Jauna grāmata

Kopš oktobra beigām Zinātņu akadēmijas grāmatnīcā vislētāk (citos grāmatu veikalos – dārgāk) iespējams iegādāties izdevniecības “Zinātne” gadskārtējo veikumu – kalendāru “Daba un vēsture”. Protams, nākošajam, 2009. gadam.

Uz mākslinieka Alda Aleka veidotā vāka redzams kalendāra centrālās tēmas nosaukums “Mīti un īstenība” un Ernesta Brastiņa gleznas “Jumis” reprodukcija. Mazliet par to, kā uz vāka nonāca šī glezna un jubileju sadaļā – izdevējs Fricis Ansons, kurš dzimis pirms 110 gadiem. Akadēmiķa mākslas zinātnieka Ojāra Spārīša mudināts, kalendāra sastādītāju sameklēja Inesis Ansons, izdevēja, akciju sabiedrības “Rota” izveidotāja un vadītāja Friča Ansona jaunākais dēls. Katrs zinām cēlo, arhitekta Alfrēda Birkhāna projektēto redakciju un tipogrāfijas namu Blaumaņa ielā 38/40, kur krietnu pēckara laika sprīdi, līdz Preses nama uzcelšanai, mitinājās “Cīņa” un “Padomju Jaunatne”. Savulaik “Rotas” tipogrāfija bijusi modernākā Baltijas valstīs. Bet tās vadītājs, lauksaimnieks pēc izglītības, tuvs Kārļa Ulmaņa draugs kopš jaunības gadiem (divi viņa bērni – meita Rasa un dēls Inesis Kārlis ir Ulmaņa krustbērni), nepilnu 42 gadu vecumā tika samalts Baigā gada dzirnās. Friča Ansona sieva Auguste bija gleznotāja un dievturu draudzes dibinātāja Ernesta Brastiņa māsa. Pēc otra brāļa , arī mākslinieka Arvīda Brastiņa skicēm projektēts un iekārtots nams Zaubes ielā, kur tagad mīt divi no Friča Ansona bērniem – meita Gaisma un dēls Inesis (Rasa ir mirusi, Alnis dzīvo Austrālijā). Tur arī fotografējām uz vāka redzamo Ernesta Brastiņa gleznu “Jumis”. (Akadēmijas cilvēkiem būs interesanti uzzināt, ka lielais Anša Cīruļa darinātais paklājs, kas atradās akadēmijas pirmā prezidenta Pauļa Lejiņa kabinetā, ir nācis no Friča Ansona Zaubes ielas dzīvokļa zāles; tagad tas atrodas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.)

Savukārt uz pēdējā vāka redzams “neapglabātais Ļeņins”, kā uzņēmējs Jevgenijs Gombergs, saņemot Rīgas balvu par iznīcināto pieminekļu atjaunošanu, jaunu uzstādīšanu un daudzu piemiņas plākšņu finansēšanu, nosauca savu sirds darbu – atjaunoto Pētera I skulptūru, kura nonākusi bomža statusā un mīt viņa firmas autostāvvietā. Ko lai dara, nemīl latviešu tauta Pēteri I, sit vai nost. Baumo, ka Pēterpili viņš uzcēlis par Alūksnē nolaupīto templiešu zeltu, kā tas minēts alūksnietes Silvijas Ludvigas rakstā “Templieši un ne tikai”. Par to un daudz ko citu varat izlasīt kalendārā.