Kontekstā ar zinātnieku sabiedrībā virmojošo diskusiju par Ekonomikas ministrijas Ministru Kabinetā virzīto noteikumu projektu "Saraksts ar specialitātēm (profesijām), kurās prognozē būtisku darbaspēka trūkumu un kurās darbā Latvijas Republikā var tikt uzaicināti ārzemnieki", kurā iekļauti arī atsevišķās zinātnes nozarēs nodarbinātie, 2018. gada 20. februāra LZA Senāta sēdē tika uzklausīts jomas ekspertes, LU Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktores, Eiropas zinātņu un mākslu akadēmijas balvas laureātes Dr.soc. Intas Mieriņas viedoklis. Senatori un klātesošie tika iepazīstināti ar LU Diasporas un migrācijas pētījumu centra veikto pētījumu "Diasporas zinātnieku piesaiste un sadarbības veicināšana". Ar Intas Mieriņas laipnu atļauju publicējam pētījuma kopsavilkumu un secinājumus. Pilns pētījuma teksts atrodams pētījumu centra mājaslapā www.diasporas.lu.lv .

KOPSAVILKUMS

Līdzšinējo pētījumu atziņas

Zinātniskā literatūra (Gaillard et al 2015; Meyer and Brown 1999) aplūko divus veidus, kā veicināt aizbraukušo zinātnieku piesaisti: vai nu (1) veicinot viņu atgriešanos - ‘atgriešanās iespēja' (return option), vai arī (2) attālināti piesaistot viņus sadarbībai - ‘sadarbības iespēja' (diaspora option). Vairākas valstis, piem., Lietuva un Igaunija, veicina ‘atgriešanās iespēju', veidojot īpašas programmas, kas atbalsta emigrējušo zinātnieku atgriešanos. Citas valstis īsteno ‘sadarbības iespējas' aktivitātes, veicinot tīklošanos ar aizbraukušajiem zinātniekiem, kuri dažādu iemeslu pēc negatavojas atgriezties, bet var būt ieinteresēti sadarboties un iesaistīties savas izcelsmes valsts attīstībā. Zinātnes diaspora var spēlēt dažādas lomas. Aizbraukušie zinātnieki var būt zināšanu brokeri, veidojot sadarbības tīklus starp savām izcelsmes un rezidences valstīm. Viņi ar savu ekspertīzi var veicināt reformas un kapacitāšu stiprināšanu savās izcelsmes valstīs. Viņi var arī organizēt diasporas tīklus, lai sekmētu informācijas apmaiņu starp ārvalstīs un dzimtenē dzīvojošajiem zinātniekiem. Zinātnes diasporu iespējams ne tikai iesaistīt sadarbībā ar attiecīgās valsts zinātniekiem, bet arī izmantot viņu pieredzi un ekspertīzi zinātnes un arī citu jomu pārvaldes jautājumu risināšanā (Tejada et al 2013). Latvijas ieguldījumi pētniecībā un attīstībā procentos no IKP ir krietni zem ES vidējā rādītāja. ES ikgadējos inovācijas snieguma mērījumos Latvija parasti ieņem kādu no pēdējām vietām, turklāt vāja pētniecības sistēma tiek vērtēta kā viena no Latvijas vājajām pusēm. Arī citos starptautiskos izvērtējumos uzsvērta nepieciešamība stiprināt starptautisko mobilitāti un sadarbību pētniecībā (Technopolis group 2014). Šeit savu pienesumu varētu sniegt sadarbība ar Latvijas zinātnes diasporu. Diemžēl Latvijā līdzšinējos politikas plānošanas dokumentos sadarbība ar zinātnisko diasporu nav minēta un zinātnes diasporas potenciāls līdz galam nav novērtēts. Dažādās valstīs ir īstenoti dažādi zinātnieku tīklošanās rīki, taču par tiem atbildīgās personas atšķiras. Tās var būt nevalstiskās organizācijas, zinātnisku institūciju konsorciji vai ministrija. No vienas puses pārvaldes institūciju iniciēti tīkli sniedz labāku pieeju informācijai par finansējuma iespējām sadarbībai un ar valsts institūcijām notiek labāka informācijas aprite, bet, no otras puses, tīkla darbībā jāsaglabā arī zināma autonomija, pašiniciatīva un zinātniskā brīvība (Meyer and Brown 1999). Ārvalstīs tīklu finansējumu galvenokārt veido dalības maksa (Meyer and Brown 1999), taču nav izslēgta arī daļēja valsts līdzdalība. Šādu tīklu darbības analīze liecina, ka tie neaptver visus zinātnes diasporas locekļus, jo ne visiem ir interese tajos iesaistīties, taču esošie dalībnieki parasti ir augstu novērtēti un aktīvi (Meyer and Brown 1999). Darbojošos tīklu izvērtējums arī liecina par to, ka to veiksmīgai darbībai ir nepieciešama laba koordinācija (Meyer and Brown 1999). Valsts var atbalstīt arī dažādas mobilitātes programmas. Papildus, nereti zinātnes diasporas pārstāvji ir aicināti izmantot mobilitātes programmas, kas ir orientētas nevis konkrēti uz zinātnes diasporu, bet gan uz starptautisku pētnieku piesaisti, kas var ietvert arī diasporas zinātniekus. Tiek veidotas arī specifiskas programmas sadarbībai ar zinātnes diasporu (Meyer and Brown 1999). Lai veicinātu savu zinātnieku atgriešanos un reintegrāciju, vairākas valstis piešķir īpašus šim mērķim paredzētus grantus.

Latvijas un ārvalstu zinātniskā vide

Zinātniekiem izveidojies priekšstats, ka zinātne Latvijas valstij nav svarīga. Sasniegumus zinātnē respondenti novērtē nevis kā sistēmas rezultātu, bet indivīdu spēju izsisties pašiem. Kā ārvalstu zinātniskās vides priekšrocības diasporas zinātnieki min: attīstīta infrastruktūra; labākas un skaidrākas iespējas attīstīt zinātnisko karjeru; pētījumu finansējuma apjoms; atalgojuma lielums; sakārtota un skaidra sistēma un lietu norises kārtība; pētnieku savstarpējā mijiedarbība, kā arī "[...] vairāk laika, lai nodarbotos ar pētniecību" (R16), jo tik liels uzsvars netiek likts uz lekciju pasniegšanu. Izplatītākais iemesls, kādēļ zinātnieki izvēlas darbu ārvalstīs, ir labākas profesionālās izaugsmes vai karjeras iespējas (63%). Aptuveni ceturtā daļa zinātnieku minējuši faktorus, kas saistīti ar neapmierinātību ar zinātnieku situāciju Latvijā. Remigrējušie zinātnieki Latvijas akadēmisko vidi raksturo samērā kritiski, un min sekojošas problēmas: finansējuma nepietiekamība pētniecībai un zemais atalgojums, kas izraisa savstarpējās pētnieku cīņas, kā rezultātā cieš zinātne kopumā un pasliktinās psiholoģiskais klimats akadēmiskajā vidē; nepietiekamais laiks pētniecībai; nesakārtota sistēma; konservatīva akadēmiskā vide; "savējo" nozīme vietējā pētniecības finansējuma sadalē un citu jautājumu risināšanā;  iztrūkstošā veselīgā konkurence; nepietiekamā pasaules pieredzes apgūšana, iesaistīšanās pasaules zinātniskajās aprindās un "intelektuāli stimulējošas vides vakums" (R6); atvērtu konkursu trūkums ārvalstu zinātnieku piesaistei.

Atgriešanās motivācija

Tuvāko piecu gadu laikā atgriezties plāno 12% zinātnieku. 47% norāda, ka atgriešanās atkarīga no apstākļiem, bet pašlaik viņiem plānu atgriezties nav. Visbiežāk atgriezties tuvāko piecu gadu laikā plāno inženierzinātņu un sociālo zinātņu speciālisti (attiecīgi, 22% un 15%), bet visretāk - medicīnas un veselības zinātņu speciālisti (3%). Remigrantu atgriešanās Latvijā pamatā ir saistīta ar dažādiem personiskiem motīviem, tie ir ļoti dažādi, kā piemēram, patriotisms vai latviskās saknes, vēlme dzīvot Latvijā un nevēlēšanās dzīvot un strādāt ārzemēs/ svešā vidē, ģimenes izveidošana un vēlme bērnus uzaudzināt Latvijā, kā arī personiskas ambīcijas zinātniskās karjeras veidošanas kontekstā. Pozitīvi lēmumu par atgriešanos dažkārt ietekmē tas, ka laikā, kad zinātnieki apsver domu par iespējamo tālāko karjeru ārzemēs vai iespējamo atgriešanos Latvijā, saņemti konkrēti piedāvājumi no zinātnisko institūciju struktūrvienību vadītājiem vai potenciālajiem kolēģiem, tātad - tiek sniegts konkrēts pamudinājums. No akadēmiskā viedokļa, aptauja liecina, ka galvenie faktori, kas veicinātu zinātnieku atgriešanos - būtu lielāks atalgojums un iespēja strādāt kādā saistošā projektā (43-44%). Daudzus apsvērt atgriezties motivētu arī stabilāks un prognozējamāks finansējums (37%), iespēja saskaņot darbu ar ģimenes dzīvi (34%) un zinošu, kompetentu kolēģu grupa interesējošajā jomā (33%). 30% atgriezties varētu pamudināt finansiāls atbalsts pētniecībai dažus gadus pēc atgriešanās, līdzīgi kā tas tiek nodrošināts vairākās citās valstīs, bet 29% apsvērtu atgriešanos, ja tiktu adekvāti novērtēta produktivitāte un zinātniskie sasniegumi. 20-26% svarīgas arī draudzīgas attiecības darba vietā, mazāka birokrātija, radoša un ērta darba vide, lielāka skaidrība par paaugstinājumu un karjeras iespējām, kā arī iestādes reputācija. Lielākais vairums (67%) uzskata, ka Latvijā būtu nepieciešama zinātnieku piesaistes programma. Vairāki zinātnieki norādīja, ka viņi apzinās, ka ārvalstu zinātniskajās institūcijās un to "ieeļļotajā" sistēmā būtu bijušas mazas skrūvītes ar labiem zinātniskajiem panākumiem (zinātniskām publikācijām, u.c.), bet Latvijā viņiem ir iespēja attīstīt jaunu pētniecības lauku un dot iespējas attīstīties talantīgiem studentiem. Respondenti arī norādīja, ka šādā situācijā zināmā mērā viņu zinātniskā karjera cieš, jo vairāk laika tiek veltīts pedagoģiskam un administratīvam darbam, bet mazāk pētniecībai un zinātnisku publikāciju sagatavošanai. Respondenti augstu vērtēja dažādus pasākumus, kam varētu būt pozitīva ietekme uz zinātnieku lēmumu atgriezties Latvijā: pieejamās pētniecības grantu programmas remigrantiem; tīklošanās pasākumus, kas ļauj uzturēt sakarus, kas varētu veicināt remigrāciju; pieejamā pēc-doktorantūras programmas īstenošana Latvijā, kas var ietekmēt jauno zinātnieku atgriešanos. Jāatzīmē, ka zinātnieki arī norādīja uz iespējamiem riskiem un trūkumiem, izveidojot speciālas programmas remigrantiem. Atbalsts tikai remigrantiem varētu radīt jautājumu, kāpēc šāds atbalsts nav jau zinātniskās institūcijās strādājošiem vietējiem speciālistiem, un, šāda situācija varētu radīt spriedzi zinātnieku kolektīvos. Tika uzdots arī jautājums par to, vai šādu programmu izmantošana un zinātnieku atgriešana Latvijā ir ilgtermiņa risinājums. Ir arī kritiskāks vērtējums centieniem, kas saistīti ar zinātnieku atgriešanu Latvijā, norādot, ka vispirms ir jāuzlabo zinātnes vide Latvijā. Tātad - svarīgi domāt par remigrācijas atbalsta programmu zinātniekiem ilgtspēju - tikai tad tās var būt efektīvas.

Pašreizējā un iespējamā sadarbība ar diasporas zinātniekiem

(44%) diasporas zinātnieku uzskata, ka Latvijas zinātnieku sadarbība ar ārvalstīs dzīvojošajiem Latvijas izcelsmes zinātniekiem ir sporādiska un nepietiekama. 22% uzskata, ka dažās augstskolās vai zinātnieku grupās sadarbības iespējas tiek izmantotas, bet valstī kopumā tās ir vāji attīstītas, un tikai daži procenti uzskata, ka šīs iespējas tiek pietiekoši izmantotas. Visbiežāk pozitīvu viedokli par to, cik veiksmīgi šobrīd ir apzinātas un tiek izmantotas sadarbības iespējas starp Latvijas un diasporas zinātniekiem, ir tiem, kuri darbojas inženierzinātņu jomā. Arī eksperti uzskata, ka līdz galam ārzemēs dzīvojošo Latvijas/latviešu izcelsmes zinātnieku potenciāls nav ne pietiekami apzināts, ne novērtēts. Lielākā daļa respondentu uztver sadarbības nepieciešamību pozitīvi un vajadzīgi. Zinātnieku vidū sadarbības iespējas starp konkrētajā jomā strādājošiem Latvijas izcelsmes zinātniekiem ārpus Latvijas (diasporas zinātniekiem) un zinātniekiem Latvijā lielākoties tiek vērtētas pozitīvi: 14% uzskata, ka ir plašas iespējas sadarbībai, 45% - ka ir zināmas iespējas sadarbībai, 20% saskata nelielas iespējas sadarbībai un tikai daži procenti vērtē, ka faktiski nav iespēju sadarboties. Diemžēl reālā situācija šobrīd ir cita. 44% zinātnes diasporas pārstāvji pēdējo divu gadu laikā nav iesaistījušies ar Latviju saistītās zinātniskās aktivitātēs vai sadarbojušies ar zinātniekiem Latvijā, un vēl 16% šādā sadarbībā iesaistījušies tikai retos gadījumos. 14% ar Latvijas zinātniekiem sadarbojas ļoti cieši, bet 21% - reizēm. Salīdzinoši bieži sadarbība izveidojusies starp Latvijas un diasporas zinātniekiem humanitāro zinātņu jomā, kā arī sociālajās zinātnēs. Medicīnas un veselības zinātņu, inženierzinātņu un dabaszinātņu jomā lielākajai daļai šādas sadarbības nav bijis, un ne vairāk kā 30% cieši vai vismaz reizēm sadarbojas ar Latvijas zinātniekiem. Tīklošanās un sadarbības pamatā ir nevis etniskā piederība, bet gan zinātnieku darbošanās vienā pētījumu laukā - tikai tad šāda sadarbība var būt veiksmīga. Vairāki zinātnieki norāda, ka patreizējā tīklošanās un sadarbība ar ārvalstīs esošiem Latvijas izcelsmes zinātniekiem vairāk notiek personiskā līmenī. Sadarbība diasporas zinātniekiem lielākoties izveidojas vai pat dabiski turpinās ar institūcijām Latvijā, kurās viņi ir strādājuši vai mācījušies iepriekš (31%). Bieži vien sadarbība izveidojusies, pateicoties bijušo kolēģu, paziņu vai draugu uzaicinājumam (26%). 15% ir satikušies kādā seminārā, konferencē vai citā pasākumā, apliecinot tīklošanās pasākumu nozīmi, un tikai 13% apzināti meklēja un atrada sadarbības partneri Latvijā. Tātad - izšķirošu lomu sadarbīabs izveidē spēlē sociālie tīkli. Visbiežāk Latvijas zinātnes diasporas iesaiste izpaužas kā uzstāšanās konferencēs Latvijā (to pēdējo divu gadu laikā darījuši 38% no tiem 51% respondentu, kas vispār sadarbojas ar Latvijas zinātniekiem), vieslekciju vai kursu lasīšana (37%), individuāla iesaiste Latvijas zinātnieku realizētos projektos (34%), kopīgu publikāciju sagatavošana ar Latvijas zinātniekiem (34%) un Latvijas zinātnieku veikuma popularizēšana, iepazīstinot ar to ārvalstu kolēģus (30%). 20-24% palīdzējuši - iepazīstinot Latvijas zinātniekus ar ārvalstu zinātniekiem, grantu pārvaldītājiem vai uzņēmumiem; palīdzot īstenot studentu un zinātniskā personāla mobilitāti; sadarbojoties ar Latvijas institūcijām kopīgos grantu pieteikumos, kā arī vadot un recenzējot Latvijas studentu zinātniskos darbus. 15% ir palīdzējuši nodibināt sadarbību starp Latvijas un ārvalstu zinātniskajām institūcijām. Pētījums arī apliecina zinātnes diasporas gatavību iesaistīties sadarbībā ar Latvijas zinātniekiem. Tikai 5% zinātnes diasporas pārstāvju norāda, ka viņus šāda sadarbība neinteresē. Daudz vairāk, nekā to dara šobrīd, būtu gatavi vadīt un recenzēt Latvijas studentu darbus (42%). Taču visizteiktākā neizmantotā iespēja ir Latvijā administrēto projektu vērtēšana: tajā šobrīd iesaistīti tikai 3,4% (7% no tiem, kuri sadarbojas), bet būtu gatavi iesaistīties 39% diasporas zinātnieku. Līdzīgi, šobrīd tikai 2,7% diasporas zinātnieku (5% no tiem, kuri sadarbojas) ir kādas Latvijas organizācijas (akadēmiskās, valsts, privātās) vadības locekļi vai konsultanti, bet par tādiem būtu gatavi kļūt 31%. diasporas zinātnieku. 19% būtu gatavi kļūt par kāda Latvijā izdota zinātniska žurnāla redaktoru kolēģijas locekli. Līdzīgi, ļoti vāji izmantota iespēja ir arī zinātnes diasporas iesaiste zinātnisku monogrāfiju recenzēšanā: to šobrīd ir darījuši 5% diasporas pārstāvju, bet būtu gatavi darīt - 35%. Arī vadīt un recenzēt studentu darbus diasporas zinātnieki varētu daudz vairāk nekā šobrīd (42% salīdzinājumā ar 10%). Ar iekārtu iegādi vai piekļuvi pētniecības iekārtām diasporas zinātnieki parasti palīdzēt nav gatavi.

Sadarbību veicinošie un kavējošie faktori

Kā galvenos iemeslus, kas kavē veidot ciešāku sadarbību ar zinātniekiem un institūcijām Latvijā, diasporas zinātnieki min to, ka trūkst informācijas par viņu jomā strādājošiem zinātniekiem Latvijā (35%) un ka viņi neredz ieinteresētību no Latvijas zinātniski pētniecisko un akadēmisko institūciju puses (33%). Starp citiem iemesliem minēta zema Latvijas zinātnisko institūciju atpazīstamība un prestižs (22%), sliktas prasmes, zems tehnoloģiskais līmenis (15%), nesaskata šādas sadarbības lietderību (19%). 17% norāda, ka Latvijā nav konkrētajā jomā strādājošu zinātnieku. Padziļinātajās intervijās izgaismojas arī tādi iemesli kā: nepietiekams laika resurss un noslogotība savā pamata darbavietā; neskaidrība par iespējamu finansējumu dažādu aktivitāšu īstenošanai; pētnieka personīgās rakstura iezīmes, kas saistītas ar ierobežotu vēlmi komunicēt. No remigrējušo zinātnieku puses, galvenie šķēršļi tīklošanās un sadarbības īstenošanā ar ārvalstīs strādājošiem kolēģiem ir gan personiski, gan institucionāli: nepietiekams laika resurss; finansējuma trūkums, lai reāli īstenotu sadarbības aktivitātes, t.sk. vieslekciju un dalības starptautiskās konferencēs apmaksāšana; nepietiekama informācija par Latvijas zinātniekiem ārvalstīs; vietējo kolēģu pretestība (konkurences izjūta); iztrūkstoša izpratne un atbalsts aktivitāšu īstenošanā institucionālā līmenī. Kā galvenos iemeslus vēlmei sadarboties diasporas zinātnieki min, ka vēlas dalīties ar savām ārvalstīs gūtajām zināšanām un prasmēm, kas varētu būt noderīgas Latvijā. Par lielāko ieguvumu no sadarbības ar zinātniekiem un zinātniski pētnieciskajām/akadēmiskajām institūcijām Latvijā, diasporas zinātnieki uzskata iespēju saglabāt saikni ar Latviju (74%), kā arī palīdzēt un atbalstīt Latvijas zinātnes attīstību (70%). 48% kā ieguvumu saskata būt informētam par notiekošo Latvijā un Latvijas zinātnē. Citi biežāk minētie ieguvumi ir: iespēja popularizēt savu darbu Latvijā (39%), noorganizēt pētnieciskas un akadēmiskas vizītes uz Latviju (36%). Tikai 3% uzskata, ka no šādas sadarbības nav nekādu ieguvumu. Kā zinātnieku tīklošanos un sadarbību veicinoši faktori un pasākumi, kurus varētu īstenot vai atbalstīt valsts vai augstskolas, tika minēti arī zinātniski kongresi, pievilcīgāks atalgojums Latvijas zinātniekiem, ilglaicīgas garantijas, nelieli granti pētījumiem, kas tiek īstenoti kopā Latvijas un diasporas zinātniekiem ārvalstīs.

Tīklošanas instrumenti

Pētījums liecina, ka diasporas zinātniekiem ir ļoti maz informācijas par norisēm, procesiem un sasniegumiem zinātniskajā vidē Latvijā, kā arī šiem pētniekiem nav informācijas par LZP ekspertu datubāzi vai Nacionālās zinātniskās darbības informācijas sistēmu Latvijā. Diemžēl lielākā daļa (57%) respondentu atzīst, ka nav informēti par Latvijā pieejamo grantu finansējumu, un vēl 22% par to ir vāji informēti. Tikai 7% ir labi vai samērā labi informēti. Tikai 12% ir kādreiz piedalījušies Pasaules latviešu zinātnieku kongresā. Diasporas zinātnieku informētība par savā jomā strādājošiem zinātniekiem Latvijā un viņu pētījumiem ir vāja: 20% par to nezina neko vai gandrīz neko, un 24% - samērā maz. Tikai katrs trešais (32%) par Latvijā strādājošiem savas jomas zinātniekiem zina samērā vai ļoti daudz.

69% respondentu labprāt uzzinātu vairāk par savā jomā strādājošiem zinātniekiem Latvijā, bet tikai 11% tas noteikti neinteresē. Attiecīgi gan diasporas, gan remigrējušie zinātnieki norādīja, ka pozitīvi vērtējama būtu atvērta datu bāze, kurā būtu pieejama informācija par gan Latvijā, gan ārzemēs strādājošiem Latvijas izcelsmes zinātniekiem. Viedoklis par to, vai nepieciešama zinātnieku tīklošanās platforma vai nē, atšķiras. Lielākā daļa (58%) diasporas zinātnieku uzskata, ka šāda mājas lapa Latvijas izcelsmes zinātniekiem būtu nepieciešama. 16% uzskata, ka tāda nav vajadzīga, bet 26% šajā jautājumā nav sava viedokļa. Runājot par tīklošanās platformas formu, visvairāk zinātnieku (35%) uzskata, ka būtu nepieciešama atsevišķa mājas lapa šim mērķim, 10% domā, ka tā varētu būtu grupa Linkedin, 10% - grupa kādā akadēmiskā portālā, 9% - sadaļa IZM vai LZA mājas lapā, 7% - Facebook grupa. Arī ekspertu grupā daži uzskatīja, būtu vēlams, lai tā būtu jauna tīklošanās platforma, bet citi, to redzēja labāk iesaistītu jau esošajās. Daļa ekspertu saistībā ar datu bāzes izveidi jau atsaucas uz IZM veidoto Nacionālo zinātniskās darbības informācijas sistēmu
(NZDIS), taču tās funkcijas ir atšķirīgas un neietver zinātnes diasporu. Apkopojot pētnieku viedokļus par tīklošanās platformā un datubāzē iekļaujamo informāciju, izkristalizējas, ka nepieciešama būtu gan informācija par vietējo vai ārvalstīs dzīvojošu zinātnieku, viņa pētījuma jomām, aktuāliem projektiem, publikācijām, gan vispārēju zinātniekiem svarīgu informāciju, kā piemēram, aktuālajiem grantu konkursiem, akadēmiskajiem darba sludinājumiem, stipendijām, konferenču un rakstu uzsaukumiem, ievērojamākiem sasniegumiem u.c. Papildus ieteikumi: svarīgi, lai tīklošanās platformas tiktu moderētas, jo tās nelietojot par tām aizmirst un tās nav aktīvas (var izmantot vēstkopas aktivizēšanai); pamatā vajadzētu būtu nozaru pieejai, piemēram sadaļa "Statistika", kur apakšā ir visi šajā zinātnes nozarē strādājošie vietējie, t.sk. remigrējušie, un ārvalstīs esošie zinātnieki; iekļaujot uzņēmējus datubāzē, platforma var kļūt pārāk plaša un zaudēt zinātnisko fokusu; informācijai būtu jābūt ne tikai latviešu valodā, bet arī angļu, jo ir Latvijas izcelsmes zinātnieki, kas latviski nerunā un platformu izmantot būtu arī iespējams tiem ārvalstu zinātniekiem, kuri savos pētījumos fokusējas uz Baltijas valstīm vai Austrumeiropu; katrā institūcijā ir nepieciešams atbildīgais cilvēks, kurš ar šādu platformu darbosies un par šādu platformu stāstīs; tīklošanās un komunikāciju platforma varētu sniegt arī informāciju tiem, kas apsver domu par atgriešanos, piemēram, par darba sludinājumiem, atgriešanās formalitātēm, utt.; nepieciešams nodrošināt vietnes informācijas pastāvīgu atjaunināšanu, jo vietne būs laba tikai tad, ja tajā būs visaktuālākā informācija.

Arī par iespējamu zinātnieku tīklošanās platformas administrēšanu ne zinātniekiem, ne ekspertiem nav vienota skatījuma. Tiek piedāvāti dažādi varianti, piemēram, ka tās varētu administrēt gan lielāko universitāšu konsorcijs, gan valsts līmeņa zinātnes pārvaldes institūcijas, t.sk. LR Izglītības un zinātnes ministrija, gan VIAA vai arī LZA. Tīklošanās grupas sociālajos tīklos varētu administrēt nevalstiskais sektors. Apsverot jautājumu par administrējošo organizāciju, respondenti norāda uz vairākiem kritiskiem momentiem - konkurenci starp augstskolām un LZA ierobežoto kapacitāti.

SECINĀJUMI UN IETEIKUMI

Balstoties uz sniegto pārskatu par zinātnes diasporas jēdziena izpratni, iespējamo tās lomu, citu valstu pieredzi un līdzšinējo situāciju Latvijā, tiek sniegtas sekojošas rekomendācijas rīcībpolitikai, kas vērsta uz sadarbību ar zinātnes diasporu:
(1) Rīcībpolitikas veidošanu ir svarīgi sākt ar precīzu problēmas diagnozi. Problēma ne vienmēr ir tā, ka Latvijas zinātnieki dodas strādāt uz citām valstīm, jo starptautiskā mobilitāte jau vēsturiski ir bijusi svarīga augstas kvalitātes zināšanu radīšanas un aprites priekšnoteikums. Galvenā problēma ir, ka maz zinātnieku (gan Latvijas, gan ārvalstu) vēlas ierasties strādāt Latvijā vai sadarbojas ar Latvijā strādājošiem zinātniekiem starptautisku koppublikāciju gatavošanā. Lai padarītu Latvijas zinātniskās institūcijas interesantas Latvijas un citu valstu zinātniekiem ārvalstīs un tās spētu sekmīgi piedalīties globālajā intelektuālā darbaspēka apritē, zinātnes diasporas politikai ir jābūt daļai no sistēmiskas akadēmiskās rekrutācijas, karjeras, finansējuma un internacionalizācijas reformas. (2) Kā rāda līdzšinējie pētījumi un līdz šim apzinātās zinātnes diasporas attieksme, tās atgriešanās nav vienīgā iespēja, kā sadarboties ar zinātnes diasporu. Iespējama dažādu formu attālināta sadarbība, kas jāapsver, plānojot zinātnes diasporas politiku. (3) Svarīga ir sadarbība starp dažādām rīcībpolitikas jomām - ārpolitiku un zinātnes politiku - un laba izpratne par zinātnes diasporas un starptautiskās mobilitātes specifiku, kas nozīmīgi atšķiras no daudzām citām profesijām. (4) Veidojot Latvijas zinātnes diasporas tīklu un sadarbības pasākumus, jāatrod līdzsvars starp zinātniskās kopienas pašorganizēšanos un valsts institūciju atbalstu. Citu valstu zinātnes diasporas tīklu pieredze rāda, ka sekmīgai šādu organizāciju darbībai ilgtermiņā ir nepieciešama gan pašu zinātnieku inicitatīva un brīvprātīgais darbs, gan zināms atbalsts no izcelsmes valsts vēstniecībām, ministrijām un zinātnes organizācijām. (5) Latvijas zinātnes diaspora ietver gan pēc Latvijas okupācijas emigrējušos zinātniekus un viņu pēctečus, gan tos, kuri Latviju atstājuši pēdējos 20 gados. Tā ir veidojusies dažādos vēsturiskos apstākļos un ietver dažādas paaudzes. Sekmīgai rīcībpolitikas veidošanai var noderēt gan agrāko trimdas zinātnieku organizāciju darbības izvērtējums, gan arī inovatīvi risinājumi, kas spētu apvienot dažādas Latvijas zinātnes diasporas paaudzes. (6) Zinātnes diasporas iniciatīvās ir nepieciešams apvienot augstu starptautiska līmeņa zinātnisko kvalitāti ar pētnieku nacionālās piederības izjūtu un izvairīties no situācijām, ka nacionālā piederība dominē pār zinātniskās kvalitātes kritērijiem. (7) Veidojot pasākumus sadarbībai ar zinātnes diasporu, jāparedz mehānismi to monitoringam un ietekmes izvērtēšanai, ņemot vērā to, ka ne visām aktivitātēm, piemēram, sadarbības tīkliem var viegli noteikt tiešu ietekmi. (8) Šajā ziņojumā aplūkotas Eiropas valstu aktivitātes zinātnes diasporas jomā, kas var būt noderīgas Latvijai, jo konteksts ir līdzīgs. Ņemot vērā, ka pašlaik dinamiski akadēmiskie centri veidojas tādos reģionos kā Tuvie Austrumi un Āzija, ir vēlams sekot arī globālajiem procesiem šajā jomā, jo tie var ietekmēt Latvijas (un Eiropas) iespējas piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku.

Inta Mieriņa, Inga Ulnicāne,
Anete Vingre, Laura Bužinska, Aija van der Steina,
LU Diasporas un migrācijas pētījumu centrs

Izmantotā literatūra

Gaillard, J., A-M. Gaillard and V.V. Krishna (2015) Return from Migration and Circulation of Highly Educted People: The Never-ending Brain Drain. Science, Technology & Society. 20(3): 269-278.

Meyer, J-N. and M. Brown (1999) Scientific Diasporas: A New Approach to Brain Drain. UNESCO: Discussion Paper No.41.

Technopolis group (2014) Latvia. Innovation System Review and Research Assessment Exercise: Final Report.

Tejada, G. Vi.Varzari and S.Porcescu (2013) Scientific diasporas, transnationalism and home-country development: evidence from a study of skilled Moldovans abroad. Southeast European and Black Sea Studies. 13(2): 157-73.