Otrajās Lieldienās mūs sasniedza sēru vēsts - 2017. gada 13. aprīlī mūžībā aizgājis tēlnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis Indulis Ojārs Ranka.

Induļa Rankas vietnē atrodamais moto: „When Unstoppable Force Meets Immovable Object (Kad neapturams spēks sastop neizkustināmu objektu)" raksturo gan enerģijas pilno mākslinieku, gan viņa darba pamatu - akmeni, ko cilvēka gribas spēks pārvērtis mākslas darbos - pieminekļos.  

Indulis Ranka dzimis 1934.gada 15. aprīlī Jaungulbenē. 1953. gadā viņš absolvēja J.Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, bet 1959. gadā - Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Vēlāk papildinājas zināšanas studiju braucienos Polijā, Slovākijā, Čehijā, Krievijā, Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Somijā, Kanādā, Norvēģijā, Japānā.

Indulis Ranka piedalījies izstādēs no 1952. gada, sākumā izstādot gleznas un grafiku. No 1962. gada viņš ir Latvijas Mākslinieku Savienības biedrs. Tēlniecību, galvenokārt skulptūras granītā, mākslinieks sācis no 1966. gada. Savas radošās dzīves laikā viņš radījis gan grafikas, gan glezniecības darbus, bet tēlniecība viņam ir bijusi īpaši tuva. Viņa skulptūras veidotas ar tiešās kalšanas metodi - tās ir  smagnēji, bet dzīvīgi un izteiksmīgi tēli.  

Indulis Ranka ir vairāku skulptūru brīvdabas ekspozīciju iniciators un autors. 1975. gadā atvērta skulptūru dārza galerija "Ulamula" - Rīgā pie Mārupītes, netālu no mākslinieka mājām un darbnīcas. 1985. gadā atklāts skulptūru parks Turaidas muzejrezervātā, ko pazīstam kā Tautasdziesmu parku  "Dainu kalns" un „Dziesmu dārzs". 1987. gadā atvērts Andersonu ģimenes skulptūru dārza galerija Stavangerā (Norvēģija).

Kā vēstīts Indulim Rankam veltītajā Mākslinieku savienības piemiņas rakstā, pirmās brīvdabas ekspozīcijas iesākums ir viņa darbi, kas tika pārvesti pēc personālizstādes Tēlnieku namā 1975. gadā. Varas pārstāvji izprata un atbalstīja skulptora iniciatīvu, un sākās Tēlnieku parka projekts. To bija paredzēts izveidot  Rīgā, kur 20.gadsimta astoņdesmitajos gados aktualizējās tēlniecības simpoziju kustība Latvijā. Ideja īstenojās ekspozīcijas izveidē Mārupītes dabas parkā.

Kā liecina Turaidas muzejrezervāta mājaslapā www.turaida-muzejs.lv publicētā informācija, Dainu kalna un Dziesmu dārza idejas autore un darba grupas vadītāja ir bijusi tagadējā Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne. Idejas īstenošanā piedalījās arī arhitekti Jānis Rozentāls, Ilgvars Batrags, labiekārtošanas darbu speciālisti Aivars Irbe un Rūta Brice un simtiem talcinieku no visas Latvijas. Dainu kalnā tika izvietotas Induļa Rankas skulptūras. 

Arī Dainu kalns nav bijis valsts pasūtījuma objekts, Tā ideja ierakstīta 1980.gada 21.oktobrī noslēgtajā „goda līgumā", kas tapis vēstuļu formā starp tēlnieku Ranku un toreizējo Siguldas novadpētniecības muzeja direktori Annu Jurkāni. No 15 Induļa Rankas skulptūrām Dainu kalna atklāšanas brīdī 1985. gadā, sagaidot Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienu, tas izaudzis par vērienīgu viena autora ekspozīciju, kurā izvietotas 26 tēlnieka veidotās skulptūras, kas apvienotas vienkopus un veltītas latviešu tautas dzīvesziņai.

Dainu kalna sabiedrisko nozīmi grūti pārvērtēt. Tuvojoties trešās Atmodas laikam, dziesmas Dainu kalnā ieskandināja Dziesmoto revolūciju. Mūsdienās Dainu kalns ir  Dziesmotās revolūcijas simbols, vēstot par dziesmas spēku un tautas pašcieņu. 1988. gadā, kad pirmo reizi Latvijā notika starptautiskais folkloras festivāls „Baltica", pie skulptūras „Dziesmas tēvs" plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Dainu kalns ir kļuvis par vietu, kur tiek nodotas tradicionālās dziedāšanas, muzicēšanas un dejošanas prasmes, stiprināta tautas identitāte. Daļa no slavas pienākas katram monumentālā kultūras pieminekļa veidotājam, tostarp, tēlniekam Indulim Rankam.

Indulis Ranka ir veidojis vairākus atsevišķus pieminekļus un piemiņas skulptūras: 2. Pasaules karā kritušajiem (Indrā, Krāslavas raj., 1972), "Sveiciens Moldovai" (Kišiņevas pilsētas tautu draudzības parkā Moldovā, 1974),  „Celties cīņai,  1905" (skvērā pie Dailes teātra, Rīgā, 1974), 2. Pasaules karā kritušajiem (Siguldā, 1979),  skulptūru diptihu "Jaunība" (Kobes pilsētas internacionālajā brīvdabas skulptūru parkā Japānā, 1987), komunistiskā terora upuru piemiņai (Smiltenē, 1990), politiski represētajām civil- un militārpersonām (Gulbenē, 1999), cīnītājiem pret Bermontu 1919. gadā (Rīgā,  2002).

Viņš portretējis nozīmīgus kultūras un zinātnes darbiniekus: valodnieku Kārli Egli (1973), rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu (1975), komponistu Pēteri Vasku (2001), akadēmiķi Jāni Stradiņu (2004), , u.c.. Viņa kaltam pieder arī memoriālās skulptūras - kapa pieminekļi: E.Liepam (Meža kapi, Rīgā, 1971), J. Pētersonam (Meža kapi, Rīgā, 1974), aktierim Harijam Liepiņam (Raiņa kapi, Rīgā, 2001) u.c.

Indulis Ranka daudz darījis tēlniecības popularizēšanā un attīstībā. Jau 1977. gadā viņš organizējis un piedalījies 1. granīta tēlniecības simpozijā ar darbu "Burbuls", kas notika  Mālpilī, tam sekoja 1. Rīgas granīta tēlniecības simpozijs ("Es karā aiziedams...", Rīgā, 1985) un jau 1988. gadā organizēts 1. Starptautiskais granīta tēlniecības simpozijs Rīgā ("Lāčplēsis"). Kopš 1995. gadā simpoziji kļūst biežāki un tie ir starptautiski.  1995-2001 Rīgā notikusi Norvēģu-latviešu granīta tēlniecības simpoziju sērija 5+1, kurus Indulis Ranka organizējis sadarbībā ar saviem ārzemju kolēģiem: 1995 - sadarbībā ar Ulriku Hellumu ("Saulstari"), 1996 -sadarbībā ar Knutu Stēnu (darbs "Aurora"), 1997 - sadarbībā ar Tūvi Trōviku ("Saite") un sadarbībā ar Ulriku Hellumu ("Velēnu vecītis"), 1998 - sadarbībā ar Haraldu Bodogārdu ("Alveola"), 1999 - sadarbībā ar Kirsti Grotmolu ("Atmiņa"), 2000 -  sadarbībā ar Tūvi Trōviku ("Kurp?"). Tēlnieks simpoziju organizēšanu uzskatīja par ļoti nozīmīgu savas darbības jomu. 

Mākslinieks piedalījies Starptautiskajā labradora tēlniecības simpozijā "Parafrāze par latviešu tautas dziesmu larvikitā" (Larvikā, Norvēģijā, 1987);  Starptautiskajā akmens tēlniecības simpozijā Nanao`95  („Sapnis", Japānā, 1995),      Starptautiskais betona tēlniecības simpozijs "Parks 800" ("Mazs bij` tēva novadiņis", Rīgā, 1999) un Starptautiskajā granīta tēlniecības simpozijā (Ventspils, 2007).

Pirmais apbalvojums Induli Ranku sasniedzis tālajā 1974. gadā, kad viņš saņēmis Kišiņevas (Moldāvija) Izpildu komitejas krūšu nozīmi "Par aktīvu līdzdalību pilsētas attīstībā".  Padomju vara atzina Induļa Rankas devumu, un pats mākslinieks nekad savus tā laika apbalvojumus nav noliedzis. 1980. gadā viņš saņēmis Baltijas republiku tēlniecības kvadrināles diplomu un medaļu, 1984. gadā LPSR Kultūras ministrijas Goda rakstu, 1986. gadā Mākslinieku Savienības diplomu ar medaļu par gada izcilāko jaunrades sniegumu, 1986. gadā PSRS ordeni "Goda zīme", bet 1989. gadā LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka Goda nosaukumu.

Jau 1992. gadā, tūlīt pēc neatkarības atgūšanas, viņš tika ievēlēts par pārveidotās Latvijas Zinātņu Akadēmijas Goda locekli. 1994. gadā Indulim Rankam piešķirts Latvijas Republikas "Triju zvaigžņu" ordenis (4. šķira). 1998. gadā viņam piešķirts Norvēģijas Karalistes Svētā Olafa ordenis (4. šķira).

1998. gadā Indulim Rankam piešķirta izcilā Latvijas Zinātņu akadēmijas Raiņa balva.

Vēl prātā Induļa Rankas pēdējā gleznu izstāde Latvijas Zinātņu akadēmijā. Gaišums no viņa gleznām saplūda ar labestību, kas staroja no gleznu autora. Pārsteidza viņa milzīgā atbildības sajuta pret skatītāju - kaut nelielā izstādē, viņš centās mums pastāstīt katra sava radītā darba stāstu un ne tikai. Indulis Ranka bija aktīva personība - krāsas un akmeņi nebija viņa vienīgā rūpe. Viņu interesēja, kas notiek sabiedrībā, un viņš karsti vēlējās, lai Latvijā dzīve kļūtu labāka. Viņš vēlējās, lai tauta neaizmirst savu pāgātni, savas vērtības. Tāpēc jau viņš bija radījis savu Dainu kalnu. Tādu - atbildīgu, godīgu, savai tautai mūžīgi uzticīgu, mēs atcerēsimies Induli Ojāru Ranku.    

Sit tibi terra levis!

Latvijas Zinātņu akadēmija