Laura Bužinska, LU Diasporas un migrācijas pētījumu centra pētniece

Jaunie zinātnieki Latvijā un pasaulē

Kad skolu un universitāšu absolventi izvēlas pieņemt izaicinājumu - studijas ārzemēs, bieži vien tas ir kā lēciens nezināmajā ar visām no tā izrietošajām sekām. Mūsdienās, kad iespējas ne tikai ceļot, bet arī studēt ārzemes ir palielinājušās, jaunieši tās izmanto. Daļa no 300 000 Latvijas iedzīvotājiem, kas izvēlējušies emigrēt, pieņēmuši šo lēmumu tieši mācību dēļ (CSP 2015). Viena no Remigrācijas atbalsta pasākumu plāna (2012) prioritātēm ir veicināt augsti kvalificētu jauniešu atgriešanos. Notiek diskusijas par remigrācijas veicināšanu un to, kā piesaistīt atpakaļ diasporā mītošos.

Ārzemēs studējošos un strādājošos jaunos zinātniekus un pētniekus nevajadzētu uzlūkot tikai kā potenciālos remigrantus. Ārvalstīs dzīvojošie Latvijas pilsoņi, īpaši jaunie zinātnieki, tur pilna laika studējošie un mācību iestāžu absolventi ir unikāls un pilnvērtīgs resurss Latvijai. Tas jāapzina, jānovērtē un jāveido sakarīga komunikācija neatkarīgi no indivīdu personīgajiem dzīves plāniem palikt mītnes zemē vai atgriezties dzimtenē. Apzinot un kvalitatīvi izmantojot esošo situāciju, tiktu iegūts vispārējs labums gan valstij, gan indivīdiem Latvijā un diasporā. Diasporai piederīgajiem ir vēlme izteikt savu viedokli par notiekošo valstī, veidot diskusiju un tikt uzklausītiem. Viņi vēlas saņemt regulāru atgriezenisko saiti no valdības, iesaistīties nākotnes plānošanā kā līdzvērtīgi partneri (Lulle, Bužisnka, 2015). Izaicinājums - veicināt un attīstīt sadarbību un tīklošanos starp diasporā mītošajiem jaunajiem zinātniekiem un tiem, kas attīsta zinātni Latvijā.

Viens no šīs publikācijas mērķiem ir aktualizēt jauno zinātnieku dilemmu par to, kur un kā veidot savu karjeru - Latvijā vai ārpus tās, izzināt jauno zinātnieku personīgo pieredzi viņu akadēmiskajās gaitās un salīdzināt Latvijas jauno zinātnieku karjeras dzimtenē un ārvalstīs. Mērķa sasniegšanai tika intervēti četri dažādas zinātnes nozares pārstāvoši jaunie zinātnieki, kas izvēlējušies savu karjeru attīstīt gan Latvijā, gan ārpus tās.

Daļa no šī raksta ir atskats uz pētījumu, ko veica Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījuma centra (turpmāk LU DMPC) pētnieces Aija Lulle un Laura Bužinska "Kultūras kapitāls, atgriešanās motīvi un pieredze: Latvijas studenti ārvalstīs" (2015), kurā tika aptaujāti 306 studējošie un nesenie absolventi no Latvijas, kas studējuši vai joprojām studē ārzemēs pilna laika studijās. Otrajā šī raksta daļā ir intervijas ar jaunajiem zinātniekiem, kuras dos iespēju iepazīties ar individuāliem stāstiem, kontekstualizējot situāciju personīgajos aspektos. Jautājumi tika sagatavoti, aptaujājot Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedrus, lai izzinātu aktuālākās viņus interesējošās jomas piedāvātajā kontekstā.

Vēsturiski raugoties, Latvijas intelektuālo pamatu veidošanā liela nozīme bija jaunlatviešiem, kas devās garajā un tālajā ceļā iegūt zināšanas ārpus dzimtenes. Arī mūsdienās akadēmiskā telpa nav nodalīta no pasaules elpas un tā vienlaikus ir gan transnacionāla, gan nacionāla, gan reģionāla, gan lokāla. Tā kā ģeogrāfiski Latvija ir samērā maza valsts Eiropas nomalē - ir novērojama tendence, ka jaunieši dodas studēt uz "centriem" - vietām, kur ir pieejami lielāki resursi (Lulle, Bužinska, 2015).

Gan studiju procesam, gan migrācijai ir sava dinamika. Salīdzinot ar citām migrantu grupām, gadījumos, kad cilvēki dodas uz ārzemēm mācību nolūkā, atgriešanās notiek biežāk. Līdz ar to jauniešu aizbraukšana ar vēlmi studēt nav uztverama kā cilvēkkapitāla zudums, jo mūsdienu migrācijā tā ietver pozitīvas iespējas arī Latvijas valstij un sabiedrībai - kā globālās sabiedrības daļai iedzīvotājiem ir iespēja izzināt un izprast, kā lietas notiek citur, tādejādi iegūto pieredzi atvest atpakaļ uz Latviju. Tas īpaši svarīgi akadēmiskajā vidē, kur būt uz viena viļņa un sekot līdzi jaunākajiem pētījumiem, informācijas apmaiņai, atklājumiem ir īpaši nozīmīgi (Lulle, Bužinska 2015). 2014. gada UNESCO dati parāda, ka Latvijas iedzīvotājiem trīs vispopulārākie galamērķi studiju vietas izvēlē bijuši Lielbritānija, Dānija un Vācija.

Ārpus Latvijas mītošie studenti un jaunie zinātnieki nav jāuztver kā Latvijai zuduši ļaudis, tieši otrādi, aptaujātie mudināja atkāpties no ierobežojošā ietvara, kas piedāvā tikai divus variantus - vai nu tikai doties prom, vai tikai atgriezties. Ārzemēs studējošie ir ļoti mobili - daudzi studiju laikā un darba meklēšanas periodā gan apsver iespēju atgriezties Latvijā un reāli to dara, gan arī dodas prom un atgriežas.

Tie, kas ārzemēs ieguvuši izglītību un atradušies ārpus Latvijas trīs un vairāk gadus, atzīst, ka viņi neatpazīst savas zinātnes jomas ekspertus Latvijā, bet viņi labprāt iepazītos un izveidotu kontaktus. Toties Latvijas akadēmiskā vide iegūtu no tās pieredzes un zināšanām, ko sevī akumulējuši ārzemēs studējošie (Lulle, Bužinska; 2015). Ir tādi, kas jau tagad pašiniciatīvas vadīti, cenšas piedāvāt savas zināšanas un ekspertīzi noteiktās zinātnes jomās Latvijā.

Ārzemēs studējošie izteikti vēlas atgriezties Latvijā, tāpēc būtu nepieciešams pētīt un meklēt veidus, kā Latvijas darba tirgū iespējams mazināt barjeras, lai attīstītu atklātu sāncensību, iesaistot tajā jauniešus, kas izglītību un dažāda veida pieredzi ieguvuši gan Latvijā, gan ārvalstīs, nevis nošķirot šīs grupas.

Ir jārod iespējas sistemātiskākā veidā apkopot šīs zināšanas, tādējādi rodot iespēju ārzemēs esošajiem justies novērtētiem un vajadzīgiem Latvijā. Ja tas netiks darīts, vēlme iesaistīties Latvijas zinātnes attīstībā ar laiku var mazināties. Jāņem vērā, ka daļai respondentu motivācija studēt ārzemēs bija veidojusies, tāpēc ka ārpus Latvijas ir iespējas mācīties tādus studiju virzienus, kuri Latvijā ir maz attīstīti vai vēl neeksistē. Tas arī samazina šo cilvēku atgriešanās iespējas, bet vienlaikus tas arī neliedz rast iespējas paplašināt un attīstīt zinātnes jomu Latvijā. Jo tieši ārzemēs studējošie un absolvējušie noder kā katalizators, kas parāda, cik pretimnākoša un atsaucīga Latvijas zinātnes telpa ir pārmaiņām (Lulle, Bužinska, 2015).

Ārpus Latvijas esošo universitāšu prestižs un akadēmiskā vide, kuru atzīst pasaulē, kā arī atalgojums, ir faktors, kas nosaka to, ka cilvēki izvēlas emigrēt un attīstīt savas prasmes citur. Tas nozīmē, ka ir jāizvērtē, kā ar sistemātisku plānošanu un finanšu līdzekļu ieguldīšanu zinātnes attīstībā, arī zinātniskie centri Latvijā var kļūt par konkurētspējīgiem Eiropā un pasaulē, piesaistot gan ārzemēs studējošos tautiešus, gan zinātniekus no citām Eiropas un pasaules valstīm.

Lai saprastu, kā augstākminētais ietekmē jaunos zinātniekus, pievērsīsimies viņiem.