Fizikas profesors Juris Zaķis (04.11.1936. - 18.07.2017.) 

Šovasar 18. jūlijā pēkšņi aizgājis mūžībā izcilais zinātnieks, pedagogs, sabiedriskais darbinieks, politiķis, rakstnieks, LZA akadēmiķis un fizikas profesors Juris Zaķis. Latvija ir zaudējusi ļoti darbīgu personību un īstenu demokrātu.

Juris Zaķis piedzima 1936. gada 4. novembrī Ogres pilsētā Roderiha un Eiženijas Zaķu ģimenē. Tēvs strādāja Ķeguma hidroelektrostacijā (HES) par galdnieku un pēc tam par ūdenslīdēju, bet māte vadīja mājsaimniecību. Ģimenē pakāpeniski radās pieci bērni: divi dēli un trīs meitas. Juris bija otrais vecākais.

1944. gada rudenī J. Zaķis sāka mācības Ogres pilsētas nepilnās vidusskolas 1. klasē. 1950. un 1951. gada vasarā ģimenes materiālo apstākļu dēļ viņš strādāja Ķeguma HES par elektromontiera palīgu. 1951. gada pavasarī Juris saņēma apliecību par septiņgadīgās skolas beigšanu, kurā bija tikai teicamas atzīmes, un rudenī iestājās Ogres pilsētas 1. vidusskolas 8. klasē.

1952. gada vasarā Juris sāka strādāt Rīgā Teātra biedrības fotodarbnīcā par mācekli. Šajā sakarā viņš 1952./53. mācību gadā pārgāja mācīties uz Rīgas 8. strādnieku jaunatnes vidusskolas 9. klasi, kur mācības norisa vakaros. 1953. gada augustā Juris izstājās no darba fotodarbnīcā un iestājās atpakaļ Ogres pilsētas 1. vidusskolā. Līdztekus mācībām skolā viņš strādāja par fizikas un ķīmijas laborantu. Skolu Juris pabeidza 1955. gadā ar apbalvojumu „Sudraba medaļa", jo gatavības apliecībā starp teicamām atzīmēm bija tikai viena atzīme „4" krievu valodā. Iespējams, ka „Zelta medaļa" viņam gāja secen tāpēc, ka Juris nestājās komjaunatnē.

Rudenī Juris Zaķis iestājās mācīties LVU Fizikas un matemātikas fakultātē (FMF), lai studētu fiziku. Studējot Juris ļoti mērķtiecīgi sekoja līdzi mācībspēku lekcijām un citām nodarbībām, visu kārtīgi pierakstot. Tas ļāva viņam jau pirmajā eksāmenu sesijā iegūt tikai teicamas atzīmes un viņam piešķīra īpašo tā saucamo J. V. Staļina stipendiju (vēlāk to pārsauca par V. I. Ļeņina stipendiju). Tā bija ievērojami lielāka par parasto stipendiju - laba strādnieka darba algas apjomā. Juris kļuva materiāli neatkarīgs no vecākiem. Un tā tas turpinājās visus piecus studiju gadus.

J. Zaķis aktīvi piedalījās studentu sabiedriskajā dzīvē, sportoja un nodarbojās ar kalnu tūrismu. Bet visvairāk brīvo laiku viņš veltīja LVU Studentu Zinātniskai biedrībai, par kuras priekšsēdētāju viņu ievēlēja vairākus gadus pēc kārtas. Ar zinātnisko darbu viņš cītīgi nodarbojās Eksperimentālās fizikas katedras Fizikālās optikas laboratorijā. Par iegūtajiem rezultātiem pat uzstājās Baltijas un Baltkrievijas studentu zinātniski tehniskajā konferencē Minskā un Tallinā. Vasaras brīvlaikos gan viņš parasti strādāja algotu darbu, bet vakaros turpināja nodarboties arī ar zinātni.

1957. gada septembra sākumā vecākais pasniedzējs V. Šmēlings organizēja pie Universitātes Zemes Mākslīgo pavadoņu (ZMP) vizuālās novērošanas staciju, par novērotājiem uzaicinot studentus. Tāds bija dots rīkojums no Maskavas. Arī J. Zaķis pieteicās. Tika izveidotas un apmācītas vairākas studentu grupas, lai labvēlīgos laika apstākļos vakara un rīta stundās tiktu veikti nepieciešamie novērojumi. Ilgi nebija jāgaida - pasaulē pirmo ZMP palaida orbītā ap zemeslodi 4. oktobrī PSRS. Tas bija liels sasniegums cilvēcei, kas ievadīja Kosmosa eksperimentālās apguves ēru. Var teikt, ka pie tās pirmsākumiem bija piedalījies arī J. Zaķis, kaut arī nelielā mērā.

Pedagoģisko praksi J. Zaķis izgāja Rīgas 2. vidusskolā skolotājas L. Grāves vadībā. Viņas dotajā raksturojumā par studenta J. Zaķa prakses gaitu ir lasāmi tikai atzinīgi vārdi un nobeigumā: "Ja stud. Zaķis strādātu par skolotāju - būtu priekšzīmīgs, enerģisks, noteikts, no kura skolēni daudz ko varētu iegūt; īsts sava darba entuziasts." Arī no ražošanas prakses Sanktpēterburgas (agrāk Ļeņingrada) rūpnīcā „Svetlana" ir ļoti pozitīvs vērtējums.

Tuvojoties studiju nobeigumam, J. Zaķis izvēlējās diplomdarba tēmu „Sārmmetālu halogenīdu kristālu ar sestās grupas elementu piejaukumiem optiskās īpašības", kuru vadīja vecākais pasniedzējs O. Šmits. Tēmas novitāte bija tāda, ka iepriekš pamatā plaši tika pētīti sārmmetālu halogenīdu kristāli ar katijonu piejaukumiem, bet šajā darbā tika izvēlēti anijonu piejaukumi. Šie pētījumi deva oriģinālus rezultātus. Diplomdarbu J. Zaķis ļoti sekmīgi veica un aizstāvēja. Jāatzīmē, ka darbā iegūtos rezultātus viņš kopā ar vadītāju O. Šmitu jau 1960. gada jūnijā referēja konferencē Kijevā. Publicētās referāta tēzes var uzskatīt par J, Zaķa pirmo zinātnisko publikāciju, kas tolaik negadījās bieži tikko augstskolu beigušajiem.

Absolventam J. Zaķim bija Universitātes beigšanas teicamnieka diploms - labākais no visiem, un viņam bija tiesības kā pirmajam izvēlēties visizdevīgāko turpmākā darba vietu. Bet viņš izvēlējās laboranta amatu FMF ar algu 880,- rbļ. mēnesī (vecajā naudā, tikai nedaudz lielāku par teicamnieka stipendiju). Laikam tādai izvēlei zināmu stimulu deva FMF zinātniskais gars un samērā lielā radošā brīvība.

Tā J. Zaķis no 1960. gada 6. augusta sāka strādāt par laborantu FMF. Tajā laikā dekāns O. Šmits un vecākais inženieris I. Vītols ar lielām pūlēm panāca atļauju un līdzekļus, lai Universitātē varētu sākt veidot pirmo fizikas zinātniski pētniecisko laboratoriju pēckara posmā - Pusvadītāju fizikas problēmu laboratoriju (PFPL). Par tās vadītāju no 16. septembra tika nozīmēts I. Vītols. Viņš sāka komplektēt darbiniekus. Kā vienu no pirmajiem viņš izvēlējās J. Zaķi, piedāvādams jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka vietu ar algu 1050.- rbļ. mēnesī. J. Zaķis piekrita un no 26. septembra sāka strādāt PFPL. Tā sākās viņa samērā straujā zinātnieka karjera.

Sākumā J. Zaķis turpināja savus aizsāktos pētījumus diplomdarbā, uzlabojot mēriekārtas un eksperimentu veikšanas metodes. Bieži brauca komandējumos uz dažādām Vissavienības zinātnes iestādēm, lai gūtu pieredzi un sagādātu nepieciešamo aparatūru. Pildīja saimnieciskos līgumdarbus, gādājot līdzekļus. Līdztekus apguva pusvadītāju fiziku un sāka pasniegt lekcijas un nodarbības 4. kursa studentiem (no 1960 līdz 1976. gadam). Jāatzīmē, ka studējot J. Zaķis nebija mācījies pusvadītāju fiziku, jo specializējās optikā. Bet tas viņam nesagādāja lielas grūtības īsā laikā apgūt pilnīgi jaunu fizikas nozari.

1964. gada septembrī J. Zaķis iestājās aspirantūrā. Viņš īsā laikā nokārtoja visus kandidāta minimuma eksāmenus, veica jaunus pētījumus un publicēja apm. desmit zinātniskos darbus. Iegūtos rezultātus apkopoja disertācijas darbā un 1966. gada oktobrī to sekmīgi aizstāvēja Tartu Universitātes Zinātniskajā padomē. J. Zaķis bija viens no pirmajiem PFPL darbiniekiem, kuram 1967. gada martā Vissavienības Augstākā atestācijas komisija (VAAK) piešķīra fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu.

PFPL strauji attīstījās. 1960. gadu vidū tajā strādāja jau aptuveni 150 darbinieki: zinātniskie līdzstrādnieki vairākās radošās grupās, inženieri radioelektronikas un konstruktoru nodaļās, dažādi speciālisti mehāniskajā darbnīcā un kriogēnajā stacija. Tehniskās nodaļas bija nepieciešamas, lai apgādātu fiziķus ar nepieciešamām eksperimentālām iekārtām, jo tajos laikos praktiski bija neiespējami nopirkt modernu zinātnisko aparatūru ierindas augstskolai. Visa tā saucamā „vidējā mašīnbūve" bija paredzēta tikai PSRS militāri rūpnieciskās varenības attīstībai slēgtajos uzņēmumos. Bet parasti PFPL zinātnieki sameklēja ar līdzekļiem bagātus uzņēmumus, kuru līdzstrādniekiem bija interese iegādāties līdzīgas eksperimentālās iekārtas, un noslēdza ar viņiem saimnieciskus līgumdarbus par iekārtu izstrādi un izgatavošanu. Maketēšanas iekārta palika mūsu fiziķiem. Tādā veidā PFPL pakāpeniski apgādāja sevi ar samērā unikālām pētniecības iekārtām un kļuva slavena ar savām izstrādēm Vissavienības mērogā.

1966. gadā PFPL darbiniekiem notika liktenīga tikšanās ar Maskavas Tehniskā stikla institūta (MTSI) līdzstrādnieku L. Landu. Viņu ļoti ieinteresēja mūsu cietvielu materiālu optiskie pētījumi plašā spektra un temperatūru diapazonā. MTSI nodarbojās ar optisko materiālu izstrādi un izgatavošanu kosmosa lidaparātiem, ieskaitot iluminatorus kosmiskajiem kuģiem, un bija bagāta organizācija. Viena no problēmām bija kvarca stiklu radiācijas noturība. Ar MTSI tika noslēgts saimnieciskais līgumdarbs Nr. 22 par 100 000 rbļ. - lielākais tajos laikos. Līgumdarbā tika ietverta automatizētas iekārtas izstrāde un izgatavošana absorbcijas un luminiscences spektru mērījumiem plašā temperatūru diapazonā kvarca stiklu paraugiem. Tādas iekārtas un tās atsevišķie mezgli bija nepieciešami arī mūsu fiziķiem. Tika noslēgts arī līgums kvarca stiklu fizikālo īpašību izpētē.

Pēc disartācijas aizstāvēšanas, 1966. gada beigās J. Zaķis kopā ar līdzstrādniekiem A. Siliņu un A. Truhinu sāka intensīvi nodarboties ar kvarca stiklu fiziku. Viņi sāka ar kvarca kristālu un kvarca stiklu īpašību salīdzināšanu. Pamazām nonāca pie secinājuma, ka stikli nav pilnīgi nesakārtotas struktūras, bet gan raksturojas ar tā saucamo tuvo kārtību. Pretstatā vispārpieņemtajam uzskatam, ka stiklveida stāvoklis pats par sevi ir defekts, viņi nonāca pie slēdziena, ka kvarca stiklos eksistē arī punktveida defekti līdzīgi kā kristāliskām vielām. Tā diezgan strauji PFPL izveidojās stikla fizikas skola, kurai par vadošo speciālistu kļuva J. Zaķis. Viņa vadībā A. Siliņš 1971. gadā un A. Truhins 1973. gadā aizstāvēja fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta disertācijas stiklu fizikā. Jāpiebilst, ka J. Zaķis turpināja nodarboties arī ar jonu kristālu fiziku, vadot vairāku līdzstrādnieku - V. Zeikata, A. Moskaļonova, I. Šmites, A. Radionova u. c. - pētījumus. Līdztekus viņš uzrakstījis vairākas populārzinātniskas grāmatiņas un rakstus žurnālā „Zinātne un Tehnika".

Tā kā PFPL strauji attīstījās, tās vadītājs I. Vītols viens vairs netika galā ar daudzajiem uzdevumiem. Viņš lūdza J. Zaķi kļūt par vietnieku (sabiedriskā kārtā, jo tādas štata vietas nebija paredzētas). J. Zaķis ar savu iedzimto kārtību un lielajām darba spējām drīz kļuva par neaizstājamu palīgu I. Vītolam. Tā kā I. Vītols vēl nebija izstrādājis un aizstāvējis zinātņu kandidāta disertāciju lielās noslodzes dēļ, tad viņš 1968. gadā atkāpās no PFPL vadītāja vietas, lai intensīvi sāktu strādāt pie disertācijas. Par PFPL vadītāju no 27. maija kļuva J. Zaķis. Viņš pretstatā I. Vītolam, kas PFPL vadīja autoritāri, bija koleģiālās vadības piekritējs un izveidoja laboratorijas Zinātnisko padomi, kas svarīgākos lēmumus pieņēma, tos vispusīgi izdiskutējot.

1960. gadu beigās PFPL sāka trūkt telpas. Tā bija izvietojusies Universitātes vecajā ēkā Raiņa bulvārī 19 un nebija piemērota modernas eksperimentālās pētnieciskās iestādes vajadzībām. Laboratorijas zinātniskās grupas un tehniskās nodaļas bija izkaisītas no ēkas bēniņiem līdz pagraba telpām, ieskaitot pat pirmā stāva gaiteni. Tāpēc PFPL vadība nolēma, ka nepieciešams uzbūvēt jaunu ēku PFPL speciālajām vajadzībām. Ar lielām grūtībām tika panākta valdības piekrišana un iegūti nepieciešamie līdzekļi. Arhitekta A. Ruļļa vadībā tika izstrādāts ēkas projekts ar plašu darbinieku līdzdalību. 1970. gadā sākās ēkas celtniecība Ķengaraga ielā 8. Jau 1975. gadā pavasarī ēka tika pabeigta, aktīvi līdzdarbojoties laboratorijas darbiniekiem. Kaut arī tad PFPL jau strādāja apmēram 250 darbinieki, ēka bija uzcelta ar lielu telpu rezervi. Tāpēc 1968. gadā docenta V. Fricberga dibinātajai Segnetoelektriķu un pjezoelektriķu fizikas problēmu laboratorijai (SPFPL) tika piedāvāts arī pārnākt uz jauno ēku. Tam SPFPL piekrita, un tā 1975. gada rudenī uzsāka darbību abas laboratorijas un Pusvadītāju fizikas katedra jaunās telpās ar kopēju neoficiālo nosaukumu „Mācību un zinātniskais komplekss" (MZK). To vadīja Apvienotā zinātniskā padome, par priekšsēdētāju ievēlot J. Zaķi.

Tā kā MZK darbinieku skaita un zinātniskās kvalifikācijas ziņā bija salīdzināms ar līdzīgiem zinātnes centriem LZA sastāvā, kur parasti tiem bija zinātnisko institūtu statuss, radās doma arī MZK pārtapt par institūtu, bet pie Universitātes. Republikas un Maskavas vadības institūcijām nebija būtisku iebildumu, izņemot to, ka MZK nav neviena zinātņu doktora. Šajā situācijā J. Zaķis atkal parādīja savu erudīciju fizikā un lielās darba spējas, īsā laikā apkopojot jaunos uzkrāto pētījumu rezultātus un uzrakstot zinātņu doktora disertāciju. To viņš sekmīgi aizstāvēja LZA Padomē 1975. gada oktobrī. VAAK Maskavā viņam apstiprināja fizikas un matemātikas zinātņu doktora grādu 1977. gada 14. janvārī. Vēl vajadzēja gadu, lai tiktu izpildītas visas pārējās formālās prasības institūta izveidošanai. Beidzot 1978. gada martā pie Universitātes tika oficiāli nodibināts zinātniski pētnieciskais institūts ar nosaukumu „Cietvielu fizikas institūts" (CFI) un Izglītības un zinātnes ministrijas kolēģija par CFI direktoru apstiprināja J. Zaķi 1978. gada 16. februārī.

Institūts turpināja augt darbinieku ziņā, 1970. gadu beigās tuvojoties 300, un radās jaunas struktūrvienības. Direktoram J. Zaķim kļuva grūti izvērtēt atsevišķu struktūrvienību un darbinieku atdevi. Tāpēc viņš ieviesa tā saucamos „Zaķa rubļus" (ZR) - katrai personāla tipveida darbībai, piem., publikācija vietējos žurnālos, vissavienības žurnālos, starptautiskos žurnālos, uzstāšanās attiecīgās konferencēs, izgudrojuma autorapliecība, disertācijas darbs, tā novadīšana, diplomdarba un kursa darba novadīšana, līgumdarba izpilde u. c., bija noteikta cena atbilstošos ZR. Struktūrvienības vadītājam katru gada ceturkšņa beigās vajadzēja iesniegt minētās ziņas ZR izteiksmē par katru darbinieku CFI direktoram. Tas bija samērā vienkāršs un uzskatāms veids, kā novērtēt darbinieka vai struktūrvienības darbības efektivitāti: ja darbinieks bija nopelnījis tikpat ZR, cik saņēmis algā, tad viņš bija viduvējs darbinieks, ja vairāk, tad labs, bet, ja mazāk un tas atkārtojas, tad slikts darbinieks. Līdzīgi bija ar struktūrvienībām. Šo ZR sistēmu akceptēja CFI Zinātniskā padome un tā bija dzīvotspējīga, lai arī kā tas vienam otram nepatika, to uzskatot pat par padomju sociālismam nepieņemamu.

J. Zaķis bija piedalījies ar referātiem daudzās zinātniskās konferencēs un simpozijos dažādās valstīs. Viņš pieredzi bija ieguvis arī ārzemēs ilgstošākos komandējumos. Tā viņš 1969./1970. gada ziemā strādāja Kornela, Ilinoisas un Oregonas universitātēs ASV, bet 1972./1973. mācību gadā 10 mēnešus stažējās Čikāgas Universitātē un Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā.

1981. gadā J. Zaķis tika ievēlēts par LVU profesoru. Gadu vēlāk - par LZA korespondētājlocekli. 1986. gadā prof. J. Zaķis ieguva LPSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukumu un LZA M. Keldiša vārdā nosaukto prēmiju. 1988. gadā viņam piešķīra Krievijas Zinātņu akadēmijas S. Vavilova medaļu. Viņš bija daudzu Vissavienības un starptautisko zinātnisko padomju loceklis.

Prof. J. Zaķa plašās zināšanas un labās organizatora spējas nebija gājušas secen Universitātes vadības uzmanībai. Tāpēc viņam tika piedāvāta vakantā Universitātes zinātņu prorektora vieta, kuru viņš arī pieņēma. Tā kopš 1984. gada 1. marta prof. J. Zaķis pārgāja strādāt uz Universitātes rektorātu.

Universitātes zinātņu prorektora amatā prof. J. Zaķim lieti noderēja spēja uzklausīt jebkuru darbinieku vai studentu un savstarpējās diskusijās nonākt pie optimāla problēmas risinājuma. Šajā amatā viņš izpelnījās kolēģu atzinību.

Republikas vadība 1987. gadā nolēma, ka LVU rektoram V. Milleram ir jāatstāj amats atklātībā nonākušo pārkāpumu dēļ. Bija sācies PSRS vadītāja M. Gorbačova aizsāktais „perestroikas" un „glastnost'" laikmets. Pirmo reizi padomju laikā tika organizētas jauna rektora vēlēšanas, kurās piedalījās vairāki kandidāti, notika tikšanās ar vēlētājiem - studentiem un darbiniekiem, turpmākās darbības programmu popularizēšana, pretstatā iepriekšējiem laikiem, kad LVU rektoru iecēla amatā „partija un valdība no augšas". Šajās vēlēšanās piedalījās arī prof. J. Zaķis un pārliecinoši uzvarēja. Tā no 1987. gada līdz 2000. gadam prof. J. Zaķis vadīja Universitāti, izturot vēl divas pārvēlēšanas rektora amatā. Tas bija laiks, kad sabruka PSRS, Latvija atjaunoja neatkarību, un bija jāpārkārto visa dzīve no sociālisma uz tirgus ekonomikas pamatiem. Rektors J. Zaķis ļoti sekmīgi pārveidoja LVU, atjaunoja tās īsto nosaukumu - Latvija Universitāte (LU), un visu vēsturisko atribūtiku, tās satversmi un autonomiju. Viņa vadībā tika atjaunota arī Teoloģijas un Medicīnas fakultāte. Jau 1990. gadā prof. J. Zaķis tika ievēlēts par LZA īsteno locekli. 2000. gadā viņam piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka pakāpi.

2004. gadā par mūža ieguldījumu Latvijas Universitātes attīstībā un pētījumiem stikla fizikā prof. J. Zaķim tika piešķirta LU Ģerboņa Zelta zīme. Tajā pašā gadā viņš kļuva par Sociālo tehnoloģiju augstskolas rektoru.

Juris Zaķis bija pazīstams arī kā aktīvs politiķis. 1989. gadā ar Latvijas Tautas frontes atbalstu viņš  tika ievēlēts par PSRS Tautas deputātu kongresa locekli, 1995. gadā - par 6. Saeimas deputātu, kopš 2005. gada - vairākos sasaukumos par Rīgas Domes deputātu, 2007. gadā - par Rīgas Domes Izglītības, jaunatnes lietu un sporta komitejas priekšsēdētāju.

Prof. J. Zaķis bija Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. Pēdējā grāmata „Profesors ar novirzēm" ir viņa gara dzīves atainojums, radošas personības veidošanās procesa un laikmeta griežu vēstījums. Viņš arī bija ilggadējs Rīgas Latviešu biedrības biedrs, domnieks no 2003. līdz 2006. gadam un valdes loceklis no 2005.-2008. gadam, kā arī aktīvi darbojies Literatūras komisijā un bijis Zinības komisijas priekšsēdētājs.

Atvadīšanās no prof. Jura Zaķa notika 25. jūlijā LU Lielajā aulā. Tur pulcējās daudzi profesora līdzgaitnieki un skolnieki. Atvadu vārdus teica Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps metropolīts Jānis Kardināls Pujats un Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu draudzes prāvests Andris Kravalis. Skanot mežraga mūzikai, J. Zaķis apbedīts Miķeļa kapos netālu (pa labi) no kapličas. Prof. Juris Zaķis paliks piemiņā kā izcila personība, zinošs, darbīgs un reizē arī ļoti demokrātisks cilvēks.

Dr.h.c.phys. Jānis Jansons