Foto R. Svižeņecs

Konsīlijs notika 2017. gada 8. februārī.

Konsīlijā bija aicināti piedalīties Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas, Latvijas Republikas Saeimas komisiju, LR Izglītības un zinātnes ministrijas, LR Kultūras ministrijas, LR Zemkopības ministrijas, LR Ekonomikas ministrijas, LR Finanšu ministrijas, LR Valsts kancelejas, ar augstākās izglītības un zinātnes attīstību saistītu valsts un sabiedrisku institūciju pārstāvji, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvji, Latvijas universitāšu, akadēmiju un augstskolu rektori un neatkarīgi eksperti.

Konsīlija mērķis bija kliedēt neizpratni par valsts īstenoto politiku - augstākās izglītības iestāžu apvienošanu un informēt sabiedrību par ekspertu viedokli šajā jautājumā.

Konsīlijā analīzei bija piedāvāts viens jautājums: ieguvumi un riski (zaudējumi) no pēdējos gados veiktajām un tuvākajos 2-3 gados iecerētajām augstākās izglītības un zinātnes administratīvajām reformām, apvienojot organizācijas.

Konsīlijā piedalījās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāra vietniece, Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Dr. Agrita Kiopa.

Kā eksperti piedalījās: Augstākās izglītības padomes (AIP) priekšsēdētājs Jānis Vētra; Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vecākais padomnieks Māris Pūķis; Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā ekonomikas padomnieks Mārtiņš Zemītis; Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru (LTRK) pārstāvēja Ekonomikas un kultūras augstskolas valdes priekšsēdētaja, Alberta koledžas valdes locekle Anna Saltikova; Biznesa augstskolas Turība rektors un valdes priekšsēdētājs Aldis Baumanis; LZA īstenā locekle, Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta (FSI) direktore Maija Kūle; LZA īstenā locekle, Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) profesore Baiba Rivža; LZA korespondētājlocekle, Rīgas Stradiņa universitātēs (RSU) mācību prorektore Tatjana Koķe; Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas (RSEBA) augstskolas prorektors mācību darbā Ilmārs Kreituss; Banku augstskolas (BA) profesore Tatjana Volkova; LU profesors Andris Kangro; Latvijas Studentu apvienības (LSA) prezidente Maira Belova; Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) valdes locekle Kitija Bite; Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesors Andris Teikmanis; Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) prorektore zinātniskajā darbā un Zinātniskās pētniecības centra vadītāja Anda Laķe; LKA rektore Rūta Muktupāvela; Latvijas Pētniecības un inovāciju stratēģiskās padomes locekle, LZA korespondētājlocekle Gita Rēvalde; Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija (RPIVA) dekāne Inese Freiberga; RPIVA profesore Anita Petere. Konsīliju vadīja LZA īstenā locekle Raita Karnīte.

Kāds ir augstākās izglītības iestāžu apvienošanas mērķis?

IZM speciālisti skaidroja, ka augstākās izglītības reformas, tostarp valsts augstākās izglītības iestāžu apvienošanas, galvenais mērķis ir augstākās izglītības kvalitātes celšana.

Mārīte Seile (Izglītības ministre no 2014. gada 5. novembra līdz 2016. gada 11. februārim) sarunā pirms konsīlija formulēja trīs mērķus, uz kuriem vēršama augstākās izglītības reforma: augstākās izglītības pieejamība, kvalitāte un izmaksu efektivitāte.

Eksperti piekrita, ka IZM deklarēto mērķi ir iespējams sasniegt, apvienojot izglītības iestādes, bet šaubījās, vai tas ir vienīgais un galvenais ceļš, un pat - vai kvalitātes uzlabošana ir vienīgais augstākās izglītības reformu un iestāžu apvienošanas mērķis.

Aldis Baumanis uzsvēra, ka augstskolu apvienošana nav tas pats, kas augstskolu reforma. Augstskolu reforma ir kvalitatīvs augstākās izglītības sistēmas uzlabojums, bet augstskolu apvienošana - augstākās izglītības sistēmas struktūras uzlabojums, kas var nebūt saistīts ar augstākās izglītības kvalitātes uzlabojumu.

Mārtiņš Zemītis skaidroja, ka augstskolu apvienošana Eiropā ir pazīstama prakse jau kopš 2004. gada. EK pozitīvi vērtē pasākumus, kas vērsti uz augstākās izglītības sistēmas sakārtošanu, tostarp augstākās izglītības iestāžu apvienošanu, ja tā nepieciešama. Apvienošanas mērķis varētu būt kritiskās masas sasniegšana pētniecībā un studijās.

Andris Kangro saistīja reformas augstākajā izglītībā ar OECD izglītības kvalitātes mērījumiem. OECD eksperti norādīja uz Latvijas augstākās izglītības pārāk lielo sadrumstalotību (sākot ar augstākās izglītības institūciju pakļautību daudzām ministrijām utt.) savā ziņojumā gan 2000., gan 2016. gadā. Jaunākajā ziņojumā viņi iesaka salāgot Latvijas augstākās izglītības sistēmas lielumu ar studentu skaitu un valsts finansēšanas iespējām, kā arī ņemt vērā darba tirgus vajadzības. Apvienošanās novērstu studiju virzienu un programmu dublēšanos, apvienotu akadēmiskos spēkus un citus resursus, lai saglabātu un paaugstinātu studiju un pētniecības kvalitāti. OECD eksperti iesaka salāgot valsts iespējas ar augstākās izglītības sistēmas lielumu. Augstskolu mērķis ir starptautiskā konkurētspēja. Mazas izglītības institūcijas nevar tikt starptautiskajā apritē.

Ilmārs Kreituss norādīja uz atšķirību starp skolu tīklu un augstskolu tīklu. Skolu tīkls apkalpo iekšējo tirgu, bet augstskolu tīkls apkalpo gan iekšējo, gan ārējo tirgu. IZM pievērš lielu uzmanību ārvalstu studentu piesaistei (kaut gan ir ierobežojumi). Lai darbotos ārējā tirgū, izglītības iestādes lielumam varētu būt nozīme un tas attaisnotu izglītības iestāžu apvienošanu, bet varētu arī nebūt.

Anda Laķe skaidroja, ka jebkurā reformā rezultāts ir primārs. Esošajā polemikā izskatās, ka sistēma ir pašmērķis, rezultāts tiek uzskatīts par mērķi.

Vai augstskolu skaits norāda uz nepieciešamību apvienot augstākās izglītības iestādes?

Eksperti vairākkārt, gan atbalstot, gan apstrīdot, atgriezās pie argumenta, ka augstākās izglītības iestāžu skaits Latvijā ir pārāk liels, tāpēc tās jāapvieno.

Maija Kūle atgādināja, ka Latvijā 2016. gadā bija 17 valsts augstākās mācību iestādes un ar tām saistītas 17 koledžas. 1990. gadā Latvijā sāka veidoties privātās augstskolas. Tagad to ir daudz, un vairākas no tām sekmīgi darbojas. Valsts ar tiešiem administratīviem lēmumiem par iestāžu statusu var grozīt tikai valsts augstskolu tīklu. Tāpēc nevar manipulēt ar kopējo augstskolu skaitu, jo administratīvās reformas skar tikai valsts augstskolas (Maija Kūle). Tas nenozīmē, ka nav vajadzīgas pārmaiņas, bet augstskolu skaita samazināšana nav pareizs arguments administratīvu reformu pamatošanai (Maija Kūle, Tatjana Volkova).

Arī Jānis Vētra, Andris Teikmanis un Ilmārs Kreituss norādīja, ka ir radīts mīts par pārāk lielu augstskolu skaitu. 17 augstskolas nav ne daudz, ne maz. Jānis Vētra uzsvēra, ka augstskolu skaits nav reformu pamatojums - tas nav ne par lielu, ne par mazu (tā domāja arī Anda Laķe, Ilmārs Kreituss, Tatjana Volkova). Augstskolas var tikt slēgtas, ja to funkcijas ir izpildītas, un atkarībā no pieprasījuma dibinātas no jauna. Problēmu rada nevis augstskolu skaits, bet gan nepietiekošs finansējums (Andris Teikmanis).

Turpretī Mārtiņš Zemītis norādīja, ka Latvija ir maza valsts, studentu skaits samazinās, un ir nesamērīgi daudz augstākās izglītības iestāžu. Reformu virziens, apvienojot augstskolas, ir pareizs. Latvija nav tik bagāta, lai uzturētu tik daudz augstskolas.

Kā piemērus augstākās izglītības sistēmā Mārtiņš Zemītis pieminēja Policijas akadēmijas likvidāciju, iecerēto RPIVA pievienošanu LU un Somijas Aalto universitāti, kas izveidota 2010. gadā, apvienojot Helsinku Tehnoloģiju universitāti (Helsinki University of Technology), Helsinku Ekonomikas skolu (Helsinki School of Economics) un Helsinku Mākslas un dizaina universitāti (University of Art and Design Helsinki).

Augstākās izglītības iestāžu apvienošana atbilst EK ieteikumam. 2012. gadā Komisija ieteica mazināt augstākās izglītības fragmentāciju, jo tās rezultātā pieejamie resursi tiek sadrumstaloti un ieguldījumi katrā augstskolā ir mazi. Līdzīgs EK ieteikums saņemts arī 2015. gadā.

Tatjana Volkova norādīja, ka apvienošanās process notiek - privāto augstākās izglītības iestāžu sistēmā ir reorganizētas vairākas augstskolas - apvienojot, saplūstot, likvidējot. Ilmārs Kreituss atzīmēja, ka privātā sektorā viss notiek ātri un dabiski. Arī valstij kā dibinātājam ir tiesības rīkoties ar savu īpašumu (Māris Pūķis) un veidot savu tīklu, bet ir jābūt noteiktiem kvalitātes kritērijiem (Ilmārs Kreituss). Nevar rīkoties tikai no resursu taupīšanas viedokļa.

Tatjana Volkova teica, ka par augstskolu skaitu nevar runāt kā par lielu vai mazu. Svarīga ir programmu kvalitāte, ja tās ir labas un studenti tās vēlas apgūt, augstskola var pastāvēt. Drīzāk var runāt par programmu skaitu - tās apvienojot, skaitu var samazināt.

Apvienošanas metode (brīvprātīga vai administratīva (piespiedu kārtā)), ar pievienošanu vai ar likvidāciju?

Inese Freiberga atzina, ka gan ieguvumi no izglītības iestāžu apvienošanas, gan iespējami riski ir atkarīgi no apvienošanas metodes, vai tā ir:

• brīvprātīga vai administratīva (piespiedu kārtā);
• vienas augstskolas pievienošana otrai;
• vienas augstskolas likvidācija un "derīgo" resursu pārcelšana uz otru;
• divu neatkarīgu augstskolu apvienošana un jaunas augstskolas izveidošana.

Lai apvienošanās būtu brīvprātīga, un augstskolu autonomijas apstākļos tikai tāda ir pieļaujama, augstskolu vadītājiem ir jāredz, ka sadarbība var būt vērtīgāka par norobežošanos. Jāņem vērā, ka pievienošanas gadījumā vienas institūcijas vadītājs var zaudēt amatu, taču viņa veiktspēja un potenciāls ir atbilstīgi jāizmanto (Tatjana Koķe). Pretēja gadījumā, jaunie docētāji netieksies pēc vadītāja karjeras, jo apzināsies apdraudējumu.

Māris Pūķis norādīja, ka ja viena vai abas iestādes nevēlas apvienoties brīvprātīgi, var izvēlēties divas pieejas - apvienot administratīvā kārtā, bet tad var rasties iekšējas nesaskaņas apvienotajā vienībā, vai gaidīt, lai "faktors no malas" sakārto sistēmu. Šāds faktors var būt valsts politika, izmantojot divus instrumentus - kvalitātes prasības un finanšu sadalījumu. Kitija Bite uzskatīja, ka, ja būs sakārtots institucionālais ietvars (standarti un cits normatīvais regulējums), sistēma sakārtosies pati no sevis. Baiba Rivža minēja, ka brīvprātīgu apvienošanos var veicināt sadarbība starptautiskos projektos.

Andris Teikmanis norādīja uz neizprotamu atšķirību - par citu valsts publisku personu likvidāciju lemj politikas veidošanas institūcija - Saeima, bet par publisku personu - valsts dibinātu augstskolu - likvidāciju lemj izpildvaras otrā līmeņa institūcija - Izglītības un zinātnes ministrija. Šis apstāklis padara brīvprātības principu par nosacīti izmantojamu.

Gita Rēvalde atgādināja, ka tieši tādēļ, ka valsts iestādi varēja slēgt, kad vien vēlas, varēja notikt neveiksmīgā Policijas akadēmijas likvidācija.

Kāds ieguvums ir no augstākās izglītības iestāžu apvienošanas?

Anna Saltikova teica, ka privātajā sektorā apvienošanās ir parasta parādība un tā vienmēr dod ieguvumu, augstvērtīgāku produktu.

Aldis Baumanis savu viedokli balstīja pieredzē, BA Turībai pievienojot Starptautisko Tūrisma augstskolu. Tā rezultātā augstskola un institūts ieguva tiesības piedalīties Pasaules Tūrisma organizācijas apvienotajā programmā, ko institūts patstāvīgi nespētu.

Reformu vajadzību atzina Maija Kūle, Tatjana Koķe, Maira Belova un citi eksperti.

Aldis Baumanis nosauca galvenos ieguvumus no augstākās izglītības iestāžu apvienošanas:

• finansiāls - nepieciešamais resursu apjoms uz vienu studējošo pret augstskolu lielumu ir hiperboliskā proporcijā - jo mazāks studējošo skaits, jo augstākas izmaksas uz vienu studējošo (Inese Freiberga piekrīt, bet atzīmē arī riskus);
• pārvaldes - uz pārvaldes apvienošanas rēķina var piesaistīt labākus pārvaldes darbiniekus un viņiem labāk maksāt;
• akadēmiskais personāls - lielāka izlase, lai attīstītu zinātnisko domu, vajag pietiekošu zinātnieku kopumu (piekrīt Inese Freiberga, bet atzīmē arī riskus).

Mārtiņš Zemītis pievienoja vēl vairākus ieguvumus:

• lielākas investīcijas katrā augstskolā;
• konsolidācija sekmē internacionalizāciju;
• ES Struktūrfondu finansējumu labāk koncentrēt lielākās institūcijās.

Zinātnes sistēma ir paralēla augstskolu sistēmai, un arī zinātnē ir nepieciešama konsolidācija un tā jau notiek. Mārtiņš Zemītis norādīja, ka attīstības gaita citos Eiropas Savienības rajonos parāda - mazs ne vienmēr ir skaists un reformas ir bijušas vērtīgas. Arī Latvijā konsolidācija zinātnē ir devusi rezultātus. Piemēram, Cietvielu fizikas institūts tagad saņem lielas investīcijas. Ja Institūts nebūtu reformējies un tā turpmākā attīstība nebūtu balstīta spēcīgā biznesa plānā, tas nebūtu iespējams. Pateicoties zinātnes sistēmas reformām, 2016. gadā inovāciju novērtējumā Latvija ir pakāpusies no "pieticīga inovatora" (pēdējā pakāpe) uz "mērenu inovatoru", un tas ir liels panākums.

Andris Kangro minēja Igaunijas pieredzi, kur augstskolu skaits ir samazinājies vairāk kā Latvijā (no 48 līdz 21, ieskaitot gan koledžas, gan privātās augstskolas, galvenais līdzeklis - īpaša akreditācija (transition evaluation)). Reformu rezultātā starptautiskos mērījumos OECD PISA 2015 Igaunijas skolēni ir pirmajā vietā Eiropā un trešajā vietā pasaulē dabas zinātņu vērtējumā. Tas sasniegts, sakārtojot skolu tīklu. Tiek celtas jaunas skolas.

Kādi riski?

Andris Teikmanis teica, ka augstskolas var integrēties, konsolidēties vai diversificēties, ja ir zināms, kāpēc to dara. Mākslīga reorganizācija ne vienmēr ir veiksmīga, par to liecina pagātnē labi zināmā kolektivizācijas pieredze: daži kolhozi darbojās veiksmīgi, citi - ne visai.

Vairāki eksperti (Maija Kūle, Tatjana Koķe, Māris Pūķis, Baiba Rivža, Gita Rēvalde, Maira Belova) uzskatīja, ka lielākais risks ir neskaidrība par augstākās izglītības institūciju apvienošanās mērķi (tostarp, ekonomisko mērķi) un reformu stratēģijas trūkums. Augstākās izglītības reformu mērķi un uzdevumi nav ne izprasti, ne definēti, un nav pat formulēti Izglītības attīstība pamatnostādņu 2014-2020 Īstenošanās plāna 2015. -2017. gadam.

Definējumu trūkuma iemesls ir tas, ka arī tautsaimniecības attīstības mērķi nav precīzi definēti. Ja tie nav definēti, arī darba tirgus mērķi ir neskaidri, un augstākās izglītības uzdevumus un reformu mērķus nospraust nav iespējams. Ir izveidota secība - vispirms darīsim kaut ko ar naudu (taupīsim vai mēģināsim iekļauties esošajos resursos), pēc tam ar saturu, kaut gan vajadzētu būt otrādi. Mainot struktūru, saturiskajam mērķim vajadzētu būt zināmam.

Aldis Baumanis un citi eksperti formulēja riskus, ko var radīt pat vēlama un iesaistīto pušu atbalstīta augstākās izglītības institūciju apvienošana:

• tirgus: katrā augstākās izglītības institūcijā ir savs tirgus - apvienojot institūcijas, kas parasti ir saistīts ar stratēģiju pielīdzināšanu un pilnīgu vai daļēju vadības maiņu, tirgu var zaudēt un jāpieliek pūles tā atjaunošanai vai jauna tirgus radīšanai;
• finanšu risks - ja apvienošanās process sadārdzinās un nav ieguvumu (Inese Freiberga piebilst, ka jārēķina ne tikai finanšu ieguvumi, bet arī papildus izmaksas);
• Latvijas augstākās izglītības tēla apdraudējums - jo studenti, kas ir ieguvuši pievienotās augstskolas diplomu, pēc laika izrādās neesošas augstskolas absolventi, apziņa, ka tas var notikt jebkurā augstskolā atbaida potenciālos studentus (piekrīt Maija Kūle);
• personāla zaudējums - jebkurš skandāls vai sliktas ziņas par augstskolas kvalitāti atbaida izglītotu personālu;
• neapmierinātība sabiedrībā - slikta saziņa ar sabiedrību var radīt neizpratni par notiekošo un protestus;
• mazāka konkurence vai vispār likvidēta konkurence (arī Kitija Bite) - nerosina uzlabot kvalitāti, kvalitāte var pat pazemināties;
• nišu izglītības virzienu izzušana (Kitija Bite).

Andris Teikmanis norādīja, ka apvienošanas/pievienošanas rezultātā abās institūcijās zūd tas, ko varētu nosaukt par "kvalitātes kultūru".

Inese Freiberga norādīja, ka gan ieguvumus, gan riskus ietekmē veids, kādā notiek apvienošana. Lielākus riskus rada apvienošana, likvidējot pievienoto izglītības iestādi (kā paredzēts RPIVA reorganizācijas modelī).

Ja apvienošana notiek ar vienas augstskolas likvidāciju, strauji un nesagatavoti, ir risks, ka:

• normatīvais regulējums neatbilst faktiskajām darbībām, un tas rada protestus un juridiskus sarežģījumus;
• personāla atlases konkursos pievienotās augstskolas pasniedzēju iespējas tikt ievēlētiem var ietekmēt subjektīvi faktori, kad priekšroka tiek dota pievienojošās augstskolas personālam;
• zūd specializācija, kuru izkopusi likvidētā augstskola (piemēram, pedagoģija var kļūt par blakus produktu);
• abās pusēs zūd tradīcijas un kolektīva kopības sajūta (lokālpatriotisms), kas motivē kvalitāti un progresu, un ir jāpaiet laikam, lai to atjaunotu.

Eksperti vairākkārt atsaucās uz neveiksmīgo Latvijas Policijas akadēmijas likvidāciju, kuras rezultātā ne tikai ir zaudēts mācībspēku potenciāls valstij vajadzīgu speciālistu sagatavošanā, bet būs jātērē lieli līdzekļi jaunas augstskolas fiziskai izveidošanai. Kitija Bite, kura ir piedalījusies divās reorganizācijās - gan no studentu, gan mācībspēku puses, atgādināja Latvijas Policijas akadēmijas likvidācijas seku nopietnību - virsprokurora izteikumu, ka speciālistu trūkuma dēļ "stāvam aizas malā".

Velkot paralēles ar privāto uzņēmējdarbību, kur norises diktē tirgus, Anna Saltikova teica, ka valsts augstskolu apvienošanas gadījumā pirmie divi gadi varētu būt smagi. Apvienošanai jābūt dabiskam procesam, vēlamam no abām pusēm, rūpīgi izplānotam, un tam jānotiek saprātīgā laikā - to nevar izdarīt ātri.

A. Kangro uzskatīja, ka lielākais risks ir, ja nekas nenotiek. Reformas ir nepieciešamas, lai likvidētu augstākās izglītības sadrumstalotību, uz ko norādījusi OECD. Turpretīm Baiba Rivža norādīja, ka reformas ir pārāk straujas. Vajag apstāties un novērtēt jau sasniegto.

Māris Pūķis norādīja, ka pašvaldībām ir svarīgi, lai netiktu likvidētas augstskolu reģionālās filiāles.

Turpinājums sekos

LZA HSZN priekšsēdētāja R. Karnīte

 

M. Zemītis, I. Freiberga                   Foto R. Svižeņecs