Tālis Tisenkopfs, LZA korespondētājloceklis

Zinātnes dzīvotspēja un valstiskums

Svinīgā lekcija LU sapulcē 2016. gada 17. novembrī

Zinātnes mērķis ir devums sabiedrībai. Kā izziņas un kultūras forma zinātne piedāvā gan risinājumus šīsdienas problēmām, gan formulē atbildes nākotnes izaicinājumiem.

Manas lekcijas tēma ir zinātnes dzīvotspēja, un es to aplūkošu zinātnieka ikdienas un zinātnes institucionālā ietvara mijattiecību aspektā.

Pievēršanās zinātnieka ikdienai nemaz nav tik bieža. Diskusijās par zinātni, dominē liela mēroga jautājumi - zinātnes politikas mērķi, prioritātes, finansējums, investīciju projekti. Mans skatījums ir vairāk mikrosocioloģisks. Zinātnes sniegumu nosaka zinātnieka radošais gars, lai gan svarīgi ir arī likumi, finanses un organizāciju stratēģijas. Mana referāta domu var izteikt dažos teikumos: mūsdienu zinātne pastāv tīklos un tīkliem ir vajadzīgi elastīgi institucionāli risinājumi. Tikai auglīgas attiecības starp zinātnieku, viņa iesaistes tīkliem un organizācijām var novest pie cerētajiem sasniegumiem un zinātnes devuma valsts un sabiedrības labā. Tad zinātne būs dzīvotspējīga un zinātnieki apmierinātāki ar savu darbu.

Dzīvotspēja

Sociālie zinātnieki piedāvā jēdzienu dzīvotspēja, lai paraudzītos uz ilgtspēju pieaugoša riska, krīžu un nedrošības sabiedrībā. Dzīvotspēja (angliski - resilience, ir vairāki šī termina latviskojumi, tostarp dzīvesspēks) ietver trīs nozīmīgas spējas - spēju pārvarēt šokus, saglabājot savu identitāti, spēju pielāgoties un spēju mainīties. Zinātnes gadījumā dzīvotspēja nozīmē spēju izturēt triecienus, piemēram, finansējuma samazinājumu; spēju pielāgoties, piemēram, atrast citus finansējuma avotus; un spēju mainīties, piemēram, veidot jaunu sadarbību, kas veicina dzīvotspēju ilgtermiņā. Zinātne ir ļoti daudzveidīga jomu, nozaru, organizāciju un personību ziņā, tāpēc ‘izturēt', ‘pielāgoties' un ‘mainīties' izpaužas atšķirīgi.

Zinātniskie tīkli

Viens no dzīvotspējas priekšnoteikumiem ir iesaistīšanās zinātniskajos tīklos, kas dod piekļuvi plašākam ideju un resursu kopumam. Zinātniskie tīkli ir zinātnieku, organizāciju un infrastruktūras savienojumi, kas nodrošina zināšanu plūsmu un inovāciju (kop)radīšanu. Tīkli mūsdienās kļūst par zinātnes funkcionēšanas veidu. Tie ir finansējuma, projektu, pētījumu, publikāciju, praktisku inovāciju pamats. Tīkli organizē arī zinātnieka ikdienu. Universitātes, fakultātes un institūti arī saglabā nozīmi, taču tīkli kaut kādā mērā izvirzās priekšplānā. Un tīklos centrāli ir tieši zinātnieki.

Tiem, kuri tīklos darbojas, veidojas izpratne un pieredze, bet kā tīklus izskaidrot populāri? Viens piemērs varētu būt starptautiska projekta konsorcijs. Tā pamatā ir zinātnieku tīklojums. Konsorcijs jau ir sekmīga tīkla piemērs, kurš ieguvis grantu. Projekta gaitā šis zinātnieku kopums rada intelektuālu vērtību, piemēram - jaunu tehnoloģiju, monogrāfiju, žurnāla speciāllaidienu. Tīkls rada arī praktisku ietekmi attiecīgajā politikas vai ekonomikas jomā. Taču projekti beidzas, nāk jauni uzsaukumi. Tad tīkls reaģē uz tiem iepriekšējā vai mainītā, vai pilnīgi jaunā konfigurācijā. Un sākas jauns sadarbības, sacensības un projektu cikls.

Zinātne nav vienreizēja akcija, bet projektu pēctecība. Zinātnieks nav mūža algādzis, bet projektu strādnieks. Un tieši tīkli nodrošina piekļuvi projektiem un citām pētniecības un inovāciju iespējām.

No kopienas viedokļa, tīkli ir tādi kā Eiropas zinātnieku populācijas sabiezinājumi. Tajos ir centrāli aģenti, līderi, seni partneri, jaunpienācēji, atslēgas figūras un perifēri dalībnieki un starp viņiem ir dažādas intensitātes saites. Mūsdienu zinātnē vienpatņu ēra noriet un, lai noturētos, ir jābūt iesaistītam tīklos.

Mana pieredze liecina, ka Eiropas projekti tiek iegūti un realizēti tīklos; un interesanti, ka tajos izzūd robeža starp disciplīnām - biologi, ekonomisti, sociologi un citu nozaru zinātnieki var sadarboties kopīgos pētījumos; tīklos arvien vairāk iesaistās praktiķi - uzņēmumi, pašvaldības, nevalstiskās organizācijas. Un Latvijas zinātnieki, tostarp jaunie, ir visai aktīvi un sekmīgi Eiropas programmu un projektu piesaistē.

Zinātnieka darbība tīklos

Darboties tīklos nozīmē paplašināt jomas, fokusēt tēmas, kopt saites, rakstīt pieteikumus, īstenot projektus, gatavot publikācijas, izplatīt rezultātus. Ir jāprot reaģēt uz tēmu pieprasījumu un piedāvājumu, jāsajūt nākotnes tēmas un virzieni. Ļoti svarīgi ir kopt saites ar kolēģiem. Arvien nepieciešamāka kļūst prasme iesaistīties plašākās partnerībās un veidot attiecības ar cilvēkiem un organizācijām no neakadēmiskās vides.

Zinātniskajos tīklos veidojas nerakstītas normas un vienošanās, kas ievirza zinātnieku rīcību un ekspektācijas. Socioloģijas valodā tās sauc par mikroinstitūcijām.

Svarīga norma ir elastīga piederība - zinātnieks var darboties vairākās organizācijās un tīklos. Tīklos pastāv arī uzticības un atvērtības attiecības - ir svarīgi uzturēt saites ar seniem kolēģiem, bet vienlaikus būt atvērtam jauniem kontaktiem. Dažkārt tīklu kodola grupas pastāv kā tādas klusuma kopienas - tie ir zinātnieki, kuri saprot cits citu bez vārdiem un no attāluma. Un mēs zinām, cik svarīgas dzīvē ir šīs klusuma kopienas, - tās izvelk būtiskās lietas cauri laikam. Nepārvērtējams tīklos ir uzkrātais kapitāls - zinātnieku saites, kas veidojušās gadu gaitā - tās viegli nezūd, bet darbojas uz priekšu. Šobrīd zinātniekiem jāmācās pa jaunam izprast konkurenci un sadarbību - ko darīt, ja pēkšņi uzsaukumā tu konkurē ar kolēģiem, ar kuriem ilgi esi darbojies citos kopīgos projektos. Šīs mazās normas veidojas zinātnieku savstarpējā mijiedarbē, jutīgi vērojot citam citu. Taču patiesībā es domāju, ka tās nemaz nav mazas, bet lielas normas, jo tās ir ietekmīgas zinātnē.

Zinātnieka - jā

Zinātnieks sākas ar vārdu jā. Zinātnieks saka jā jaunām idejām un izdevībām, taču visbiežāk viņš saka jā tīkliem, kuri nes šīs iespējas. Universāls jā ir zinātnieku atbilde zinātnes jaunajai tīklveida dabai. Jā mobilizē zinātniekus mūžīgai starta gatavībai - iesaistīties, atsaukties, piedalīties. Zinātnieki gandrīz nekad nesaka nē; rets iemesls, kāpēc viņi to dara, ir bailes no pārstrādāšanās un izdegšanas vai izvairīšanās no mazāk patīkamām nodarbēm, piemēram - birokrātiskiem pienākumiem. Zinātnieki nemaz nedrīkst teikt nē, jo tas sašaurinātu viņu piedāvājumu, bet pieprasījums pēc zinātnes nemaz nav tik acīmredzams.

Jā stimuli mūsdienās ir ļoti kapitālistiski - mērķēti uz konsorcijiem, pieteikumiem, finansēm, publikācijām, reitingiem un citiem efektivitātes rādītājiem.

Taču ir naivi iedomāties, ka katrs tavs jā, katras cerības un pūles tiks atalgotas. Jā ir tikai piedāvājums, un tādu ir daudz. Saņemt pozitīvu recenziju, augstu projekta vērtējumu, iegūt naudu laboratorijas izveidei ir liela veiksme. Proporcija starp zinātnieku piedāvājumu un institucionālās sistēmas atbildes jā ir pieaugoši skaudra: COST programmā finansēti tiek tikai 2% pieteikumu; Marijas Sklodovskas-Kirī programmā - 3% pieteikumu; Apvārsnis 2020 konkursos sekmju līmenis ir nokrities līdz 4-5% vai pat zemāk. Var iedomāties milzīgo zinātnieku mobilizāciju, ieguldīto enerģiju un, savā ziņā - pūļu dramatisko veltīgumu. Latvijā pēdējos gados grantu konkursi nemaz netiek rīkoti.

Taču zinātnieki joprojām ir arī romantiķi un cenšas teikt jā arī nekapitālistiskiem mērķiem - studentu mācīšanai, sabiedrības izglītošanai, zinātnes popularizēšanai. Kalpošana publiskam labumam ne vienmēr tiek pienācīgi novērtēta mūsdienu akadēmiskajā sistēmā.

Abu misiju - akadēmiskās un publiskās apvienojums veido arī zinātnes nacionālo misiju, pēc kuras jātiecas. Par laimi, Eiropas un Latvijas zinātnes politika mēģina abas zinātnes misijas tuvināt, ievirzot pētījumus aktuālo problēmu risināšanas gultnē, tādu kā: klimata pārmaiņas, resursu efektīva izmantošana vai pilsoņu drošība dažādās izpausmēs.

Politiķa - nē

Arī zinātnes politiķi un organizatori saka jā, taču biežāk viņi saka nē. Nē ir kā asi kalti, ar kuriem pārvaldība izkaļ zinātnes ideālo skulptūru - tvirtām prioritāšu līnijām, programmu muskuļiem, finanšu artērijām un investīciju postamentiem. Nē atšķeļ šķietami lieko - par mazāk svarīgām uzskatītas zinātņu nozares, neperspektīvas programmas, mazefektīvus institūtus. Naudas trūkuma dēļ šī skulptūra gan iznāk diezgan slaida. Jā tiek teikts tikai nedaudzām prioritātēm, kuras leģitimē nacionālās attīstības plāni un viedās specializācijas virzieni.

Šī virzība droši vien ir pareiza. Taču, vai mēs pietiekami apzināmies, ka pašas par sevi prioritātes, programmas un institūti nedarbosies, ja vien zinātniskā darbība netiks realizēta tīklos. Zinātnei vajadzīgs, ka dzīvību pūš tieši tās sirdī un artērijās.

Inovāciju tīkli

Pēdējā laika projektu pieteikumos ieviešas vārdi sadarbība, inovāciju kopradīšana, zinātnes un prakses partnerība. Kādreiz attālinātais pētījums tuvinās dzīves vajadzībai un kļūst par zinātnieku un praktiķu kopīgu eksperimentēšanas laboratoriju. Dabzinātnieki jau sen bijuši gatavi pārvarēt robežu starp laboratoriju un cehu; tagad viņu pēdās iet arī sociālie zinātnieki - viņi ierīko savas laboratorijas uzņēmumos, pašvaldību zālēs, labības laukos, ābeļdārzos un citās cilvēciski piesātinātās vietās, kur nepieciešami ilgtspējīgi risinājumi. Un ģeogrāfu, ekonomistu, antropologu un sociologu partneri šajās dzīves laboratorijās ir uzņēmēji, ražotāji, patērētāji un citi sabiedrības pārstāvji.

Sociālajiem un humanitārajiem zinātniekiem ir līdzvērtīga vieta paplašinātos inovāciju tīklos kopā ar dabzinātniekiem un praktiķiem no dažādām dzīves jomām. Inovācija vienmēr ir interakcija, un sociālie zinātnieki tajā padara lietas labāk redzamas, rosina kopīgus risinājumus un veicina dalībnieku refleksiju, tādējādi darot viņus stiprākus.

Sociālie un humanitārie zinātnieki un kultūras cilvēki izdomā laikmetam metaforas, kuru ietvaros var darboties arī dabzinātnieki. Laikmetam ir vajadzīgas metaforas! Nu ko gan nozīmē zināšanās balstīta bioekonomika vai viedā enerģija? Tikai metaforu un plašāku redzējumu ietvaros mēs varam domāt par tehnoloģijām, tirgiem un sabiedriskās dzīves uzlabošanu. Pateicoties sociālajai zinātnei, mēs saprotam apgriezto cēlonību - no domas pie rīcības.

Zinātne kā pasaules izdibināšana un inovācija, kā tās uzlabošana nav saprotama šauri. ES un Latvijas zinātnes politika pašreiz mudina veidot plašus inovāciju tīklus, iesaistot tajos dažādus partnerus. Apvāršņa programmā ir ieviesti jauni instrumenti - multiaģentu projekti un inovāciju partnerības. Nostiprinās pārliecība, ka ir jāstimulē praktiskas inovācijas, kurām zinātne tikai piespēlē. Tas maina projektu mentalitāti, konsorciju uzbūvi un pētījumu metodoloģiju. Zinātne tiek nocelta no pjedestāla, nu tai jānostājas līdzīgo ierindā. Saskaņā ar jauno pieeju visi inovāciju dalībnieki ir līdzvērtīgi - profesora zināšanas nav svarīgākas par zemnieka, meteorologa, pircēja vai studenta zināšanām. Tas ir pareizi, taču jaunā zinātnes politika saasina konkurenci par grantiem - nu zinātniekiem nākas dalīties ar prakses partneriem. Zinātniekiem ir jāapgūst jaunas prasmes un pat identitātes.

Elastīgi institucionāli risinājumi

Te mēs nonākam pie jautājuma par elastīgiem institucionāliem risinājumiem, kas nepieciešami, lai atbalstītu zinātnieku tīklošanos un veidotu saiknes starp intitūtiem, pētījumiem un studijām, pētniekiem un praktiķiem, zinātņu nozarēm utml. Universitātes un zinātniskie institūti joprojām darbojas kā svarīgi pieturas punkti, enkuri vai bojas tīkliem, kas izmesti zinātnes okeānā. Taču vai ir iespējams zinātnes klasisko organizāciju saskaņot ar tīklu normām?

Progresīvas organizācijas motivē pētniekus iesaistīties tīklos. Maziem institūtiem tas ir vieglāk, jo tie jau daļēji pārklājas ar tīkliem, bet lielu organizāciju gadījumā tīkli var izaicināt hierarhiskās normas. Piemēram - kāda Romā bāzēta starptautiska politiska organizācija pašreiz aktīvi iesaistās Apvārsnis 2020 programmas pieteikumos. Pēc tam, kad vairāki departamenti savstarpēji konkurēja kādā no uzsaukumiem, organizācija esot pieņēmusi lēmumu šādas situācijas vairs nepieļaut un ļaut darbiniekiem startēt tikai vienā konsorcijā. Savukārt, cits liels zinātnisks institūts Francijā, gluži pretēji - mudina savus pētniekus iesaistīties pēc iespējas daudzos konkurējošos konsorcijos, protams - ievērojot informācijas neizpaušanu.

Citiem vārdiem - ir svarīgi veidot elastīgus risinājumus, kas nenobloķē cilvēkus viņu šaurajās nišās, bet mudina iesaistīties plašākos tīklos. Latvijas Universitāte jau daudz dara šajā virzienā, atbalstot industrijas un zinātnes kopīgus pētījumus, prēmējot augstas raudzes publikācijas, veidojot starpdisciplināras uz praksi vērstas studiju programmas un citos veidos. Es personīgi būtu gatavs katru savu Eiropas projektu padarīt arī par studentu praktikumu. Jauni risinājumi ir mūsu rokās un arī tā ir tīra jaunrade.

Elastība ir ļoti svarīgs dzīvotspējas aspekts. Elastība ir nepieciešama arī demogrāfijas dēļ - mums paliek tik maz studentu, ka vairs nevaram piedāvāt klasisko apmācību. Tai jābūt pilnā mērā projektos, tīklos, inovācijās un prasmēs balstītai. Un augstā zinātne mums studentiem jāmāca kopā ar vienkāršo zinātni jeb izmantojumu.

Augstā un vienkāršā zinātne

Ja tev ir daudz naudas, šķiet, ka tu savu dzīvotspēju vari nopirkt. Pastāv kāda iekšēja spriedze starp augsto, naudas un starptautiskās atzinības iedvesmoto zinātni, kuras dzinējspēks ir akadēmiskais kapitālisms, un kuru mēs pazīstam kā apvāršņus, zinātnes ietvarprogrammas un augsta ietekmes faktora publikācijas, un parasto ikdienas zinātni, kurā cilvēki darbojas par nelielu naudu un kuru varbūt iedvesmo pienākuma apziņa, zinātnieka misija un gandarījums. Zinātnes politiskais diskurss ir nosvēries izteikti par labu augstajai zinātnei, taču vērtīga ir arī parastā, ikdienišķā, neapbalvotā, vietējā, latviski runātā, pie prioritātēm nepieskaitītā un skopi finansētā zinātne.

Vienkāršā zinātne nav mazāk prasīga kā augstā; nepieciešams pat lielāks prasmju kopums, jo tā ir saistīta ar zināšanu pārnesi, tulkošanu lietotājam saprotamā valodā un izmantojamā veidā. Interesanti, ka plašos inovāciju tīklos izzūd robeža starp augsto un vienkāršo zinātni. Zinātniekam ir jāspēj uzņemties abas lomas - izpētīt, izskaidrot, un ieviest. Un šādos tīklos izgaist arī sociālo pozīciju hierarhijas - visas zināšanas ir vienlīdz vērtīgas.

Papildus nauda automātiski nenozīmē lielāku dzīvotspēju ne augstajā, ne vienkāršajā zinātnē. Mums ir nepieciešams izrāviens augstās zinātnes virzienā, taču ir jāatgriež ticība arī vienkāršajai zinātnei un jāstiprina zinātnieku spēja darboties abos virzienos.

Noslēguma atziņas

Noslēgumā gribētu izteikt trīs atziņas:

1. Mūsdienās zinātne pastāv tīklos.

2. Ir jāstiprina zinātnieku spēja iesaistīties un darboties tīklos.

3. Ar makro-institucionālām fiksāžām vien nepietiek. Jārada elastīgi mikro-risinājumi, kas atraisa zinātnieku potenciālu un tīklošanos.

Valstiskums

Un valstiskums. Vislabāk sabiedrībai kalpo praktiskās inovācijās balstīta zinātne, kas dod ieguldījumu procesu uzlabošanā un dara dzīvi labāku plašākā mērogā. Ja zinātne Latvijā kalpo sabiedrībai, tad tā ir valstiska zinātne, bet ņemot vērā, ka esam Eiropas daļa, tā ir arī Eiropeiska zinātne.

Rūpēties par valstiskumu nozīmē arī rūpēties par zinātnes pilsonību - zinātnieku piederību un piesaisti savai valstij. Zinātnes pilsonība ir globāla, taču zinātniekiem piemīt arī nacionālā pilsonība. Ir jāraugās, lai nacionālā pilsonība nenonāk pretrunā ar zinātnisko pilsonību, lai Latvijas zinātnieki, būdami šīs valsts patrioti, varētu realizēt sevi šeit kā starptautiski zinātnieki, lai viņiem zinātnes pilsonības vārdā nebūtu jādodas prom uz citām valstīm, kur viņi parasti iekļaujas, kā kārtīgi algādži, citās sistēmās. Tas nozīmē, ka iespējas realizēt augsto un vienkāršo zinātni ir jārada tepat Latvijā. Tas nozīmē piesaistīt Eiropas grantus, atvēlēt Struktūrfondus, domāt par to saprātīgu izmantošanu, atraisīt zinātniekus, maksāt viņiem kārtīgas algas, atbalstīt tīklošanos, starptautisko publicēšanos, ļaut viņiem veidoties par globāliem zinātnes pilsoņiem, kas darbojas tepat no Latvijas vai, dzīvodami citur pasaulē, saglabā visciešāko saikni ar Latviju.

Zinātniekiem ir svarīgi noticēt sev un kaut kādā ziņā noticēt arī zinātnes organizatoriem. Tāpat kā citās jomās, arī zinātnē valstiskuma pamats ir pašapziņa, bet ir svarīgi arī deleģēt krietnu devu ticības zinātnes organizatoriem. Tad nu iznāk, ka zinātnes dzīvotspēja ir pašu zinātnieku un zinātnes organizatoru rokās.