Mūsu dzīves labākais laiks

Paradoksāli, bet pajautājiet mazpilsētas vai lauku vīriem, kas ir bijis viņu dzīves labākais laiks, un viņi atbildēs – barikādes. Ne treknie gadi, kurus varbūt kādam izdevās piedzīvot (un nodzerties), ne smagais darbs uz traktora kolhoza tīrumā, kad brīvajā laikā atkal neatlika nekas cits, kā piedzerties. Bet tās dažas baiļu un sasprindzinājuma pilnās dienas un naktis Vecrīgā, pie Ministru padomes, pie sakaru centriem un Zaķusalā, kad katrs saprata – tagad vai nekad. Sievietes, kas mājās vārīja zupu un nesa lakatos ievīstītos katliņos, bieži vien krievu sievietes, teikdamas: “Ješķe, miļeņkije, horošij boršč, domašņij”. Jo katrs saprata – mēs sēžam uz pulvera mucas, un deglis ir, ai, cik īss. Viena dzirkstele, un viss aizies pa gaisu. Bet tur, Maskavā, gaidīt gaidīja to dzirksteli, lai ievestu ārkārtas stāvokli. Ar tankiem un desantniekiem.

Par to grāmatas “Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš 1945 – 1991” (Latvijas Zinātņu akadēmija, Rīga 2008) priekšvārdā “Karavīri, kas nešāva” rakstīja pirmais Tautas frontes priekšsēdētājs (1988 – 1990) un Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks (1990 – 1992) Dainis Īvāns. Viņš uzsvēra LTF disciplīnu, kas nepieļāva ne mazāko varmācības izpausmi un masu nekārtības, neraugoties uz to, ka lauku večiem, pretēji LTF prasībām, zem praķiem bija pilns malumednieku arsenāls. Par to grāmatā, protams, nav ne vārda, bet tas pieder pie tā saucamā cilvēcīgā faktora – bez cīņas nepadoties. Jo lielāks gods un slava, ka izturēja, nepadevās darbaļaužu provokācijām, un tagad mēs varam ar pilnām tiesībām runāt par nevardarbīgo pretošanos un likt to par paraugu citām tautām, kuras cīnās par savu neatkarību.

D. Īvāns atzīmēja Baltijas vienotības lielo nozīmi, kas izpaudās kopīgā parakstu vākšanā par grozījumiem PSRS Konstitūcijā (1988. gada novembris) un dzīvajā cilvēku ķēdē – Baltijas ceļā (1989. gada 23. augusts), kas vijās cauri Lietuvas, Latvijas, Igaunijas teritorijai. (Atcerieties, tikko pa radio padzirdēja ziņu, ka tādā un tādā kilometrā draud pārrāvums, cilvēku par maz, kā ģimenes ar visiem maziem bērniem savos moskvičos vai žiguļos drāzās uz turieni, jaunieši lēca vellapēdos.) Tas bija neiedomājamas pacilātības laiks. Un, ko arī uzsver Dainis Īvāns, “20. gadsimta beigu nevardarbīgās cīņas kaujinieki tautfrontieši prata izmantot agrāk nebijušās globālās informācijas sistēmas priekšrocības. Zinādama par militārā apvērsuma draudiem 1991. gada janvārī, Tautas frontes izveidotā Augstākā pa-dome parlamenta preses centrā akreditēja vairāk nekā 500 rietumvalstu un vietējo žurnālistu, kas neļāva nevienam Kremļa plānotajam varmācības mēģinājumam palikt nemanītam.” Arī Viļņas asinspirts rietumu telekanālos jau pēc dažām stundām parādījās ar Jura Podnieka kinogrupas palīdzību. (Andra Slapiņa, Gvido Zvaigznes un Jura Podnieka pie-miņas grāmatā “Triju zvaigžņu atspīdums” kinooperators Aleksandrs Demčenko atceras: “Kad es vēlāk šos kadrus ieraudzīju ekrānā, man plaukstas nosvīda slapjas – es izbijos no tā, ko ieraudzīju. Tad jau to bija redzējusi pasaule: baidīdamies, ka materiāls var iet zudumā, Juris to pašu nakti rīta pusē brauca uz Rīgu. Mašīnai stikli bija izkrituši, cilvēki to uz rokām pacēla, uz pleciem iznesa no sablīvējuma, izlocīja buktes. Es un Anrijs palikām.”).

“Latvijas nemilitārās pretestības dziesmotais un tajā pašā laikā ļoti bīstamais gājiens pretī gandrīz neticamai uzvarai pār baisas varmācības spēku līdzinājās balansēšanai uz naža asmens. Tā bija īsta, nāvi izaicinoša, nogurdinoša un nervus mokoša dzīvības cīņa. Tā bija kauja ar īstiem karavīriem un īstiem ģenerāļiem. Tikai bez fiziskiem ieročiem. Mēs bijām karavīri, kas nešāva. Tāpēc arī mūsu miera pārsteigtie pretinieki neiedrošinājās šaut.” Tā Dainis Īvāns. Taču grāmatu ir sarakstījuši nevis emocionāli publicisti, bet vēsturnieki, kas izsmeļoši analizējuši, kas, kā un kāpēc notika. Ievada un nodaļas “Nevardarbīgās pretošanās loma faktiskās neatkarības atgūšanā (1990.g. 4. maijs – 1991.g,. 21. augusts)” autors ir Tālavs Jundzis, nodaļas “Nevardarbīgās cīņas gudrība un pieredze pasaulē” – LZA goda doktors politikas zinātnē, nevardarbīgās pretošanās teorētiķis Džīns Šārps (Gene Sharp) (ASV), nodaļas “Nevardarbīgā pretošanās Latvijā (1944 – 1985)” – Heinrihs Strods, nodaļas “Latviešu nacionālkomunistu cīņa pret Latvijas kolonizāciju un rusifikāciju “ – Jānis Riekstiņš, nodaļas “Atmodas laiks un nevardarbīgā pretošanās (1986.g. – 1990.g. 4. maijs)” – Valdis Blūzma. Grāmatā ievietota arī nevardarbīgās pretošanās hronika (1944 – 1991).

Z.K.