz, tā kā esmu reti juties ierobežots. Cenšos sevi neapgrūtināt ar nožēlām par pagātni, par neizdarīto vai nepareizi darīto, tā vietā veidojot sev nākotnes mērķus, padarot vēsturisko mazāk svarīgu. "

G.K.: " Ikkatra lieta un darbība rada ietekmi, veidojot lielākus vai mazākus pagriezienus dzīvē. Liela loma ir bijusi ģimenes atbalstam, kas deva iespēju sekot interesei. Tāpat nozīmīgi ir bijuši matemātikas un fizikas skolotāji skolā, palīdzot veidot labu pamatu tālākam darbam universitātēs. Vērtīga bija pieredze Erasmus programmā, semestri studējot ārpus Latvijas, kas bija svarīgs pakāpiens tālākām studijām maģistrantūrā labās Eiropas augstskolās. Profesionālā izaugsmē un jomas izvēlē milzīga pozitīva ietekme ir bijusi manis pārstāvētās pētnieciskās grupas vadītājam, prof. Andrejam Cēberam. Arī doktora darba vadītājai Francijā prof. Régine Perzynski un citiem kolēģiem un draugiem. Šobrīd neredzu iemeslu izvēles nožēlot."

L.P.: "Uzskatu, ka man bijuši labi un iedvesmojoši docētāji visos studiju līmeņos, sākot ar bakalaura studijām un beidzot ar doktora studijām gan Latvijā, gan ārzemēs. No katra cilvēka, ar kuru dzīvē satiekamies, kaut ko varam mācīties un gūt. Ja neko citu, tad vismaz to, kā nevajadzētu rīkoties. Bet man ir bijis daudz tiešām iedvesmojošu pasniedzēju un kolēģu. Ja runājam par iespējām, tad manam ceļam uz doktora grādu bija divi piegājieni. Pēc maģistra studijām radās iespēja studēt doktorantūrā Īrijā, ko arī darīju. 2003. gadā devos turp ar visu ģimeni, tajā skaitā ar pusotru gadu veco meitu. Šis gads bija ļoti vērtīgs laiks gan studiju ziņā, gan dzīves pieredzes dēļ. Pēc pāris gadiem piedzima dēls un attiecīgi sarindojās arī manas prioritātes. Studijās paņēmu pauzi. Pēc gadiem iestājos socioloģijas doktorantūrā Latvijas Universitātē un šogad aizstāvēju promocijas darbu. Vai es kaut ko darītu citādāk? Diez vai. Priecājos, ka man bijušas vairākas iespējas profesionālajā ziņā bagātināties ārzemēs (studijas, doktorantūras skola, pētnieciski projekti), jo tas paplašina redzesloku, veido starpdisciplināru skatījumu, veido profesionālos kontaktus, un ir iespēja redzēt, kā kolēģi strādā citviet."

Vai jūs strādājat/plānojat strādāt akadēmiskā darbā, piem., skolā, augstskolā vai neakadēmiskā darbā, piem., privātā firmā, valstiskā organizācijā? Kāpēc izvēlējāties/ izvēlēsieties tādu darbu?

U.B.: "Es šobrīd strādāju akadēmisko darbu. Darbu neizvēlējos, drīzāk tā bija tāda kā veiksmīga nejaušība, ka nokļuvu katedrā un varēju turpināt strādāt šajā sfērā arī pēc doktora grāda iegūšanas. Jūtu, ka līdz ar pakāpšanos amatā nāk klāt arvien vairāk pienākumu un atbildības."

J.L.: "Vēl neesmu līdz galam izlēmis, vai palikšu akadēmiskajā pasaulē. Tā valdzina ar savu neapgānīto zinību atklāšanu, bet kaitina ar neizbēgamo birokrātiju. Vai arī speršu neatgriezenisko soli "īstajā pasaule," kas, savā ziņā, dod lielāku gandarījumu skaidrāku uzdevumu un rezultātu dēļ, padarot tos daudz vienkāršākus un salīdzinoši banālākus. Varbūt pareizais ceļš ir kompromiss starp šīm divām pasaulēm, vai arī to negatīvās īpašības nav tik negatīvas, cik pašreiz tās izliekas. Turpināšu mācīties doktorantūrā un izmantošu tās iespējas, kas pa to laiku un pēc tam parādīsies. Noteikti, vieglāk būtu palikt akadēmiskajā sfērā, jo tajā esmu ilgi dzīvojis un pie tās pieradis, bet neļaušu sev atrofēties un ar prieku gaidu jaunus izaicinājumus jebkurā no pieminētajiem virzieniem."

G.K.: " Šogad sāku pasniegt studiju kursu augstskolā. Uzskatu, ka Latvija ir par mazu, lai zinātnieki nodotos tikai pētniecībai, jo laba līmeņa pētniecība var daudz dot mācību procesam. Un arī otrādi - dažādie studentu skatpunkti dot jaunus impulsus arī pētnieciskajam darbam. Priecātos, ja nākotnē no maniem pētījumiem izaugtu arī kāda spin-off kompānija."

L.P.: "Strādāju LLU. Patīk akadēmiskais darbs un pētniecība, jo tas vienmēr ir radošs izaicinājums."

Kā jūs redzat attīstāmies savu zinātnes lauku kopumā? Vai esat apmierināti ar savām karjeras perspektīvām šobrīd?

U.B.: "Zinātnes lauks attīstās ļoti strauji un tam ir nepieciešami milzīgi naudas līdzekļi, lai varētu konkurēt ar citām - tuvākām vai tālākām - valstīm izvirzītājos prioritārajos zinātnes virzienos. Ir svarīgi ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, bet arī politiķiem uzticēties zinātnei un izvirzīt Latvijas zinātni par vienu no prioritātēm kopā ar izglītības un veselības sistēmu stabilākai nākotnei. Lai gan zinātne varbūt nav visātrākais veids, kā redzēt progresu valsts līmenī, tomēr tas ilgtermiņā vienmēr sevi attaisno. Redzu, ka Latvijai jākļūst atvērtākai arī ārzemju zinātnieku atbraukšanai. Mēs nedrīkstam baidīties no tā, ka kāds varbūt kādam atņems darbu. Zinātnei, līdzīgi kā citās nozarēs, vajag konkurenci, jo tā palīdz attīstībai. Šobrīd man ir grūti spriest par savam tālākajām karjeras perspektīvām, bet zinu, ka iespēja attīstīties noteikti pastāv ar pēcdoktorantūras projektiem tepat Latvijā vai ārzemēs."

J.L.: "Man liekas, matemātika attīstīsies mūžīgi. Ja fiziķiem nebūs, ko mums prasīt, vai biologiem nebūs komplicētu situāciju, ko mums risināt, paši izdomāsim jaunus rīkus un instrumentus, ar kuriem paspēlēties. Esmu simts procentīgi apmierināts ar savām karjeras perspektīvām. Liekas, gūstot izglītību matemātikā, gūstu izglītību par izglītību, vai, pareizāk sakot, pieredzi par pieredzi. Katrā ziņā sajūtu, ka spētu gandrīz jebkurā nozarē veidot sev karjeru. Varbūt tas ir Ziemeļamerikas naivais pozitīvisms, bet, kā iespēju, kas man dota, cenšos to arī izmantot."

G.K.: "Es pārstāvu fizikas jomu, kas ir tuva bioloģijai un medicīnai. Tā kā dzīvības zinātņu attīstība tikai turpinās, tad redzu lielu zinātnes lauka attīstības potenciālu. Vienlaikus, nevaru būt apmierināts ar savas karjeras perspektīvu, jo tās izaugsme nav balstīta uz skaidriem principiem, drīzāk gadījumu un veiksmi."

L.P.: "Manuprāt, svarīgs ir konteksts, kādā vērtējama zinātnes nozares attīstība un ar kādiem izaicinājumiem tai jāsaskaras. Es teiktu, ka sociālajām zinātnēm, pirmkārt, nākas (tās ir spiestas) nemitīgi pierādīt un reabilitēt savu eksistenci. Tā nav tikai Latvijas situācija. Kā attīstīties šādos apstākļos? Kā pierādīt, ka sociālas un humanitāras zināšanas ir vērtība un faktiski priekšnosacījums cilvēcīgas sabiedrības pastāvēšanai, īpaši laikmetā, kur par vērtīgu tiecas padarīt tikai komercializējamus zinātnes sasniegumus, kuri ekonomikā dod augstu pievienoto vērtību? Jā, nu tas viss ir vajadzīgs, bet vai tikai? No vienas puses ir skumji, ka nozarei, kuru pārstāvu, ir īpaši sevi jāpierāda. Neviens neapšauba pētījumu nozīmīgumu medicīnā, IT, dabaszinātnēs utt., taču, kad sākam prasīt investīcijas sociālajās zinātnēs, rodas daudz argumentu. No otras puses, šāda situācija liecina, ka pašām sociālām zinātnēm jākļūst pamanāmākām, jāveido komunikācija ar sabiedrību, lēmumu pieņēmējiem. Manuprāt, liela sociālo zinātņu priekšrocība ir spēja skatīt lietas sistēmiski un kopsakarībās, tādēļ to lielākā vērtība mūsdienās būtu iesaiste starpdisciplināros un multidisciplināros pētījumos. Kavējošs faktors diemžēl ir mūsu tipiskā "viensētas domāšana", arī zinātnē, zinātnes politikā. "

Kā varam veicināt starpdisciplinaritāti un universitāšu savstarpējo sadarbību? Universitāšu un uzņēmumu, administratīvā sektora sadarbību?

U.B.: Var veicināt, sanākot visiem kopā un piedāvājot savas idejas. Sadarbība notiks tikai tad, ja ir abpusēja vēlme sadarboties. Plašākā nozīmē teiktu, ka veicinātu milzīgās birokrātijas "izskaušana" ne tikai universitātē, bet valsts līmenī. Tā uzliek šķēršļus, bremzē darbus, jo jāaizpilda tik daudz veidlapas, kuras pārbaudot, kāds uzmanīgi velk ar pirkstu līdzi katrai ailītei. Šī brīža izveidotā sistēma ir tamdēļ, ka valda ļoti liela neuzticība cilvēkiem. Līdzīgi kā zinātne, tā arī mēs nesen dzirdējām medijos par uzņēmējiem Latvijā, kas sūdzas, ka VID nevis atvieglo, bet sarežģī dzīvi."

J.L.: "Šis ir diezgan grūts un mainošs jautājums. Manuprāt, tā ir atkarīga no katras universitātes un akadēmiķu situācijas. Savā nozarē redzu ļoti gludu un gandrīz neierobežotu sadarbību starp augstskolām, ko palēnina vienīgi fiziskais attālums. E-pasti, protams, attālumu samazina, bet aci pret aci urbties matemātikas dziļumos ir kaut kādā veidā desmit reizes efektīvāk par sarakstīšanos. Matemātiķi vienmēr laipni uzņem citu nozaru darbiniekus, un šādu sadarbību var vienīgi veicināt šo citu nozaru pašu attīstīšanās."

G.K.: "Uz šo jautājumu var skatīties sistēmiskā un individuālā līmenī. Ja skatos individuāli, no savām pozīcijām, tad limitējošais faktors ir manas zināšanas par citām jomām, kvalitāte idejām, ko varu citiem piedāvāt, un citu cilvēku ieinteresētība atsaukties tām. Ja sistēmiski, tad lietojami burkāni vai pātagas. Labs risinājums, manuprāt, ir universitāšu pilsētiņu (kampusu) veidošanās, jo tā fiziski satuvina dažādu jomu cilvēkus, padarot komunikāciju daudz vieglāku. Citi burkāni varētu būt definēts atbalsts sadarbības programmām, projektiem ar uzņēmumiem u.c."

L.P.: "Tas ir sarežģīts jautājums. Sadarbība neapšaubāmi jau notiek, taču pastāv liela konkurence par resursiem, studējošajiem, cilvēkresursiem, ekspertīzes jomām. Traucē "viensētu domāšanas" princips, cīņa par izdzīvošanu, bailes riskēt un mainīties, pieņemt ideju par starpdisciplinaritāti. Esam pilni ar stereotipiem un dažādiem priekšstatiem viens par otru. To es domāju arī AII, uzņēmumu, publiskā sektora sadarbības kontekstā. Mākslīgi jēgpilnu sadarbību nevar veicināt. Piemēram, šogad atvērtajā programmā par praktiskas ievirzes pētījumiem tika paredzēta uzņēmēju iesaiste, bet vai tā būs tiešām jēgpilna, nevis formāla?"

Ko Jūs ieteiktu jaunajiem pētniekiem, zinātniekiem, kādu ceļu izvēlēties? Uz kādiem grābekļiem nekāpt un kuras iespējas izmantot?

U.B.: "Es noteikti ieteiktu visiem jaunajiem zinātniekiem izmantot iespēju reiz aizdoties ārpus Latvijas un mācīties no pasaules līmeņa zinātniekiem know-how un atvest metodes atpakaļ uz Latviju. Būt atvērtiem, aktīviem, lasīt un sekot līdzi jaunākajai pasaules zinātniskajai literatūrai. Atrast līdzīgi domājošus cilvēkus tepat Latvijā un ārzemēs un sākt veidot kopīgus projektus."

J.L.: "Diezgan vienkārši - izmanto pilnīgi visas iespējas, kas dotas! Un, ja iespēju pārāk daudz, prasi gudrākiem padomu, vai arī ar sevi pārliecinošiem iemesliem vienu pēc otras tās izslēdz. Jāuzmanās no īstermiņa gandarījuma, jo, salīdzinot ar ilgtermiņa ieguldījumu, nauda uzreiz kabatā var likties daudz pievilcīgāka. Tomēr dzīve ir diezgan gara un to pavadīt nesalīdzināmi patīkamāk ir ar apjomīgu bagāžu un vispusīgu izpratni, ko iegūt var tikai ar ilgu un neatlaidīgu piespiešanos sevi izglītot. Tā vismaz man gudrāki cilvēki stāstījuši."

G.K.: "Izvēlēties savu ceļu, kam ir skaidri definēts mērķis. Ieklausīties pieredzes bagātākos kolēģos, paturot prātā savu mērķi. Noteikti iesaku izmantot mobilitātes iespējas, jo, lai novērtētu sevi un savu darbu, vislabāk paskatīties no malas - no citas sistēmas vai vides skatpunkta."

L.P.: "Riskēju izklausīties ideālistiski, tomēr uzskatu, ka Latvijai vairāk ir vajadzīgi zinātnieki ar misijas apziņu un vēlmi ieguldīt mūsu pašu sabiedrībā. Starptautiskās iespējas ir nozīmīgas, mobilitātes pieredze arī, turklāt pētnieki vēlas sevi apliecināt un nereti Latvijā to izdarīt ir grūti."

Kas tev būtu iesakāms zinātnes veidotājiem? Vai Tu kā zinātnieks iesaisties/gribētu iesaistīties zinātnes menedžmentā?

U.B.: "Es ieteiktu būt maksimāli atvērtiem arī idejām, kas šķiet pārāk starpdisciplināras, varbūt ārpus ierastās zināmās zinātniskās kompetences. Man ir tādas aizdomas, ka tieši aiz tās līnijas notiek lieli un interesanti atklājumi, kas aizrauj arī pārējos. Es domāju, ka zinātnes menedžments neizbēgami jāiemācās visiem zinātniekiem, un pamazām to savā darbā arī apgūstu."

J.L.: "Uzskatu, ka zinātni veido zinātnieki paši, un tiem, kas veido zinātni, jābūt zinātniekiem. Zinātniekam ir nepausta atbildība pētīt, norakstīt un secināt, un kas, ja ne secināšana veido zinātni. Politiskiem, sociāliem, kulturāliem paņēmieniem nav vietas zinātnē, tamdēļ tās "menedžmentam" jānāk dabiski un tikai no iekšienes."

G.K.: "Novēlu zinātnes veidotājiem spēt laicīgi plānot diskusijas, kas nepieciešamas kvalitatīvai jautājumu apskatei. Labprāt iesaistītos zinātnes menedžmentā, jo nedomāju, ka Latvijā varam atļauties cilvēkus, kas ir tikai zinātnes menedžmentā, bez pieredzes pētniecībā."

L.P.: "Gribētos, lai tiktu atzīta visu zinātnes nozaru loma un ieguldījums kopējā sabiedrības attīstībā. Nav pieņemama vienu jomu idealizēšana un nemitīga atbalstīšana, citas konsekventi atstājot novārtā, turklāt visām pieprasot izcilības rādītājus un augstus sasniegumus. Tā teikt - visiem jāskrien pēc olimpiskā zelta, bet vieni to dara basām kājām, citi - labākajos apavos."

Ko mācaties/esat iemācījies no saviem vecākajiem kolēģiem?

U.B.: "Vēl joprojām mācos no saviem vecākajiem kolēģiem saglabāt mieru, jo, runājot par to pašu birokrātiju iekšējā sistēmā, ir situācijas, kas mani gan sadusmo, gan ļoti apbēdina. Zinu, ka var savādāk, tāpēc ka uz brīdi esmu bijusi un strādājusi ārzemēs. Protams, arī tur ir sava veida birokrātija, bet viņu zinātniekiem nav dienām ilgi jāsēž un jātulko detalizēti specifikācijas dokumenti aparātiem un reaģentiem. Viņu iepirkumus var pārbaudīt atnākot uz laboratoriju nevis ražojot papīrus. Man rodas jautājums, kuru esmu arī uzdevusi gan profesoriem, gan iepirkumu daļas juristiem - kāpēc universitātē gadiem nevar ieviest un izmantot firmu kopkatalogus centralizētajos iepirkumos? Ir zināmi institūti Latvijā, kur tas ir izdevies. Tās ir situācijas, kurās cenšos mācīties no maniem pieredzējušiem kolēģiem saglabāt mieru un soli pa solim risināt lielākas problēmas. Esmu iemācījusies arī zinātniskajā jomā nebaidīties uzdot jautājumus un konsultēties ar daudz pieredzējušākiem zinātniekiem."

J.L.: "Liekas, pilnīgi visu, ko zinu, esmu iemācījies no citiem. Varbūt galvenais - lēnprātības un vienkāršības nozīmīgums. Tādā ziņā, ka komplicēt situāciju bieži vien ir nevajadzīgs un maldinošs vilinājums. Tas nenozīmē, ka komplicētas struktūras ir mazāk vērtīgas, bet, ka nevajag mums pašiem padarīt darāmo sarežģītāku. Jāsaskata būtība un jāķeras tai klāt, nevis jāvelta uzmanība maz saistītiem vai neattiecināmiem atzarojumiem."

G.K.: "Daudz, ļoti, ļoti daudz. Man ir paveicies ar pieredzējušiem kolēģiem, kas vienlaikus ir moderni domājoši un laikam līdzi ejoši. Tas ļāvis mācīties gan pētnieciskā darba, gan prezentēšanas, gan pamatošanas prasmes."

L.P.: "Ir daudz šādu lietu. Piemēram, attieksme un atbildība par to, ko dari. Vajadzība meklēt dialogu nozares ietvaros un ārpus tās. Drosme riskēt un pieņemt izaicinājumus."

Nobeigumā Ulrika Beitnere saka: "Pamatos studiju līmenis mums ir ļoti labs un piedāvājums lielākoties ir kvalitatīvs, bet tomēr pārāk mazs ir ārzemju lektoru un ārzemju studentu skaits. Nav izteikts starptautiskās vides gars. Studiju kursi jāizstrādā arī angļu valodā un universitātei biežāk būtu jāmeklē iespējas aicināt ārzemju lektorus. Mārketinga nozarei es ieteiktu vēl intensīvāk strādāt ar ārzemnieku auditoriju, sākot ar universitātes mājaslapā angļu valodā pieejamās informācijas papildināšanu. Universitātes ikgadējā konference būtu jāpārveido par starptautisku, uz kuru tiktu aicināti arī mūsu kaimiņi igauņi, lietuvieši un citi sadarbības partneri. Centralizētajiem iepirkumiem dokumenti arī būtu vienmēr jāgatavo angļu valodā, lai bez starpniekiem varētu piesaistīt kompānijas no ārvalstīm, kas ļautu universitātei ietaupīt lielas naudu summas. Noteikti ir skaidras konkrētas jomas, ko varētu uzlabot un mainīt, bet vispirms valsts likumdošanas līmenī daudzas lietas būtu jāizmaina." Arī Guntars Kitenbergs komentē: "Latvijā nav slikti, drīzāk ir labi. Tas jāsaprot un jāmāk pastāstīt sabiedrībai. Vienlaikus, mums netrūkst risināmu problēmu. Bieži vien mums ir labs, moderns aprīkojums, ko nemākam vai nespējam pilnvērtīgi izmantot."  Viņš ir apmierināts ar savu zinātnes jomas attīstību Latvijā un uzskata, ka tik jāspēj tai turēt līdzi, papildinot: "Ja vēlies savu karjeru pēc studijām attīstīt Latvijā, tad aktīva piesaiste kādam pētniecības virzienam ir priekšnoteikums. Jaunu pētniecības virzienu radīšana ir ļoti smags izaicinājums. To risinātu sistēma, kas regulāri rekrutētu labus pasaules līmeņa pētniekus konkursa veidā institūciju definētos virzienos, bet tādas Latvijā vēl nav."

Lai palīdzētu attīstīties zinātnei Latvijā, jāveido sadarbības tīkli gan starp zinātniekiem Latvijā, tādejādi veicinot starpdiciplinaritāti, gan starp zinātniekiem Latvijā un pasaulē, veicinot domu, ideju apmaiņu.

Lieti noderētu zinātnes nozares plānošanas politika plašākā tvērumā. Kā veicināt "smadzeņu ieplūšanu" un "cirkulāciju" Latvijā, visproduktīvāk būtu aplūkot ne tikai Latvijas studentu kontekstā, bet plašākā, augsti kvalificēta darbaspēka kustības ietvarā. Piemēram, 2015./2016. mācību gadā Latvijā bija 6500 ārzemju studenti (CSP). Ir svarīgi izveidot dažādām iesaistītajām pusēm kopīgu skatījumu par zinātnes attīstību Latvijā. Veidojot radošu pētniecības vidi, kura būtu spējīga ātri pielāgoties pasaulē valdošajām tendencēm, būtu iespējams izveidot tādu zinātnes telpu, kurā būtu ieinteresēti darboties ne tikai Latvijas diasporas pārstāvji, bet arī pētnieki no citām Eiropas un pasaules valstīm. (Lulle, Bužinska, 2015)

Šo jomu Latvijā pēta vairāki pētnieki: Rita Kaša pētījusi Latvijas studentu augstākās izglītības studiju finansēšanas modeļus ārzemēs (2015), bet Inga Ulnicāne un Anete Vītola veido pētījumu par zinātnisko diasporu plašākā skatījumā.

Avots:

A. Lulle, L. Bužinska (2015) Kultūras kapitāls, atgriešanās motīvi un pieredze: Latvijas studenti ārvalstīs. E. Kļave, A. Lulle (red.) Radot iespējas attīstībai. Diasporas bērnu un jauniešu izglītība. Rīga: LU apgāds.