Zemes efektīva un ilgtspējīga izmantošana bioekonomikas jomu un valsts teritorijas līdzsvarotai attīstībai.

Dr.oec. IRINA PILVERE, Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektore, profesore, LZA kor. loc. (2010)

Zinātniskā darba galvenie virzieni:

1) dabas resursu, t.sk. zemes efektīva un ilgtspējīga izmantošana bioekonomikas jomu ilgtspējīgai attīstībai mainīgajos klimata apstākļos;

2) Eiropas Savienības (ES) Kopējā lauksaimniecības politika (KLP), tās reformas un realizācijas instrumenti, nodokļu politika;

3) teritoriju, t.sk. lauku vienmērīga un līdzsvarota attīstība.

2007.-2018. gadā veikti vairāki pētījumi par dažādiem zemes izmantošanas aspektiem (detalizēta izpēte par valsts institūciju reģistros esošo zemju platību kvalitatīvajiem un kvantitatīvajiem aspektiem, faktisko zemes izmantošanu, izstrādāti kritēriji zemes izmantošanas efektivitātes noteikšanai, lai prognozētu iespējamo pieprasījumu/piedāvājumu nākotnē, noteikta zemes izmantošanas "intensitāte", ražīgums, ienesīgums un to ietekmējošie faktori dažādās zemes izmantošanas grupās, novērtētas minimālās platības lauksaimniecības galvenajos sektoros un mežsaimniecībā, lai nodrošinātu saimniecību dzīvotspēju, ņemot vērā zemes resursu atšķirības u.t.t.). Tomēr Latvijā politikas veidošanas procesi dažādās ar zemes izmantošanu saistītajās jomās ne vienmēr ir saskaņoti. Vienos dokumentos tiek izvirzīti lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstības mērķi, citos reģionālās attīstības mērķi, vēl citos - dabas aizsardzības, t.sk. bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas mērķi, atsevišķi ūdeņu un vides piesārņojuma samazināšanas mērķi, bet netiek vērtēta dažādu mērķu savstarpējā ietekme - kā viena mērķa sasniegšana ietekme citus. Tuvākajā nākotnē arvien aktuālāki kļūs SEG emisiju samazināšanas un CO₂ piesaistes mērķi un netiek vērtēta Latvijas zemes resursu ierobežotā spēja dažādus izvirzītos mērķus sasniegt vienlaicīgi. Tāpēc veiktie pētījumi sniedz zinātnisku pamatu dažādu politikas jomu iespējamai saskaņošanai un attīstībai.

Latvijā zeme ražošanai (lauksaimniecībai un mežsaimniecībai) ir galvenais dabas resursus (5.6 milj. ha jeb 88% no valsts teritorijas), tomēr pētījumi rāda, ka šis resurss netiek efektīvi un ilgtspējīgi izmantots, jo neapsaimniekota zeme ir ap 600 tūkst. ha (atsevišķos pagastos pat līdz 40% no kopplatības) un vēl ap 400 tūkst. ha lauksaimniecībā izmantotās zemes (LIZ) netiek izmantotas efektīvi. Lauksaimniecības produkcijas vērtība no 1 ha LIZ ir zemākā ES (tikai 29% no ES vidējā). Tāpēc Latvijā ir iespējas uzlabot LIZ izmantošanas efektivitāti. Meža zemes izmantošanā Latvija ir 6. vietā ES (bruto pievienotā vērtība uz 1 ha) un pārsniedz par 73% vidējo līmeni dalībvalstīs. Zemes izmantošanas pētījumu rezultāti apkopoti 2 zinātniskajās monogrāfijās: 1) Lauksaimniecības un meža zemes Latvijā: izmantošanas potenciāla analītisks izvērtējums (2015); 2) Minimālās platības saimniecību ilgtspējīgai saimniekošanai lauksaimniecībā un mežsaimniecībā (2016).

Zemes kā galvenā dabas resursa pētījumi turpinās, jo zemes izmantošanas funkcionālā vadība ir salīdzinoši jauns analīzes un vadības ietvars, kas balstās zemes piedāvājumā un pieprasījumā (pieprasījumā pēc zemes funkcijām). Tā būtība ir zemes vērtēšana no faktiskā un potenciālā snieguma dažādu funkciju izpildē, ņemot vērā zemes tipu atšķirīgas spējas veikt dažādas funkcijas: primārās produkcijas ražošana; SEG emisijas un CO₂ piesaiste; dabas aizsardzība. Tāpēc aktuāls ir jautājums - vai ir iespējams un kā pie ierobežotiem zemes resursiem Latvijā saražot vairāk lauksaimniecības un mežsaimniecības produkcijas un palielināt saražotās produkcijas vērtību, veicināt nodarbinātību laukos, vienlaikus samazinot SEG emisijas un piesaistot vairāk CO₂, kā arī sasniedzot citus mērķus.

Balstoties uz zemes izmantošanas pētījumiem, 2016. gadā ir veikta lauksaimniecības attīstības prognozēšana un politikas scenāriju izstrāde Latvijā līdz 2050. gadam, izveidojot ekonometrisku modeli, kurš 2017. gadā tika papildināts ar sociāli ekonomiskajiem rādītājiem. 2017. gadā veikts organisko augšņu devuma novērtējums Latvijas lauksaimniecībā, lai piedāvātu efektīvus zemes izmantošanas risinājumus. Pētījumu rezultāti izmantoti Latvijas Bioekonomikas stratēģijas 2030 izstrādē, paredzot 4 galveno mērķus: 1) nodarbinātības saglabāšana (vismaz 125 tūkst. cilvēku); 2) pievienotās vērtības palielināšana vismaz 1,8 reizes (no 1,92 miljardiem EUR 2014. gadā līdz 3,5 miljardiem EUR 2030. gadā); 3) eksporta palielināšanas vismaz līdz 9 miljardiem EUR 2030. gadā; 4) pētniecības izcilība un efektīva zināšanu pārnese.

Pētījumos tiek nodrošināta sasaiste ar tautsaimniecībai svarīgu jautājumu risināšanu, piemēram, ekonomiskā pamatojuma izstrāde PVN 5% likmes piemērošanai LV raksturīgiem augļiem un dārzeņiem no 2018. gada, pārtikas nozaru vispusīgam novērtējumam, KLP instrumentu analīzei, teritoriju, t.sk. lauku vienmērīgai un līdzsvarotai attīstībai. Piemēram, iedzīvotāju skaita izmaiņu tendence ir pozitīvāka (statistiski nozīmīga) tajās lauku teritorijās, kurās ir augstāku ienākumu (pašvaldībās) un atbalsta maksājumu līmenis, lielāks lauksaimniecībā izmantotās zemes daudzums, attīstīta mežsaimniecība (un ar to saistīta apstrādes rūpniecība, īpaši pirmapstrāde), nozīmīgāki ciršanas apjomi privātajos mežos u.c. Rezultāti apkopoti 2 zinātniskās monogrāfijās: 1) Protekcionisma instrumentu ietekme primāro un sekundāro sfēru ilgtspējīgā attīstībā (2012); 2) Latvijas pārtikas nozares konkurētspējas rādītāju salīdzinošā analīze Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā un Krievijā (2014).

Latvija starptautiskajās attiecībās (1920 - 1925):
Baltijas valstu konteksts

Dr.hist. Ēriks Jēkabsons, LU profesors, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, LZA kor. loc. (2016)

Zinātniskā darba galvenie virzieni:

1) Latvijas starptautiskās attiecības 20. gs. pirmajā pusē; 2) Latvijas teritorija Žečpospolitas sastāvā;
3) militāro konfliktu vēsture Latvijā; 4) etnisko grupu (lietuviešu, poļu u.c.) vēsture Latvijā; 5) personību loma Latvijas vēsturē.

No daudzajiem zinātniskās darbības spektriem, izvēlēts šobrīd aktuālākais - starptautiskās attiecības. Ziņojuma mērķis - atspoguļot jautājuma izpētes stāvokli un iespējas.

1920. gadā reģionā noslēdzās Baltijas valstu un Polijas cīņas par savu neatkarību un robežām, taču saglabājās jau to laikā skaidri iezīmējušās problēmas: apdraudējums no Padomju Krievijas un Vācijas, kā arī - savastarpējas saskaņas trūkums, ko izmantoja abas pirmās, pagaidām lielā mērā starptautiski izolētās lielvalstis.

Minētais apdraudējums šajā laikā, pirmkārt, izpaudās kā Padomju Krievijas (no 1922. gada decembra - Padomju Savienības) pastāvīgi, atklāti un apslēpti centieni sagraut Eiropā pastāvošo starptautisko sistēmu ar diplomātiskiem un nediplomātiskiem (liela mēroga teroristu organizāciju atbalstīšana un tiešas teroristiskas darbības ar Kominternes starpniecību, viltotas valūtas iepudināšana u.c.) līdzekļiem.

1920.-1925. gadā reģiona zemes mēģināja izveidot aizsardzības rakstura struktūru - t.s. Baltijas savienību, nodoms neizdevās, neraugoties uz savienības modificēšanas centieniem, izslēdzot no tās vai nu Poliju vai Lietuvu. Tādējādi tieši Polijas un Lietuvas konflikts izrādījās neizdošanās galvenais, kaut arī ne vienīgais, iemesls. Jautājuma aktualitāti simboliski apliecina arī sarežģītā Latvijas valdības situācija, cenšoties noturēties politiskā līdzsvarā starp divām nepieteikta kara stāvoklī esošām kaimiņvalstīm - Lietuvu un Poliju. Uzdevums bija praktiski neiespējams, un minētajam līdzsvaram periodiski mainoties, mainījās arī attiecību raksturs ar katru no abām kaimiņvalstīm. Galu galā, Viļņā, kuras piederību Polijai apšaubīja Lietuva, darbojās Latvijas goda ģenerālkonsulāts, kas patiesībā bija karjeras ģenerālkosnulāts un šādu pasaules diplomātijas vēsturē neparastu gadījumu noteica Latvijas Ārlietu ministrijas vēlme uzturēt labas attiecības ar abām valstīm (konsulārā pārstāvniecība Polijas Viļņā vajadzīga, bet karjeras konsulāts pilsētā sadusmotu Lietuvu).

Izpētes stāvoklis. Neraugoties uz šķietamību, jautājums ir izpētīts vienīgi vispārīgi. Neticami, taču mums joprojām nav padziļinātu pētījumu par Latvijas un Padomju Krievijas (PSRS) attiecībām, kā arī Latvijas attiecībām ar pārējām Baltijas valstīm, tāpat - Vāciju un Poliju. Mums ir vispārīga rakstura darbi, kuru nostādnes pamatā ir pareizas, taču tie nākotnē noteikti padziļināmi, pirmkārt, ar pētniekiem nu jau atkal vispār nepieejamajiem Krievijas arhīvu materiāliem par šīs valsts ārējo politiku attiecībās pret kaimiņvalstīm. Minētā svarīgumu apliecina kaut vai Maskavas organizētā 1924. gada decembra puča izpētes iespējamība saistībā arī ar eventuālo iebrukumu ne tikai Igaunijā, bet arī Latvijā tā uzvaras gadījumā, jaunizveidotajai strādnieku komitejai "lūdzot" Maskavu palīgā "darbaļaudīm" (armija un flote jau bija gatavībā). Šādu un līdzīgu aspektu, kuru izpēte vēl nav veikta, tēmā vēl ir ļoti daudz.

Pirmā demogrāfiskā pāreja Latvijā

Dr.hist. GUNITA ZARIŅA, LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, LZA kor.loc. (2014)

Zinātniskā darba galvenie virzieni:

Gunita Zariņa absolvējusi Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti (1982), ieguvusi vēstures doktora grādu (Dr.hist., 2003), jau 36 gadus LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece. Zinātniskās intereses ir saistītas ar Latvijas seno iedzīvotāju demogrāfiju, uzturu, migrācijām, latviešu tautas veidošanos, veselību un dzīves kvalitāti. Veikusi pētījumus arī vēsturiskajā demogrāfijā. Līdzās tradicionālajiem antropoloģiskajiem un bioarheoloģiskajiem pētījumiem G. Zariņa sadarbībā ar LU Ķīmijas fakultātes Analītiskās ķīmijas katedru no 2007.-2008. gadam īstenojusi LU pētījumu projektu "Fizikāli ķīmisko metožu izveide bioarheoloģiskajiem pētījumiem". Šī projekta ietvaros tika noteikts mikroelementu īpatsvars arheoloģiskajos izrakumos iegūtajā cilvēku kaulu materiālā, pielietojot plazmas masspektrometriju. 2016.- 2018. gadā kopā ar LU Ķīmijas fakultāti veikti Latvijas seno iedzīvotāju uztura pētījumi, pielietojot ķīmisko elementu stabilo izotopu izpētes metodiku. Šī kopējā darba rezultātā iegūti reprezentatīvi Lubānas mitrāju neolīta perioda apmetņu iedzīvotāju senā uztura slāpekļa un oglekļa stabilo izotopu rezultāti.

G. Zariņas pēdējo gadu pētījumi veltīti pirmās demogrāfiskās pārejas procesu izpētei Latvijas teritorijā. Demogrāfiskā pāreja jeb demogrāfiskā revolūcija ir pāreja, kvalitatīvs lēciens no viena iedzīvotāju atražošanās tipa uz citu tipu. Pirmā demogrāfiskā revolūcija, ko dēvē arī par neolītisko revolūciju ir saistīta ar ražotājsaimniecības attīstību, darba dalīšanas attīstīšanos un reproduktīvo tempu paātrināšanos. Šie procesi izraisa iedzīvotāju skaita un blīvuma pieaugumu, kā arī iespējamu slimību pieaugumu un iedzīvotāju dzīves ilguma samazināšanos.

Rašotājsaimniecības attīstības procesus Latvijā ir pētījušas vairākas arheologu paaudzes. Plaši diskutēts jautājums, cik lielā mērā tā ir attīstījusies vietēji un cik liela bijusi iedzīvotāju migrācijas ietekme šajos procesos.

G. Zariņa ražotājsaimniecības attīstības un pirmās demogrāfiskās pārejas procesu izpētē Latvijas teritorijā izmantojusi kompleksu pieeju, apvienojot paleodemogrāfiskos, stabilo izotopu un seno Latvijas iedzīvotāju DNS pētījumus, kuri izstrādāti, sadarbojoties ar ārzemju kolēģiem. Pētījumi veikti Zvejnieku akmens laikmeta iedzīvotājiem.

Demogrāfiskie rezultāti liecina, par lēniem reproduktīviem tempiem mezolīta periodā, nodrošinot sievietēm salīdzinoši lielu mūža garumu, garāku nekā vīriešiem. Neolīta periodā vērojamas agrākas pirmās dzemdības, iespējams, 16-20 gadu vecumā, un sieviešu mūža garuma saīsināšanās. Reproduktīvo tempu paātrināšanās procesā nozīmīga ir krūts barošanas perioda samazināšanās un biežāku dzemdību iespējamība. Mēģinājumi noteikt krūts barošanas ilgumu akmens laikmeta iedzīvotājiem ar stabilo izotopu metodi liecina, ka rezultāti ir atkarīgi no katra indivīda uztura paradumiem, ezera zivju patēriņa uzturā un ilgstošas badošanās periodiem. Pašreizējie stabilo izotopu rezultāti ļauj domāt, ka zināma krūts barošanas laika samazināšanās no 3 gadiem mezolīta periodā līdz 1,5-2gadiem varētu būt notikusi vēlā neolīta periodā. Tā varētu būt saistīta ar ražotājsaimniecības attīstību un bērniem piemērotas pārtikas pieejamību.

Latvijas senāko Zvejnieku kapulauka iedzīvotāju DNS pētījumi liecina par saikni ar rietumu medniekiem-vācējiem no Centrāleiropas. Neolīta periodā konstatēta mezolīta iedzīvotāju kontinuitāte, tomēr pārejā no agrā neolīta uz vidējo neolītu vērojama nozīmīga austrumu mednieku-vācēju ietekmes palielināšanās un iedzīvotāju migrācija no apgabaliem, kas atrodas ziemeļos un ziemeļaustrumos no Latvijas - tas varētu būt saistīts ar ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras izplatīšanos šajā periodā. Savukārt auklas keramikas un laivascirvju kultūras nesēju DNS pētījumi ļauj konstatēt jaunu iedzīvotāju migrāciju, kas saistīta ar Jamnajas (Yamnaya) kultūru no Ukrainas, Kalmikijas un Samāras. Tas varētu liecināt, ka ražotājsaimniecības attīstīšanās Latvijā saistīta ar jaunu iedzīvotāju ienākšanu šajā teritorijā.

Ar pirmo demogrāfisko pāreju saistītie procesi Latvijas teritorijā varēja norisināties vēlā neolīta periodā ap 2500 līdz 2000 g. pr. Kr. un, domājams, bija saistīti ar auklas keramikas kutūras nesēju ierašanos Latvijas teritorijā. Latvijā pāreja no savācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību noslēdzas bronzas laikmetā, kad agrākā mednieku un zvejnieku kopiena pāraug lopkopju un zemkopju kopienā.