HUMANITĀRO UN SOCIĀLO ZINĀTŅU NODAĻA

7-04-2018

EKSPERTU KONSĪLIJA "VDK ĒNA PĀR LATVIJU - KO VĒLAS SABIEDRĪBA?" SLĒDZIENS*

Konsīlijs notika šī gada 14. februārī Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA).

Konsīlijā bija aicināti piedalīties Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas, Latvijas Saeimas komisiju, Valsts prezidenta kancelejas, Valsts Kancelejas, Kultūras ministrijas, Tieslietu ministrijas un ar sabiedrības attīstību saistītu valsts un sabiedrisku institūciju pārstāvji, neatkarīgi eksperti.

Konsīlijā piedalījās: Ojārs Spārītis, LZA prezidents; Guntis Zemītis, LU Latvijas vēstures institūta direktors; Arno Jundze, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs; Zbigņevs Stankevičs, Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps-metropolīts; Mārtiņš Kaprāns, Kultūras ministres ārštata padomnieks sociālās atmiņas un publiskās vēstures jautājumos; Indulis Zālīte, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) bijušais vadītājs; Māra Sprūdža, Latvijas Nacionālā arhīva direktore; Jānis Streičs, kinorežisors; Guntis Eniņš, nodibinājuma ASF "Dabas retumu krātuve" valdes priekšsēdētājs; Egils Levits, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis; Kristīne Saulīte, Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdētāja; Arnolds Babris, AS "Brīvais vilnis" valdes priekšsēdētājs.

Konsīlija mērķis - izvērtēt pašlaik aktuālo VDK kartotēkas atvēršanas tēmu sabiedrības attīstības aspektā.

Konsīlijā tika meklēta atbilde tikai uz vienu jautājumu - ko vēlas Latvijas sabiedrība, domājot par pagātnes mantojumu - sadarbību ar padomju laika valsts drošības iestādēm?

Bija noteikti trīs meklējumu virzieni:

(1) Vai sabiedrība vēlas atjaunot taisnīgumu / atriebt pāridarījumu - pret ko, kādā veidā, ko un kā sodīt?

(2) Vai sabiedrība vēlas pasargāt valsti no "čekas aģentiem" - no kā konkrēti un kādā veidā?

(3) Vai jauniešiem "VDK maisu" problēma ir tikpat nozīmīga kā vidēja vecuma cilvēkiem, "VDK maisu" iemītniekiem un viņu līdzgaitniekiem?

Trešo jautājumu izdevās risināt tikai daļēji, jo jaunieši atteicās piedalīties konsīlijā, skaidrojot, ka viņiem nav interese par šādu jautājumu, tas uz viņiem neattiecoties.

Pamatinformācija

Konsīliju rosināja sabiedrības uzmanībai nodotā bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) kartotēkas publiskošanas tēma. Plašsaziņas līdzekļi piegādāja informāciju gan par VDK izpētes komisijas darbību, tās efektivitāti vai neefektivitāti, gan arī atsevišķiem gadījumiem, kad bijušie VDK aģenti atklāja savu darbību (Jānis Rokpelnis). Tika rosinātas aizdomas, ka VDK kartotēkā varētu būt liela daļa inteliģences pārstāvju - rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki.

Latvijas Republikas Saeima 1991. gada 24. augustā atzina VDK par noziedzīgu organizāciju. Tika pieņemts likums "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu". Ar 2014. gada 20. augusta Ministru kabineta rīkojumu Nr. 433 tika izveidota VDK dokumentu izpētes komisija, taču darbu tā sāka tikai 2015. gadā.

2018. gada 8. februārī Latvijas Republikas Saeima konceptuāli atbalstīja likumprojektu "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu publiskošanu un PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas izgaismošanu". Likumprojekts paredz, ka Satversmes aizsardzības birojā (SAB) esošos VDK dokumentus ir jānodod Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNA) līdz 2018. gada 1. jūnijam un ka VDK dokumentus ar zinātniskajiem komentāriem jāpublicē līdz 2018. gada beigām. Paredzēts, ka LNA dokumenti būs pilnā apmērā bez ierobežojumiem publiski pieejami. Vairāki deputāti apšaubīja, vai likumprojekts piedāvātajā redakcijā sasniegs mērķi par kartotēkas "laicīgu publiskošanu" (lai tā netiktu kavēta). Likumprojekta autors skaidroja, ka likumprojekts ir virzīts uz to, lai vēsturnieku komisijas ziņojuma "izgaismošanā" akcents netiktu likts uz sīkajiem VDK informatoriem, bet uz varas sistēmu kopumā.1

Šajā gaisotnē radās iespaids, ka Latvijas iedzīvotāju domas par VDK kartotēkas publiskošanu dalās. Vieni uzskatīja, ka kartotēka ir jāpublicē nekavējoties, citi - ka to nekad nevajag publicēt, jo tajā esošā informācija ir dažādi skaidrojama, tā nav pilnīga un tās publiskošana var novest pie "citas netaisnības", ka cietēji var izrādīties ar tā laika darbību nesaistīti cilvēki - ģimenes locekļi vai paši kartotēkā esošie, kuri par savu "īpašo" stāvokli nav zinājuši, vai tādi, kuri tiešām ir veikuši darbu valsts aizsardzības interesēs (organizētās noziedzības apkarošana, cīņa pret terorismu). Trešā grupa uzskatīja, ka kartotēka ir jāatver tikai zinātniskai izpētei, bet tās saturošā informācija - tikai pēc rūpīgas zinātniskās izvērtēšanas. Ar nepacietību tika gaidīts vēsturnieku komisijas ziņojums (pētniecībai jānoslēdzas 2018. gada maija beigās), kurā bija vēlams ieraudzīt arī konkrētus vārdus un uzvārdus. 

Attieksmi pret "čekas lietu" precīzi formulēja Saeimas deputāte Inese Laizāne (VL-TB/LNNK), kas, papildinot deputāta Ringolda Baloža (NSL) teikto, ka čekas lieta "[..] ir tāds padomju zābaks, kas stāv virs parlamenta un visai ilgu laiku, kopš deviņdesmito gadu sākuma", teica: "šie dokumenti nav tikai zābaks virs Saeimas, tās ir svina kurpes mūsu tautas kājās" 2, kuras nepieciešams "novilkt".

Uzmanību piesaistīja apstāklis, ka diskusija par VDK kartotēku atkārtojas ik reizi pirms Saeimas vēlēšanām, bet risinājumi izpaliek. Tas vedināja domāt, ka VDK kartotēkas jautājumam varētu būt arī politisks zemteksts. No otras puses, lielas daļas sabiedrības vēlme publiskot kartotēkas ierakstus likās kategoriska, bet nebija jūtams šī risinājuma gaitas un seku izvērtējums izpildījuma aspektā. 

[..]

Konsīlija slēdziens

1. Pilnvērtīgai sabiedrības attīstībai ir nepieciešams "pārvarēt" pagātnes apgrūtinājumu, tostarp, mazināt VDK ēnu pār Latviju, kas dod iespēju manipulēt ar sabiedrisko domu, un, pats galvenais, šķelt sabiedrību, dalīt to "vainīgajos" un "nevainīgajos".

2. Pagātnes pārvarēšana jābalsta uz pagātnes izvērtēšanu, īstenojot vismaz trīs mērķus:

- lai varētu pareizi novērtēt mūsdienu sabiedrību;

- lai iezīmētu skaidru atšķirību starp iepriekšējo sistēmu un demokrātiju;

- lai valstiskā līmenī uzturētu taisnīgumu (taisnīgums kā principa jautājums, kā valsts atbildības joma ("valstij ir jāuztur taisnīgums, vienalga, vai sabiedrība to vēlas, vai nevēlas").

3. Neizvērtējot pagātni, nevar mācīties no vēstures un iegūt "imunitāti" pret vēstures atkārtošanos. Ir jāsaprot, kādi mehānismi radīja sabiedrībai nevēlamo padomju totalitāro režīmu, un jāpauž pret to attieksme, lai varētu analizēt mūsdienu sabiedrību, uzmanīt, vai tur neparādās totalitārisma pazīmes un tās novērst.

4. Pagātnes izvērtējums nav pilnīgs bez detālas vainas izvērtēšanas. Lai to izdarītu, ir jāizstrādā precīza, kompleksa un komplicēta pagātnes izvērtēšanas politika, kas vērsta ne tikai uz indivīda atbildības izvērtēšanu, bet galvenokārt uz sistēmas izvērtēšanu.

5. Ir jābūt arī individuālam izvērtējumam. Cilvēku likteņi ir dažādi. Vidējais vērtējums nedod pamatu valsts politikas veidošanai.

6. VDK kartotēkas atvēršana ir tikai viena daļa no pagātnes izvērtēšanas procesa, iespējams, jūtīgākā un personiskākā daļa, kas jāīsteno pārdomāti, lai izvairītos no "raganu medībām" un neradītu jaunu netaisnību, kurā ciestu nevainīgi cilvēki vai pat nākamās paaudzes.

7. Pagātnes izvērtēšanas procesa pamatā ir jābūt izpētei un fundamentāliem totalitārisma iemeslu un procesa pētnieku atklājumiem, ne tikai par VDK kartotēku - ir jāpēta institucionālā sistēma, smalkais totalitārisms.

8. Pirms tiek izvērtēta individuālā atbildība par rīcību totalitārisma režīma laikā un sadarbība ar VDK, kartotēkā iegūta informācija ir jāobjektivizē.

9. Sodu var piemērot tikai personai, kuras vaina ir pierādīta - nav pieļaujama vēršanās (morāls nosodījums, ierobežojumi) pret ģimenes locekļiem jebkurā paaudzē.

10. Izplatītākā soda forma varētu būt morālā atbildība un ierobežojumi ieņemt augstus amatus valsts pārvaldē, kā tas jau notiek. Nav izslēgts, ka par īpaši smagu totalitārisma noziegumu izdarīšanu, ja tie ir pierādīti, tiek noteikts bargs sods, tāpat kā sods tiek noteikts par kara noziegumiem.

11. Svarīgāk par sodīšanu ir panākt izlīgumu sabiedrībā, un tas iespējams tikai tad, ja process tiek virzīts noteiktā secībā, un tikai tā:

(1) patiesības noskaidrošana (abu pušu uzdevums);

(2) nodarījuma atzīšana (nodarījuma vaininieka uzdevums);

(3) nodarījuma nožēlošana (nodarījuma vaininieka uzdevums);

(4) nodarījuma izpirkšana ar pozitīvu rīcību (nodarījuma vaininieka uzdevums);

(5) piedošana (upura uzdevums, abi ir respektējami - gan piedošana, gan nepiedošana);

(6) izlīgšana.

12. Visi eksperti bija pārliecināti, ka VDK kartotēka ir jāatver, bet izskanēja vairāki argumenti pret tās vienkāršu publiskošanu. Turklāt VDK kartotēka ir tikai daļa no materiālu klāsta, kas būtu jāiekļauj pagātnes izvērtējumā.

13. Ja VDK kartotēka nonāks valsts arhīvā, kādam ar to būtu pastāvīgi jānodarbojas, jāpēta un jāpierāda, ka pašreizējā Latvijas valsts ir kas cits.  

14. Eksperti nevēlējās apgalvot, ka VDK kartotēkas atvēršanas jautājumam ir politisks zemteksts, taču nevarēja izvairīties no fakta, ka pirms Saeimas vēlēšanām diskusijas par VDK maisu atvēršanu parasti saasinās.

15. Sociālajos tīklos VDK ietekme tiek minēta, skaidrojot personiskās un valstiskās neveiksmes labklājības celšanā un ekonomiskajā attīstībā, tiek lietota frāze "Latvija kā VDK projekts", kas liecina, ka VDK ietekmes motīvs tiek izmantots sabiedriskās domas ietekmēšanai.   

Noslēdzot konsīliju, Z. Stankevičs rezumēja, ka ir politiskās intereses, kuru dēļ VDK kartotēkas jautājums tiek "stumts", un to dara zemākajā un vienkāršākajā - personiskajā līmenī - "izgāžam uz ielas "čekas maisus" un ļaujam tur rakties visiem, kas vēlas". Jautājuma risinājums ir jāpaceļ augstākā, stratēģiskā līmenī. Ir jābūt pagātnes izvērtējumam, bet jāvērtē sistēmas, nevis tikai indivīda atbildība. Izvērtēšana un zinātne jāvirza tā, lai tā izgaismotu nākotni.

Rīkojoties ar VDK kartotēku, jāsargās vērsties pret tiem, kas ir saistīti ar "čekas maisos" esošajiem. Ir jāsaprot, ka jebkurš paziņojums par saistību ar VDK kartotēku, skar visus radiniekus (bērnus, mazbērnus), visi ir apzīmēti, stigmatizēti. Pagātnes pārvarēšanas politikas uzdevums ir izplānot, kā to izdarīt civilizēti. 

VDK kartotēka nav vienīgais un efektīvākais pagātnes izvērtēšanas avots. VDK bija daļa no sistēmas, tāpēc tās darbību un līdzdarbību ar to var vērtēt tikai kompleksi, vienotā sistēmā. Nav jāvēršas tikai pret indivīdu, bet ir jāizvērtē sistēma. Sistēmas un tās veidošanās mehānisma izpēte dos imunitāti pret līdzīgiem veidojumiem nākotnē.

Slēdzienu sagatavoja:
Raita Karnīte, LZA HSZN priekšsēdētāja


* Pilns slēdziena teksts pieejams www.lza.lv
1 Čekas maisu publiskošanas likumprojekts varētu nesasniegt mērķi, bažījas deputāti. LETA, 2018. g. 18 feb.
2  Čekas maisu, op. cit.

Powered by Elxis - Open Source CMS