OZOLS

22-03-2018

(Domas par Latviju un latviešiem)

Veltījums Latvijas valsts dibināšanas simtgadei

Pirms 100 gadiem - 1918. gada 18. novembrī Rīgā sanākusī Tautas Padome svinīgi paziņoja par jaunas valsts - Latvijas Republikas - dibināšanu. Šis vēsturiskais akts nebija nejaušība, bet gan daudz cietušas tautas nacionālo spēku augstākā drosmes izpausme. Šo simts gadu laikā cēlā, darbīgā un kaujas-spējīgā Latvijas tauta vairākkārt stājās pretī briesmām, bet, neraugoties uz milzīgajiem šķēršļiem, tā spēja izveidot savu valsti. Un tieši tāpēc es salīdzinu Latviju ar raženo koku - ozolu.

Latvijas ģeopolitiskā stāvokļa dēļ daudzi nelabvēļi ir centušies pakļaut šo burvīgo valsti. Tomēr tas nav bijis viegli izdarāms, jo Latvija, tāpat kā raženais ozols, laidusi saknes savā zemē, stoiski iztur visus pārbaudījumus. Šī asociācija nāk man līdzi no bērnības. Turpmāk - secīgi sakārtotas manas atmiņas par Latviju un brīvību mīlošo latviešu tautu.

***

[Autora dzimtās pilsētas] Telavī centrā esošajā pilī dzimis un audzis Kartlijas-Kahetijas valsts slavenais monarhs Iraklijs II (1720-1798), kurš (..) sniedza atbalstu Krievijas impērijas Zinātņu akadēmijas ekspedīcijai, kas strādāja Gruzijā 1771.-1772. gadā. Tajā piedalījās akadēmijas loceklis, rīdzinieks Johans Antons Guldenštedts/Gildenštedts (1745-1781).

Manā bērnības mājā pirms mūsu ģimenes dzīvoja slavens ārsts Nikolajs Voldeits (1886-1964), kura senči - Voldeiti cēlušies no Livonijas pilsētas Vendenas (Cēsīm). Reiz bērnībā es nejauši pāršķirstīju Voldeitu ģimenes albumu, kas glabājās mūsu mājās (..) Tā vārds "Latvija" un "latvieši" ir manā atmiņā kopš agras bērnības.

***

Mans tēvs - filoloģijas zinātņu doktors, profesors Georgijs Džavahišvili (1941-2015) - man (..) katru vakaru stāstīja gruzīnu tautas pasakas. Tamdēļ bērnībā aizrautīgi lasīju dažādu pasaules tautu pasakas, t.sk latviešu (publicētas 1968. gadā). Latviešu tautas pasaku grāmatas ievads bija aizgūts no Rīgā 1958. gadā LPSR Zinātņu akadēmijas izdotā krājuma "Latviešu tautas pasakas". (..) Lasot šīs pasakas, nekad nevarēju iedomāties, ka reiz kļūšu par tās pašas Zinātņu akadēmijas goda doktoru... Tāda bija mana otrā tikšanās ar Latviju, latviešu tautu, kurai ir bagāts folkloras mantojums un savpatna kultūra.

***

Muzikalitāte un dziedāšanas kultūra ģenētiski piemīt kā latviešu, tā gruzīnu tautām. Starptautiski atpazīstamā, slavenā latviešu komponista un pianista Raimonda Paula muzikālie šedevri ir atpazīstami un mīlēti arī mūsdienu Gruzijā.

20. gs. 80. gados PSRS un ārpus tās robežām plašu atpazīstamību guva Allas Pugačovas izpildītā dziesma "Miljons rozes". Mūzikas autors R. Pauls, teksta autors - Andrejs Vozņesenskis. Dziesmas sižeta pamatā  ir leģenda par izcilā gruzīnu mākslinieka Niko Pirosmani (1862-1918) mīlestību.  Saskaņā ar šo leģendu, bezcerīgi iemīlējies franču aktrisē Margaritā, kura laikā no 1905. līdz 1909. gadam uzstājās Tbilisi, N. Pirosmani pārdeva visu, kas viņam piederēja, un uzdāvināja iekārotajai sievietei milzīgu skaitu dārgu ziedu. Piebildīsim, ka slaveno gleznu "Aktrise Margarita" mākslinieks radīja 1909. gadā. (..) Tāda bija mana trešā tikšanās ar Latviju, kuras iedzīvotājiem piemīt liela muzikalitāte.

***

Manā bērnībā vārdi "Latvija" un "latvieši" Gruzijā bija pietiekami atpazīstami. Gruzīni labprāt brauca uz Latviju un atpūtās Jūrmalā. Daudzo gruzīnu vidū, kas apmeklēja Baltijas republikas, t.sk. Latviju, bija arī mani vecāki, kuri no šīm vizītēm vienmēr pārveda labas atmiņas. Daloties iespaidos ar draugiem par Baltijas republikās pieredzēto, viņi īpaši uzsvēra pilsētu skaistumu un tīrību. Saistoši bija viņu stāsti par latviešu, lietuviešu un igauņu nacionālās kultūras savdabību. Tāda bija mana ceturtā tikšanās ar Latviju - latviešu tautas dzimteni, kurai piemīt spilgti izteikta nacionālā identitāte.

***

20. gs. 80. gadu beigās līdz ar nacionālās atbrīvošanās kustības izveidošanos Gruzijā būtiski pieauga vārdu "Latvija" un "latvieši" popularitāte. Tajā laikā Latvijā pabijušie gruzīni ar sajūsmu stāstīja par baltiešu bezkompromisa politisko cīņu par savas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Baltijas valstu tautu cīņu aktīvi atbalstīja brīvību mīlošā gruzīnu tauta, kura tobrīd arī cīnījās par daudzus gadsimtus ilgušās Gruzijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Kļuvis par Tbilisi Universitātes studentu, es apmetos uz dzīvi galvaspilsētā, kur tobrīd notika svarīgākie politiskie notikumi. Atceros, ar kādu uzmanību mītiņos klausījāmies Baltijas disidentu uzrunas. Atceros, kā līdzās Gruzijas karogam plīvoja arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogi.

1993. gada 11. martā starp Gruziju un Latviju bija izveidotas diplomātiskās attiecības, kam sekoja konsulāta un vēstniecības atvēršana Tbilisi un Rīgā. Gruzīnu-latviešu savstarpējās attiecības atkal kļuva starpvalstiskas, kā tas bija 1918.-1921. gados Demokrātiskās Gruzijas republikas pastāvēšanas laikā.

Tāda bija mana kārtēja tikšanās ar Latviju, un tā es atceros tā laika gruzīnu un latviešu politisko sadarbību.

***

Es bieži esmu aizdomājies par to, kā Latvija un latvieši tikuši galā ar laikmeta izaicinājumiem un, neskatoties ne uz ko, cienīgi sasnieguši 21. gadsimtu. Pēdējos 10 gadus es regulāri apmeklēju Latviju ar mērķi izpētīt gruzīnu un latviešu savstarpējo attiecību vēsturi. Šai problēmai ir veltīta mana monogrāfija, kas dažādos laika posmos Tbilisi un Rīgā ir izdota gruzīnu, latviešu un krievu valodā.

Mana tuvināšanās Latvijai intensīvi turpinās arī mūsdienās. Pateicoties maniem latviešu draugiem un kolēģiem, man izdevies tuvāk iepazīties ar šo skaisto zemi Eiropas ziemeļaustrumos, ar tās daudz cietušo, cēlo un draudzīgo tautu, ar tās savpatno nacionālo kultūru un bagāto vēsturi.

Šajā laikā esmu pārliecinājies, ka Latvijas ilgmūžības ķīla ir Latvijas tautai jau gēnu līmenī piemītošais milzīgais nacionālais lādiņš, kura atjaunošanā un nostiprināšanā nepārvērtējama loma ir 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma inteliģencei. (..) Savu priekšteču cēlo darbu cienīgi turpina mūsdienu Latvijas inteliģence, lielākā daļa tās pārstāvju darbojas Latvijas Zinātņu akadēmijā, Latvijas Universitātē un citās Latvijas prestižās augstskolās. Atzīmējams, ka daži no viņiem snieguši nozīmīgu pienesumu latviešu un gruzīnu zinātnisko saikņu stiprināšanā, kas pienācīgi novērtēti Gruzijas zinātniski pētnieciskajos un augstākās izglītības centros. Šajā kontekstā vēlos izcelt LZA Senāta priekšsēdētāju Jāni Stradiņu, LZA prezidentu Ojāru Spārīti, viceprezidentu Andreju Krasņikovu, LU rektoru Indriķi Muižnieku, LU LVI direktoru Gunti Zemīti, LZA akadēmiķus Viktoru Kalnbērzu, Tālavu Jundzi, Raitu Karnīti, Baibu Rivžu, LU Akadēmiskās bibliotēkas direktori Ventu Koceri, LZA Ekonomikas institūta direktori Ņinu Lindi un citus... Tieši šie atpazīstamie un cēlie cilvēki man saistās ar latviešu tautu un Latviju.

***

Šī gada novembrī latviešu tauta svinīgi atzīmēs valsts simtgadi.  Esmu patiesi gandarīts, ka Latvijas Republika daudzos parametros ir piemērs mazskaitlīgajām pasaules nācijām, kas stājušās uz neatkarīgas valsts izveides ceļa...

Dievs, svētī Latviju!

Nikolajs Džavahišvili,
Tbilisi Valsts Universitātes profesors, LZA goda doktors

Powered by Elxis - Open Source CMS