Niecīgā valsts finansējuma apstākļos zinātnieki iesaistījušies savstarpējās cīņās - raksta viedokļus, viedokļus par viedokļiem, asi diskutē, apvaino cits citu un pavada laiku atklātās un slepenās plānu kalšanas diskusijās. Šī jezga, kuras pamatā ir jautājums par 5 miljonu izlietojumu (pagarinot četrus gadus ilgušās, gandrīz pabeigtās valsts pētījumu programmas), skaidri parāda, cik zinātniskās darbības vide Latvijā ir nestabila un ievainojama. Piebilstams, ka lielākā daļa zinātnieku nav nodarbināti zinātnē kā pilna laika darbinieki (5900 cilvēkiem tas ir nepilna laika darbs, 1493 cilvēkiem pilna laika, kopā sastādot 3152 pilna laika slodzes ekvivalenti valsts sektorā). Tātad darbs zinātnē daudziem iespējams tikai hobija līmenī. Vai šādos apstākļos varam prasīt tādas pievienotās vērtības radīšanu, kas cels Latvijas tautsaimniecību cerētajā apjomā?

Latvijas zinātnieku dzīvošana "no projekta uz projektu" un regulārā žēlošanās par "finansējuma pārtraukumu" jau kļuvusi teju par nozares normu. Vēsturiskā pieredze rāda, ka dažāda veida finansējuma sadales konkursu izsludināšana mūsu valstī mēdz kavēties. Šis fakts vienkārši tāds ir un par to nebūtu vērts īpaši satraukties, ja vien sistēmiskā līmenī viss būtu kārtībā un bāzes finansējums spētu nodrošināt prognozējamus apstākļus un pastāvīgu nodarbinātību zinātniekiem, kas ir orientēti uz rezultātu, kā arī rada vērtību tautsaimniecībai. Mēģinājumi ar dažādām sekmēm kombinēt finansējumu no vairākiem avotiem rada nevajadzīgas "žurku cīņas" un novērš zinātniekus no galvenā uzdevuma. No tā savukārt cieš valsts un sabiedrība kopumā, jo nesakārtotā vide nav ne zinātnieka vaina, ne atbildība. Tie zinātnieki, kuri ir konkurētspējīgi Eiropas līmenī, darbu atradīs arī citur, vērtību radot citas valsts ekonomikai. Protams, ir daļa zinātniskās vides darboņu, kuru kvalitātes latiņa ir tik zema, ka valsts maksātais "pabalsts" ir vienīgā iespēja darīt to, ko gribas darīt. Šiem nozares pārstāvjiem, manuprāt, lietderīgāk būtu pārprofilēties. Latvijai ir nepieciešama augsti kvalificēta, konkurētspējīga pētniecība, un valstspiederībai te nav principiālas nozīmes. Vajadzētu nevis satraukties par emigrējušiem zinātniekiem un kalt plānus viņu "atgūšanai", bet gan radīt tādu vidi, lai augsti intelektuāla darba veicējiem rastos vēlme dzīvot un radīt vērtību Latvijā. Mobilitāte ir zinātnieka dzīvesveida dabiska sastāvdaļa, un valsts atbildība ir radīt vilinošus apstākļus augsta zināšanu līmeņa darbinieku imigrācijai. Ar Latvijas laika apstākļiem mēs nevienu nespēsim pievilināt, tādēļ visas cerības jāliek uz sakārtotu, loģisku sistēmu, drošu un ērtu vidi un labklājību, kā arī ilgtspēju un prognozējamību. Daļa zinātnieku būtu pastāvīgi jānodarbina stabilās darba vietās ar pietiekamu atalgojumu, bet daļai, piemēram, doktorantiem un pēcdoktorantiem, jābūt nodarbinātiem uz projektu laiku.

Lai spētu panākt "izrāvienu zinātnē", nepieciešams noteikts zinātnieku skaits. Tas liek domāt par zinātnieku ataudzi. Te iesaistāma arī skolu sistēma, kurai būtu jāatbalsta bērnu zinātkāre un kura nedrīkstētu "nogriezt" jaunietim daļu iespējamo karjeras izvēļu, jo iepriekš viņš ir varējis iet vieglāko ceļu un atteikties no kādu priekšmetu apguves. Orientācijai uz valsts nākotnes nepieciešamībām jābūt saskaņotai ar skolu un, iespējams, pat ar pirmsskolas izglītības programmām. Jaunietim veiksmīgi iegūstot augstāko izglītību un apsverot zinātnieka karjeru, pirmie nopietnie šķēršļi rodas doktorantūras līmenī. Latvijā doktorantūra netiek atzīta par darbu, tieši otrādi, tas ir hobijs vēliem vakariem, naktīm un nedēļas nogalēm. Ja jaunietim ir paveicies iegūt budžeta vietu un nav jāraizējas par studiju maksu, tad Boloņas procesa noteiktā "trīs gadi neatkarīga pētījuma veikšanai" vietā viņam nākas apmeklēt virkni teorētisku lekciju, rakstīt referātus un kārtot pārbaudījumus, kā arī no pamatdarba brīvajā laikā (stipendija 114 EUR mēnesī - tā pat nav minimālā alga!) izstrādāt ap 200 lapu apjomīgu rakstu darbu. Pragmatiski skatoties, ir saprotams, ka šo izaicinājumu uzņemas pārsvarā akadēmiskajā sektorā nodarbinātie, kuriem grāds pavērs karjeras izaugsmes iespējas. Pasaules tendences - tikai ap 5% doktora grāda ieguvēju paliek akadēmiskajā sektorā - mums ir tāls sapnis, kas daļēji izskaidro, kādēļ mūsu uzņēmumu lielākā daļa ir zināšanu mazietilpīgi.

Ir jāatzīst, ka doktorantūra ir darbs, pilnas slodzes darbs, kas būtu jāveic projektu ietvaros. Tas veicinātu paaudžu sadarbību, zinātniskās pētniecības metodikas apguvi jaunajiem pētniekiem un viņu ievadīšanu zinātnieka profesijā. Doktorantiem nebūtu jāveic administratīvie darbi vai jālasa lekcijas profesora vietā. Pati studiju forma būtu jāveido tāda, lai zinātniskā grāda aizstāvēšana notiktu paredzēto trīs gadu laikā. Tā kā šī brīža nestabilā finansiālā situācija rada bažas par nākotni, jo "katrs projekts var būt pēdējais", un nav skaidrs, kā katrā pētnieka karjeras solī (doktoranti, pēcdoktoranti, pieredzējuši pētnieki un vadoši pētnieki, pēc Euraxess) tikt pie finansējuma, jājautā - kur tieši esošie doktorantūras studenti smeļas motivāciju?

Pastāvošās sistēmas ietvaros nav pamata domāt, ka valsts attīstības mērķi kopumā tiks sasniegti, tai skaitā panākta tautsaimniecības izaugsme un labklājības pieaugums. Līdz ar to turpināsies negatīvie demogrāfiskie procesi. Šobrīd darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars turpina samazināties. 2016. gadā Latviju atstāja gandrīz trīs reizes vairāk darbspējīgo iedzīvotāju (17,3 tūkst.) nekā imigrēja (6,3 tūkst.). Pastāvošās tautsaimniecības struktūras ietvaros (gandrīz visi uzņēmumi ir mazi vai mikro, piebilstams, ka nomācošā pārsvarā - zināšanu mazietilpīgi) tas apdraud valsts spēju nākotnē uzturēt izveidoto sociālo sistēmu. Tāpēc ir nepieciešams ne tikai turpināt labi iesāktās reformas, bet izvērst tās kompleksi: ir jāsakārto valsts finansējuma sadales sistēma, ir jāpiesaista papildus naudas līdzekļi zinātnisko institūciju bāzes finansējumam un jāiedibina efektīva, uz rezultātu orientēta zinātnes pārvaldības sistēma valsts un tai pakļauto institūciju līmenī.

Jāsaprot, ka daudzas lietas ir saistītas un bez izmaiņām zinātnes vidē mēs nespēsim īstenot valsts nozīmīgākajā plānošanas dokumentā - Nacionālās attīstības plānā - iezīmētos mērķus. "Ilgtspējīga Latvijas ekonomikas izaugsme ar pieaugošu valsts konkurētspēju starptautiskajos tirgos" ir tieši atkarīga no zinātnieku darba šodien. 2013. gada 28. decembrī Ministru kabinetā tika apstiprinātas "Zinātnes, tehnoloģijas attīstības un inovācijas pamatnostādnes 2014.-2020. gadam" (rīkojums Nr. 685), kas definē valsts zinātnes politikas prioritātes. Mērķu izpildē esam pāri puslaikam, bet rezultāti ir satraucoši. Piemēram: ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā pēc plāna būtu jābūt 1,2% apmērā no IKP, bet tie sastāda 0,62%; privātā sektora investīcijām pētniecībā un attīstībā (% no kopējiem ieguldījumiem) būtu jābūt 46%, bet tie ir 20%; inovatīvo uzņēmumu īpatsvars nav 46%, bet, salīdzinot ar 2012. gadu, ir piedzīvojis 5% kritumu un sastāda 25,5%; zinātnisko darbinieku skaits pētniecībā un attīstībā nav 6300, bet ir 5570, kas rada šaubas par iespējām nodarbināt 7000 cilvēkus 2020. gadā.

Ziemeļvalstu Ministru padomes organizētajā, 2014. gadā noslēgtajā zinātnes starptautiskajā izvērtējumā kā galvenais problēmu iemesls tika norādīts nepietiekamais zinātnes finansējums un zinātnisko institūciju sadrumstalotība. "Uz papīra" finansējuma jautājums izskatās savādāk, jo Zinātniskās darbības likumā ir noteikts, ka zinātnes finansējumam no valsts budžeta ik gadu, sākot no 2006. gada, jāpieaug par 0,15% no IKP, līdz tas sasniedz 1% no IKP. Šis likums sistemātiski netiek pildīts. Lielākais pieaugums ir 0,03 procentpunkti (2007. gadā un 2014. gadā (kad palaida aktuālās valsts pētījumu programmas)), tātad piecas reizes mazāks. Finansējuma procenti no IKP ir svārstījušies no 0,15% (2013. gads) līdz 0,28% (2007. un 2008. gads), 2016. gadā sastādot 0,21%. Faktiski esošajā situācijā zinātniekiem būtu tiesības vērsties Satversmes tiesā, prasot novērst konfliktu starp Zinātniskās darbības likumu un ikgadējo likumu par valsts budžetu (līdzīgi kā to darīja strādājošie pensionāri).

Kā pozitīva iezīme jāmin fakts, ka šobrīd zinātnes sistēmā ir pieejams apjomīgs Eiropas Savienības finansējums gan fondu projektos, gan Apvārsnis 2020 programmās iegūstamais. 2020. gads ir atskaites posms, kad vai nu būsim pakāpušies kvalitatīvi augstākā līmenī, vai varēsim lēni un sērīgi atzīt, ka esam palaiduši garām savu iespēju. Un tieši tagad ir tas brīdis, kad par to lemjam - kā darīsim, kā būsim? Vai mēs izmantosim iespēju veidot zināšanu ekonomiku jeb turpināsim pa vecam? Kodīsim viens otram "astē", plēsīsimies par sīkumiem, vai tomēr sakārtosim lielās lietas un virzīsim valsti uz izaugsmi, kamēr tam ir pieejams atbalsts un resursi?

Ieva Krūmiņa, LJZA priekšsēdētāja

* Raksts ir paplašinātā versija 2017.gada 13. oktobra "Dienas Biznesā" publicētajam LJZA valdes priekšsēdētājas Ievas Krūmiņas viedoklim