Oktobris tradicionāli ir mēnesis, kad tiek nosaukti attiecīgā gada Nobela prēmijas laureāti. Palūkosimies, ko par to raksta mūsu lielākās avīzes “Diena” un “Neatkarīgā Rīta Avīze”.

2008. gada Nobela prēmija medicīnā vai fizioloģijā piešķirta vācu zinātniekam Haraldam cur Hauzenam par to, ka viņš pierādīja – dzemdes kakla vēzi izraisa vīruss, kā arī franču zinātniekiem Fransuāzai Barrē–Sinusī un Likam Montaņjē par AIDS izraisošā HIV vīrusa atklāšanu.

Fransuāza Barrē–Sinusī un Liks Montaņjē 1983. gadā atklāja cilvēka imūndeficīta vīrusu, kas izraisa AIDS. Viņiem izdevās identificēt vīrusa klātbūtni ar imūndeficīta sindromu sirgstošu cilvēku limfocītos. “Šis atklājums bija priekšnoteikums pašreizējai izpratnei par slimības bioloģiju, kā arī, lai būtu iespējams izstrādāt zāles pret retrovīrusu,” teikts Zviedrijas Karolinskas institūta Nobela asamblejas izplatītajā paziņojumā. Kopš 1981. gada visā pasaulē ar HIV/AIDS miruši vairāk nekā 25 miljoni cilvēku, vēl 40 miljoni cilvēku ir inficēti ar HIV. Franču zinātnieki, kas arī pašlaik turpina HIV izpēti, saņem pusi no 1,4 miljonu ASV dolāru prēmijas.

Otru pusi no naudas balvas iegūs Harlds cur Hauzens; viņš “nostājās pret dogmu” un apgāza priekšstatus par to, kas izraisa dzemdes kakla vēzi, un pierādīja, ka pie vainas ir cilvēka papilomas vīruss. Dzemdes kakla vēzis ir viena no visbiežākajām onkoloģiskajām sieviešu slimībām. “Viņa atklājums ir ļāvis izpētīt papilomas vīrusa dabisko vēsturi, izprast mehānismus, kādā veidā vīruss izraisa vēzi, kā arī izstrādāt profilaktiskas vakcīnas pret vīrusu,” – tā Nobela asambleja pamato otrā šī gada laureāta izvēli. “Turklāt šis atklājums ir novedis pie inficētu pacientu diagnostikas izstrādes.”

2008. gada Nobela prēmiju fizikā saņem trīs zinātnieki no Japānas un ASV. Balva viņiem piešķirta par elementārdaļiņu pētījumiem, kas palīdzējuši izprast Visuma uzbūvi un ar tā dēvētā simetrijas sabrukšanas procesa palīdzību skaidrot, kāpēc Visums ir veidots lielākoties no matērijas, nevis antimatērijas. Japāņu pētnieki Makoto Kobajaši (Japānas Augstās enerģijas paātrināšanas izpētes organizācija) un Tošihide Maskava (Kioto Universitāte) savos pētījumos pamatojuši to, ka pastāv sešu veidu kvarki, un tie ir atklāti elementārdaļiņu pētījumu gaitā.

Joičiro Nambu ir Čikāgas Universitātes profesors, un viņa lielākais sasniegums ir spontānās simetrijas sabrukšanas mehānisma atklāšana. Tas ir pamatā fizikas standartmodelim, kas vienā teorijā apvieno trīs dabas pamatspēkus – spēcīgo mijiedarbību, vājo mijiedarbību un elektromagnētisko mijiedarbību, izslēdzot tikai gravitāciju.

“Tas, ka mūsu pasaule nav pilnībā simetriska, ir tāpēc, ka atkāpes no simetrijas ir mikroskopiskajā līmenī”, teikts Nobela prēmijas komitejas paziņojumā, kurā paskaidrots, ka simetrijas nobīde nosaka to, ka matēriju veidojošo daļiņu ir vairāk nekā antimatēriju veidojošo daļiņu. Savukārt, ja Visums būtu simetrisks, tad matērija un antimatērija pastāvīgi reaģētu savā starpā, un rezultāts tam būtu enerģijas izvirdumi. Pašlaik turpinās pētījumi šajā nozarē, un zinātnieki mēģina atklāt spontāno sabrukušo simetriju, kas pazīstama kā Higsa mehānisms un pirms 13,7 miljardiem gadu Lielā sprādziena laikā kosmosā izraisīja nelīdzsvarotību, kāda saglabājusies arī pašlaik. Šajos pētījumos liela nozīme ir Lielajam hadronu paātrinātājam, kas izveidots Šveicē. Nobela prēmijas komiteja norāda, ka tikai pēdējos gados zinātne ir attīstījusies tik tālu, lai pārbaudītu M. Kobajaši un T. Maskavas atziņas, ko viņi pauduši jau pagājušā gadsimta 70. gados.

2008. gada Nobela prēmiju ķīmijā saņem trīs Japānas un ASV pētnieki. Osamu Šimomuras, Martina Čalfija un Rodžera J. Ciena gandrīz pusgadsimtu ilgais darbs nozīmes ziņā pielīdzināts mikroskopa izgudrošanai, jo tas ļāvis zinātniekiem pētīt šūnās notiekošos procesus. Viņu atklātais un izpētītais zaļi fluoriscējošais proteīns jeb GFP mūsdienās tiek izmantots slimību attīstības pētījumos, ģenētiskajās manipulācijās, bioloģiskajos sensoros un citviet.

Proteīna meklējumus 1955. gadā sāka O. Šimomura, saņēmis uzdevumu izpētīt moluska Cypridina spīdēšanas noslēpumu. Lai gan vairāki pazīstami amerikāņu pētnieki jau vairākus gadus bija neveiksmīgi pūlējušies to atrast, O. Šimomura proteīnu ieguva gada laikā. Pēc tam viņš devās uz ASV meklēt citus fluoriscējošus proteīnus. 1962. gadā zinātnieks atklāja GFP, kuru no citiem atšķīra spēja izstarot zaļu gaismu bez citu molekulu palīdzības – to pietika apstarot ar ultravioletu vai zilu gaismu.

O. Šimomuras atklājuma potenciālu 1988. gadā saprata M. Čalfijs, kurš tolaik pētīja apaļtārpus jeb nematodes. Viņš aptvēra, ka GFP varētu kalpot par savdabīgu lukturīti, kas izgaismotu proteīnu veidošanos un aktivitātes šūnās, un sešos gados ar kolēģiem izstrādāja efektīvu metodi parādības praktiskai izmanto?anai.

Trešais šāgada Nobela prēmijas ieguvējs R. J.Ciens veica dažādas manipulācijas ar pašu GFP, apmainot to veidojošās aminoskābes pret citām un izveidojot jaunus proteīna variantus, kas spēja mirdzēt arī citās krāsās. Līdz ar to zinātniekiem radās iespēja šūnās pētīt vairākas parādības vienlaikus.

2008. gada Nobela prēmiju ekonomikā ieguva Prinstonas Universitātes profesors un laikraksta The New York Times publicists Pols Krugmens par jaunas teorijas izstrādāšanu, kas sniedz atbildes par brīvās tirdzniecības un globalizācijas efektiem, kā arī par pasaules mēroga urbanizācijas izplešanos. Viņa pētījumi ļāva apvienot iepriekš par nesaistītām uzskatītās starptautiskās tirdzniecības un ekonomiskās ģeogrāfijas teorijas, teikts oficiālajā paziņojumā.

P. Krugmena teorija skaidro, kāpēc tirdzniecībā dominējošām valstīm ir ne tikai līdzīgi apstākļi, bet tās arī tirgo līdzīgus produktus. Tradicionālās starptautiskās tirdzniecības teorijas valsts eksporta un importa struktūru skaidro ar tās ģeografiskajām un cita veida īpatnībām. P. Krugmens izstrādātā pieeja skatīja valstu arvien šaurāku specializāciju kā nepieciešamu nosacījumu konkurētspējas palielināšanai. Tā kā valstis mūsdienās iepērk un pārdod līdzīgus produktus, tās var specializēties īpaša preces paveida (piemēram, kravas auto) ražošanā, nodrošinot tai zemāku cenu un sīkākas variācijas. Plašāka mēroga ražošana arī stimulē darbinieku un viņu ģimenes locekļu koncentrēšanos ap ražotni, veidojot pilsētas.  

2008. gada Nobela prēmija literatūrā piešķirta 68 gadus vecajam franču rakstniekam Žanam Marī Gistavam Leklēzio, vairāk nekā 40 grāmatu autoram. Komitejas paziņojumā uzsvērts, ka viņš ir “jaunu tēmu, poetisku pārdzīvojumu un juteklisku baudījumu autors, cilvēces pētnieks viņpus esošās civilizācijas robe-žām.” Zviedru akadēmija, kas piešķīra prēmiju, Leklēzio nosauca par “pasaules pilsoni”, kura darbos ir iedvesma no ceļojumiem Meksikā, Vidusamerikā un Ziemeļāfrikā.

Leklēzio dzimis Nicā un divus bērnības gadus pavadījis Nigērijā, kā arī mācījies Bangkokas, Bostonas un Mehiko universitātēs. Pirmo romānu Nopratināšana viņš izdeva 1963. gadā, 23 gadu vecumā. Līdz 1975. gadam Leklēzio uzskatīja par rakstnieku, kas meklē jaunas stāstīšanas metodes, ko ietekmēja pasaules ceļojumi, tajā skaitā brauciens uz Panamu, kur viņš dzīvoja kopā ar indiāņu cilti. Viņš rakstniecībā eksperimentēja un pētīja tādas tēmas kā ārprāts, valoda, rakstīšana. Rakstniekam bija novatora un nemiernieka slava. 70. gadu beigās Leklēzio stils radikāli mainījās. Viņa romānu noskaņa kļuva vieglāka, aplūkojot tādas tēmas kā bērnība, pusaudža gadi un ceļošana. Tādējādi viņš kļuva populārāks. Ievērību Leklēzio guva ar savu 1980. gada romānu Tuksnesis, ko Zviedrijas akadēmija slavēja par “grandiozām zaudētas kultūras ainām Ziemeļāfrikas tuksnesī, kas ir pretstatītas ar Eiropas atainojumu caur negribētu imigrantu acīm. Galvenais varonis, alžīriešu viesstrādnieks Lalla, ir utopiska antitēze Eiropas sabiedrības neglītumam un brutalitātei.”

2008. gada Nobela miera prēmiju piešķīra bijušajam Somijas prezidentam Marti Ahtisāri.