Nobeigums. Sākums "ZV" 2017. Nr. 21,
"ZV" 2018. Nr. 1.

Tādēļ kārtējo reizi jāpiesauc pasaules mantojuma konvencija. Proti, tajā ir paredzēts, ka par pasaules mantojumu var kļūt asociatīvā kultūrainava, ja tās motivācija ir spēcīgas kultūras, bet ne tik daudz materiālās kultūras liecības. Taču var būt gan viens, gan otrs, kā jau tas iespējams un sagaidāms kultūrainavās. Jautājums var būt cits, proti, kā mēs saprotam vārdu kultūra.

Mums jau ir apliecinājums, ka asociatīvā Daugavas ainava neatkarīgi no visa pastāv cilvēku, tautas, sabiedrības uztverē un sajūtās. Tas bija pamats, uz kura balstījās daudzās vēstules no visām Latvijas malām, kas tika rakstītas gan Pļaviņu HES, gan Daugavpils HES projektu sakarā. Taču pieļaujams, ka katram Daugavas tēls varēja būt atšķirīgs, balstīts personiskajā pieredzē, zināšanās vai saistīts ar spēcīgiem simboliem. Piemēram, Likteņupe, Daugaviņa māmuliņa, Lāčplēša Daugava, Raiņa Daugava, utt. Taču tās bija citas paaudzes...

Iepriekš jau minēts, ka pašos sākumos aizsargājamo teritoriju izveidošanai no appludināšanas pasargātajā Daugavas ielejas posmā bija arī simboliska nozīme. Tomēr laika gaitā tā varēja saglabāties vien kā atmiņas, jo neiekļāvās vēlāko mērķu un noteikumu satvarā. Domājot par nākotni, iespējams, labākais variants būtu Daugavas asociatīvo ainavu teritoriāli sasaistīt ar "Daugavas loku" dabas parku. Tas paplašinātu šīs vietas nozīmi. Taču var būt citi risinājumi, nesaistoties ar aizsargājamām teritorijām to robežās, bet gan pašu Daugavas ieleju, citās aprisēs.

Tās ir tikai domas. Kā tas notiks, kas galu galā izrādīsies tas Daugavas krastos, ko ne tikai atsevišķi cilvēki, pētnieki, politiķi, lobiji utt., bet gan plašāka sabiedrība atzīs par to mūsu kopīgā mantojuma daļu, kas nozīmīga mums, par kuru varam vēstīt pasaulei un kas atbilst "īpašas nozīmes universālas vērtības" kritērijiem.

Kā līdz tam nonākt? Domāju, ka tieši tādēļ nepieciešams situācijas izvērtējums, par ko runāts iepriekš. Tuvākais praktiskais solis būs nominācijas/pieteikuma pamatojuma izstrāde iesniegšanai nu jau Pasaules mantojuma sarakstam. Jāteic, ka tas nav tīri zinātnisks projekts, bet tam ir jāatbilst zinātniskuma kritērijiem (autentiskums, atbildība u.c.), jābalstās uz pierādījumiem, nevis apgalvojumiem. Jārēķinās ar to, ka tas ir process, kurā ir daudz iesaistīto, ar dažādām interesēm un atbildības jomām. Proti, tās ir gan vietējās pašvaldības, gan viedokļu paudēji, tāli no tām. Tie ir vietējie iedzīvotāji, patiesie mantojuma uzturētāji un veidotāji (gan nedomājot un nerunājot šajās kategorijās). Jārēķinās arī ar to, ka sabiedrībā allaž būs saucēji, darītāji un ārdītāji, un ka laika gaitā viņu lomas var mainīties.

Tomēr: pirms iet vēl tālāk, nepieciešams laiks. Laiks pārdomām, sarunām, vērtējumiem, izejot ārpus pastāvošo tiesību aktu noteiktajām uzskatu robežām un argumentācijas veida. Tikai tā var izkristalizēties reāli priekšstati par turpmākajām rīcībām, arī - kā tās organizēt un vadīt.

Post scriptum. Kādēļ rakstu? Jo esmu lieciniece, sākot ar HES projekta ekspertīzi un aizsargājamo teritoriju veidošanas sākumu, vēlāk izpētes darbiem. 1988. gadā Daugavpils rajona avīzē latviešu un krievu valodā bija publicēts mans raksts "Teiksim savu vārdu par Daugavu". Laiki mainījušies, un es to daru atkal, citādāk, pievēršot uzmanību mazāk zināmajam.

Aija Melluma, Dr.habil.geogr., LZA kor. loc.