DEMOGRĀFISKIE RESURSI LATVIJĀ UN PROGNOZES

Šī raksta mērķis ir sniegt īsu pārskatu par demogrāfisko attīstību Latvijā un ieskicēt perspektīvas tuvākajai nākotnei. Mēģināsim pēc būtības novērtēt iedzīvotāju skaita, sastāva un galveno demogrāfisko procesu dinamiku valsts neatkarības gados.

Jau padomju okupācijas perioda beigās iedzīvotāju skaita dinamikai bija skaidri izteikta tendence iedzīvotāju pieaugumam samazināties un stabilizēties. Pēc tam, kad toreizējā Latvijas PSR valdība un arodbiedrību padome 1989. gada 14. februārī pieņēma vēsturisko lēmumu "Par pasākumiem iedzīvotāju skaita nepamatota mehāniskā pieauguma pārtraukšanai un migrācijas procesu regulēšanu" migrācijas saldo pirmo reizi visā pēckara periodā kļuva negatīvs, kas turpinās arī tagad. Atjaunojot savu valstisko neatkarību 20. gs. 90. gadu sākumā, Latvijas iedzīvotāju skaits bija sasniedzis maksimumu visā līdzšinējā valsts attīstībā (2,67 miljoni). Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas de facto dienā 1991. gada 21. augustā iedzīvotāju skaits jau bija vairāk par 20 tūkstošiem cilvēku mazāks. 2014. gada sākumā tas noslīdēja zem diviem miljoniem, sistemātiski samazinoties arī pēdējos gados. Tagad iedzīvotāju ir pat mazāk nekā 1940. gada sākumā. Aplūkosim, kādā veidā neatkarības nepilnos trīs gadu desmitos ir zaudēti vairāk nekā 700 000 cilvēku.

(..)

Jau 90. gadu sākumā Latvija veica aktīvu diplomātisku darbību, lai panāktu Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas, kas norisa, sākot ar 1992. gada martu, un tika pabeigta 1994. gada 31. augustā. Šajā laikā izceļoja arī prāva daļa padomju armijas virsnieku ģimeņu locekļu un drošības iestāžu darbinieku. (..) Iedzīvotāju izceļošanu sekmēja arī krasā ekonomiskās iekārtas un sociālās politikas nomaiņa ar izteiktām bezdarba un nabadzības izpausmēm. Izteikta bija tautsaimniecības lejupslīde 90.gadu pirmajā pusē un arī ekonomiskās krīzes gados pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.

Jau gadsimta sākumā, pēc 2000. gadā veiktās aptaujas rezultātiem, ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū 8% latviešu un 25% nelatviešu izteica vēlmi aizbraukt pastrādāt ārzemēs, t.sk. 4% latviešu un 9% cittautiešu bija gatavi pastāvīgai emigrācijai. Otrs emigrācijas vilnis iezīmējās pēc iestāšanās ES, it īpaši 2008.-2011. gadā, izteiktāk ekonomiskās krīzes gados 2009.-2010. gadā. (..)

Pēc depopulācijas tempiem Latvija ir viena no līderēm Baltijas jūras baseina reģionā, ES un arī pasaulē. No 10 Baltijas baseina valstīm tieši mūsu valstī iedzīvotāju skaita samazinājums kopš 1990. gada ir bijis visstraujākais (26%). Tikai Lietuvā šis rādītājs ir pietuvināts (21%) un arī Igaunijā sarukums bija augsts (17%). Polijā un Krievijā iedzīvotāju skaits 16-17 gados tikpat kā nav mainījies, Vācijā minimāli pieaudzis migrācijas dēļ, Dānijā un Somijā pieaudzis vairāk par 10%, Zviedrijā par 15% un Norvēģijā par ceturto daļu. (..)

Saskaņā ar ANO Iedzīvotāju nodaļas datiem,publicētajos valsts un teritoriju sarakstos par depopulācijas tempiem Latvija regulāri ir pirmajā pieciniekā. Tā, piemēram, 2015.gadā vēl augstāks kritums bija pundurvalstī Andorā, Sīrijā un Lietuvā, bet līdzīgs krituma temps - Grūzijā (-1,2%).

Demogrāfisko resursu analīzē būtiska nozīme ir iedzīvotāju dzimuma un vecuma sastāvam, it īpaši - vīriešu un sieviešu skaitliskām attiecībām vecumā, kad notiek ģimeņu veidošanās. No kvantitatīvām attiecībām starp cilvēku vecumgrupām ir atkarīgs ekonomiski aktīvo īpatsvars, darbspējīgo iedzīvotāju noslodze ar bērniem un pensionāriem, darbaspēka resursu apjoms, iedzīvotāju novecošanās pakāpe u.tml.

 Vislabvēlīgākais samērs starp Latvijas vīriešu un sieviešu skaitu bija 19. gadsimta beigās. Divu pasaules karu rezultātā ne tikai būtiski samazinājās iedzīvotāju skaits, bet arī palielinājas disproporcijas apmēri vīriešu un sieviešu skaitā. Vēl 20. gs. 50.gadu beigās vīriešu bija par ¼ mazāk nekā sieviešu. Vīriešu īpatsvars valstī (43,9%) bija viens no viszemākajiem pasaulē. Miera laika apstākļos skaitliskās attiecības starp vīriešiem un sievietēm pamazām izlīdzinājās, tomēr vēl arī pēc neatkarības atjaunošanas relatīvais sieviešu skaita pārsvars bija viens no vislielākajiem pasaulē. Tas saistīts ne tikai ar karu sekām, bet arī ar vīriešu izteikti augstāku mirstību un dzimstības samazināšanos (pazeminātos dzimstības apstākļos sarūk zēnu īpatsvars), daļēji arī ar vīriešu paaugstināto izceļošanu 90. gadu sākumā. Pašreiz dzimumu disproporcija izteikta vienīgi vecāka gadagājuma cilvēkiem, jo īpaši pēc 50 gadiem.

Analizējot vecumstruktūras pārmaiņas, viegli ieraudzīt sistemātisku iedzīvotāju novecošanos. (..) Pēc novecošanās rādītājiem Latvija ir starp pasaules līdervalstīm. Aplēses liecina,ka tuvākajās divās trijās desmitgadēs novecošanās tempi būs visai augsti.

Demogrāfiskā novecošanās ir objektīva un kopumā progresīva parādība, atspoguļojot sabiedrības globālās likumsakarības pārejā uz racionālāku paaudžu nomaiņas tipu ar augstākiem iedzīvotāju dzīvotspējas un zemākiem dzimstības raksturojumiem. Tomēr pārāk strauja novecošanās, kā tas vērojams Latvijā (visizteiktāk Latgalē, kur vidējais laikabiedru vecums sasniedzis 44 gadus), rada nopietnas sociālekonomiskās problēmas. Mūsu pētījumi liecina, ka Latvijas iedzīvotāju novecošanās galvenie cēloņi ir dzimstības samazināšanās, jaunāka darbspējas vecuma cilvēku emigrācija un daļēji arī dzīvildzes pieaugums. Ja valstī samazinās cilvēku skaits un tie novecojas, būtiski ir kompensēt šos zudumus, vismaz saglabājot cilvēkkapitāla sākotnējo vērtību, kāpinot cilvēku izglītību, to profesionālo sagatavotību un darbu produktivitāti.

Analizējot iedzīvotāju nodarbinātības līmeni, var konstatēt tā pakāpenisku pieaugumu līdz 2008.gadam ieskaitot un pazemināšanos ekonomiskās krīzes ietekmē 2009.-2010.gadā. Situācija darba tirgū kopš 2011.gada lēnām uzlabojās, t.sk. samazinoties bezdarbam. (..) Vēl gadsimtu mijā pievienotā vērtība, kuru radīja strādājošais, mūsu valstī par 60% atpalika no ES vidējā, tagad šī atpalicība ir sarukusi līdz trešdaļai.

Atjaunotās neatkarīgās Latvijas gados progress panākts izglītības jomā. Personu ar augstāko izglītību īpatsvars pieaugušo iedzīvotāju vidū pieaudzis no 11,5% līdz ceturtdaļai. Vidējais izglītībā pavadītais laiks pieaudzis līdz 12 gadiem. Gandrīz 90% pieaugušo ir pabeigta vidējā izglītība, kas ir 10 procentpunktus vairāk par Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) vidējo 80% rādītāju. Relatīvi vāji attīstīta vēl ir mūžizglītība. Pēc pieaugušo izglītības rādītājiem Latvija manāmi atpaliek no ekonomiski attīstītākajām valstīm. Īpaši nelabvēlīgs stāvoklis izveidojies zinātnisko darbinieku skaita dinamikā, galvenokārt zinātņu doktoru nodarbinātībā. Ja 1991. gadā Latvijā bija ap 16 tūkstošiem zinātnieku, tad tagad valstī strādā tikai 3 tūkstoši. LZA prezidents O. Spārītis kādā intervijā nesen atzina, ka "šī lejupslīde ir tik jūtama, ka zudusi kritiskā masa, kas spētu ģenerēt idejas un virzīt vajadzīgās pārmaiņas visdažādākajās nozarēs". Viena no tādām nozarēm ir arī demogrāfija, kurā nesen likvidētais LU Demogrāfijas centrs pirms 30 gadiem bija starp vadošajiem Padomju Savienībā un arī pēc neatkarības atjaunošanas bija starptautiski atzīts centrs Baltijā un Austrumeiropā. (..)

Viens no būtiskiem aspektiem demogrāfisko resursu vērtējumos ir iedzīvotāju etniskā sastāva pārmaiņas, pamattautības iedzīvotāju daļas evolūcija. Īpaši tas svarīgi agrāk okupētām un etniski raibākām valstīm, pie kurām pieder arī Latvija.

Redzams, ka latviešu skaits samazinājās gan posmā pirms, gan arī pēc gadsimtu mijas. (..) Neviens gads nav aizvadīts ar pozitīvu bilanci. Un tas jau runā par nopietnām kļūdām valsts vadīšanā un it īpaši sociāldemogrāfiskās politikas īstenošanā. Tikai kopš 2015. gada atzīmēts neliels latviešu dabiskais pieaugums, kas gan nav devis pieaugumu latviešu skaitā, jo emigrācijas pārsvars pār imigrāciju joprojām ir gandrīz trīs reizes augstāks.

Krievu un citu lielāko etnisko minoritāšu skaitliskie apmēri samazinājās vēl straujāk nekā latviešiem. Visbūtiskāk sarucis ebreju skaits (gandrīz 5 reizes), vairāk nekā divas reizes ukraiņu skaits, nedaudz mazākā mērā tas kritās krieviem, baltkrieviem un igauņiem. Poļu, lietuviešu, čigānu un vāciešu pašreiz ir 20 līdz 35% mazāk nekā 80.beigās/90.gadu sākumā. Līdz ar to latviešu īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā pieauga no 52% 1989. gadā līdz 60,5% 2000. gadā un 62% pašreiz. (..)

Demogrāfiskajiem procesiem ir inerces raksturs, tāpēc ir acīmredzams, ka apturēt depopulāciju tuvākajos gados nav iespējams: iedzīvotāju kopskaitam un arī latviešu skaitam būs lejupslīdes tendence. Nedz šo rindu autors, nedz arī starptautisko institūciju speciālisti, piemēram, ANO vai ES Eurostat demogrāfi, neprognozē iedzīvotāju skaita stabilizāciju vidējā ilguma prognozēs. (..) Pie šādiem pamatnosacījumiem latviešu tautības iedzīvotāju skaits gadsimta vidū noslīdēs līdz nepilnam vienam miljonam.

Neatliekami aktivizējot demogrāfisko politiku, īstenojot kompleksu ilgtermiņa atveseļošanās programmu, ir iespējams panākt labākus rezultātus. (..) Mūsuprāt, mērķtiecīgas paaudžu nomaiņas un iekšējās un ārējās migrācijas politikas īstenošanai jākļūst par valsts ilgtpējīgas attīstības prioritāti. (..)

LZA 2012. gadā sniedza īpašu paziņojumu par nelabvēlīgo demogrāfisko situāciju valstī, arī par nepietiekamo sabiedrības informatīvo nodrošinājumu šajā jomā. Mūsuprāt, aizvadītajos piecos gados uzlabojums faktiski nav noticis, izņemot to, ka valsts institūciju informācija kļuvusi plašāka un patiesāka. Pirms trim gadiem beidza funkcionēt Demogrāfijas centrs, un valstī vairs nav pētniecisku demogrāfisko institūciju, mazinot nozares starptautisko potenciālu, vāja ir līdzdalība starptautisko pētījumu izpildē, pēc būtības pārtraukta augstākās kvalifikācijas speciālistu-demogrāfu sagatavošana.

* Pilnu raksta tekstu lasiet Pasaules latviešu zinātnieku IV kongresam veltītajā žurnāla "Enerģija un Pasaule" speciālizlaidumā. Galvenais redaktors Ojārs Spārītis, zinātniskais redaktors Namejs Zeltiņš. Fragmentu publicēšana saskaņota ar apgāda "Zinātne" vadītāju Ingrīdu Segliņu.

Dr.habil.oec. Pēteris Zvidriņš, LU profesors