Konsīlijs norisinājās Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) 2016. gada 21. decembrī.

Piedalīties konsīlijā bija aicināti Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas; Eiropas Savienības (ES) Pārstāvniecības Latvijā, Latvijas Saeimas komisiju, Ārlietu ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Kultūras ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Labklājības ministrijas pārstāvji; neatkarīgi eksperti. No aicinātajiem, konsīlijā piedalījās tikai Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā ekonomikas padomnieks Mārtiņš Zemītis, Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Dr. Māris Pūķis un LR Saeimas deputāts, deputātu grupas Integrālās politikas studijām vadītājs Ilmārs Latkovskis. Konsīlijā piedalījās arī Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps - metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Diskusijā kā eksperti piedalījās LZA goda doktors, Latvijas Universitātes (LU) centra "Konfūcija institūts" direktors, pētnieks Pēteris Pildegovičs, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs, profesors Dr. Ivars Austers, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Dr. Jānis Bērziņš un LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Dr. Māris Kūlis.

Konsīliju vadīja akadēmiķe Raita Karnīte.

Konsīlija mērķis bija, izmantojot ekspertu pieredzi un veiktajos teorētiskajos pētījumos iegūtās zināšanas un atziņas, saprast Eiropas civilizācijas krīzes cēloņus, turpmāko norisi un risinājumus nevēlamo seku ierobežošanai.

Konsīlijā tika aplūkoti trīs jautājumi:

1) Eiropā notiekošais patiešām ir civilizācijas krīze vai globalizācijas rosināts ilgstošs un noturīgs process?

2) Eiropas civilizācijas krīzes būtība, cēloņi, izpausmes un iespējamās sekas;

3) iespējamie risinājumi Eiropas civilizācijas saskaņas atgūšanai.

Konsīliju atklāja LZA viceprezidents akadēmiķis Andrejs Krasņikovs. Viņš norādīja, ka krīzes ir attīstības neatliekamas sastāvdaļas, kas skar visus, un tām ir gan politiskas, gan ekonomiskas izpausmes.

Vai pastāv Eiropas civilizācija?

Diskusijas gaitā uzvirmoja šaubas par pašu jēdzienu "Eiropas civilizācija". J. Bērziņš uzskatīja, ka Eiropas civilizācija ir izdomāts nošķīrums. Un, ja civilizāciju raksturo ar vērtībām, kuras tā atzīst, tad jārunā par Rietumu civilizāciju un tās krīzi.

M. Zemītis teica, ka Eiropas civilizācijai ir lielāks mērogs, tā pārsniedz ES ietvarus, tāpēc labāk lietot jēdzienu "Rietumu civilizācija". ES ir uzskatāma par Eiropas civilizācijas daļu.

I. Austers, analizējot jautājumu ar savas zinātnes nozares metodēm, atzina, ka jēdziens "Eiropas civilizācija" nav veiksmīgs, jo tas rada iespaidu, ka ir kāda civilizācija un ir citi, kam nav izdevies sasniegt augstas attīstības statusu. Tas ir etnocentriskā nozīmē vērtējošs jēdziens, kurā mūsdienās ar mērķi izcelt sevi katrs saturiski var ievietot jebko. Viņš pauda, ka 19. gs. jēdziens "Eiropas civilizācija" 21. gs. zinātnē analīzes un nākotnes attīstības modelēšanas vajadzībām ir pārāk izplūdis. Tā vietā būtu jārunā par precīzi definējamiem jēdzieniem vai problēmām.

Jāpiebilst, ka pēc konsīlija uzrunātais politologs Dr. Juris Rozenvalds šaubas kategoriski noliedza, paskaidrojot, ka Eiropas civilizācija ir pilnvērtīgi identificēta globālās sabiedrības daļa, ko raksturo specifiskas īpašības.

Vai Eiropā notiekošais patiešām ir civilizācijas krīze, vai globalizācijas rosināts ilgstošs un noturīgs process?

M. Zemītis pirmais uzdeva jautājumu - vai vispār ir civilizācijas krīze? Nesenā vēsturē, pēdējo gadu laikā bijusi dziļākā ekonomiskā krīze, tāpat var runāt par institūciju leģitimizācijas krīzi un sabiedrības novecošanos. Turklāt Eiropas Komisijas (EK) nespēja sniegt atbildes uz svarīgiem jautājumiem, liecinot par nepilnībām ES institūciju darbībā.

Latvijā spriedze ir mazāka un kopš 2004. gada cilvēki ir pozitīvāki. Latvija nav valsts, kur eiroskepse un populisms ir paši nozīmīgākie. Sliktās ziņas veidojas no gaidām.

I. Latkovskis norādīja, ka nevēlas lietot vārdu "krīze", drīzāk notiekošais ir jāsauc par izaugsmes grūtībām. Viņš minēja vairākas pretrunas, ar kurām šodien Eiropa netiek galā. Piemēram, ES vienlaicīgi gan izjūt efektīvas vienotas vadības trūkumu, gan ir diktatoriska attiecībās ar nacionālajām valstīm. Par vienlīdz problemātiskām galējībām kļuvis gan liberālisms, gan konservatīvais populisms.

M. Pūķis pamatoja, ka Eiropā notiekošais ir krīze, jo notiekošajam piemīt vairākas krīzes pazīmes:

1) ir pasliktinājusies drošība (arī Latvijā);

2) ir ekonomiskā stagnācija - iecerētie plāni netiek izpildīti;

3) ir morāles krīze - parādās lietas, kas iepriekš Eiropā bija nepieņemamas;

4) plaukst populisms;

5) novērojama citu politisko spēku nākšana pie varas daudzās Eiropas valstīs.

Arhibīskaps Z. Stankevičs nešaubījās, ka Eiropu ir skārusi civilizācijas krīze, turklāt tā izpaužas trijos virzienos: kā identitātes krīze, kā demogrāfiskā krīze un kā morāles krīze. Zema uzticamība politiķiem ir tikai viena civilizācijas krīzes izpausme. Krīze ir daudz dziļāka - tas ir objektīvas patiesības jautājums, jautājums par to, kas ir morāli pareizs, un kas nav. Izpratnē par vērtībām nav kopības - daudziem tās ir tikai subjektīvas. Krīzes pamatā ir neadekvāta izpratne par cilvēku un realitāti.

M. Kūlis skaidroja, ka Eiropā nav vispārēja krīze, bet ir vairākas mazas krīzes, kuras visas kopā varētu vērtēt kā ilgstošas slimības simptomus. Šī slimība radusies pēc abiem pasaules kariem, bet it īpaši - pēc IPK. Pirmajā pasaules karā sabrukušas ne tikai vecās impērijas, bet arī visa Eiropa kā impērija. Kopš tā laika Eiropā ir norisinājušies procesi, kas varētu būt tā saucamās mūsdienu krīzes cēloņi. Pēc IIPK Eiropā izdomāts, ka pasaule turpmāk spēlēs jaunu spēli un tās vadmotīvs būs miermīlīgums (Rietumvalstis nodibināja ANO, ES un citas organizācijas kopējai darbībai). Orientācija uz mieru un saticību ir spēcinājusi vājumu kā vērtību. Tas mazinājis vardarbību, taču vienlaikus [Eiropu] padarījis vājāku (ar visām no tā izrietošajām sekām). Tagad izskatoties, ka citas valstis grasās pārkāpt jaunos miera noteikumus. Tāpēc tādai pasaulei, kādu Eiropa gribētu redzēt, neko labi neveicoties. Tomēr, pēdējos 10-20 gados nekas dramatisks (salīdzinot ar kariem 20 gadsimta sākumā) neesot noticis. Plašākā kontekstā un, lūkojoties no filosofijas skatpunkta, Eiropas krīzi vai problēmas varētu aplūkot kā savdabīgu filosofisko ideju un vērtību transformāciju.

J. Bērziņš uzskatīja, ka Rietumu sabiedrība, kurā ietilpst arī Eiropa, ir krīzē, bet tā neesot civilizācijas krīze, bet gan valdošās ekonomiskās sistēmas - kapitālisma, un sabiedrības organizācijas krīze. Viņš atgādināja, ka iepriekš par civilizācijas krīzi vispār nerunāja. "Arī terorisms tagad nav vairāk kā agrāk", uzskata J.Bērziņš, piebilstot, ka agrāk terorisma dēļ gāja bojā vairāk cilvēku nekā tagad. Taču problēmas pastāvot, un viena no tām ir populisms. J. Bērziņš atzīmēja, ka kopumā Eiropa ir pārvarējusi vairākas ekonomiskās krīzes.

Pamatojoties uz viedokli, ka Eiropas civilizācija dabā nepastāv, un, ka bioloģiski etnosi pastāv tikai mūsu prātos, nevis dabā, kur visi cilvēki ir vienādi pēc būtības, un pāreja starp etnosiem ir plūstoša, I. Austers uzskatīja, ka Eiropas civilizācija nav jānodala. Tomēr viņš nenoliedza, ka cilvēku sabiedrībā ir radušās problēmas.

Eiropas civilizācijas krīzes būtība, cēloņi, izpausmes un iespējamās sekas

Diskusijas ietvaros eksperti nosauca vairākus civilizācijas krīzes cēloņus, dažādos aspektos raksturoja tās būtību un izpausmes, bet mazāk pievērsās iespējamo seku analīzei.

I. Latkovskis pauda, ka ES šobrīd nespēj aizsargāt pašas deklarētās demokrātiskās un eiropeiskās vērtības. Ekonomiskā izaugsme neesot bezgalīga. Resursu patēriņš - ierobežots. ES netiekot galā ar pašas izveidoto sistēmu - globālās korporācijas sekmējot patēriņa kultūras eskalāciju, bet tā savukārt eskalējot saspīlējumu.

Viņš uzsvēra apstākli, ka Eiropas sabiedrība ir novecojusi, bet neprot sadzīvot ar savu vecumu. Vienlaicīgi Eiropa nonākusi saskarsmē, pat sadursmē ar jaunākām, vitālākām un arī agresīvākām sabiedrībām. Migrācija minama tikai kā viens aspekts, otrs, viņaprāt, ir tas, ko tagad apzīmējam ar terminu "populisms", kas, iespējams, gūs panākumus arī Latvijā. Taču šo populisma problēmu nevajadzētu vienkāršot. Šim piedāvājumam esot labs pieprasījums, jo cita piedāvājuma šobrīd īsti nav. Bet problēmas patiešām esot nopietnas.

Krīze ir turbulence, jauni izaicinājumi, izrāviens apziņas līmenī. Tas nozīmē, ka risinājums meklējams sadarbībā, integrālā pieejā, garīgumā un mediālā pieejā. Partiju demokrātijas politika būtībā savas iespējas izsmēlusi, šīs politikas ietvaros tāda līmeņa problēmas, viņaprāt, nav atrisināmas. Te nepieciešama vienotāka pieeja politikai. I. Latkovskis uzsvēra, ka šis ir sadarbības nepieciešamības, nevis konkurences saasināšanas laiks. No integrālās politikas skatījuma, Latvija nevar iziet bez šīs stadijas.

Apšaubot apgalvojumu, ka ir Eiropas civilizācijas krīze, M. Zemītis skaidroja, ka pašreizējās spriedzes būtība slēpjas leģitimizācijas jautājumā.

M. Pūķis par krīzes iemeslu uzskatīja pārmērīgu paļaušanos uz centralizāciju kā galveno sociālekonomisko problēmu risināšanas rīcību. Kaut arī Eiropā pasludināts subsidiaritātes princips, kas paredz, ka augstāk esošās struktūras neveic to, ko var izpildīt zemākās, Latvijā decentralizācijas princips netiekot īstenots. Centralizētas sistēmas nespēja ātri reaģēt uz notikumiem novedot pie nespējas elastīgi pieņemt lēmumus. Citiem vārdiem, Lisabonas stratēģiju, kaut gan to nav izdevies īstenot, tiražējot un pārskatīt nevēloties.

Arhibīskaps Z. Stankevičs uzskatīja, ka civilizācijas krīze ir līdzsvara zudums starp ticību un prātu: "Viduslaikos ticība un prāts bija līdzsvarā, reformācijas laikmetā ticība sāka dominēt pār prātu, bet franču revolūcija līdzsvaru izjauca un prāts sāka pārmākt ticību. Pēc sociālistiskās revolūcijas materiālisms sāka dominēt."

Pēc viņa domām, mūsdienās Eiropas civilizācijā ir zudusi ticība prātam. Zudusi prāta spēja vērtēt. Zūdot saistviela starp Eiropas civilizācijas ķieģelīšiem, ko satur kopā vienojošās vērtības. Sabiedrība turas kopā tad, kad ir vienojošās vērtības. Šādu piemēru uzrāda Brexit. Arhibīskaps uzsvēra, ka mūsdienās zūd ticība prātam, katram ir sava patiesība, nav kopējas vērtības.
Neesot objektīvai patiesībai, sabiedrība, tās pārstāvji balsojot par subjektīvo. Tiek noliegta prāta spēja objektīvi izvērtēt patiesību.

Likumi tiekot atdalīti no morāles. Nepastāvot objektīvai patiesībai, likumos tiek iestrādāts tas, ko subjektīvi uzskata par vajadzīgu. Sabiedrība esot aizmirsusi par likuma audzinošo spēku. "Ja likums saka, ka amorāls ir spēkā, tad tas arī top spēcīgs," tā arhibīskaps. Likums nosakot formālo ietvaru - ģimenes politiku, valsts iekšējās lietas. Ja likums pasludina to, kas ir amorāls, par likumīgu, tas graujot sabiedrību. Pēc viņa domām, šobrīd tas tiek propagandēts.

Akadēmiķe R. Karnīte teica, ka šodien pētāmais jautājums nav Latvijas problēma, bet tā ir Latvijas problēma. Viņa uzsvēra, ka mums ir svarīgi apzināties esošās problēmas un savos viedokļos vadīties no faktoriem, kuri tiešām nāk par labu cilvēka vispusīgai attīstībai.

M. Kūlis skaidroja, ka plašākā kontekstā un, lūkojoties no filosofijas skatpunkta, Eiropas krīzi vai problēmas var aplūkot kā savdabīgu filosofisko ideju un vērtību transformāciju.
XIX gadsimta beigās un XX gadsimta pirmajā pusē radušies filosofijas virzieni (pozitīvisms, eksistenciālisms, valodas filosofija, postmodernā filosofija - Deridā, Fuko, Lakāns u.c., Freida psihoanalīze) ir ne tikai devuši jaunu skatījumu uz sociālo dzīvi un zemapziņu, bet arī apšaubījuši kristietības un Apgaismības pamatus, izaicinājuši Apgaismības filosofiskās idejas, veicinājušas vērtību relatīvismu, plurālismu, pāreju no patiesības uz post-patiesību. Turklāt mūsdienu eiropieši ar šo norisi lepojoties. Viņš akcentēja, ka atsvabināšanās no aizgājušo laiku uzskatiem, emancipācijas kustības tiek uzskatītas par kaut ko labu.

Viena no mūsdienu Eiropas pamatvērtībām - orientācija uz naudas pelnīšanu - vairo bagātību un Eiropas spēku, taču, pēc M. Kūļa domām, tiek mazināta ideju vai ilūziju loma, kas cilvēku dzīvi apveltī ar jēgu. Eiropas iedzīvotājiem trūkstot tādas Eiropas vīzija, par kuru un par sevi tie būtu gatavi cīnīties. Trūkstot ietekmīgu domātāju - filosofu, mākslinieku, rakstnieku, kas spētu šo vīziju noformulēt. Pazaudēt filosofijas nozīmi, ir tas pats, kas pazaudēt Eiropas telosu (mērķi).

M. Kūlis akcentēja, ka Eiropa ir kontinents, kas izveidoja starptautisko pasauli tādu, kādu to šodien pazīst. Taču neviens neesot piedāvājis skaidru ES vīziju nākotnei. Eiropas līderi runājot par taktiskiem lēmumiem, bet pietrūkstot sapratnes par to, kā izturēties pret procesiem, kas draud sagraut to, par ko viņi it kā iestājas.

Paskaidrojot savu viedokli, ka Rietumu sabiedrību ir skārusi kapitālisma sistēmas krīze ("neoliberālisma paģiras"), J. Bērziņš norādīja, ka ekonomika un politika nav neitrālas, tās parasti pakļaujas konkrētai ideoloģijai. Pašreizējā ekonomiskā politika neesot nepastarpināti orientēta uz cilvēces attīstību. Tā kalpojot finanšu sistēmai, ar domu, ka spēcīga finanšu sistēma varēs balstīt ekonomiku un tas savukārt novedīs pie attīstības un labklājības kāpuma. Taču tā neesot noticis. Cilvēki gribot labāk dzīvot, un rodoties populisms.

I. Austers norādīja, ka reizē ar satraucošām izpausmēm, kā bēgļu plūsmas un terorisms, sabiedrību ietekmē bailes. Bailes sākot pieturēties, un tās ir pretēji vērstas attīstībai. Pēc viņa domām, cilvēki vairāk skatās pagātnē, baidās no nākotnes. Arī sabiedrības novecošanās ietekmējot sabiedrības attīstību - gados vecāki cilvēki esot konservatīvāki, un vecākai sabiedrībai attiecīgi grūtāk nobalsot par jaunām idejām.

Globālu skatījumu uz Eiropas civilizācijas krīzes cēloņiem rosināja P. Pildegoviča komentārs par Eiropas notikumu vērtējumu Ķīnā. Viņš uzsvēra, ka Eiropas valstis Ķīnas ekonomikai ir svarīgas. Ķīna aizguvusi no Eiropas tehnisko progresu, un Eiropas valstis esot labs tirgus. Ķīnu satraucot arī Krievijas liktenis - ķīnieši baidoties, ka Krievijas piemērs varētu rosināt arī Ķīnas sašķelšanos.

Ķīnieši uzskatot, ka viņu sabiedrības drošības pamats ir ekonomiskā attīstība. Ķīniešus pārliecinot panākumi, kas redzami pēdējo desmit gadu laikā.

P. Pildegovičs pauda domu, ka ekonomiskās attīstības atšķirības starp attīstītām un vājāk attīstītām valstīm ir viens no Rietumu civilizācijas krīzes cēloņiem. Rietumu pasaules iejaukšanās esot process, kuru Austrumu sabiedrība nekad neaizmirsīs un nepiedos. Arī arhibīskaps Z. Stankevičs atzīmēja, ka solidaritāte starp attīstītajām un vājāk attīstītajām valstīm nav pietiekoša.

Citi eksperti uzskatīja, ka ekonomiskās attīstības atšķirībām nav liela nozīme, un Eiropas civilizācijas krīze būtu radusies neatkarīgi no globālās ietekmes, kuras satraucošākā izpausme ir bēgļu plūsmas (M. Kūlis).

Jautāti, vai Eiropas civilizācijas krīzei ir politiski iemesli, gandrīz visi eksperti atbildēja noliedzoši. M. Kūlis pieļāva interešu grupu politisku ietekmi, taču uzskatīja, ka vairāk problēmas ir iekšzemē. M. Zemītis uzskatīja, ka civilizācijas krīze kā jēdziens ir politizēts - gandrīz kā gada vārds vai nevārds. Sabiedrībā krīzes sajūta neesot pati lielākā, vairāk tā tiekot diskutēta morāles un ekonomikas laukā. I. Austers uzskatīja, ka ir drošības un racionalitātes krīze. J. Bērziņš bija stingri pārliecināts, ka tas nav politiski ietekmēts process. Tā esot tikai ekonomiska un institucionāla problēma. Viņš piebilda, ka racionalitāte var būt saistīta ar pieejamo informāciju - kura informācija ir ticama, kura nav.

Sāpīgā bēgļu uztvere ir saistīta ar iespējamu uzbrukumu ierastajām vērtībām, pašidentifikāciju. Arhibīskaps Z. Stankevičs norādīja (un viņam piekrita I. Latkovskis un I. Austers), ka bēgļu krīze ir tikai katalizators, kas parāda Eiropas sabiedrības vājumu. Viņš atzina, ka attiecības ar islāma pasauli ir sarežģītas, taču tā iemesli jāmeklē daudz senāk - aizvainojums ceļas no Osmaņu impērijas sagrāves laikiem.

J. Bērziņš uzskatīja, ka sadursme starp civilizācijām notiek, bet lielākā mērogā, un atzina, ka islāma ideoloģija atbalsta civilizāciju sadursmi. Ekonomiskā attīstība uzlabosies, un tas mazinās spriedzi. Bēgļi esot konkrētas politikas izvēle, nevis nekontrolēts process.

M. Zemītis pauda uzskatu, ka bēgļu krīze nav eksistenciāla krīze, tā drīzāk ir domāšanas krīze.

Eksperti piekrita, ka krīzes ir neizbēgamas - attīstību pavada sabiezējumi, kuri skar katru indivīdu.

Ekspertu vērtējumā teorētiski vairāk iespējamās un bīstamākās civilizācijas krīzes sekas ir populisms un karš kā loģiskas pārspīlēta individuālisma un vardarbības sekas. J. Bērziņš teica, ka kara draudus pilnībā nevar izslēgt, tomēr mierināja, ka stāvoklis nav dramatisks un Latvija nav vienu soli no kara. Latvija ir NATO un ES, un starptautisko organizāciju aizsardzība dod drošību. Arī M. Zemītis uzsvēra, ka kara draudi nepastāv. Turpretī populisma izplatību Eiropā par iespējamu atzina vairāki eksperti (I. Latkovskis, J. Bērziņš).

Iespējamie risinājumi Eiropas civilizācijas saskaņas atgūšanai

I. Austers pauda viedokli, ka sabiedrības attīstības problēmu risinājuma meklējums nav vienkāršs process. Esot jāsaprot pētāmā objekta būtība, (morāles) atskaites punkts, mērķis un vēlamās darbības (ceļa karte). Parasti iekšzemes kopprodukts tiek minēts kā galvenais sabiedrības attīstības mērķa rādītājs, bet vai tas var būt atskaites punkts? Viņš uzsvēra, ka galvenais un galīgais valsts un sabiedrības attīstības mērķis ir cilvēku subjektīvā labklājība.

Risinājumi civilizācijas saskaņas atgūšanai tika atvasināti no civilizācijas krīzes cēloņiem. Eksperti minēja iespējamos risinājumus vietējā un ES mērogā. Vienīgais globālais risinājums krīzes situācijā būtu domāšanas, apziņas maiņa, taču arī to eksperti sagaidīja no Eiropas (vai Rietumu), nevis pasaules civilizācijas.

I. Latkovskis skaidroja, ka valstī oficiālas pozīcijas Eiropas civilizācijas krīzes jautājumā nav un arī nevar būt, jo nav jau skaidrs, kas ir krīze. Bet, protams, Eiropai kritiski aktuālo jautājumu loks esot iezīmējies gana skaidri. Politikas skatījums uz to vērtējams kā pārāk šaurs un racionāls. I. Latkovskis vada LR Saeimas deputātu grupu Integrālās politikas studijām, kas nodarbojas ar šādiem jautājumiem. Latvijā sākta integrālas politikas sagatavošana, bet nav zināma Eiropas politikas nostāja. Viņš pauda domu, ka, ja piekrītam tam, ka civilizācija attīstās ekocentriskā, savstarpēji integrējošā veidā, tad ES līmenis ir pats augstākais. Taču esot jāredz, kā interesēm kalpo ES - globālo korporāciju vai nacionālo valstu? Eiropas politika jāveido jaunā līmenī.

M. Zemītis atkārtoja jautājumu - kā interesēm kalpo ES? Viņš skaidroja, ka EK savu nostāju ir paudusi darbos, piemēram, pieņemot lēmumus par uzņēmumiem Apple un Google, uzmanot lielo korporāciju darbību. Viņš tāpat norādīja, ka ir jāskatās, kā Eiropa atbild uz krīzi, un vai Eiropas institūcijas ir gatavas krīzei un globalizācijas spiedienam? Turpinot viņš jautāja: "Vai mazām valstīm ir citas alternatīvas, citas iespējas, kā sekot ES politikai?" Turklāt esot jāatceras, ka Latvija ir saņēmējvalsts no Eiropas.

Saskaņā ar viņa viedokli, ja civilizācijas krīzes būtība ir leģitimizācija, tad risinājums ir precīzāks funkciju nošķīrums. EK esot jākoncentrējas uz lielām un praktiskām lietām - ekonomikas izaugsmi, labklājību, darba vietu radīšanu, kā arī jārūpējas par Eiropas ārējām robežām. M.Zemītis uzsvēra, ka ļoti svarīgs faktors ir Eiropas ārējās robežas aizsardzība.

Vairāki eksperti minēja, ka pašreizējo nemieru sabiedrībā ir radījis tas, ka nav bijusi vienota atbilde no ES institūciju puses, piemēram, vienota nostāja par bēgļu krīzi.

M. Pūķis paskaidroja, ka arī Latvijas pašvaldībās Eiropas civilizācijas krīze nav analizēta - to dara Eiropas reģionālās organizācijas.

J. Bērziņš uzsvēra, ka ES kā politiska iestāde nav tas pats, kas civilizācija.

Balstoties uz iepriekšējo diskusiju, arhibīskaps Z. Stankevičs akcentēja trīs ar civilizācijas krīzi saistītas jomas - ekonomiku, organizāciju un politiku. Meklējot risinājumu, viņš vēlreiz uzsvēra, ka visu nenosaka IKP - tā nav galvenā prioritāte. Krīzes risinājumi esot jāmeklē filozofiskos jēdzienos, vērtību jēdzienos. Viņš uzsvēra, ka ir vadlīnijas, atzīti sociālie principi - subsidiaritātes princips, kopējā labuma princips, solidaritātes princips, pēc tiem ir jāvadās. Galvenais mērķis - cilvēka cieņa, cilvēka visaptveroša attīstība. Tas esot saistīts ar objektīvās patiesības atzīšanu, ko cilvēki ir pazaudējuši. Tas būtu jāiestrādā valsts attīstības dokumentos.

I. Latkovskis piebilda, ka politikas iespējas ir ierobežotas - tā ir atkarīga no korporācijām, izdabāšanas tautas pūlim.

Filosofs M. Kūlis skaidroja, ka risinājumi jāsāk meklēt ar diagnozes noskaidrošanu. Eiropā trūkstot vīzijas par tās iedzīvotāju piederību, nākotni un mērķiem. Bez šādas vīzijas cilvēkiem grūti priekšstatīt "dzīves jēgu". Eiropas krīze esot politiska un sena, taču patlaban tā vairs nav aktuāla. Tagad būtu jārunā par "jēgas slimību".

Risinājums būtu humanitāro zināšanu un izglītības stiprināšana, Eiropas kultūru, vēstures, mākslu un reliģiju studijas, lai veicinātu eiropiešu izpratni par savu identitāti (vai tās trūkumu). Nepieciešams skaidrs ne tikai Eiropas, bet pat vairāk ES kopīgo vērtību apjēgums. Būtu jāveicina eiropiešu pašpārliecinātība par Eiropas simboliem, jāsaglabā humānisms, taču tā vārdā nedrīkst apšaubīt to, ko šis humānisms aizsargā.

Taču vajadzīgi arī praktiski lēmumi. Nepieciešams steigšus stiprināt Eiropas bruņotos spēkus un darīt visu, lai saglabātu NATO; stiprināt ES robežas (Frontex, Eiropas militāro, slepeno, izlūkdienestu, robežsardzes darbība vienotā sistēmā); būtu jāveicina ES iedzīvotāju saziņa ar savu varu.

Konsīlija slēdziens tika saskaņots ar ekspertiem un valsts institūciju pārstāvjiem. I. Austers paziņoja, ka konsīlija slēdzienā minētai interpretācijai un uzsvariem nepiekrīt.

Konsīlija slēdziens

Vai pastāv Eiropas civilizācija?

Ekspertu domas dalījās, norādot, ka jārunā par Rietumu civilizāciju, nevis Eiropas civilizāciju, taču pilnīgi Eiropas civilizācijas pastāvēšanu nenoliedza. Turklāt politologu pētījumos jēdziens "Eiropas civilizācija" tiek lietots un tam ir drošs teorētiskais pamatojums.

Vai Eiropā notiekošais patiešām ir civilizācijas krīze vai globalizācijas rosināts ilgstošs un noturīgs process?

Eksperti atzīmēja, ka, kamēr nav precīzas Eiropas civilizācijas un civilizācijas krīzes definīcijas, problēmu ir gandrīz neiespējami analizēt. Tomēr eksperti piekrita, ka Eiropas sabiedrībā ir spriedze, kas ir jāizvērtē.

Uzskati dalījās no pilnīga civilizācijas krīzes nolieguma līdz nešaubīgam atzinumam. Krīzes pazīmes, kā arī spriedzes izpausmes tika konstatētas un netika apstrīdētas.

Citi iespējamie spriedzes skaidrojumi bija sekojoši: ekonomiskā krīze ("liberālisma paģiras"), politiskā krīze, vērtību krīze, identitātes krīze, demogrāfiskā krīze, morāles krīze, turklāt pēdējās krīzes tika nosauktas gan kā spriedzes cēloņi, gan izpausmes.

Ekspertu skaidrojumā neizskanēja, ka krīze būtu globalizācijas rosināts process, taču eksperti bija vienoti uzskatā, ka vērojamās sabiedrības attīstības negatīvās izpausmes ir veidojušās ilgstošā un noturīgā procesā.

Eiropas civilizācijas krīzes būtība, cēloņi, izpausmes un iespējamās sekas

Krīzes būtība

Krīze ir turbulence, jauni izaicinājumi. Civilizācijas krīze ir izrāviens apziņas līmenī, filosofijā balstīta problēma, savdabīga filosofisko ideju un vērtību transformācija.

Krīzes cēloņi:

• līdzsvara zudums starp ticības apvārsni un racionālām iespējām, kad prāts nespēj izvērst atbilstošu realitātes izziņas procesu;
• vispārēja vērtību izpratnes krīze;
• likumdošanas audzinošās lomas neievērošana (ar likumu atzīts "amorāls" kļūst par atļautu un pieņemamu, ģimenes vērtību noniecināšana);
• pārmērīgas centralizācijas radītas lēmumu pieņemšanas nepilnības (lēnums);
• ekonomiskā krīze, kapitālisma nepilnību demonstrācija;
• apzināta politika bēgļu jautājumā;
• apzināti uzturētas bailes no nākotnes, ko pastiprina bēgļu plūsmas un terorisms;
• sabiedrības novecošanās (grūtāk nobalsot par reformām un jauniem politiskiem risinājumiem).

Globālā ietekme gandrīz netika minēta. Eksperti uzskatīja, ka ekonomiskās attīstības atšķirības starp attīstītām un vājāk attīstītām valstīm un iejaukšanās Āzijas valstu iekšējās lietās, kas sekmējusi karus un civilās krīzes, nav sekmējušas Eiropas civilizācijas krīzes briešanu. Politisko procesu ietekme tika novērtēta kā nenozīmīga.

Krīzes izpausmes

Civilizācijas krīze izpaužas kā identitātes krīze, demogrāfiskā krīze, morāles krīze, vērtību krīze, institucionāla krīze (lēnīgums lēmumu pieņemšanā pārmērīgas centralizācijas rezultātā), ekonomiskās sistēmas (kapitālisma) krīze, politiskās sistēmas krīze, nepilnības Eiropas institūciju darbībā un (neizpratne par ES nostāju, Eiropas institūciju vājums, slikta saziņa ar sabiedrību), terorisms un pieaugošs populisms.

Eksperti uzskatīja, ka bēgļu ierašanās Eiropā nav Eiropas civilizācijas krīzes izpausme vai sekas, tā drīzāk ir apzināta politika vai eksistenciāla un domāšanas problēma, vai arī, ka bēgļu krīze ir katalizators, kas parāda Eiropas sabiedrības vājumu.

Krīzes iespējamās sekas

Konsīlijā radās iespaids, ka civilizācijas krīzes sekas nav pilnībā izprastas un izvērtētas, un nav zināms, kas un kad to darīs. Eksperti minēja divas iespējamās krīzes sekas - populisma izplatīšanās un karš.

Populisma izplatība palielinās un nav izslēgts, ka tas var gūt augļus Eiropas valstīs, kur tuvojas vēlēšanas, arī Latvijā.

Kara draudus nevar pilnībā izslēgt, tomēr tā iespējamība tuvākajā laikā tika pārliecinoši noliegta.

Iespējamie risinājumi Eiropas civilizācijas saskaņas atgūšanai

Eksperti pauda viedokli, ka sabiedrības attīstības problēmu risinājuma meklējums nav vienkāršs process. Ir jāsaprot pētāmā objekta būtība, (morāles) atskaites punkts, mērķis un vēlamās darbības (ceļa karte). Galvenais un galīgais valsts un sabiedrības attīstības mērķis ir cilvēka cieņai atbilstoša dzīve.

Latvijā ne valsts, ne pašvaldību līmenī Eiropas civilizācijas krīze un tās iespējamās sekas nav analizētas un nacionālā politika nav izstrādāta. Nav arī vienota viedokļa, vai risināmā problēma ir Eiropas civilizācijas krīze, vai Rietumu civilizācijas krīze, un vai vispār ir krīze.

Pašvaldību un valsts līmeņa politiķi uzskata, ka problēma vispirms jārisina ES, ar to jānodarbojas EK un Eiropas reģionālajām sabiedriskajām organizācijām, taču ES viedoklis par krīzes sekām un to novēršanu pagaidām nav zināms.

Gan ES līmenī, gan Latvijā pagaidām ir tikai priekšstati par iespējamiem risinājumiem.

Krīzes risinājumus jāmeklē filosofiskos jēdzienos, vērtību jēdzienos. Ir vadlīnijas, atzīti principi - subsidaritātes princips, kopējā labuma princips, solidaritātes princips, pēc tiem ir jāvadās. Galvenais mērķis ir cilvēka cieņa, cilvēka visaptverošā attīstība. Tas ir saistīts ar objektīvās patiesības atzīšanu - cilvēki to ir pazaudējuši. Tas ir jāiestrādā valsts attīstības dokumentos.

Ja civilizācijas krīzes cēloņi ir morāles un vērtību izpratnes jomā, tad risinājums jāmeklē sadarbībā, integrālā pieejā, garīgumā, mediālā pieejā.

Ikdienā svarīga ir attieksme pret sevi, katra ego pārvarēšana, attieksme pret patēriņa kultūru, pret viedo. Ir jāmaina domāšana, apziņa, politika, bet - kā to darīt?- vēl nav izdomāts.

Sabiedrības attīstības problēmu risinājums ir precīzāka ES nostājas paušana sabiedrībai svarīgos jautājumos, ES institūciju veiktspējas uzlabošana, ES līmenī koncentrēšanās uz lielām lietām. Tomēr ES kā politiska iestāde nav vienādojama ar Eiropas civilizāciju un nav vienīgā atbildīgā par civilizācijas problēmu risinājumu, kaut gan tai ir liela ietekme.

Eiropā ir jāizveido un jāpopularizē skaidrāka vīzija par tās iedzīvotāju piederību, nākotni, mērķiem, lai cilvēki iegūtu priekšstatu par dzīves jēgu, izvairītos no tā saucamās jēgas slimības.

Sabiedrības attīstības problēmas palīdz novērst humanitāro zināšanu un izglītības stiprināšana - kultūru, vēstures, mākslu un reliģiju studijas, lai veicinātu eiropiešu izpratni par savu identitāti (vai tās trūkumu). Ir nepieciešams skaidrs Eiropas un ES kopīgo vērtību apjēgums. Ir jāveicina eiropiešu pašpārliecinātība par Eiropas simboliem, jāsaglabā humānisms.

Praktisku lēmumu jomā nepieciešams: stiprināt Eiropas bruņotos spēkus un saglabāt NATO; stiprināt ES robežas; veicināt ES iedzīvotāju saziņu ar savu varu.

Ekonomiskās attīstības atšķirības netiek uzskatītas par civilizācijas krīzes cēloni, tomēr bez ekonomiskās attīstības nav iespējams sasniegt valsts un sabiedrības galveno attīstības mērķi - cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

I. Latkovskis: "Attīstības izaicinājumi uzdod jautājumus. Vai tas ir pasaules gals? Ceru, ka nē."

Slēdzienu sagatavoja: R. Karnīte, akadēmiķe, LZA
Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāja