IN MEMORIAM. Ivars Strautmanis

5-10-2017

Ivars Strautmanis
(19.07.1932.-21.09.2017.)

21. septembra rīts atnesa skumju vēsti Latvijas arhitektu saimei un ikvienam ar Latvijas kultūrvides tēla attīstību un problemātiku saistītam cilvēkam: viņsaules ceļos devies ilggadējais Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes profesors, habilitētais arhitektūras zinātņu doktors un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Ivars Strautmanis. Dažus pēdējos gadus veselības likstu dēļ profesors bija retāk sastopams profesionālos saietos, taču vēl ne pārāk sen viņš allaž bija viena no nozīmīgākajām personām Latvijas arhitektūras pašu svarīgāko aktualitāšu degpunktos. Viņš bija praktizējošs arhitekts, mākslinieks, zinātnieks un pedagogs, kura vadībā izaugušas nu jau vairākas Latvijas arhitektu paaudzes. Arī tā, kas tagad sevi pamatoti pieskaita jau pašai vecākajai.

I. Strautmanis ieguva izglītību pašmāju arhitektūras skolā, 1956. gadā absolvēdams toreizējo Latvijas Valsts Universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu. Tas bija laiks, kad komunistiskās valdīšanas oficiālajos līmeņos arhitektūra nebija cieņā, īstu būvmākslu mēģinot aizstāt ar primitīvu celtņu tiražēšanu. I. Strautmanis tomēr atrada iespēju likt lietā savas profesionālās dotības un talantus. Viņš darbojās administratīvos amatos Rīgas pilsētas izpildkomitejas Arhitektūras un celtniecības nodaļā (tagadējā Rīgas Būvvaldē), pievērsās zinātniskiem pētījumiem, būdams līdzstrādnieks kādu brīdi eksistējušajā LPSR Zinātņu akadēmijas Celtniecības un arhitektūras institūtā, un deva noteiktu pienesumu pilsētplānošanā, piedalīdamies Rīgas ģenerālplāna biroja darbā. 1964.-1965. gadā I. Strautmanis bija Rīgas pilsētas galvenais mākslinieks, un tieši tad pēc viņa idejas pilsēta atguva savu vēsturisko ģerboni. 1966. gadā viņš atgriezās savā Alma Mater kā docētājs, jau būdams arhitektūras zinātņu kandidāts (tagadējā klasifikācijā - zinātņu doktors).

Augstskolā sākās I. Strautmaņa pats ražīgākais devums arhitektūrā. Pēc viņa projektiem jau bija tapusi virkne vienģimenes ēku un vasarnīcu, iekārtoti daudzi tirdzniecības iestāžu interjeri, uzceltas daudzdzīvokļu ēkas, vairākas sporta būves un atpūtas bāzes, kā arī izveidoti memoriāli kompleksi un pieminekļi. Šīs kategorijas darbu klāstā ievērojamākais ir Salaspils memoriālais ansamblis (1967), par kuru 1970. gadā I. Strautmanis kopā ar kolēģiem pelnīti saņēma toreizējā Padomju Savienībā iespējamo augstāko profesionālo atzinību - Ļeņina prēmiju. Tieši ap šo laiku īpaši izvērsās viņa zinātniski pētnieciskās aktivitātes. 1972. gadā I. Strautmanis ieguva arhitektūras zinātņu doktora (tagadējā klasifikācijā - habilitētā zinātņu doktora) grādu. Viņš bija Latvijā pirmais un ilgāku laiku arī vienīgais arhitekts var šādu zinātnisko kvalifikāciju. Viņa spalvai pieder simtiem analītisku rakstu par aktuāliem arhitektūras jautājumiem, kas publicēti periodikā un dažādos speciālajos izdevumos. Daudzo sarakstīto grāmatu klāstā pazīstamākās ir "Telpa, kas sākas ap mums" (1967, kopā ar B. Artmani), "Arhitektūras informatīvi emocionālais potenciāls" (1972), "Dialogs ar telpu" (1977), "Profesija - visa dzīve" (1981), "Māksla arhitektūrā" (1982), "Padomju Latvijas memoriālie ansambļi" (1986, kopā ar G. Asari), "Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām"(1998, kopā ar J. Krastiņu un J. Dripi), "Lielais Rīgas arhitektūras ceļvedis" (2002, kopā ar J. Krastiņu) u. c. - visas neuzskaitīsi. Spalva profesora rokā nekad nav rimusi. Pēdējās viņa grāmatas ir "Dzīve arhitektūrā" (2007), "Rīga 21. gadsimtā ieejot" (2010, kopā ar G. Asari), "Latviskā telpa" (2011), "Rīga - plānotā un veidotā" (2012), "Salaspils brīdinājums nākotnei" (2014) un "Arhitekts starp pagātni un nākotni" (2016).  

I. Strautmanis vienmēr sekoja sava laika aktualitātēm, kas allaž atspoguļojās arī viņa praktiskajos darbos. Taču tie nekad nebija pašmērķīgi vai virspusīgi "moderni". Arhitektūra profesora skatījumā bija organiska cilvēces kultūrvēstures sastāvdaļa, kas varēja būt kvalitatīva un pilnvērtīga tikai tad, ja sakņojās cilvēces pieredzē un kultūras vērtību uzkrājuma izpratnē. Viņa lolojums bija Latvijas Reģionālās arhitektūras akadēmija - profesionāla biedrība, kuras locekļi ir augsti kvalificēti arhitekti, kas devuši paliekošu ieguldījumu latviskās kultūrvides attīstībā un joprojām rūpējas par Latvijas arhitektūras tāpatības kopšanu.

I. Strautmanis vienmēr paliks atmiņā kā sirsnīgs, atsaucīgs un kompetents kolēģis, studentu iemīļots un cienīts mācībspēks, gādīgs ģimenes cilvēks un Latvijas kultūrvēsturē paliekošu vārdu ierakstījis zinātnieks, kurš visu savu mūžu veltījis savai mūzai arhitektūrai.

Jānis Krastiņš, LZA akadēmiķis

Powered by Elxis - Open Source CMS