Nobeigums. Sākums iepriekšējā numurā

Vai augstākās izglītības institūciju apvienošanai ir ierobežojumi?

Katrs augstākās izglītības iestāžu apvienošanās gadījums ir jāvērtē individuāli.

Aldis Baumanis rosināja, ka pārvaldes izmaksu ekonomijas nolūkā, arī nišu augstskolas, piemēram, mākslas augstskolas var apvienoties. Maija Kūle paplašināja un pārveidoja šo ieteikumu, sakot, ka abām augstskolām, kā atsevišķi esošām, mācību saturu derētu papildināt ar papildspēkiem radošās ekonomikas attīstībā un radošajās tehnoloģijās, nevis baidīt studentus un pasniedzējus ar iespējamām reformām un saukt tos ielās protestēt pret augstskolu likvidāciju. Rūta Muktupāvela piebilda, ka mākslas augstskolas jau pašlaik cieši sadarbojas gan studiju, gan infrastruktūras attīstības, gan arī zinātniskajā jomā.

Andris Kangro norādīja, ka apvienošanos kavē pārāk liela augstskolu autonomija. Autonomijas un administratīva regulējuma vienlaicīgums rada šoku un pretestību.

Tatjana Koķe norādīja, ka iespējams, augstskolu uzdevums, piemēram, RPIVA pievienošanas (likvidācijas) gadījumā, nav izprasts. Universitātēm būtu jāgatavo speciālisti pedagoģijas zinātnei (kas mūsdienās strauji attīstās) nevis skolotājus darbam skolā. Šo uzdevumu var veikt praktiskas ievirzes augstākās izglītības iestāde, kas īsteno speciālas skolotāju darbam paredzētas studiju programmas, balstītas priekšmetu didaktikas zinātnes atziņās. Iekļaujot RPIVA Latvijas Universitātē, nebūs ieguvumu ne vienai, ne otrai pusei.

Māris Pūķis šaubījās, vai augstskolu apvienošanai ir izvēlēts pareizais laiks. Pašlaik ir nobriedis un īstenojas vērtību pārvērtēšanas laiks, sabiedrība ir satraukta un nelabprāt pieņem neizprastas pārmaiņas.

 Vai augstākās izglītības kvalitātes un attīstības nosacījums ir apvienošanās, vai citi faktori?

Maija Kūle uzsvēra, ka arī tagad Latvijas augstākās izglītības attīstībā ir redzams progress. Latvijā augstākās izglītības iestāžu apvienošanās pati par sevi augstākās izglītības problēmas neatrisinās. Augstākās izglītības attīstību Latvijā kavē vairāki no tās neatkarīgi apstākļi.

Vairāki eksperti komentēja piemēru par Aalto universitātes izveidošanu (Maija Kūle, Andris Teikmanis, Mārtiņš Zemītis). Daži uzskatīja, ka tas ir veiksmīgs augstskolu apvienošanas piemērs, citi tam nepiekrita. Viņi minēja, ka šis process tika rūpīgi plānots, bija labprātīgs, balstīts aprēķinos, rūpīgi izvērti citi ieguvumi. Process norisinājās ļoti pakāpeniski un bija bagātīgi finansēts. Jaunās augstskolas darbībai pēc apvienošanās bija izveidots plāns septiņu gadu periodam. Un tomēr, plānotais rezultāts nav saniegts, tieši otrādi - astoņus gadus pēc apvienošanas ir jāsecina, ka visas apvienotās iestādes joprojām dzīvo savu dzīvi, sinerģijas efekts nav sasniegts, bet ir zaudētas atsevišķo iestāžu iepriekšējās priekšrocības un ieguvumi.

Kādi ir nosacījumi, lai apvienošanās būtu veiksmīga?

Anna Saltikova teica, ka privātajā sektorā apvienošanās ir parasta parādība un tā vienmēr dod ieguvumu, augstvērtīgāku produktu.

Eksperti, kas labāk pārzināja valsts augstākās izglītības sistēmu, bija piesardzīgāki un satrauktāki. Atšķirībā no privātā sektora, kur lēmumus pamato tirgus situācija un ekonomiskais izdevīgums, valsts izglītības sistēmā lēmumus mēdz pieņemt administratīvi, bez pamatojuma vai nepilnīgi izskaidrota pamatojuma, turklāt nereti lēmumu pieņemšanu valsts finanšu iespējas ietekmē vairāk nekā mērķtiecība.

Tāpēc skaidra izpratne par augstākās izglītības un veikto pārveidojumu mērķiem, stratēģiju un metodi ir veiksmīgas apvienošanās nosacījums.

Veicot administratīvas reformas, katrs augstākās izglītības iestāžu apvienošanas gadījums ir jāvērtē individuāli.

Anita Petere pievērsa uzmanību, ka apvienojot, pievienojot vai likvidējot, pirmkārt ir jāvadās pēc augstskolā sniegto studiju virziena (specializācijas) nepieciešamības speciālistu sagatavošanai, programmu kvalitātes un absolventu iekļaušanās darba tirgū. Pirms lēmuma pieņemšanas par augstskolu pārveidošanu, rūpīgi jāiepazīstas ar likvidējamās augstskolas studiju programmām, un jāapsver vajadzību un iespējas iekļaut tās apvienotajā institūcijā, nezaudējot iekoptus un sabiedrībai nepieciešamus studiju virzienus.

Baiba Rivža norādīja, ka Augstākās izglītības attīstības koncepcija paredz, ka, ja konstatēta studiju virzienu vai programmu dublēšana, ir jālikvidē dārgākā. Atkāpe no šī principa būtu pieļaujama, ja dārgākais studiju virziens vai programma nodrošina labāku izglītības kvalitāti.

Reformas ir labi jāpamato (Baiba Rivža), pat ja ar to palīdzību ir vēlme ietaupīt līdzekļus (Gita Rēvalde). Piemēram, zinātniskie institūti - izveidoja savas stratēģijas, pamatoja, ko vēlas. Modeļi ir dažādi. Ir jāapsver, vai likvidācija ir pamatota. Lēmumi ir jāpamato ar analītiskiem datiem, kas iegūti arī procesā iesaistītajās iestādēs.

Atsaucoties uz Somijas Aalto universitātes piemēru, eksperti norādīja, ka svarīgs apvienošanās nosacījums ir pietiekošs finansējums, un tas nav mazs (T. Koķe, A. Teikmanis, RPIVAS
ekspertes, B. Rivža).

Svarīga ir arī procedūra - ir jāļauj augstskolām līdzdarboties (Baiba Rivža). Lai netiktu pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, ir jābūt skaidri definētiem augstskolu likvidācijas kritērijiem, lai nav tā, ka augstskolas tiek akreditētas saskaņā ar vieniem principiem, bet likvidētas pēc citiem. (Rūta Muktupāvela). Konsolidācijas iniciatīvai ir jānāk no institūcijām. Gita Revalde norādīja, ka jebkuru reformu veikšanai nepieciešams plāns, kā arī jānovērtē finansiālā ietekme, piemēram, likvidācijas gadījumā studentiem ir jāizmaksā studiju līgumā noteiktās garantijas. Nevajadzētu pieļaut, ka reforma tiek iniciēta, lai ierobežotu konkurenci.

Tatjana Koķe teica, ka neatkarīgi no tā, vai augstskolas apvieno vai neapvieno, tās ir slazdā. Gadu garumā no tām gaida labus speciālistus, turklāt darba devēji pieprasa starpnozaru speciālistus. No otras puses, spēkā ir normatīvie akti un likumi, kas bremzē augstskolu attīstību. Piemēram, Augstskolu likuma 55. panta 1. daļa nosaka, ka studiju programma ietver viena akadēmiskā grāda vai profesionālās kvalifikācijas iegūšanai nepieciešamās prasības. Savukārt 1997. gadā 55. panta 2. daļā ieviestā norma par 250 pilna laika studējošajiem akadēmiskā studiju programmā arvien ir spēkā, lai gan studentu skaits ir sarucis vairākkārt. Risinājums - elastība kvalifikāciju piešķiršanā saskaņā ar darba tirgus prasībām.

Lai augstskolu apvienošanās patiešām dotu labumu, ir jārada vide. Viens no tās aspektiem ir programmu kvalitātes kontrole. 2015. gadā pieņemti licencēšanas noteikumi, kuros nav ne vārda par kvalitātes prasībām. Kamēr licencēšanas noteikumi nebūs sakārtoti, augstu augstākās izglītības kvalitāti neizdosies sasniegt.

Maija Kūle un Rūta Muktupāvela atzīmēja, ka IZM politiķu un lēmējinstitūcijām tuvu stāvošu „ekspertu" paustā negatīvā vai nievājošā attieksme augstāko izglītību vispār un pret atsevišķām augstākās izglītības institūcijām nav pamatota. Augstākās izglītības problēmas, kas šīs attieksmes veicinātas „vārās" interneta portālos, atbaida studentus.

Mūsdienās arī izglītībai iesaka biznesa pieeju - augstāko izglītību sauc par pakalpojumu, ko students vai valsts pērk no augstskolas. Valstī nav prioritāras stratēģijas - ne augstākajā izglītībā, ne zinātnē, ne darba tirgū. Somijas Aalto universitātes pieredze liecina, ka, lai apvienošanās būtu veiksmīga, ir nepieciešams stratēģisks mērķis un finansējums. Latvijā ir Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020. gadam (pieņemtas 22.05.2014.), bet šajā dokumentā par augstskolu apvienošanos nekas nav minēts.

Sekmīgas reorganizācijas nosacījums ir laba saziņa starp iesaistītajām pusēm pēc principa - visi visu zina un saprot (Andris Teikmanis, Gita Rēvalde, Baiba Rivža). Savstarpējās sarunās ir jāpanāk kompromiss. Pretstāvēšana vai kādas iesaistītās puses noniecināšana reformas neveicina. Turklāt diskusijai ir jāsākas daudz agrāk, un tikai pēc kompromisa panākšanas var pieņemt lēmumu (Gita Rēvalde). Rūta Muktupāvela atzīmēja, ka IZM saziņa ar augstskolām publiskajā telpā ir negatīva un augstskolām nepatīkama. Tā norāda uz IZM tieksmi distancēties no augstākās izglītības problēmām, vainu par nepilnībām uzveļot vienīgi uz augstskolu pleciem.

Gita Rēvalde teica, ka apvienošanās process nekad nav gluds, pat ja mērķis ir skaidrs, bet vēl nav iegūta pārliecība par apvienošanās nepieciešamību.

Konsīlija mērķis nebija izskatīt aktuālo RPIVA reorganizācijas gadījumu, tomēr eksperti vairākkārt to pieminēja - gan kā piemēru, gan aktualitāti. RPIVA pārstāves skaidroja, ka augstskolas vadība un darbinieki nav pret augstākās izglītības sakārtošanu, plānotu, izsvērtu reorganizāciju, vai tā būtu apvienošana, kādas alianses veidošana vai cits modelis, bet ir pret akadēmijas likvidāciju, jo tādā veidā tiek iznīcināta ilgus gadus koptā akadēmijas specializācija - pirmsskolas un sākumskolas skolotāju sagatavošana, jo īpaši laikā, kad tiek veidots jauns, kompetencēs balstīts izglītības saturs, kad jāizglīto skolotāji par šī satura būtību, īstenošanu darbā ar bērniem un jāstrādā pie dažādu mācību materiālu izstrādes. Turklāt tam visam jāsākas jau 2018. gadā. Akadēmijā ir koncentrēts lielākais pirmsskolas un sākumskolas nozares speciālistu skaits - zinātnieki, praktiķi, mācību grāmatu autori, turklāt vairāk nekā 70% ir ar zinātnisko grādu pedagoģijā. Likvidācijas rezultātā tas viss tiktu izjaukts un izkliedēts, pa­ietu laiks, kamēr kaut kas izveidosies no jauna, turklāt tam jābūt kvalitatīvākam, citādi reformām nav jēgas. Nebūtu labi atkārtot Policijas akadēmijas likvidācijas rezultātus, ko izjūtam šodien.

Kādu apvienošanai alternatīvu politiku var izmantot mērķa sasniegšanai?

Eksperti apsprieda, vai institūciju apvienošana ir vienīgais veids augstākās izglītības kvalitātes celšanai.

AIP priekšsēdis Jānis Vētra retoriski jautāja - ko tad piedāvā tie, kas pastāv uz augstākās izglītības iestāžu apvienošanu kā līdzekli augstākās izglītības kvalitātes uzlabošanai? Augstākās izglītības padome ir izstrādājusi savu attīstības koncepciju, kuras pamatpieņēmums ir, ka Latvijas augstākās izglītības sistēmu veido specializētu augstskolu tīkls. Efektīva specializēta augstskola, liela vai maza, ir pievilcīga izglītības iestāde, tā var konkurēt arī ārējā augstākās izglītības tirgū. Arī specializētu augstskolu tīklā ir iespējama resursu koncentrācija (konkrētam mērķim/studiju virzienam) un efektīva izmantošana, turklāt finansējumu iespējams precīzāk sadalīt atbilstoši valsts attīstības stratēģiskajiem mērķiem, jo tiek finansēti darbības virzieni, nevis institūcijas vispār (Raitas Karnītes papildinājums). Sociālo zinātņu studiju virzienam (programmām) ir jābūt visās augstskolās, neatkarīgi no to specializācijas.

Bažām par nepietiekošu studentu skaitu nav pamata. Studentu skaits Latvijas Universitātē normalizējas, un arī citas augstākās izglītības iestādes nav tukšas. Ārvalstu studentu piesaistes resurss ne tuvu nav izsmelts.

Sistēmas stabilizācijai pēc iespējas ātrāk ir jāpanāk, ka augstāko izglītību finansē valsts no budžeta līdzekļiem (tas ir Latvijas Studentu apvienības virsmērķis - Maira Belova, piekrīt arī Maija Kūle). Lai novērstu studiju virzienu un programmu pārklāšanos vairākās valsts augstskolās, ir jāuzlabo sistēmas koordinācija, izveidojot atsevišķu Augstākās izglītības un zinātnes ministriju (atbalstīja arī A. Kangro, M. Pūķis).

Lai uzlabotu finansēšanu, ir jāpanāk, ka visas ministrijas piedalās augstākās izglītības un zinātnes finansēšanā. Ja finansēšana ir tikai vienas ministrijas atbildība - naudas ir par maz.

Vairāki eksperti (A. Kangro, T. Volkova) norādīja uz programmu sadrumstalotību - šādos apstākļos kvalitāte ir ar grūtībām noturama. Agrita Kiopa paskaidroja, ka programmu izveide ir augstskolu ziņā, augstākā līmenī apstiprina tikai izglītības virzienus. Izglītības virzienu un programmu izveide ir un būs dinamisks process, jo mainās vajadzības.

Arī Andris Teikmanis uzskatīja, ka pārmērīgi liels studiju programmu skaits ir mīts. 2006. gada likums rosināja atteikties no dalījuma akadēmiskās un profesionālās studiju programmās.

Latvijā ir ieviesta trīskārša akreditācija - akreditē augstskolas, studiju virzienus (galvenā akreditācija) un studiju programmas. Kvalitātes kontroles sistēma ir laba, bet kvalitātes kontroles izpildījums - nepilnīgs.

Anda Laķe pievērsa uzmanību plašākam skatījumam uz augstākās izglītības reformu. Latvija darbojas Eiropas telpā un pilnībā nododas ES prasību un ieteikumu izpildei, kamēr nacionālās lietas paliek neatrisinātas. Darba tirgus prasa zemas kvalifikācijas darbiniekus un ražo zemas pievienotās vērtības preces. Izglītības sistēmai ir jāveido darba tirgus.

Viņa norādīja, ka pašiem jāveido savas augstākās izglītības tēls kopumā un savas izglītības iestādes tēls, jābeidz saukt Latvijas izglītības sistēmu par sliktu un jāspēj tās kvalitāti ne tikai izveidot un noturēt augstu, bet arī pasniegt kā augstu. Ja iestāde ir nodibināta, ir jāuzņemas atbildība par saviem risinājumiem, pašiem jāveido vide un tirgus.

 
Konsīlija slēdziens

Augstākās izglītības iestāžu apvienošana ir augstākās izglītības reformu sastāvdaļa, tomēr apvienošana nav tas pats, kas reforma. Augstskolu reforma ir kvalitatīvs augstākās izglītības sistēmas uzlabojums, bet augstskolu apvienošana - augstākās izglītības struktūras izmaiņa, kas var nebūt saistīta ar augstākās izglītības kvalitātes uzlabojumu un var nedot gaidītos rezultātus izglītības kvalitātes uzlabošanā.

Augstākās izglītības iestāžu apvienošanas mērķis

Augstākās izglītības strukturālām reformām ir jāseko trīs augstākās izglītības sistēmas attīstības mērķiem - pieejamība, kvalitāte, un izmaksu efektivitāte.

IZM formulētais mērķis - augstākas izglītības kvalitātes celšana.

Diskusijā izskanējušie papildus mērķi:

• augstākās izglītības sistēmas sakārtošana;
• pētniecības un studiju kritiskās masas sasniegšana (studentu skaits samazinās, augstskolu skaits paliek nemainīgs);
• Eiropas Komisijas ieteikumu izpilde (2012. gadā un 2015. gadā - mazināt augstākās izglītības fragmentāciju;
• OECD ekspertu ieteikumu izpilde.

 

Vai augstskolu skaits norāda uz nepieciešamību apvienot augstākās izglītības iestādes?

Latvijā ir 17 valsts augstskolas un ar tām saistītas koledžas, liels kopējais augstskolu skaits ir tāpēc, ka kopš 1990. gada darbojas arī privātas augstākās izglītības institūcijas.

Augstākās izglītības sistēmas administratīvie pārveidojumi var skart tikai valsts augstskolas, tāpēc nevar manipulēt ar kopējo institūciju skaitu.

Esošais valsts augstākās izglītības iestāžu skaits nav ne daudz, ne maz, un iestāžu skaits nav pamatojums strukturāliem pārveidojumiem.

Apvienošanas metode

Gan ieguvumi no izglītības iestāžu apvienošanas, gan iespējami riski ir atkarīgi no apvienošanas metodes - vai tā ir:

• brīvprātīga vai administratīva (piespiedu kārtā);
• vienas augstskolas pievienošana otrai;
• vienas augstskolas likvidācija un „derīgo" resursu pārcelšana uz otru;
• divu neatkarīgu augstskolu apvienošana un jaunas augstskolas izveidošana.

Vēlamais modelis ir brīvprātīga, visu iesaistīto pušu atbalstīta apvienošana, izveidojot jaunu augstskolu, vai vienas augstskolas pievienošana otrai. Likvidācija ir visnevēlamākais modelis, jo rada nozīmīgus kvalitatīvus zaudējumus.

Ieguvums no augstākās izglītības iestāžu apvienošanas

Galvenie ieguvumi no augstākās izglītības iestāžu apvienošanas:

• finansiāls - nepieciešamais resursu apjoms uz vienu studējošo pret augstskolu lielumu ir hiperboliskā proporcijā - jo mazāks studējošo skaits, jo augstākas izmaksas uz vienu studējošo;
• pārvaldes - uz pārvaldes apvienošanas rēķina var piesaistīt labākus pārvaldes darbiniekus un viņiem labāk maksāt;
• akadēmiskais personāls - lielāka izlase, lai attīstītu zinātnisko domu, vajag pietiekošu zinātnieku kopumu;
• lielākas investīcijas katrā augstskolā;
• konsolidācija sekmē internacionalizāciju;
• ES Struktūrfondu finansējumu labāk koncentrēt lielākās institūcijās.

Riski

Augstāko izglītības iestāžu apvienošana var radīt riskus:

• tirgus - apvienojot iestādes, kas parasti ir saistīts ar stratēģiju pielīdzināšanu un pilnīgu vai daļēju vadības maiņu, var zaudēt ierasto tirgu un jāpieliek pūles tā atjaunošanai vai jauna tirgus un tēla radīšanai;
• finanšu risks - ja apvienošanās process sadārdzinās un nav ieguvumu, turklāt jārēķina ne tikai finanšu ieguvumi, bet arī papildus izmaksas (piemēram, atlaišanas pabalsti personālam);
• Latvijas augstākās izglītības tēla apdraudējums - jo studenti, kas ir ieguvuši pievienotās augstskolas diplomu, pēc laika izrādās neesošas augstskolas absolventi, apziņa, ka tas var notikt jebkurā augstskolā atbaida potenciālos studentus;
• personāla zaudējums - jebkurš skandāls vai sliktas ziņas par augstskolas kvalitāti atbaida izglītotu personālu;
• zaudējumi studējošajiem, studiju sadārdzināšana, problēmas pabeigt studijas;
• abās pusēs zūd „kvalitātes kultūra", fiziska apvienošana var nebūt veiksmīga, jo katras augstskolas institucionālā kultūra saglabājas sadalīta;
• neapmierinātība sabiedrībā - slikta saziņa ar sabiedrību var radīt neizpratni par notiekošo un protestus;
• mazāka konkurence vai vispār likvidēta konkurence - nerosina uzlabot kvalitāti, kvalitāte var pat pazemināties;
• nišu izglītības virzienu izzušana.

Ja apvienošana notiek ar vienas augstskolas likvidāciju, strauji un nesagatavoti, iestājas papildus riski:

• normatīvais regulējums neatbilst faktiskājām darbībām, un tas rada protestus un juridiskus sarežģījumus;
• personāla atlases konkursos pievienotās augstskolas pasniedzēju iespējas tikt ievēlētiem var ietekmēt subjektīvi faktori, kad priekšroka tiek dota pievienojošās augstskolas personālam;
• zūd specializācija, kuru izkopusi likvidētā augstskola;
• abās pusēs zūd tradīcijas un kolektīva kopības sajūta (lokālpatriotisms), kas motivē kvalitāti un progresu, un ir jāpaiet laikam, lai to atjaunotu;
• ja apvienošana vai likvidācija nav labi izplānota, var rasties situācija, ka netiks sagatavoti vajadzīgi speciālisti.

 

Vai augstākās izglītības institūciju apvienošanai ir ierobežojumi?

Apvienošanos kā administratīvi vadītu procesu kavē pārāk liela augstskolu autonomija.

Apvienošanās gadījumā ir jāievēro abu augstskolu uzdevumi un iespēja tos apvienot vienā.

Lielām reformām šobrīd nav labs laiks, jo ir nobriedis un īstenojas vērtību pārvērtēšanas laiks, sabiedrība ir satraukta un nelabprāt pieņem pārmaiņas.

Vai augstākās izglītības kvalitātes un attīstības nosacījums ir apvienošanās, vai citi faktori?

Somijas Aalto universitātes piemērs liecina, ka pat labi izplānota augstāko izglītības iestāžu apvienošanās var nedot gaidītos rezultātus.

Latvijas augstākās izglītības sistēma uzrāda progresu arī bez administratīvi regulētās struktūras reformām.

 Augstākās izglītības kvalitāti un prestiža paaugstināšanos no darba devēju puses sekmēs studiju programmu konsolidācija, iekļaujot normatīvajos aktos skaidrus kritērijus elastīgai divu un/vai vairāku kvalifikāciju piešķiršanai vienā studiju programmā.

Nevis monopols, bet konkurence veicina kvalitātes pieaugumu, apvienošana darbojas pretējā virzienā.

 
Kādi ir nosacījumi, lai apvienošanās būtu veiksmīga

Katrs augstākās izglītības iestāžu apvienošanas gadījums ir jāvērtē individuāli.

Katras reorganizējamās augstskolas produkts, tā nozīme sabiedrībā un radīšanas ekonomiskie aspekti ir rūpīgi jāanalizē.

Sekmīgas apvienošanās nosacījumi:

• skaidra izpratne par augstākās izglītības un veikto pārveidojumu mērķiem, stratēģiju un metodi, kas balstās uz iepriekšējās pieredzes objektīvu izvērtējumu;
• objektīvs un kvalitatīvs reformu plāns, balstīts uz analīzi un pamatojumu;
• skaidri zināmi un savlaicīgi paziņoti izmaiņu nosacījumi un risinājumu izvēles kritēriji;
• pietiekams (parasti liels) finansējums pāveidošanas procesam un pirmajiem darbības gadiem pēc pārveidošanas;
• procedūras izvēle un iesaistīto pušu līdzdalība;
• labvēlīga vide: sakārtots normatīvais regulējums un kvalitātes standarts;
• labvēlīga (nevis nievājoša) attieksme pret apvienošanā iesaistītajām augstskolām;
• laba saziņa ar iesaistītajām pusēm;
• savlaicīga diskusija ar iesaistītajām pusēm pirms lēmumu pieņemšanas;
• konsolidācijas idejai jānāk no iesaistītām pusēm;
• morāla un materiāla kompensācija zaudētājiem (atlaistajiem pedagogiem, studentiem, kuru rokās ir neesošas augstskolas diplomi);
• apvienošana likvidējot nav atbalstāms veids, jo nenotiek resursu konsolidēšana.

 

Kādu apvienošanai alternatīvu politiku var izmantot mērķa sasniegšanai?

Eksperti ieteica:

• veidot specializētu augstskolu tīklu ar socialo zinātņu studiju virzienu (programmām) visās augstskolās;
• sistēmas stabilizācijai - valsts budžeta finansējums augstākai izglītībai;
• uzlabot sistēmas koordināciju - izveidot Augstākās izglītības un zinātnes ministriju;
• uzlabot sistēmas finansēšanu - visas ministrijas piedalās augstākās izglītības finansēšanā;
• augstākās izglītības un zinātnes kvalitātes uzlabošanai - veidot doktorantūras skolas;
• studentu skaita papildināšanai - sekmēt ārvalstu studentu studijas Latvijas augstskolās;
• uzlabot studiju kvalitātes standartu;
• nodrošināt normatīvo regulējumu, kas stiprina saiti starp augstāko izglītību un darba tirgu, nostiprina augstākās izglītības lomu darba tirgus veidošanā.

 

Noslēgums

IZM valsts sekretāres vietniece Agrita Kiopa īsā uzrunā izskaidroja IZM viedokli izglītības attīstības jomā. IZM strādā pie jauna virziena - kompetenču izglītības satura veidošanas. A. Kiopa arī centās izskaidrot ministrijas mērķus, pārveidojot RPIVA. Viņa teica, ka IZM vērtē skolotāju izglītību kā svarīgu jomu, tāpēc vēlas mobilizēt resursus labākai izglītības kvalitātei. A. Kiopa atzina, ka, iespējams, komunikācija nav bijusi laba, bet nepiekrita, ka izvēlētais laiks nav labs, jo ir pieejams Eiropas Struktūrfondu finansējums. Ir iespējams ar kopējiem spēkiem radīt izcilu skolotāju sagatavošanas skolu.

A. Kiopa uzskatīja, ka pētniecībai ir jābūt kopā ar izglītību, jo bez pētniecības nevar panākt labu izglītības kvalitāti, tāpēc nepiekrita ekspertu vērtējumam, ka augstskolu uzdevumi nav pareizi izprasti.

A. Kiopa minēja, ka zinātnes finansēšana ir uzlabojusies, ir atvērtas jaunas valsts pētījumu programmas humanitārajās un sociālajās zinātnēs, kurās iekļauta arī izglītības pētniecības programma.

Kopējais secinājums

Pārmaiņām augstākajā izglītībā ir jābūt bez kampaņām, bez politiskas ieinteresētības, sekojot jau sarakstītajām vadlīnijām un programmām. Pirms ķerties pie administratīvām reformām, ir jāizmanto visas iespējas ietekmēt visu augstākās izglītības sistēmu (ne tikai valsts augstākās izglītības institūciju tīklu) pēc vienādiem nosacījumiem, izmantojot valsts rīcībā esošos instrumentus: normatīvo regulējumu, kvalitātes prasības un finansējumu.

Veicot administratīvas reformas, katrs izglītības institūciju pārveidošanas gadījums ir jāizvērtē individuāli. Apvienojot, pievienojot vai likvidējot, pirmkārt ir jāvadās pēc augstskolā sniegto studiju virziena (specializācijas) nepieciešamības speciālistu sagatavošanai, programmu kvalitātes un absolventu iekļaušanās darba tirgū. Pirms lēmuma pieņemšanas par augstskolu pārveidošanu, rūpīgi jāiepazīstas ar likvidējamās augstskolas studiju programmām, un jāapsver vajadzību un iespējas iekļaut tās apvienotajā institūcijā, nezaudējot iekoptus un sabiedrībai nepieciešamus studiju virzienus.

 Slēdzienu sagatavoja LZA HSZN priekšsēdētāja,
akadēmiķe Dr.oec. Raita Karnīte