Ojārs Spārītis, LZA prezidents

Par to, ka uz zemeslodes ir divas Korejas, bet viena tauta ir sašķelta divās politiski, ekonomiski un sociāli pretējās nometnēs, pasaule var pateikties "biedram Staļinam" un komunistiskajai hegemonijas politikai pēc Otrā pasaules kara. Padzenot Japānu no Korejas pussalas, PSRS no ziemeļiem, bet ASV no dienvidiem, respektīvi, no jūras pa 38. paralēli bija novilkušas demarkācijas līniju, lai atbrīvoto teritoriju sadalītu divās militarizētās pārvaldes zonās, līdzīgi, kā tas karam beidzoties, tika izdarīts Eiropā. Administratīvi sašķeltajā pussalā 1948. gadā izveidojās divas valstis. Atzīmējams, ka Ziemeļkorejas politiskā un administratīvā pārvalde tika veidota pēc PSRS modeļa. PSRS ignorēja ANO lēmumu par pussalas atbrīvošanu, un, noslēdzot separātu līgumu ar Ķīnu kā sabiedroto, apbruņoja Ziemeļkorejas militāristus un ar apvienotiem sarkanarmiešu un korejiešu spēkiem 1950.-1953. gadā centās iekarot visu Korejas pussalu. Klajā starptautisko vienošanos ignorance pasauli noveda pie ANO drošības spēku izveides, militārajām vienībām pirmo kauju pieredzi gūstot kopā ar dienvidkorejiešiem un amerikāņiem atbrīvojot Korejas pussalas dienvidu daļu līdz 38. paralēlei, par ko lielvaras bija vienojušās jau Teherānas konferencē. Formāli atrodoties kara stāvoklī, pēc 1953. gada gan Ziemeļkorejai, gan Dienvidkorejai - katrai ir savs attīstības ceļš.

Pēc Korejas Fonda ielūguma veselu nedēļu baudot Dienvidkorejas viesmīlību, man bija iespēja pārliecināties par šīs valsts orientāciju uz kvalitatīvā izglītībā un tirgus ekonomikā balstītā valsts pārvaldes modeļa efektivitāti. Savas pastāvēšanas 64 gados Dienvidkoreja ir pierādījusi tautsaimniecības attīstības priekšrocības, radot tādu ekonomisko bāzi, kas saskaņā ar Korejas Nacionālās apvienošanās institūta datiem 40 reizes pārsniedz Ziemeļkorejas budžeta apjomu. Šīs ekonomiskās atšķirības dēļ politisko līdzsvaru Korejas pussalas dienvidu daļā pagaidām iespējams nodrošināt vienīgi partnerībā ar ASV un Japānu, kā arī saglabājot ciešas ekonomiskas saites ar Ķīnu, taču tas netraucē modelēt apvienotas mononacionālas un izlīdzinātas attīstības valsts nākotni. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka atbildot uz vienīgo ekonomiski militāro argumentu, kāds ir Ziemeļkorejas rokās - bruņošanos - Ķīna paziņoja par ūdenī nolaistu jaunu aviācijas bāzes kuģi, bet ASV izvietoja Dienvidkorejā savas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Tā ir saprotama un loģiska atbildes reakcija uz Ziemeļkorejas militārajām ambīcijām, kuras mūsu mēdiju telpā traktē kā histēriskas, bet kuras Korejas Nacionālās diplomātijas akadēmijas profesors Jun Bong-Geun raksturoja kā ļoti pragmatiskas aprēķina darbības. Uz tām nedrīkst nereaģēt, bet tās arī nevajag pārspīlēt. Ja atceras, ka ik pavasari ASV un Dienvidkorejas bruņotie spēki pie Korejas pussalas krastiem rīko kopīgas mācības unt jau pēc pāris dienām Dienvidkorejā gaidāmas jaunas prezidenta vēlēšanas, bet Ziemeļkorejai ir jāparāda, ka tā nav vienaldzīga pret notiekošo.

Ārlietu ministrijai pakļautais Korejas Fonds izveidots starptautisku sakaru veicināšanai un tā mērķis ir stimulēt sabiedrībai derīgu kontaktu veidošanos starp valstīm, institūcijām un cilvēkiem gan humānu, gan ekonomiski izdevīgu mērķu labā. Man bija piešķirta šī vienreizējā iespēja būt vienam no viesu programmas 20 dalībniekiem, par ko es pateicos Korejas vēstniekam Latvijā Kyong-Ho Mina kungam un Korejas Fonda prezidentam Lee Sihyung kungam. Šī valsts subsidētā programma patiešām piedāvā lieliskas iespējas starptautiskai sadarbībai nepieciešamo kontaktu izveidei gan valstiskā un institucionālā, gan individuālā līmenī. Vēl efektīvāku šo nedēļu garo vizīti darīja neparasta sakritība, apmeklējot Latvijas vēstniecības Korejā atvēršanas pasākumu Seulā un esot enerģiskā vēstnieka Pētera Vaivara viesu - ārvalstu diplomātiskā korpusa pārstāvju - vidū.

Korejas Fonda rīkotais seminārs sniedza izcilu iespēju uzklausīt bijušā Izglītības ministra Ju-Ho Lee lekciju par Korejas izglītības sistēmas veidošanos un saistību ar valsts ekonomisko attīstību, un, jāatzīst, ja Latvijas valsts izglītības un ekonomikas sistēmas darbotos vienotā režīmā un efektīvā rīcībā būtu orientētas uz nācijas iedzīvotāju intelekta attīstību valsts izaugsmes labā, tad arī Latvija līdzīgi Korejai varētu lepoties ar saimniecisku izaugsmi. Ceru, ka šīs rindas lasīs premjers un arī Izglītības un zinātnes, kā arī Ekonomikas ministrs. Lai uz katru valsts iedzīvotāju sasniegtu 25 000 $ IKP ienākumu gadā, kā tas ir Korejā, šīs valsts jaunā paaudze vecumā no 15 līdz 34 gadiem mācoties pavada vidēji no 12 līdz 13 gadiem, līdzīgi kā izglītībā balstītas karjeras studenti ASV un Japānā. Ķīnas jaunieši mācībās pavada vidēji no 10 līdz 11 gadiem un tikai tas var nodrošināt gan izglītību jaunatnei, gan pēctecību zinātnē balstītai sabiedrībai. Salīdzinājumā ar Eiropas valstīm Korejas izglītības rādītāji iekļaujas piecu spēcīgāko zemju līmenī.       Korejas izglītības sistēma balstīta trīs valstiski aprobētos un konsekventi realizētos principos: 1) izglītības efektivitātē, 2) izglītības ciešā saistībā ar ekonomiku un 3) "Brain Gain" jeb smadzeņu pieauguma nevis "Brain Drain"(smadzeņu aizplūšanas) politikā. Lai darītu efektīvāku savu izglītības sistēmu, Seulas Nacionālā universitāte ir noslēgusi sadarbības līgumu ar Minesotas Universitāti par zināšanu pārnesi no ASV uz Koreju tai stratēģiski svarīgās zinātnes nozarēs: medicīnā, lauksaimniecībā, transportā, inženierzinātnēs, informācijas tehnoloģijās. Vēl vairāk - lai darītu efektīvāku valsts pārvaldi Korejā ir atvērta Sabiedrības Pārvaldības skola (School of Public Administration). Koreja ir izmantojusi tai piedāvātās iespējas un jau 1966. gadā ar ASV "Silikona ielejas" tēva Frederika E. Termena palīdzību nodibinājusi Korejas Zinātnes un tehnoloģiju asociāciju (Korean Association for Science and Technology). Paralēli tam 1966. gadā kā lietišķo zinātņu augstskola ir dibināta arī KIST - Korejas Zinātņu un tehnoloģiju institūts. Minēto pasākumu rezultātā Korejas industriālo un garīgo izaugsmi nodrošina vidēji 5500 zinātnieku uz vienu miljonu iedzīvotāju un atliek tikai pareizināt ar 50 miljoniem, lai saprastu, ka šīs valsts resurss ir ap 275 tūkstošiem augstas klases zinātnieku. Kaimiņvalsts Japāna var lepoties ar 5200 zinātniekiem uz miljons iedzīvotājiem, Vācija - ar aptuveni četriem tūkstošiem, bet cik savas simtgades gaidās var būt lepna Latvija ar trim tūkstošiem akadēmiski izglītotu, taču par savu nākotni neziņā dzīvojošu zinātnieku uz DIVIEM miljoniem iedzīvotāju?

Manas misijas ietvaros ietilpa arī uzdevumi Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā iepazīstināt Seulas Nacionālās universitātes vadību un zinātnisko institūtu pārstāvjus ar Latvijas zinātnieku iespējām un sasniegumiem. Mums ir iestrādes un izcili zinātnieki, ar ko lepoties, un ir nozares, par kurām Korejā ir interese. Bet par šo sadarbību, kurā ieguvējas var būt abas puses, mums ir jāpacīnās, izstrādājot kopīgus projektus un jāpierāda savas tiesības uz konkurētspējīgas zinātnes esamību mūsu zemē. Un tas nav viegls uzdevums.

Dažādu zemju akadēmisko institūciju pārstāvji Korejas Fonda mītnē 

O. Spārītis pēc lekcijas Myungji universitātē ar profesoru Hongjun Yoo un profesori Jieun Rhee

Ar Korejas izglītības sistēmu iepazīstina bijušais Izglītības ministrs Ju-Ho Lee

Ar Korejas Fonda prezidentu Sihyung Lee un Fonda darbiniekiem

Foto no O. Spārīša personīgā arhīva