Latvijas vēsturnieku kongress notika IV Pasaules latviešu zinātnieku kongresa ietvaros. Tas, no vienas puses, padarīja kongresu mazāk pamanāmu, bet simboliski norādīja uz vēstures kā zinātnes īpašo vietu citu humanitāro zinātņu vidū - tikai juristi un vēsturnieki pulcējās atsevišķos kongresos, kamēr pārējās humanitārās zinātnes veidoja sekcijas.

Plašsaziņas līdzekļos jau izskanējuši pirmie vēsturnieka kongresa vērtējumi (Viesturs Sprūde, LA, 25.06.2018.), kas liecina, ka arī vērotāji no malas ir pamanījuši tos akcentus, kurus kongresa organizatori bija izvēlējušies - 2. kongress, salīdzinājumā ar Latvijas vēsturnieku 1. kongresu, bija daudz piezemētāks, bet arī lietišķāks. Tas bija vērsts uz diskusiju nevis atskaiti par paveikto. Izvēlētais kongresa darba formāts - koncentrēšanās uz problēmjautājumiem un nesadalīšanās sīkās sekcijās - ļāva klātesošajiem dzirdēt visus pieteiktos referātus. Katru tematisko bloku - metodoloģija, vēstures komunikācija, pagātni izzinošās zinātnes - uzsāka viens galvenais ziņojums - ievadreferāts, kam sekoja koreferāti un diskusija. Kongresā tika runāts un spriests par vēstures zinātnei aktuālām tēmām - metodēm un metodoloģiju, vēstures zinātnes komunikāciju, sadarbību ar vēstures palīgdisciplīnām un citām zinātnēm, piemēram, literatūrzinātni, un protams, par vēsturi un ideoloģiju. Kongresa formāts prasīja no referentiem spēju vispārināt un palūkoties uz problēmu kopumā, neaprobežoties tikai ar savu izpētes objektu. Ne visiem tas izdevās, tomēr visumā mērķis tika sasniegts.

Kongresā tika uzklausīti pedagogu pārstāvji (Valdis Klišāns), kultūrvēsturiskā mantojuma glabātāji (Toms Ķikuts), filozofe Maija Kūle, komunikācijas speciālists Andris Pētersons, rakstniece Inga Ābele, literatūrzinātniece Beate Paškevica. Savs skatījums bija arī vēsturniekiem, kuri ir vēsturnieki pēc izglītības un būtības, bet uz laiku aizgājuši no akadēmiskās darbības, un var palūkoties uz zinātnes nozarē notiekošo no malas, kā to darīja vēsturnieks un diplomāts Gints Apals.

Viena no tēmām, kura izgāja ārpus vienas sekcijas rāmjiem, bija varas un vēsturnieku attiecības. Lai gan vēsturnieki, daļēji sekojot IV Pasaules latviešu kongresa aicinājumam, daļēji aiz paguruma, kas rodas, ja runāts tiek, bet rezultāta tāpat nav, īpaši par naudas trūkumu nozarei nesūdzējās, šo problēmu apiet neizdevās. Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Gustavs Strenga norādīja, ka vēsturnieki, naudas trūkuma dēļ, nevar veikt sistemātiskus pētījumus un atrodas atkarībā no politiskās varas. Savukārt Gints Apals uzskaitīja virkni gadījumu, kad valsts nav izmantojusi vēsturnieku pakalpojumus aktuālu politisku jautājumu risināšanā, aicinot arī pašus vēsturniekus aktīvāk reaģēt un piedāvāt pētījumus par tēmām, kuras ir politiskajā dienaskārtībā. Viņš uzsvēra nepieciešamību pētīt Latvijas un tās galvenā stratēģiskā sabiedrotā ASV attiecības, Krievijas ekspansijas vēsturi, migrācijas vēsturi u.c. Tas izraisīja daudzu vēsturnieku iebildumus, norādot uz to, ka valsts pasūtījums padara vēsturniekus atkarīgus no politiskās varas. Savukārt Vidzemes augstskolas rektors, kurš pārstāvēja arī IV Pasaules latviešu kongresa organizatorus, izvirzīja tik moderno un pēdējā laikā daudz lietoto tēzi, ka nauda nav jāprasa tikai no publiskā sektora, bet jānāk ar labām idejām, un jāmeklē atbalsts no privātā sektora. Arī šī, it kā jau ļoti pamatotā tēze, kā tas tika aizrādīts debatēs, slēpj sevī bīstamību. Nav noslēpums, ka atsaucīgākie zinātnes sponsorētāji ir lielie, īpaši ar gāzes biznesu saistītie uzņēmumi, aiz kuriem stāv Krievijas nauda. Rodas jautājums - kas slēpj lielākus riskus - valsts, politiskās vai ekonomiskās varas pasūtījums? Atbilde, protams, ir, ka noteicošais ir zinātnieka godaprāts un viņa paša pārliecība, tomēr riski pastāv.

Kongresā varēja pamanīt to, kas jau labu laiku kļuvis par realitāti, proti - vēsturnieku sabiedrības daudzveidību. Neviens neiebilda pret tēzi, ka vēsturnieku uzdevums ir veidot sabiedrību, citējot M. Kūli - "jēgpilnāku", spriest spējīgu, bet par veidiem, kā to darīt, domas dalījās, īpaši pēc G. Apala referāta. Nav šaubu, ka pēdējos gados, vēsturnieku vidē ienākot pētniekiem, daži no kuriem doktora grādu vai nu jau ir ieguvuši, vai gatavojas aizstāvēt britu augstskolās, ienāk arī cita attieksme pret vēsturi, pret pētniecības metodēm. Nav šaubu, ka postmodernisms u.c. ideoloģiskie strāvojumi jūtami arī Latvijas vēstures pētniecībā. Kongresā tas vairāk tika reducēts uz divu tradīciju - vācu un angļu - sakšu sadursmi. Pirmajai raksturīgi skrupulozi pētījumi, kas piesātināti ar atsaucēm, radot pamatīgus, bet grūti lasāmus darbus, kuru lasītāju loks kļūst arvien šaurāks, otrajai - esejisks, viegls rakstīšanas stils. Tomēr jautājums ir daudz plašāks un ietver sevī gan tēmas un avotu izvēli, gan dažādu attieksmi pret nacionālo vēsturi, tās nepieciešamību, nacionālo identitāti un iespējām noskaidrot objektīvo patiesību. Atšķirīga ir arī jūtīguma pakāpe pret jebkuru, vispirms jau pret politiskās varas pasūtījumu pētniecībai.

Nevarēja nepamanīt, ka diskusija par ideoloģijas, politiskās varas un vēsturnieku attiecībām, skāra galvenokārt 20. gs. vēsturniekus. Izņēmums bija LU profesors Harijs Tumans, kurš, ņemot par pamatu Aleksandra Lielā piemēru, aplūkoja kā dažādu skolu vēsturnieki aplūkojuši viņa personības aspektus. Nav šaubu, ka politiski jūtīga var būt teju jebkura vēstures tēma. Atcerēsimies kaut vai diskusijas par Indriķa Livonijas hronikā minēto vendu etnisko piederību, pareizticības izplatību Latvijas teritorijā 12. gs., Vidzemes un citu mūsdienu Latvijas daļu pievienošanu Krievijai nozīmi.

Bioarheoloģe Gunita Zariņa atdzīvināja diskusiju par etniskās vēstures pētniecības aktualitāti mūsdienās. Pēc neatkarības atjaunošanas LU Latvijas vēstures institūta un LU Vēstures un filozofijas fakultātes zinātnieki novērsās no etniskās vēstures pētījumiem, pievēršoties līdz tam novārtā atstātajiem sociālajiem jautājumiem aizvēsturē. Etniskie jautājumi palika galvenokārt Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālistu uzmanības lokā. Sadarbībā ar Lietuvas arheologiem tapušas izstādes un rakstu krājumi, kas veltīti atsevišķām Latvijas sentautām. Tēmu nupat kā vainagoja rakstu krājums "Ceļā uz latviešu tautu".

Neapšaubāmi noderīga bija saruna ar cilvēkiem, kuri ar mākslas līdzekļiem, kas parasti ir daudz iedarbīgāki par akadēmiskiem pētījumiem, nes sabiedrībā vēsturnieku atziņas. Tēmā vēstures komunikācija, iekļāvās domu apmaiņa starp skolotājiem, ko pārstāvēja V. Klišāns un augstskolu profesūru, ko pārstāvēja LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāne, profesore Valda Kļava. Nav šaubu, ka tuvākajā laikā vēsturi dosies studēt paaudze, kura zināšanas apguvusi no universitātes mācībspēkiem atšķirīgā veidā. Tā būs paaudze, kura būs mācīta darīt, meklēt, bet ne iegaumēt. Diemžēl atbildi uz jautājumu, kā tiks risināta pretruna starp to, ka zinātnes komunikācijas valoda ir angļu valoda (ar kuru jaunajai paaudzei problēmu nav), bet avotu valoda ir latīņu, vācu un krievu, nezināja nedz skolotāju, nedz profesoru pārstāvji. Var prognozēt, ka tā būs ļoti aktuāla problēma jau tuvākajā nākotnē.

Kongress nepieņēma atsevišķu paziņojumu vai noslēguma dokumentu. Tādu, attiecībā uz zinātni un tās vietu un lomu mūsu valstī, pieņēma IV Pasaules latviešu zinātnieku kongress. Kongresā runāto, ieskaitot diskusijas, paredzēts izdot atsevišķā rakstu krājumā. Nav šaubu, ka daudzas izteiktās domas ir pelnījušas, lai tās atcerētos.

Guntis Zemītis,
LU Latvijas vēstures institūta direktors, LZA akadēmiķis