Zinātnes Vēstnesis
- 2018.g. 22.oktobris
Zemes
efektīva un ilgtspējīga izmantošana bioekonomikas jomu un valsts teritorijas
līdzsvarotai attīstībai.
Dr.oec. IRINA
PILVERE, Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektore, profesore,
LZA kor. loc. (2010)
Zinātniskā
darba galvenie virzieni:
1) dabas resursu, t.sk. zemes efektīva un ilgtspējīga izmantošana
bioekonomikas jomu ilgtspējīgai attīstībai mainīgajos klimata apstākļos;
2) Eiropas Savienības (ES) Kopējā lauksaimniecības politika
(KLP), tās reformas un realizācijas instrumenti, nodokļu politika;
3) teritoriju, t.sk. lauku vienmērīga un līdzsvarota attīstība.
2007.-2018. gadā veikti vairāki pētījumi par dažādiem zemes
izmantošanas aspektiem (detalizēta izpēte par valsts institūciju reģistros
esošo zemju platību kvalitatīvajiem un kvantitatīvajiem aspektiem, faktisko
zemes izmantošanu, izstrādāti kritēriji zemes izmantošanas efektivitātes
noteikšanai, lai prognozētu iespējamo pieprasījumu/piedāvājumu nākotnē,
noteikta zemes izmantošanas "intensitāte", ražīgums, ienesīgums un to
ietekmējošie faktori dažādās zemes izmantošanas grupās, novērtētas minimālās
platības lauksaimniecības galvenajos sektoros un mežsaimniecībā, lai
nodrošinātu saimniecību dzīvotspēju, ņemot vērā zemes resursu atšķirības
u.t.t.). Tomēr Latvijā politikas veidošanas procesi dažādās ar zemes
izmantošanu saistītajās jomās ne vienmēr ir saskaņoti. Vienos dokumentos tiek
izvirzīti lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstības mērķi, citos
reģionālās attīstības mērķi, vēl citos - dabas aizsardzības, t.sk. bioloģiskās
daudzveidības saglabāšanas mērķi, atsevišķi ūdeņu un vides piesārņojuma
samazināšanas mērķi, bet netiek vērtēta dažādu mērķu savstarpējā ietekme - kā
viena mērķa sasniegšana ietekme citus. Tuvākajā nākotnē arvien aktuālāki kļūs
SEG emisiju samazināšanas un CO2 piesaistes mērķi un netiek vērtēta
Latvijas zemes resursu ierobežotā spēja dažādus izvirzītos mērķus sasniegt
vienlaicīgi. Tāpēc veiktie pētījumi sniedz zinātnisku pamatu dažādu politikas
jomu iespējamai saskaņošanai un attīstībai.
Latvijā zeme ražošanai
(lauksaimniecībai un mežsaimniecībai) ir galvenais dabas resursus (5.6 milj. ha
jeb 88% no valsts teritorijas), tomēr pētījumi rāda, ka šis resurss netiek
efektīvi un ilgtspējīgi izmantots, jo neapsaimniekota zeme ir ap 600 tūkst. ha
(atsevišķos pagastos pat līdz 40% no kopplatības) un vēl ap 400 tūkst. ha
lauksaimniecībā izmantotās zemes (LIZ) netiek izmantotas efektīvi.
Lauksaimniecības produkcijas vērtība no 1 ha LIZ ir zemākā ES (tikai 29% no ES
vidējā). Tāpēc Latvijā ir iespējas uzlabot LIZ izmantošanas efektivitāti. Meža
zemes izmantošanā Latvija ir 6. vietā ES (bruto pievienotā vērtība uz 1
ha) un pārsniedz par 73% vidējo līmeni dalībvalstīs. Zemes izmantošanas
pētījumu rezultāti apkopoti 2 zinātniskajās monogrāfijās: 1) Lauksaimniecības
un meža zemes Latvijā: izmantošanas potenciāla analītisks izvērtējums (2015);
2) Minimālās platības saimniecību ilgtspējīgai saimniekošanai lauksaimniecībā
un mežsaimniecībā (2016).
Zemes kā galvenā dabas
resursa pētījumi turpinās, jo zemes izmantošanas funkcionālā vadība ir
salīdzinoši jauns analīzes un vadības ietvars, kas balstās zemes piedāvājumā un
pieprasījumā (pieprasījumā pēc zemes funkcijām). Tā būtība ir zemes vērtēšana
no faktiskā un potenciālā snieguma dažādu funkciju izpildē, ņemot vērā zemes
tipu atšķirīgas spējas veikt dažādas funkcijas: primārās produkcijas ražošana;
SEG emisijas un CO2 piesaiste; dabas aizsardzība. Tāpēc aktuāls ir
jautājums - vai ir iespējams un kā pie ierobežotiem zemes resursiem Latvijā
saražot vairāk lauksaimniecības un mežsaimniecības produkcijas un palielināt
saražotās produkcijas vērtību, veicināt nodarbinātību laukos, vienlaikus
samazinot SEG emisijas un piesaistot vairāk CO2, kā arī sasniedzot
citus mērķus.
Balstoties uz zemes
izmantošanas pētījumiem, 2016. gadā ir veikta lauksaimniecības attīstības
prognozēšana un politikas scenāriju izstrāde Latvijā līdz 2050. gadam,
izveidojot ekonometrisku modeli, kurš 2017. gadā tika papildināts ar sociāli
ekonomiskajiem rādītājiem. 2017. gadā veikts organisko augšņu devuma
novērtējums Latvijas lauksaimniecībā, lai piedāvātu efektīvus zemes izmantošanas
risinājumus. Pētījumu rezultāti izmantoti Latvijas Bioekonomikas stratēģijas
2030 izstrādē, paredzot 4 galveno mērķus: 1) nodarbinātības saglabāšana (vismaz
125 tūkst. cilvēku); 2) pievienotās vērtības palielināšana vismaz 1,8 reizes
(no 1,92 miljardiem EUR 2014. gadā līdz 3,5 miljardiem EUR 2030.
gadā); 3) eksporta palielināšanas vismaz līdz 9 miljardiem EUR
2030. gadā; 4) pētniecības izcilība un efektīva zināšanu pārnese.
Pētījumos tiek nodrošināta
sasaiste ar tautsaimniecībai svarīgu jautājumu risināšanu, piemēram, ekonomiskā
pamatojuma izstrāde PVN 5% likmes piemērošanai LV raksturīgiem augļiem un
dārzeņiem no 2018. gada, pārtikas nozaru vispusīgam novērtējumam, KLP
instrumentu analīzei, teritoriju, t.sk. lauku vienmērīgai un līdzsvarotai
attīstībai. Piemēram, iedzīvotāju skaita izmaiņu tendence ir pozitīvāka
(statistiski nozīmīga) tajās lauku teritorijās, kurās ir augstāku ienākumu
(pašvaldībās) un atbalsta maksājumu līmenis, lielāks lauksaimniecībā izmantotās
zemes daudzums, attīstīta mežsaimniecība (un ar to saistīta apstrādes
rūpniecība, īpaši pirmapstrāde), nozīmīgāki ciršanas apjomi privātajos mežos
u.c. Rezultāti apkopoti 2 zinātniskās monogrāfijās: 1) Protekcionisma
instrumentu ietekme primāro un sekundāro sfēru ilgtspējīgā attīstībā (2012); 2)
Latvijas pārtikas nozares konkurētspējas rādītāju salīdzinošā analīze Latvijā,
Lietuvā, Igaunijā, Polijā un Krievijā (2014).
Latvija
starptautiskajās attiecībās (1920 - 1925):
Baltijas valstu konteksts
Dr.hist.
Ēriks Jēkabsons, LU profesors, LU Latvijas
vēstures institūta vadošais pētnieks, LZA kor. loc. (2016)
Zinātniskā
darba galvenie virzieni:
1) Latvijas starptautiskās attiecības 20. gs. pirmajā pusē; 2)
Latvijas teritorija Žečpospolitas sastāvā;
3) militāro konfliktu vēsture Latvijā; 4) etnisko grupu (lietuviešu, poļu u.c.)
vēsture Latvijā; 5) personību loma Latvijas vēsturē.
No daudzajiem zinātniskās darbības spektriem, izvēlēts šobrīd
aktuālākais - starptautiskās attiecības. Ziņojuma mērķis - atspoguļot jautājuma
izpētes stāvokli un iespējas.
1920. gadā reģionā noslēdzās Baltijas valstu un Polijas cīņas
par savu neatkarību un robežām, taču saglabājās jau to laikā skaidri
iezīmējušās problēmas: apdraudējums no Padomju Krievijas un Vācijas, kā arī -
savastarpējas saskaņas trūkums, ko izmantoja abas pirmās, pagaidām lielā mērā
starptautiski izolētās lielvalstis.
Minētais apdraudējums šajā laikā, pirmkārt, izpaudās kā Padomju
Krievijas (no 1922. gada decembra - Padomju Savienības) pastāvīgi, atklāti un
apslēpti centieni sagraut Eiropā pastāvošo starptautisko sistēmu ar
diplomātiskiem un nediplomātiskiem (liela mēroga teroristu organizāciju
atbalstīšana un tiešas teroristiskas darbības ar Kominternes starpniecību,
viltotas valūtas iepudināšana u.c.) līdzekļiem.
1920.-1925. gadā
reģiona zemes mēģināja izveidot aizsardzības rakstura struktūru - t.s. Baltijas
savienību, nodoms neizdevās, neraugoties uz savienības modificēšanas
centieniem, izslēdzot no tās vai nu Poliju vai Lietuvu. Tādējādi tieši Polijas
un Lietuvas konflikts izrādījās neizdošanās galvenais, kaut arī ne vienīgais,
iemesls. Jautājuma aktualitāti simboliski apliecina arī sarežģītā Latvijas
valdības situācija, cenšoties noturēties politiskā līdzsvarā starp divām
nepieteikta kara stāvoklī esošām kaimiņvalstīm - Lietuvu un Poliju. Uzdevums
bija praktiski neiespējams, un minētajam līdzsvaram periodiski mainoties,
mainījās arī attiecību raksturs ar katru no abām kaimiņvalstīm. Galu galā,
Viļņā, kuras piederību Polijai apšaubīja Lietuva, darbojās Latvijas goda
ģenerālkonsulāts, kas patiesībā bija karjeras ģenerālkosnulāts un šādu pasaules
diplomātijas vēsturē neparastu gadījumu noteica Latvijas Ārlietu ministrijas
vēlme uzturēt labas attiecības ar abām valstīm (konsulārā pārstāvniecība
Polijas Viļņā vajadzīga, bet karjeras konsulāts pilsētā sadusmotu Lietuvu).
Izpētes stāvoklis. Neraugoties uz šķietamību, jautājums ir
izpētīts vienīgi vispārīgi. Neticami, taču mums joprojām nav padziļinātu
pētījumu par Latvijas un Padomju Krievijas (PSRS) attiecībām, kā arī Latvijas
attiecībām ar pārējām Baltijas valstīm, tāpat - Vāciju un Poliju. Mums ir
vispārīga rakstura darbi, kuru nostādnes pamatā ir pareizas, taču tie nākotnē
noteikti padziļināmi, pirmkārt, ar pētniekiem nu jau atkal vispār
nepieejamajiem Krievijas arhīvu materiāliem par šīs valsts ārējo politiku attiecībās
pret kaimiņvalstīm. Minētā svarīgumu apliecina kaut vai Maskavas organizētā
1924. gada decembra puča izpētes iespējamība saistībā arī ar eventuālo
iebrukumu ne tikai Igaunijā, bet arī Latvijā tā uzvaras gadījumā,
jaunizveidotajai strādnieku komitejai "lūdzot" Maskavu palīgā "darbaļaudīm"
(armija un flote jau bija gatavībā). Šādu un līdzīgu aspektu, kuru izpēte vēl
nav veikta, tēmā vēl ir ļoti daudz.
Pirmā
demogrāfiskā pāreja Latvijā
Dr.hist. GUNITA
ZARIŅA, LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, LZA kor.loc.
(2014)
Zinātniskā
darba galvenie virzieni:
Gunita Zariņa absolvējusi Latvijas Universitātes Bioloģijas
fakultāti (1982), ieguvusi vēstures doktora grādu (Dr.hist., 2003), jau
36 gadus LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece. Zinātniskās intereses
ir saistītas ar Latvijas seno
iedzīvotāju demogrāfiju, uzturu, migrācijām, latviešu tautas veidošanos,
veselību un dzīves kvalitāti. Veikusi pētījumus arī vēsturiskajā demogrāfijā.
Līdzās tradicionālajiem antropoloģiskajiem un bioarheoloģiskajiem pētījumiem G.
Zariņa sadarbībā ar LU Ķīmijas fakultātes Analītiskās ķīmijas katedru no
2007.-2008. gadam īstenojusi LU pētījumu projektu "Fizikāli ķīmisko metožu
izveide bioarheoloģiskajiem pētījumiem". Šī projekta ietvaros tika noteikts mikroelementu
īpatsvars arheoloģiskajos izrakumos iegūtajā cilvēku kaulu materiālā,
pielietojot plazmas masspektrometriju. 2016.- 2018. gadā kopā ar LU Ķīmijas
fakultāti veikti Latvijas seno iedzīvotāju uztura pētījumi, pielietojot ķīmisko
elementu stabilo izotopu izpētes metodiku. Šī kopējā darba rezultātā iegūti
reprezentatīvi Lubānas mitrāju neolīta perioda apmetņu iedzīvotāju senā uztura
slāpekļa un oglekļa stabilo izotopu rezultāti.
G. Zariņas pēdējo
gadu pētījumi veltīti pirmās demogrāfiskās pārejas procesu izpētei Latvijas
teritorijā. Demogrāfiskā pāreja jeb demogrāfiskā revolūcija ir
pāreja, kvalitatīvs lēciens no viena iedzīvotāju atražošanās tipa uz citu tipu.
Pirmā demogrāfiskā revolūcija, ko dēvē arī par neolītisko revolūciju ir
saistīta ar ražotājsaimniecības attīstību, darba dalīšanas attīstīšanos un
reproduktīvo tempu paātrināšanos. Šie procesi izraisa iedzīvotāju skaita un
blīvuma pieaugumu, kā arī iespējamu slimību pieaugumu un iedzīvotāju dzīves
ilguma samazināšanos.
Rašotājsaimniecības attīstības procesus Latvijā ir pētījušas
vairākas arheologu paaudzes. Plaši diskutēts jautājums, cik lielā mērā tā ir
attīstījusies vietēji un cik liela bijusi iedzīvotāju migrācijas ietekme šajos
procesos.
G. Zariņa ražotājsaimniecības attīstības un pirmās demogrāfiskās
pārejas procesu izpētē Latvijas teritorijā izmantojusi kompleksu pieeju,
apvienojot paleodemogrāfiskos, stabilo izotopu un seno Latvijas iedzīvotāju DNS
pētījumus, kuri izstrādāti, sadarbojoties ar ārzemju kolēģiem. Pētījumi veikti
Zvejnieku akmens laikmeta iedzīvotājiem.
Demogrāfiskie rezultāti liecina, par lēniem
reproduktīviem tempiem mezolīta periodā, nodrošinot sievietēm salīdzinoši lielu
mūža garumu, garāku nekā vīriešiem. Neolīta periodā vērojamas agrākas pirmās
dzemdības, iespējams, 16-20 gadu vecumā, un sieviešu mūža garuma saīsināšanās.
Reproduktīvo tempu paātrināšanās procesā nozīmīga ir krūts barošanas perioda
samazināšanās un biežāku dzemdību iespējamība. Mēģinājumi noteikt krūts
barošanas ilgumu akmens laikmeta iedzīvotājiem ar stabilo izotopu metodi
liecina, ka rezultāti ir atkarīgi no katra indivīda uztura paradumiem, ezera
zivju patēriņa uzturā un ilgstošas badošanās periodiem. Pašreizējie stabilo
izotopu rezultāti ļauj domāt, ka zināma krūts barošanas laika samazināšanās no
3 gadiem mezolīta periodā līdz 1,5-2gadiem varētu būt notikusi vēlā neolīta
periodā. Tā varētu būt saistīta ar ražotājsaimniecības attīstību un bērniem
piemērotas pārtikas pieejamību.
Latvijas senāko Zvejnieku
kapulauka iedzīvotāju DNS pētījumi liecina par saikni ar rietumu
medniekiem-vācējiem no Centrāleiropas. Neolīta periodā konstatēta mezolīta
iedzīvotāju kontinuitāte, tomēr pārejā no agrā neolīta uz vidējo neolītu
vērojama nozīmīga austrumu mednieku-vācēju ietekmes palielināšanās un
iedzīvotāju migrācija no apgabaliem, kas atrodas ziemeļos un ziemeļaustrumos no
Latvijas - tas varētu būt saistīts ar ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras
izplatīšanos šajā periodā. Savukārt auklas keramikas un laivascirvju kultūras
nesēju DNS pētījumi ļauj konstatēt jaunu iedzīvotāju migrāciju, kas saistīta ar
Jamnajas (Yamnaya) kultūru no Ukrainas, Kalmikijas un Samāras. Tas varētu liecināt, ka
ražotājsaimniecības attīstīšanās Latvijā saistīta ar jaunu iedzīvotāju
ienākšanu šajā teritorijā.
Ar pirmo demogrāfisko pāreju saistītie procesi Latvijas
teritorijā varēja norisināties vēlā neolīta periodā ap 2500 līdz 2000 g. pr.
Kr. un, domājams, bija saistīti ar auklas keramikas kutūras nesēju ierašanos
Latvijas teritorijā. Latvijā pāreja no savācējsaimniecības uz
ražotājsaimniecību noslēdzas bronzas laikmetā, kad agrākā mednieku un zvejnieku
kopiena pāraug lopkopju un zemkopju kopienā.