Latvijas Republikas Satversmes ievadā (preambulā) Latvija raksturota "kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts". Tādējādi atzīts, ka arī "valsts tiesiskums" apliecina "Latvijas valsts mūsdienu raksturu", "Latvijas valsts konstitucionālās sistēmas vizītkarti", tas ir "morāls aicinājums sabiedrībai" un "inspirācijas avots tiesību piemērotājiem", kas vienlaikus arī uzliek konkrētus pienākumus.1 Tiesiskas valsts izpratnei, pazīmēm utt. ir veltīti ne mazums pētījumi un diskusijas, kuru atklāšana šoreiz nav šīs publikācijas mērķis. Skaidrs ir viens - tiesību zinātne ir neatņemama tiesiskas valsts nepieciešamība. (..)

Neviens neapstrīdēs, ka tiesiska valsts nav iespējama bez kvalitatīvām tiesību normām un kvalitatīvas to piemērošanas. Abos šajos procesos nenovērtējama ir juridiskās zinātnes pārstāvju līdzdalība. Ņemot vērā to darbības formu, šo līdzdalību nosacīti var iedalīt divās formās - "tiešā" un "netiešā" jeb pastarpinātā. Tiešā tiesībzinātnieka dalība likumdošanas un juridiskās prakses procesos izpaužas to funkcionēšanā ne tikai kā tiesībzinātniekam, bet vienlaikus kā attiecīgās jomas "praktiskajam" darbiniekam, savukārt netiešā jeb pastarpinātā - kā nākamās juristu paaudzes skolotājam un kā tiesību zinātnes jeb doktrīnas, kura izmantojama gan tiesību normu jaunradē, gan arī to piemērošanā kā tiesību palīgavots, radītājam. Uzsverams, ka neviena no šīm formām nav mazāk svarīga un nozīmīga, taču tiesībzinātnieka primārais uzdevums saistāms tieši ar otro - tiesību zinātnes veidošanu un attīstīšanu. (..)

Viss sacītais nenoliedzami raksturo juridiskās zinātnes tiešo ietekmi uz tiesiskuma nodrošināšanu valstī, kas izpaužas, tiesībzinātniekam vienlaikus esot piederīgam pie juridiskās profesionāli praktiskās nodarbinātības jomas. Tomēr, kā jau norādīts, tajā noteikti nebūtu saskatāms juridiskās zinātnes un tās pārstāvju darbības galvenais uzdevums. Tas saistāms nevis ar jurista praktisko darbību, bet gan ar tiesību (juridiskās) zinātnes veidošanu un attīstību. Jāatzīst, ka Latvijas tiesībzinātnieku veikums šajā jomā pēdējos gados ir bijis, šobrīd ir un, prognozējami, arī būs ievērojams.

Juridiskā zinātne vienmēr ir bijusi un arī pašlaik ir viena no tām zinātnēm Latvijā, kura nefunkcionē "tikai uz papīra", tai raksturīga plaša praktiskā piemērojamība gan tiesību normu izstrādes, gan to piemērošanas procesā.

Akcentējot nozīmīgākos no ietekmes izpausmes virzieniem, var norādīt: pirmkārt, tiesībzinātnieku viedokļa uzklausīšanu tiesību normu un to grozījumu pieņemšanas procesos, kas var izpausties gan to iesaistīšanā dažādās likumprojektu izstrādes darba grupās, atsauksmju par likumprojektiem sagatavošanā, viedokļu attēlojumā iespējamās sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumos (anotācijās), uzklausīšanā Saeimas sēdēs utt., un, otrkārt, tiesību zinātnes (doktrīnas) kā palīgavota izmantošanu tiesību piemērošanas procesā. Pirmais virziens ilustratīvi spilgti raksturots 2014. gada publikācijā par tiesību zinātnes lomu likumdevēja darbā2, savukārt otrais - publikācijā par tiesību zinātnes nozīmi tiesu praksē3. Var atzīt, ka laika periodā kopš šo publikāciju tapšanas tiesību zinātnes autoritāte un praktiskā piemērošana nav mazinājusies, bet gluži pretēji - arvien pieaug. To apstiprina gan arvien plašāka zinātnes atziņu izmantošana likumprojektu anotācijās, kā arī atsaukšanās uz doktrīnas atziņām tiesībpiemērošanas praksē. Tāpat, pateicoties arvien biežāk izskanējušiem aicinājumiem tiesībzinātniekiem aktīvāk un drosmīgāk iesaistīties prakses gadījumu izpētē4, prognozējami plašāku izplatību gūs arī vēl kāds virziens - tiesībpiemērošanas prakses apkopošana un pamatota kritika nolūkā novērst nepareizas prakses veidošanos (šāds virziens pastāv jau šobrīd, taču, jāatzīst, varētu būt plašāks). (..)

Atzīstams, ka līdzšinējie sasniegumi vērtējami visai pozitīvi. Neraugoties uz pavisam niecīgo valstisko atbalstu juridiskajai pētniecībai, pētījumi notiek, par to rezultātiem tiek ziņots konferencēs, tiek izdotas grāmatas un cita veida publikācijas, kas gūst plašu atpazīstamību un citējamību. Visai konspektīvā veidā raksturojot mūsdienu tiesību zinātnes galvenos sasniegumus5, izpausmes virzienus, var sacīt, ka tie "pārklājuši" faktiski visu tiesību zinātņu apakšnozaru klāstu, bez pienācīgas uzmanības neatstājot gandrīz nevienu. Būtiskāk atzīt, ka ir nodrošināta Latvijas tiesiskās sistēmas transformācija no sociālistiskās tiesību sistēmas uz Rietumu tiesību lokam piederīgu demokrātisku tiesisku valsti. Ar nozīmīgu tiesību zinātnes atbalstu radušās un attīstījušās tādas tiesību apakšnozares kā komerctiesības, ES tiesības, datu aizsardzības tiesības, pacientu tiesības u.c., pilnībā reformētas administratīvās tiesības, būtiski pārveidotas krimināltiesības, daļa civiltiesību, visa veida procesuālās tiesības u.c., reformas noslēgumam tuvojas administratīvo pārkāpumu tiesību pilnveide.

Lielā pieredze, kas gūta, salīdzinoši neilgā laika posmā spējot fundamentāli pārskatīt tiesību sistēmas pamatus, pārveidot būtiskākās tiesību nozares no viena tiesību loka uz citu, pēcāk strauji saskaņojot nacionālās tiesības ar ES prasībām, ir tas apstāklis, kas var būt interesants arī starptautiskajā arēnā un nodrošināt mūsu zinātniekiem atpazīstamību ārpus Latvijas robežām. (..)

Kaut arī juridiskā zinātne lielā tās daļā raksturojama kā izteikti nacionāla, līdz ar to tās lielākie sasniegumi gluži objektīvi un pamatoti saistāmi ar Latviju, tomēr Latvijas tiesību zinātne nav izolēta un tās zinātnieki pazīstami ne tikai vietējā, bet arī starptautiskā mērogā. Starptautiskās sadarbības un atpazīstamības veicināšana izpaudusies dažādās formās. Zinātnieki ir aktīvi iesaistījušies dažādos savas jomas zinātniskos tīklojumos. Piemēram, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Jānis Lazdiņš un profesore Sanita Osipova ir Baltijas reģiona tiesību vēsturnieku foruma biedri; docents Jānis Pleps - Centrālās un Austrumeiropas tiesību teorijas tīkla un Centrālās un Austrumeiropas tiesību zinātnieku tīkla biedrs; asoc.prof. Anita Rodiņa ir publiski analītiskā centra "Constitutional Culture" dibinātāja un locekle (Azerbaidžāna), Eiropas Publisko tiesību grupas locekle un zinātniskās padomes locekle; profesors Ringolds Balodis ir Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja eksperts reliģijas brīvības jautājumos Kazahstānā, Uzbekistānā, Ukrainā, Kirgizstānā; profesore J. Briede ir arī ad hoc tiesnese Eiropas Cilvēktiesību tiesā; profesore K. Strada-Rozenberga - Eiropas Krimināltiesību zinātnieku tīkla biedre. Latvijā aktīvi tiek rīkotas starptautiskās zinātniskās konferences. Arvien pieaug publicēšanās ārvalstu un starptautiskos izdevumos un, kas nozīmīgi, arī monogrāfiska līmeņa darbu izdošana starptautiskās izdevniecībās. Šeit kā svarīgu pēdējo gadu sasniegumu var minēt, piemēram, J. Rozenfelda, D. Oses un M. Oša kopdarbu "Pierādījumi civillietās - Latvija"⁶, V. Mantrova monogrāfiju "Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes Eiropas Savienības tiesībās. Teorija un prakse"⁷, kura bija viena no LZA 2015. gada zinātnisko sasniegumu balvas laureātēm⁸, kā arī vairāku Latvijas tiesībzinātnieku sadarbībā ar Lietuvas un Igaunijas tiesībzinātniekiem tapušo Springer apgādā izdoto grāmatu "Baltijas valstu tiesības".⁹ Sagaidāms, ka, ņemot vērā jurisprudences nacionālā rakstura mazināšanos, vietējo zinātnieku starptautiskās autoritātes un pieredzes pieaugumu, Latvijas tiesībzinātnieku pētījumi arvien vairāk iemantos arī starptautisko atpazīstamību un nozīmi.

Dr.iur. Ārija Meikališa,
LZA korespondētājlocekle,
LU Juridiskās fakultātes profesore

^* Pilnu tekstu lasiet Pasaules latviešu zinātnieku IV kongresam veltītaja žurnālā "Enerģija un Pasaule" speciālizlaidumā. Galvenais redaktors Ojārs Spārītis, atbildīgais redaktors Namejs Zeltiņš.  Fragmentu publicēšana saskaņota ar apgāda "Zinātne" vadītāju Ingrīdu  Segliņu.

¹ Tuvāk sk. Balodis, R. Latvijas Republikas Satversmes ievads. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 91.-135. lpp.

² Āboltiņa, S., Pleps, J. Tiesību zinātnes loma likumdevēja darbā. Jurisprudence un kultūra: pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. LU Juridiskās fakultātes 5. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2014, 20.-21.lpp.

³ Bičkovičs, I., Strada-Rozenberga, K. Latvijas tiesību doktrīnas nozīme tiesu praksē. Turpat, 27.-45. lpp.

⁴ Sk., piemēram, Neimanis, J. Tiesneša atvērtība informācijai. Jurista Vārds, 2017, 26. jūn., Nr. 27 (981), 25. lpp.; Jurcēna, L. Kritika: tiesu varas autoritātes stiprinātāja un tiesnešu neatkarības veicinātāja. Turpat, 10.-17. lpp.

⁵ Rakstā atspoguļojumu guvusi informācija, ko par atbilstošās tiesību zinātnes apakšnozares sasniegumiem snieguši LU Juridiskās fakultātes katedru vadītāji prof. K. Strada-Rozenberga, asoc.prof. A. Kārkliņa, asoc.prof. J. Kārkliņš, doc. J. Pleps un doc. A. Buka.

⁶ Rozenfelds, J., Ose, D., Osis, M. Evidence in civil law - Latvia. Lex Localis, 2015. Pieejams: http://books.lex-localis.press/index.php/LexLocalisPress/catalog/book/34.

⁷ Mantrov, V. EU Law on Indications of Geographical Origin. Theory and Practice. Germany, Springer-Verlag, 2014.

⁸ Sk. Ievērojamākie sasniegumi Latvijas zinātnē 2015. gadā. Pieejams : http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=3008&Itemid=87.

⁹ The Law of the Baltic States. Eds Kerikmäe, T., Joamets, K., Pleps, J., Rodiņa, A., Berkmanas, T., Gruodytė, E.  Springer, 2017.