1918. gada 18. novembrī Rīgas pilsētas 2. teātrī tika proklamēta Latvijas Republika. Ar šo soli Latvija pievienojās kaimiņvalstīm Lietuvai un Igaunijai, kuras par valsts izveidi paziņoja jau 1918. gada februārī, un vēl citām jaunajām valstīm, kas, tāpat kā Baltijas valstis, pēc I Pasaules kara izveidojās uz sabrūkošo impēriju drupām.

1918. - 1920. gadā Latvijas sabiedrība atradās krustcelēs, tā pieredzēja trīs valsts pārvaldes modeļus - Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā, Latvijas Pagaidu valdība Andrieva Niedras vadībā un Latvijas Padomju (Sociālistiskās) Republikas Komisāru padome ar priekšsēdētāju Pēteri Stučku. Vēsturnieku pētījumi liecina, ka latviešu tautas izvēli noteica valdību piedāvājums zemes īpašuma jautājumā. Un zeme nepievīla.

Tiesības uz neatkarīgu valsti gan vēl bija jāizcīna Neatkarības karā savā zemē un valstsvīru diplomātiskajās uzvarās starptautiskajā arēnā. Jaundibinātā demokrātiskā valsts savā pastāvēšanas vēsturē vairākkārt piedzīvojusi politisko iekārtu maiņas, padomju un nacistisko okupācijas režīmus un dramatiskas izmaiņas iedzīvotāju etniskajā un skaitliskajā sastāvā.

20. gs. 90. gados, atjaunojot Latvijas valstisko neatkarību, īpaši tika uzsvērta pēctecības ideja - mēs dzīvojam 1918. gada 18. novembrī dibinātajā valstī! Šī gada augustā apritēs 27 gadi kopš esam neatkarīgas valsts pilsoņi, kopš baudām domu, izvēles un rīcības brīvību. Mums dots tik daudz! Tas jāspēj izmantot kopīgi veicinot valsts attīstību, veidojot zinātnes atziņās balstītu tautsaimniecību un spriest spējīgu sabiedrību.

Lai zied, zeļ un plaukst Latvijas Republika mūžu mūžos!