Jau kopš 2015. gada Erasmus+ programma doktorantūras līmenī piedāvā iespēju braukt mācību apmaiņā vai praksē arī ārpus Eiropas. 2017. gada rudens semestrī šāda iespēja, pateicoties savstarpēji noslēgtajam sadarbības līgumam, pavīdēja arī diviem Latvijas Universitātes Pedagoģijas psiholoģijas un mākslas fakultātes doktorantiem, un es biju viena no viņiem. No 2018. gada janvāra beigām līdz jūlijam piedalījos doktorantūras studiju apmaiņā Bio Bio universitātē Čīles pilsētā Čijan (Chillan). Skaidrības labad uzreiz jāpaskaidro, ka Bio Bio universitāti tā sauc, nevis tāpēc, ka šī universitāte ir vērsta uz videi draudzīgu dzīvesveidu, bet tāpēc, ka tas ir bijis reģiona nosaukums, kas, sagadīšanās pēc, tika mainīts brīdī, kad biju apmaiņā. Studiju apmaiņu uzsāku Bio Bio reģionā, bet pabeidzu Nuble reģionā. Fascinējoši bija kaut brīdi dzīvot vietā, kur Eiropa atrodas uz austrumiem, bet Āzija - uz rietumiem. Aukstāks kļūst uz dienvidiem, siltāks uz ziemeļiem, kur jūlijā ir ziemas vidus, bet janvārī - vasaras vidus. Kur pirmais septembris jeb pirmā skolas diena ir marta sākumā. Pirmo reizi dzimšanas dienu svinēju nevis vasarā, bet ziemā. Tā teikt "mazliet" bija jāpārvērtē viss, ko esmu uzskatījusi par pašsaprotamu dzīvojot Latvijā - zemeslodes Ziemeļu puslodē. Šīs pieredzes dēļ izpratne par Eirocentrisma brillēm jeb skatījuma prizmu pasaules izpratnes veidošanā ieguva jaunu nozīmi manā dzīvē.

Kad atgriezos, cilvēki man jautāja, kā man gāja, parasti atbildēju: "Auksti!", jo kamēr Latvijā mani mīļie baudīja garāko un siltāko vasaru kopš viņi sevi atceras, man Čīlē bija aukstākā ziema, ko čīlieši atminas. Reģionā, kurā dzīvoju - 5 stundu braucienā uz dienvidiem no Santjago - ierasti ziemā temperatūra ļoti reti bija ap nulli, bet laikā, kad es tur dzīvoju, tā bieži pietuvojās šai atzīmei. Tā kā Čīle mājas parasti nav ar tik labu siltumizolāciju kā Latvijā, tad tieši iekštelpās nācās salt. Kad pieķēru sevi pie atziņas, ka ne tikai fotogrāfijas sociālajos tīklos ar cilvēkiem virsjakās iekštelpās uztvēru par normālu parādību, bet arī sāku pārsūtīt draugiem rakstus par futbolu, sapratu, ka sāku iedzīvoties Čīlē.

Kāpēc Čīle?

Viens no iemesliem, kāpēc studiju apmaiņā pieteicos braukt tik tālu - uz Čīli, bija filma "Violeta dodas uz debesīm" par Violetu Parru (1917-1967), ko biju redzējusi pirms pāris gadiem. Violeta Parra ir tekstilmāksliniece, folkloras vācēja, dzejniece, dziedāja, ģitāras spēlētāja, dzimusi tikai 30 kilometrus no pilsētas, kurā mācījos. Viņa savā jaunībā apceļoja Čīli, vācot čīliešu dziesmas visdažādākajos Čīles nostūros, vēlāk ierakstot tās albumos. Viņa, cik saprotu, bija tā, kas aizsāka tautas dziesminieku kustību. Varētu vilkt paralēles - ja mūsu Krišjānis Barons būtu apbraukājis Latviju laikā, kad jau būtu bijušas iespējas ierakstīt tautas dziesmas un viņam būtu piemitusi prasme dziedāt un spēlēt tautas mūzikas instrumentus, viņš arī būtu kļuvis par tādu folkloras kustības ikonu kā Violeta Parra Čīlē.

Esot Čijanā pirmās nedēļas, man bija iespēja redzēt Nacionālo folkloras dziedātāju konkursu. Vērojot to, nāca prātā Valda Muktupāvela lekcija LMA par folkloras kustību Latvijā. Ka līdzvērtīgi tam, kas ir folklora, ir ideja par to, ko esam pieņēmuši dēvēt par folkloru. Čīlē, kā izrādījās ar folkloru saprot mūziku, kura ir pa vidu starp kantrimūziku un dziesminieku jeb bardu kultūru Amerikas Savienoto Valstu izpratnē par folkmūziku. Tikai atšķirībā no bardiem, cilvēki izpilda ne tikai savas dziesmas, bet arī citu sacerētās dziesmas. To varēja novērot folkloras konkursā - cilvēki izpildot dziesmu, informēja, kurš ir dziesmas pirmais autors, izpildītājs. Šajā folkloras izpratnes kontekstā galīgi nebija vietas pamatiedzīvotāju mūzikai.

Es biju paņēmusi līdzi uz Čīli savu mazo etnogrāfisko kokli. Apmeklējot Violetas Parras muzeju Sankarlosā (San Carlos), vārdu pa vārdam ar muzeja pārvaldnieku un mums ar draudzeni no Spānijas, kas arī bija studiju apmaiņā, piedāvāja uzstāties koncertā par godu Čīles kultūras mantojumam. Tā nu nākamajā dienā piedalījāmies koncertā - es spēlēju kokli un Patrīcija (Patricia López Castillo) lasīja dzeju no sava nesen izdotā, pirmā dzejas krājuma.

Koncerts Violetas Parras muzejā SanKarlosā

Postkoloniālisms un izglītības epistemoloģija, un zināšanu konstruēšana

Man bija iespēja apmeklēt dažādus kursus, no kuriem sirdij tuvākais bija "Izglītības epistemoloģija" - izziņas teorija izglītības kontekstā. Tajā bija iespēja ne tikai pieredzēt doktorantu diskusiju kultūru, bet arī uzzināt aktuālās diskusijas izglītības teorijās Čīles kontekstā. Mani ļoti iedvesmoja veids, kā doktoranti diskutēja gan savā starpā, gan ar pasniedzējiem. Viņi argumentēti izklāstīja savus viedokļus, un, kas labākais, neuztvēra personiski to, ka kursabiedru domas atšķīras. Semināram noslēdzoties, visi atvadījās sabučojoties, un bez aizvainojuma turpināja savu dzīvi. Es ļoti vēlētos, lai šāda diskusiju kultūra attīstītos Latvijā un lai mēs, diskutējot neuztvertu lietas personīgi, jo, tikai argumentēti izklāstot viedokļus un esot dažādu viedokļu krustugunīs, var labāk izprast sarežģīto realitāti, kurā dzīvojam.

Semināros tika skartas dažādas tēmas, zem lupas palikta pedagoģija kā tāda, jo veselu semināru veltījām, apspriežot vai pedagoģija vispār var būt zinātne, jo zinātne ir tad, ja novēro lietas un veic pētījumu, bet pedagoģija pati par sevi arī nozīmē iesaistīšanos - līdz ar to nav definējama kā zinātne... Varētu noteikti izvērst pētījumu, analizējot, kā vispār Latīņamerikā, arī Eiropas kontinentā tiek nosauktas augstākās izglītības iestādes un fakultātes, kurās māca pedagoģiju un izglītības zinātni - pedagoģijas fakultātes, skolotāju izglītošanas centri vai kā savādāk.

Epistemoloģijas kontekstā vēlos pieminēt epistemicīdu - jēdzienu, kas apzīmē citu pasaules skatījumu iznīcināšanu. Latīņamerikā ar to domājot - vietējo pamatiedzīvotāju pasaules skatījuma mērķtiecīgu iznīcināšanu. Šajā kontekstā ļoti interesantas bija diskusijas par to, kā īsti mācīt pamatiedzīvotāju skolotājus tā, lai būtu telpa, gan viņu pasaules izpratnei, gan tam, ko vēlas iemācīt attiecīgās valsts programmas.

Šajā kontekstā arī ļoti interesantas bija sarunas par pilsonisko izglītību un to, kas īsti čīlieti padara par čīlieti?

Šobrīd aktuāls ir jautājums par viltus ziņām un tāpēc jautājums - kurā brīdī daudzie paralēlie pasaules skatījumi-kosmoloģijas kļūst par māņiem vai māņticībām? Un kā tad ar pašu zinātni - vai "zinātne" ir viens no veidiem kā skatīties uz pasauli? Un kā ar veidiem, kā mēs konstruējam zināšanas? Kā mēs leģitimizējam zināšanas, un kāpēc tieši vienas ir vērtīgākas par citām? Kā zinātniskā metode palīdz konstruēt mūsu zināšanas par pasauli, kurā dzīvojam? Un kāda ir nozīme izglītības sistēmai, kas nodod mūsu uzkonstruētās zināšanas tālāk nākamajai paaudzei? Kur ir atšķirība starp atļaušanu būt, piemēram, vietējo indiāņu pasaules uzskatam un māņticības leģitimizēšanai? Kur ir robeža starp faktu apzināšanu un zināšanu konstruēšanu?

Ja nu mēs paši iesprostojam sevi savā realitātes izpratnē, ko paši esam uzkonstruējuši, vairs nesaprotot, ka, mainot prizmu, kā redzam šo realitāti, arī pati realitāte var mainīties?

Mācoties spāņu valodu, aizraujoši bija mācīties dažādas valodas nianses. Vienu reizi, kad rīta agrumā pieredzēju zemestrīci, pēcāk stāstīju draugiem savu pieredzi, bet viņi saka, ka tā nebija zemestīce (terremoto), bet zemes trīcīte (temblor), jo par zemestrīcēm saucot tikai lielās - virs piecu baļļu atzīmes.

Vēl interesanta nianse ir starp jēdzieniem - kolonisti un kolonizatori. Kolonizatori (colonizadores) jeb konkistadori bija tie, kuri vardarbīgi kolonizēja un pakļāva vietējos iedzīvotājus. Ar kolonistiem (colonos) apzīmē vāciešus (u.c. eiropiešus), kuri bez vardarbības ieceļoja un uzsāka dzīvi Čīlē (lielākoties dienvidos).

Fascinējoša bija iespēja nonākt Lieldienu salā (Rapa Nui) un redzēt slavenās akmens skulptūras - moai. Noteikti būtu vērts taisīt padziļinātu pētījumu ne tikai par viņu senču kultu, ko nomainīju putna cilvēku kults, bet arī par to, kā kristietība ienāca un pārņēma salas pamatiedzīvotāju pasaules izpratni.

Moai skulptūras Lieldienu salā

Dzīvojot Čīlē un sarunājoties ar vietējiem, sapratu ka liela loma Čīles vēsturē ir diktatūrai - Pinočeta režīmam, kura laikā izrēķinājās ar tiem, kuri neatbilda režīma ideoloģiskajiem uzskatiem. Ļoti interesanti bija dzirdēt, kā cilvēki interpretē vēstures notikumus atkarībā no tā, vai viņi paši pārstāv politiski labējos vai kreisos uzskatus - un līdz ar to, bija sarunu biedri, kas uzskatīja, ka Pinočeta režīms nācis par labu, bet atkal citi bija pilnīgi pretējās domās.

Studentu protesti un aktivitāte

Lielu iespaidu uz mani atstāja pieredze, kad vienu dienu aizejot uz lekcijām, uzzināju, ka lekcijas nenotiek, jo studenti ir ieņēmuši fakultātes ēku, jo viņi protestē pret fakultātes vadības autoritatīvo stilu. Laikam ejot, pievienojās citas fakultātes, izsakot savus iebildumus un aicinot mainīt lietas. Izrādās šāda prakse - rīkot protestus, ieņemot ēkas, kas līdz ar to traucē lekciju norisi, ir izplatīta parādība Čīlē. Šogad protestu vilnis izvērtās diezgan liels, jo visā Čīlē studenti vienojās protestēt pret seksismu akadēmijā kā tādā. Kustība izauga tik liela, ka vienā brīdī ziņās bija informācija, ka studenti ir pārņēmuši ap 20 universitātes, tādejādi protestējot pret lietu kārtību un aicinot risināt šo jautājumu.

Universitāte Santjago, kuru ieņēmuši studenti protestējot pret seksismu un seksuālo vardarbību akadēmijā.

Atgriežoties Latvijā pilna ar iespaidiem, esmu paņēmusi akadēmisko gadu mācībās, lai sakārtotu domas, jo Čīlē piedzīvotais atstājis dziļas sekas manā domāšanā un līdz ar to arī atstās iespaidu arī uz doktora darbu. Šī pieredze Čīlē ļoti ietekmējusi to, kā redzu izglītības zinātni un pedagoģiju. Turpinot LJZA iesākto tradīciju dalīties ar ārvalstīs piedzīvoto, septembra nogalē dalījos pārdomās un piedzīvojumu stāstos ar apvienības biedriem. Iepriekš par savu pieredzi stāstīja jaunie zinātnieki ar pieredzi no ASV un Ķīnas. Šie pasākumi ir plaši apmeklēti, tas liecina par to, ka šāda pieredze ir vērtīga ne tikai pašam zinātniekam, bet arī viņa kolēģiem tēvzemē. Ļoti iesaku arī citiem jaunajiem zinātniekiem izmantot iespējas, ko piedāvā mobilitātes programmas.

Laura Bužinska,

LJZA Konsultatīvās padomes locekle,
Fotogrāfijas no autores personiskā arhīva