LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS HUMANITĀRO UN SOCIĀLO ZINĀTŅU NODAĻAS RĪKOTĀ EKSPERTU KONSĪLIJA "PAR STAMBULAS KONVENCIJU" SLĒDZIENS

31-05-2018

Konsīlijs notika 2018. gada 18. aprīlī.

Konsīlijā bija īpaši aicināti piedalīties Latvijas Republikas Saeimas deputāti, Tieslietu ministrijas pārstāvji un neatkarīgi eksperti.

Konsīlijā savu viedokli izteica: Mg.iur. Gunārs Kūtris, Latvijas Republikas 12. Saeimas deputāts; Silvija Šimfa, Latvijas Republikas 12. Saeimas deputāte; Aija Rozena, Latvijas Republikas tieslietu ministra padomniece; Dr.theol. Zbigņevs Stankevičs, Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps - metropolīts; Dr.phil(theol). Dace Balode, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne; Dr.iur. Kristīne Dupate, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētā profesore; LZA akadēmiķis Dr.phil. Igors Šuvajevs, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas katedras profesors; PhD Aivita Putniņa, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, un Mg.psych. Marija Ābeltiņa, Latvijas Kognitīvi biheiviorālās terapijas asociācijas pārstāve. Konsīlija laikā tika iesniegts Latvijas Republikas tieslietu ministra Dzintara Rasnača ārštata padomnieces starptautiskajās un Eiropas privāttiesībās Dr.iur. Baibas Rudevskas ziņojums. Tajā paustais viedoklis saskaņots ar tieslietu ministru.

Konsīlija mērķis bija izvērtēt tā sauktās Stambulas konvencijas (turpmāk lietots arī Konvencija un SK) darbības jomas un nozīmi Latvijā.

Konsīlija laikā Stambulas konvencijas nozīme tika analizēta saistībā ar diviem procesiem: vardarbība ikdienā un līdztiesība/vienlīdzība ikdienā.

Konsīlija gaitā eksperti meklēja atbildes uz šādiem jautājumiem:

1) vai Stambulas konvencija ir tikai par dzimumu līdztiesību? Kādas jomas tā ietekmē?

2) kas ir vardarbība un līdztiesība/vienlīdzība ikdienā, kā tās izpaužas, un kā tās mazināt vai nepieļaut?

3) kas notiek, ja Latvija neratificē Stambulas konvenciju (iespējami sodi par ES disciplīnas neievērošanu, neiegūtie ieguvumi, nezaudētie zaudējumi)?

Divas ekspertes (A. Putniņa un K. Dupate) konsīlija ziņojumam un galīgajam atzinumam nepiekrita, tāpēc viņu individuālās domas, kaut arī vērtīgas, ziņojumā nav uzrādītas. (Abu zinātnieču parakstīto publisko vēstuli skat. zemāk - red.) Lai novērstu aizdomas, ka tās piedēvētas citiem ekspertiem, ekspertu vārdi ziņojuma tekstā nav minēti, izņemot citējumus un atsauces pie faktiem.

Pamatinformācija

Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvenciju) Eiropas Padome atvēra parakstīšanai 2011. gada 11. maijā, tā stājās spēkā 2014. gada 1. augustā. Līdz 2018. gada aprīļa vidum to bija ratificējušas 30 no 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm, parakstījušas, bet nebija ratificējušas 16 valstis, nebija parakstījušas 2 valstis - Krievijas Federācija un Azerbaidžāna1.

Stambulas konvenciju ir ratificējušas 18 no 28 ES dalībvalstīm, bet tikai parakstījušas (nav ratificējušas) 10 dalībvalstis (Latvija, Lietuva, Luksemburga, Bulgārija, Čehija, Grieķija, Ungārija, Īrija, Slovākija un Apvienotā Karaliste). Valstu uzskaitījums apgāž apgalvojumu, ka Konvenciju nav ratificējušas galvenokārt jaunās ES dalībvalstis vai valstis, kurās cilvēktiesības netiek augstu vērtētas.

Lai Konvencija iegūtu likuma spēku un tās normas kļūtu obligātas, Latvijas Republikas Saeimai to jāratificē. Par šo jomu atbildīgā Labklājības ministrija 2017. gada augustā iesniedza Ministru kabinetā likumprojektu par Konvencijas ratifikāciju, taču vienošanās netika panākta. Tieslietu ministrija iesniedza valdībā ar juridisku analīzi pamatotus argumentus par līguma iespējamo ietekmi uz Latvijas tiesību sistēmu un likumprojektu nesaskaņoja. 2018. gada 22. janvāra sēdē Ministru kabineta komiteja nolēma jautājumu par Konvencijas ratifikāciju atlikt tā sarežģītības un informācijas pretrunīguma dēļ. Konvenciju paredzēts ratificēt 2018. gada oktobrī.

Konvencijā definēti 5 mērķi (SK 1. p.). Formulējumi angļu un latviešu valodā nedaudz atšķiras (SK lietots "purposes", kas burtiskā tulkojumā no angļu valodas nozīmē - "nodomi" nevis "mērķi"), atšķirīgi tulkotie vārdi izcelti:

- aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības un novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, sodīt par to un izskaust;

- sekmēt jebkādas vardarbības (Konvencijā - "diskriminācijas") pret sievietēm izskaušanu un veicināt sieviešu un vīriešu faktisku ("substantive", kas drīzāk nozīmē "būtisku") līdztiesību, tostarp nodrošinot sievietēm neatkarību ("empowering women", kas nozīmē "nodrošinot sievietēm iespējas");

- izstrādāt visaptverošu sistēmu, politiku un pasākumus, lai aizsargātu visus upurus, kas cietuši no vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē, un palīdzētu šādas vardarbības upuriem;

- veicināt starptautisku sadarbību, lai izskaustu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē;

- nodrošināt atbalstu un palīdzību organizācijām un tiesībaizsardzības institūcijām, lai tās varētu efektīvi sadarboties, izmantojot vienotu pieeju vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanā ("in order to adopt an integrated approach [...]", kas nozīmē - "lai pārietu uz vienotu pieeju [...]").

I. Šuvajevs vērsa uzmanību, ka arī konvencijas nosaukuma tulkojums ir neprecīzs, jo Konvencija ir par vardarbības novēršanu un nepieļaušanu (nevis apkarošanu). Arī jēdzienu "victim" labāk tulkot kā "cietušais" nevis "upuris".

Konvencija paredz īpašu īstenošanas uzraudzības mehānismu (SK 1. p.). Konvencijas IX nodaļā noteikts, ka uzraudzību īsteno ekspertu grupa vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai (GREVIO). Stambulas konvencijas tekstā ir ierakstīts, ka GREVIO veido, ņemot vērā dzimumu un ģeogrāfisko līdzsvaru, kā arī daudznozaru kompetenci (SK 66. p. 2 p.). GREVIO sastāvā ir vismaz 10 locekļi, bet ne vairāk kā 15 locekļi. GREVIO ir noteiktas tiesības, privilēģijas un imunitāte.

Dalībvalstu līdzdalība Konvencijas īstenošanā nodrošināta tādējādi, ka tiek izveidota Konvencijas dalībvalstu komiteja, un tai ir tiesības izvirzīt kandidātus un ievēlēt GREVIO locekļus. No vienas valsts var ievēlēt tikai vienu GREVIO locekli.

GREVIO sagatavo anketu un izskata dalībvalstu ziņojumus par normatīvajiem aktiem un citiem pasākumiem Konvencijas noteikumu īstenošanai; nosaka turpmāko vērtēšanas procedūru noteikumus; nosaka uzraudzības procedūras līdzekļus, tai skaitā plāno vizītes uz dalībvalstīm; izstrādā ziņojumu, secinājumus un priekšlikumus par Konvencijas nosacījumu īstenošanu dalībvalstī. Tai ir tiesības pieprasīt no dalībvalstīm papildus informāciju vai steidzamus ziņojumus. Uzraudzības procesā GREVIO cieši sadarbojas ar "dalībvalstu pārstāvjiem". GREVIO ziņojumi tiek nosūtīti Konvencijas dalībvalstij (tai ir tiesības sniegt komentārus) un Konvencijas dalībvalstu komitejai, kas uz to pamata pieņem konkrētajai dalībvalstij domātus ieteikumus. Valstu parlamenti var piedalīties Konvencijas īstenošanas uzraudzībā.

Konvencijas 71. pants nosaka, ka tā "neskar saistības, kas izriet no citiem Starptautisko tiesību aktiem, kuru dalībvalstis ir vai par tām kļūs Konvencijas dalībvalstis un kuros ir noteikumi par šajā Konvencijā regulētajiem jautājumiem." 7. pants un citi panti, kas nosaka dalībvalstu pienākumus konvencijas īstenošanā, paredz, ka "dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus", tostarp maina Konstitūciju vai citu atbilstošu tiesību aktu (šim gadījumam norādīts konkrēts iemesls - lai iekļautu tiesību aktā sieviešu un vīriešu līdztiesības principu (SK 4.p.)), ja tas nepieciešams, lai nepieļautu vardarbību. No Konvencijas IX nodaļas, kas apraksta uzraudzības mehānismu, un GREVIO līdzšinējās darbības var saprast, ka dalībvalstīm būs stingri jāseko GREVIO ieteikumiem.

Konvencijas 2. pantā definēta Konvencijas darbības joma: "Šī Konvencija attiecas uz jebkādu vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē, kas nesamērīgi skar sievietes." Konvencijas dalībvalstis tiek mudinātas piemērot to visiem cietušajiem no vardarbības ģimenē, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm, kas cietušas no ar dzimumu saistītas vardarbības.

Konvencijas ietekmes jomu skaidrojumu papildina definīcijas (SK 3. p.).

Konvencijas izpratnē "ar terminu "vardarbība pret sievietēm" tiek saprasts (angļu tekstā "ir") cilvēktiesību pārkāpums un sieviešu diskriminācija, un ar to apzīmē visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas, kā arī šādu vardarbības aktu draudus, piespiešanu vai patvaļīgu brīvības atņemšanu neatkarīgi no tā, vai šāda vardarbība notiek sabiedriskajā vai privātajā dzīvē".

"Vardarbība ģimenē" ir visi "fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības akti, kas notiek ģimenē vai mājās, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem, neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri".

"Dzimums (gender)" Konvencijas izpratnē ir "sociālas (Konvencijā "socially constructed", tas ir, "sociāli izveidotas") lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrētā sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem".

"Ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm" ir vardarbība, kas vērsta pret sievieti tāpēc, ka viņa ir sieviete, vai vardarbība, kas nesamērīgi skar sievietes."

"Vardarbības upuris" konvencijas izpratnē ir fiziska persona, kas pakļauta vardarbībai pret sievieti vai vardarbībai ģimenē.

"Sieviete" konvencijas izpratnē ir arī meitenes līdz 18 gadu vecumam.

Konsīlija organizētāji vērsa ekspertu uzmanību uz jautājumu: kāpēc polemikā par Stambulas konvenciju visa uzmanība tiek koncentrēta uz jēdziena "gender (dzimums)" izmantošanu Konvencijā - pat vairāk kā uz jēdzienu "vardarbība" vai "līdztiesība (ne-diskriminācija)", kas ir Konvencijas būtība, un izvirzīja vairākus "degošus" jautājumus, uz kuriem atbildes apkopotas Konsīlija slēdzienā.

Diskusijas izklāsts

Neskatoties uz konsīlija organizētāju izvirzītajām diskusijas tēmām, eksperti pievērsās savas argumentācijas izklāstam par jautājumu - ratificēt vai neratificēt Stambulas konvenciju, turklāt, nepārprotami iezīmējās divi galēji pretēji viedokļi. Trīs ekspertes (visas speciālistes dzimumlīdztiesības jautājumos un akadēmiskās vides pārstāves), bija pārliecinātas, ka Stambulas konvencija ir jāratificē nekavējoties, un tas dos labumu sieviešu aizsardzībai pret vardarbību, kas Latvijā ir liela problēma. Trīs eksperti pauda stingru pārliecību, ka Konvencijas ratifikācija nav pieļaujama, tāpat domāja Tieslietu ministrijas pārstāve, un par to liecināja iesniegtais tieslietu ministra padomnieces ziņojums. Vienas ekspertes pozīcija bija neitrāla, bet viņa uzskatīja, ka Konvencijas ratifikācija pati par sevi neko nedos - ir jāmaina sabiedrības attieksme pret vardarbību, un tikai tā būs iespējams to novērst. Viņa uzsvēra Konvencijas labo nodomu un nesaskatīja nekādus "zemūdens akmeņus" tās formulējumos. I. Šuvajevs norādīja, ka lēmumu pieņems Saeima, bet svarīgi izprast problēmu. Konvencijas gadījumā tas nav noticis, visuzskatāmāk to apliecina tās noraidītāji.

Konsīlija slēdziens

Kopumā atzīstot Konvencijā risinātās problēmas nozīmīgumu Latvijā, iekļauto pasākumu derīgumu vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē novēršanai un nepieļaušanai, pamatojoties uz konsīlijā pausto ekspertu (to skaitā kompetentu juristu un pētnieku) viedokļu samēru (3 par, 5 pret, 2 neitrāli) un, ņemot vērā Konsīlijā izteikto argumentu pamatotību un iespējamo risku nopietnību, atzīstot, ka Konvencijas ratifikācija un stingrā tās īstenošanas uzraudzība varētu uzlabot nacionālā normatīvā regulējuma īstenošanas efektivitāti, kas Latvijā tradicionāli ir vājākais nacionālās politikas īstenošanas posms;

bet arī to, ka:

Konvencija par galveno vardarbības nepieļaušanas cēloni uzskata dzimumu nelīdztiesību un vardarbības nepieļaušanas pamatā ir tikai un vienīgi dzimumlīdztiesības politika, kas novērš uzmanību no citu vardarbības cēloņu novēršanas dažādos līmeņos: individuālajā, ģimenes, kopienas un sabiedrības;

Konvencija paredz jaunu pieeju dzimumlīdztiesības jautājumu risināšanā, kas Latvijā nav izprasta, turklāt Konvencijā ir izmantoti nepaskaidroti jēdzieni;

Konvencija paredz dalībvalstu pienākumu "pieņemt normatīvos aktus un veikt citus pasākumus" Konvencijas nodoma īstenošanai, turklāt, dalībvalstīm ir jāpilda Konvencijas uzraudzības institūcijas GREVIO ieteikumus par Konvencijas īstenošanu pēc tās ratifikācijas;

Konvencijas būtība un ratifikācijas sekas sabiedrībā nav izskaidrotas, tāpēc viegli radīt vispārēju negatīvu attieksmi pret to;

Latvijā nav vienota uzskata, kā latviskot Stambulas konvencijas jaunievedumu - dzimuma kā socializācijas faktora jēdzienu Konvencijas aspektā, un kas tas ir;

finansiālu ierobežojumu dēļ Latvijā vēl nav sagatavota Konvencijas izpildei nepieciešamā infrastruktūra (rehabilitācijas programmas, lai atturētu no atkārtotas vardarbības, cietušo pavēruma vietas, datu vākšana, pētniecība);

Konvencijas nodomu var īstenot veidojot tai atbilstošu nacionālo normatīvo regulējumu un uzlabojot tā ieviešanas uzraudzību, apejot identificētās riska zonas, jo vairāk tāpēc, ka Latvijai, kas parakstījusi Stambulas konvenciju, jau tagad ir pienākums nerīkoties pretēji tās mērķiem un principiem;

LZA HSZN rīkotā ekspertu konsīlija lēmums ir: līdz brīdim, kad neskaidrie jautājumi būs noskaidroti un precizēti, to ietekme izpētīta un izskaidrota sabiedrībai, būs izslēgta iespēja izmantot SK kā ideoloģisku instrumentu sabiedrības pārveidošanai un būs sagatavota Konvencijas īstenošanai nepieciešamā infrastruktūra, Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencijas) ratifikāciju atlikt.


1 Latvijas Republikas tieslietu ministra ārštata padomnieces starptautiskajās, Eiropas un privāttiesībās Dr.iur. Baibas Rudevskas iesniegtais ziņojums.

Sagatavojusi
Dr.oec. Raita Karnīte, LZA HSZN
priekšsēdētāja

Powered by Elxis - Open Source CMS