Pēteris Lazovskis - latviešu izcelsmes Hārvardas universitātes maģistrantūras students arhitektūrā - ieguvis starptautiski atzīto Lafarge Holcim balvu 2017 (Lafarge Holcim Awards 2017) par ideju kā uzturēt siltumu lielās sabiedriskās ēkās ziemeļu klimatā. Betona kompānija Lafarge Holcim katru gadu apbalvo trīs līdz četrus projektus divās kategorijās katrā kontinentā. Pēteris izcīnīja Ziemeļamerikas kontinenta, studentu kategorijas ceturto balvu.

Pēteris Lazovskis Foto https://www.lafargeholcim-foundation.org/projects/airflow-carving

Saistībā ar nākamgad notiekošo Pasaules Latviešu zinātnieku kongresu, ir aktualizējies jautājums, kā labāk apzināt un uzturēt saikni ar Latvijas un latviešu izcelsmes zinātniekiem pasaulē, tāpēc aicinājām Pēteri uz sarunu, lai arī Latvijas informatīvajā telpā izskan viņa idejas un skatījums, dodot iespēju savstarpēji bagātināties.

Vai vari pastāstīt vairāk par ideju, par kuru saņēmi Lafarge Holcim balvu?

Ir svarīgi apvienot telpiskā dizaina loģiku ar energoefektivitāti. Mūsdienās ir ačgārna aizraušanās ar energoefektivitāti. Tas pats par sevi nav slikti, bet šis jēdziens ignorē arhitektūras plašāko mērķi, kas ir nevis optimizēt enerģijas patēriņu, bet gan padarīt cilvēka eksistenci patīkamāku. Pašreiz, ja cilvēks fokusējas tikai uz energoefektivitāti, bieži vien tas nozīmē - nopirkt jaunu tehnoloģiju. Tā vietā es ar dizaina domāšanu cenšos panākt, ka to dara pati arhitektūra, ka tā spēj padarīt iekšējo atmosfēru patīkamu, kas eventuāli mums palīdzēs ietaupīt gan naudu, gan enerģiju, bet daudz inteliģentākā veidā nekā ar kaut kādu jaunu tehnoloģiju iepirkšanu. Svarīgi ir ne tikai likt cilvēkiem labāk justies telpā, bet arī pašu ēku, gudrāk kombinējot vienkāršus materiālus, padarīt inteliģentāku.

Projekts, par ko saņēmu balvu, centās izpētīt kā ziemeļu klimata apstākļos dabīgi piegādāt gaisa plūsmu un saglabāt patīkamu temperatūru ēkās. Dizaina būtība ir ēka, kas atrodas uz milzīga betona kluča. Betona klucī ir izurbti caurumi, tādas kā milzīgas alas, kas ietver ēkas pirmo stāvu, vienlaicīgi no ārpuses uzsūcot auksto vai silto gaisu. Šī betona masa būtu kā sūklis ar daudzām gaisa porām. Betona masai cauri tiek izlaistas ūdens caurulītes, kas vasarā ir aukstas un ziemā ir siltas. Tādejādi ārējo gaisu attiecīgi vai nu uzsildot, vai atdzesējot. 

Atšķirība ir tāda, ka tā ir ēkas arhitektūra, kas šo gaisu izmaina, nevis kaut kāda mehāniska sistēma. 

Mana balva ir saistīta ar divu profesoru izpētes projektiem, kuri centušies panākt daudzpusīgāku enerģijas patēriņu optimizāciju vienlaikus mēģinot panākt patīkamu iekštelpu atmosfēru. Abu minēto profesoru pētījumi balstās uz vairāku gadu desmitu ilgu darbu Kembridžas universitātē un pāris citās Eiropas augstskolās. Profesors S. Kreigs (Salmaan Craig) ilgus gadus pētījis gaisa plūsmu un mitrumu. Šo pētījumu viņš ir īstenojis tikai ēkas detaļu mērogā, bet profesors K. Moe (Kiel Moe) pētījis sildītas un dzesētas virsmas, iekštelpu temperatūru, kā arī ikdienišķi sastopamu materiālu termiskās priekšrocības. 

Šajā kontekstā mana doma bija abu ideju apvienošana tāda kā termālā baterijā. Milzīgajā betona masā ievadītais siltums tur uzturas ilglaicīgi, jo masa ir ļoti blīva. Tāpat kā brīvdabas muzejā, piemēram, vecajās ēkās, kurās virtuves pavards un skurstenis atrodas ēkas centrā. Tie ir būvēti no akmeņiem, kuru uzkrātais siltums dienas gaitā tiek atdots apkārtējai telpai, to uzsildot. Es šo principu gribēju izmantot daudz lielākā mērogā sabiedriskai ēkai ziemeļu klimatā.

Kā nonāci Hārvardā?

Lai padziļinātu zināšanas par arhitektūru kā profesiju, es vēlējos vairāk laika pavadīt, pētot arhitektūras procesus, ko izraisa arhitektūrā izmantotie materiāli. Tā rezultātā, pēc bakalaura studijām Otavā un darba vidēja izmēra arhitektūras firmā Toronto, es iestājos Hārvardā, kur pašreiz esmu otrā kursa maģistrantūras students. Mana specializācija ir materiālu zinātne, materiālu ģeometrijas ietekme uz ēku mehānisko funkciju. Regulējot ēkas iekšējo atmosfēru - siltumu, aukstumu, gaisa plūsmu, spiedienu un mitrumu - materiāli un to kombinācija ietekmē arī struktūru, un, protams, pašu telpu.

Ko pētīsi maģistrantūras ietvaros?

Maģistra darba galvenais projekts būs praktiska būve, kurai būs zinātnisks mērķis. Esmu arhitekts un dizainers, es neesmu zinātnieks. Es neesmu tas, kurš velta šiem procesiem gadiem ilgu izpēti kā abi iepriekš minētie profesori. Viņu pētītos procesus es cenšos praktiski integrēt ēkās. Atšķirība ir tāda, ka mani interesē ne tikai forma un telpa, bet arī formas un telpas mehāniskās funkcijas.

Mans studiju noslēguma darbs būs veltīts profesoru pētījumos gūto atziņu iestrādāšanai praktiski funkcionējošā telpā. Zinātniskais pētījums nav mans, tas ir šo divu profesionāļu darbs. Es kā dizainers cenšos viņu atziņas iekļaut ikdienišķā dizainā. 

Sadarbībā ar studiju biedru kopīgi strādāsim pie maģistra projekta tēzēm. Pirms pēdējā studiju gada tepat, kādā no Hārvardai piederošajiem īpašumiem, katrs no mums centīsies uzbūvēt vienu paviljonu, lai varētu tos novērot. Saskaņā ar profesoru veikto pētījumu atziņām, eksistē vairāki paņēmieni, kā attiecīgajā veidā var caururbt koku un betonu, veidojot mikroskopiskus caurumiņus, kas ļautu šo paviljonu sienām, grīdām vai jumtiem elpot. Tas nozīmē iespēju ne tikai laist cauri gaisu, bet arī - attiecīgi uzsildīt vai atdzesēt gaisu līdz vēlamajai temperatūrai. Novērošana svarīga, lai varētu secināt, vai tiešām paviljona iekšējā atmosfēra būtu piemērojama cilvēka ikdienišķai dzīvei. 

Mazliet plašāk uz šo skatoties, mūsdienu ēkas projekta sadalīšana telpiskā, strukturālā un mehāniskā dizainā ir no vienas puses loģiska, jo katras sfēras profesionāļi spēj koncentrēties uz sev atvēlētā lauciņa optimizēšanu. Bet pievēršoties, piemēram, ēkas mehāniskajam dizainam (temperatūrai, mitrumam, spiedienam) no telpiskā dizaina skatpunkta, var likties mazliet aplami censties milzīgu telpu dzesēt vai sildīt tikai ar gaisa plūsmu vien, zinot, ka ūdens sava blīvuma dēļ, spēj piegādāt lielāku enerģijas daudzumu daudz mazākā tilpumā kā gaiss. Te, izmantojot telpiskā dizaina pieeju, varētu ieteikt izmantot vannas istabas sildīto flīžu paņēmienu visas telpas sildīšanai. Šo pašu loģiku pievēršot ēkas strukturālajam dizainam, siltā ūdens caurulītes var izvīt cauri, piemēram, betona nesošajām konstrukcijām, tādejādi apvienojot telpisko, mehānisko un strukturālo dizainu vienā funkcionējošā sistēmā.

Te vēlreiz gribu pieminēt, ka eksistē pētījumi par šo virzienu, un šāda tipa apvienotu sistēmu dizains jau ir izmēģināts pāris projektos, piemēram, "Zeche Zollverein " dizaina un menedžmenta skolā Esenē, Mākslas muzejā Brēgencā un jaunajā Apple ēkā Kupertino pilsētā, Kalifornijā. Mans maģistra darbs tikai turpinātu šī lauciņa izplešanu, un, cerams, lielākas mērķauditorijas sasniegšanu.

Kādas tev ir saites ar Latviju?

Pašam ar Latviju diemžēl ļoti maz profesionālu saišu. Pēc maģistra grāda iegūšanas, plānoju pārvākties atpakaļ uz Eiropu. Zinot, cik Latvijā ir daudz iespēju, es būtu ārkārtīgi ieinteresēts vadīt eksperimentus un būvēt ēkas, fiziski darīt lietas Latvijā. Ilgtermiņā es vēlētos izveidot koka paneļu ražotni, kurā ar datorgriezēju palīdzību, izmantojot Latvijas intelektuālo spēku un koku bagātību, varētu ražot ārkārtīgi vienkāršus elpojošus paneļus. Izmantojot Latvijas salīdzinoši brīvākus būvnoteikumus, varētu būvēt eksperimentālas ēkas, lai varētu pētīt, kā funkcionē mani interesējošās sistēmas.

Laura Bužinska, LJZA

Eksperiments, kurā gaisa vietā izmanto ūdeni un tinti, parādot dabīgu gaisa plūsmu cauri specifiskai ģeometrijai. Projekta un P. Lazovska eventuālās tēzes mērķis ir parādīt, kā materiāli sadarbībā ar formu spēj panākt tāda paša līmeņa ēkas iekštelpu atmosfēru kā daudz sarežģītākas ‘mākslīgas' tehnoloģijas (sarežģītas pašregulēšanas sistēmas, ventilatori, sensori utt.).

Betona masa, kas tiek sildīta un dzesēta pēc vajadzības, tādējādi kondicionējot tajā uzglabātu gaisu; ēkas iemītnieka dabīgi radītais siltums šo kondicionēto gaisu lēnām spēj vilkt cauri ēkai, jo ēkas karkass ir plašs un tukšs.