LZS 20 gadu jubilejas buklets

Šī gada 27. novembrī pagāja tieši 20 gadu pēc 1988. gada 27. novembra, kad toreizējā Politiskās izglītības namā Gorkija ielā 5 (jaunajai paaudzei, kas par tādu neko nav dzirdējusi, tas ir tagadējais Kongresu nams K. Valdemāra ielā 5) 625 “sabiedriski aktīvi zinātnieki”, kā teikts jubilejas bukletā, nodibināja Latvijas Zinātnieku savienību. Kaut arī bija sākusies Trešā atmoda, Latvija joprojām bija Latvijas PSR un “sabiedriskā aktivitāte” nebūt nebija tāda, kādu no zinātniekiem gaidīja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja.

Par to, kāda tieši bija zinātnieku tālaika sabiedriskā aktivitāte, jubilejas pasākumā stāstīja akadēmiķis JĀNIS STRADIŅŠ. 1988. gada 1. jūnijā bija noticis Latvijas PSR Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums, kurā nebija pārstāvēta Zinātnieku savienība, jo tādas vēl nebija. Atsevišķi zinātnieki piedalījās kā privātpersonas, bet Zinātņu akadēmija ieturēja strikti konservatīvu, ja ne neatkarībai naidīgu nostāju. Taču zinātnieki negribēja palikt nomaļus lielajā Latvijas valstiskuma atjaunošanas darbā, kas jau vīdēja pie pamales, un 22. jūnijā Salaspilī, Zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūtā sapulcējās grupa zinātnieku un apsprieda ideju dibināt, kā toreiz teica, Latvijas zinātnieku asociāciju. Vasarā notika organizācijas dibināšanas priekšdarbi, un 27. novembrī LZS dibināšanas kongress notika. To atbalstīja un ar runu uzstājās LKP ideoloģijas sekretārs Ivars Ķezbers. Vēl runāja Elmārs Grēns, Jānis Vaivads, Jānis Stradiņš, Heinrihs Strods, Ilmārs Lazovskis, Aina Blinkena.

Dibināšanas kongresā, piemēram, tika apspriests jautājums, vai Zinātnieku savienībā drīkst uzņemt institūtu un akadēmijas vadību. Pēc ilgas pārspriešanas nolēma, ka uzņemt var, bet nedrīkst vēlēt vadošos amatos, lai saglabātu Zinātnieku savienības neatkarību no oficiālajām valstiskām struktūrām.

Par LZS goda biedru ar 1. numuru ievēlēja akadēmiķi Andreju Saharovu, arī trimdas zinātniekus Edgaru Dunsdorfu, Andrievu Ezergaili, Vairu Vīķi–Freibergu un Imantu Freibergu, Kristapu Kegi, Edgaru Andersonu, Veltu Rūķi–Draviņu. Kā organizācijas galveno uzdevumu nolēma atbalstīt Latvijas Tautas fronti ceļā uz Latvijas neatkarības atgūšanu. Faktiski LZS bija LTF satelītorganizācija. Citi uzdevumi – veidot saites ar augskolu un institūtu zinātniekiem, ar trimdas zinātniekiem. Izstrādāt jaunu zinātnes finansēšanas modeli, par ko runāja Ilmārs Vītols, Jānis Vaivads, Juris Roberts Kalniņš, kurš uzstājās kā krass Zinātņu akadēmijas oponents, jo Zinātņu akadēmija orientējās uz diezgan dāsnu Vissavienības finansējumu. LZS pirmās padomes sastāvā no 50 locekļiem tikai četri bija no akadēmijas – īstenie locekļi Elmārs Grēns, Emīlija Gudriniece, Jānis Stradiņš un korespondētājlocekle Aina Blinkena. Vēlāk gan vairāki LZS padomes locekļi tika ievēlēti par akadēmijas locekļiem, kā teica J. Stradiņš, “pārsūknēti” no Zinātnieku savienības.

Attiecības ar toreizējo Zinātņu akadēmiju bija visai neiecietīgas – sākot ar prasību likvidēt akadēmijas institūtus, integrējot tos augstskolās, kas vēlāk arī tika izdarīts, un beidzot ar visa LZA sastāva likvidēšanu, izslēdzot Arvīdu Pelši, Aleksandru Drīzuli u.c. un jauna ZA sastāva ievēlēšanu uz zinātnieku reitinga pamata. Taču tas draudētu ar akadēmijas vēstures zaudēšanu, jo tad no akadēmijas sastāva pazustu arī Jānis Endzelīns, Pauls Stradiņš u.c. Mūsu priekšlikums bija akadēmiju “atšķaidīt” ar jauniem zinātniekiem. 1990. gadu sākumā tika pieņemta arī ierosinātā grantu sistēma, tikai žēl, ka to absolutizēja, likvidējot zinātniskās programmas.

1990. gada martā ar Viļņa Breša uzstājību izdevās Zinātņu akadēmijas nosaukumā likvidēt LPSR piederību, un turpmāk tā saucās Latvijas Zinātņu akadēmija. Tāpat grūti gāja ar ārzemju un goda locekļu nosaukumu apstiprināšanu. Droši var apgalvot, ka ZA prezidija locekļiem sēdēs, kurās piedalījās J. Stradiņš un E. Grēns, cēlās asinsspiediens.

Viens no galvenajiem LZS uzdevumiem bija saišu veidošana ar trimdas latviešu zinātniekiem. Tika nodibināta asociācija “Latvija un latvieši pasaulē”, kas apzināja trimdas zinātniekus. Asociācija diezgan lielā mērā balstījās un toreizējās Kultūras sakaru komitejas zinātnes un tehnikas sekcijas bāzes. Arī tā šodien būtu jāizvērtē bezkaislīgi, jo, kā teica J. Stradiņš, nevar balstīties tikai uz Imanta Lešinska vērtējumu.

Liels LZS nopelns bija abu Pasaules latviešu zinātnieku kongresu (ar dažādiem nosaukumiem) organizēšana. Pirmajam aizmetnis jau radās Monreālā, Kanādā, kad domāja par kārtējā Latviešu tehnisko zinātņu kongresa organizēšanu. Nolēma to noturēt Latvijā ar kādu 15 ārzemju zinātnieku piedalīšanos. 1991. gadā Rīgā notika I Pasaules latviešu zinātnieku kongress, uz kuru atbrauca aptuveni 100 ārzemnieku ( U. Raituma ziņojumā vēlāk – pāri par 200).

Viens no lielākajiem LZS veikumiem bija izziņu krājums “Latvieši ārzemēs” (asociācija “Latvija un latvieši pasaulē”, izdevējs “Latvijas enciklopēdija”, Rīga 1993), kura autors ir inženieris Ilgvars Veigners. Tas līdz šai dienai ir pilnīgākais ziņu apk par latviešiem trimdā.

Līdz 1991. gada decembrim LZS ietekme bija liela. dās iekšējas nesaskaņas starp augstskolām un zinātniskiem stitūtiem. Pēc 1993. gada izjuka arī Latvijas Tautas no LZS labākajiem spēkiem tika “pārsūknēta” uz LZA arī paši zinātnieki ir kļuvuši sociāli apātiskāki. Arī Stradiņš sava atmiņu stāstījuma sākumā teica, ka LZS savā vairumā nebija jauni cilvēki. Nu viņiem vēl 20 klāt. To varēja redzēt arī jubilejas pasākuma zālē, sirmi zinātnieki bija atnākuši, nostaļģisku jūtu vadīti.

LZS Valdes locekle profesore RITA BEBRE atcerējās pirmās LZS Valdes sēdes vakaros Latvijas Universitātē, tolaik – P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē. Cita starpā tika spriests valsts par valsts apbalvojumu, arī Triju Zvaigžņu ordeņa, atjaunošanu, par nepieciešamību audzināt nākamos ministrus un valsts darbiniekus. Tiešā veidā nesanāca, bet no Latvijas Zinātnieku savienības biedru vidus vēlākajos gados bija daudz ministru un Saeimas deputātu. Īpašs LZS interešu objekts bija populārzinātniskie izdevumi. Latvijas PSR iznāca žurnāls “Zinātne un Tehnika”, taču LZS domāja, ka tai vajadzīgs savs žurnāls. Delegācija devās uz LKP CK preses sektoru, kur to uzklausīja Ojārs Skudra, un rezultāts bija pozitīvs – Zinātnieku savienībai atļāva pārņemt žurnālu “Zinātne un Tehnika” un izdot divās valodās – latviski un krieviski – žurnālu “Zinātne un Mēs”. Tam bija īslaicīgs un dramatisks liktenis – līdz omoniešu iebrukumam Preses namā. Pēc tam ne visai ilgi iznāca žurnāls “Atklājums” un, kopā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju, līdz šim pie pilnas veselības esošais laikraksts “Zinātnes Vēstnesis”, kas publicē informāciju par LZS un LZA aktivitātēm, promocijas darbu aizstāvēšanu un citus materiālus.

R. Bebre savu uzstāšanos nobeidza ar jautājumu – vai 2011. gadā būs 3. Pasaules latviešu zinātnieku kongress? LZS Valdes loceklis profesors ULDIS RAITUMS, kurš no LZS bija atbildīgs par 2. Pasaules latviešu zinātnieku kongresa organizēšanu, sāka ar statistiku. 1. kongresā 1991. gadā piedalījās ap 1000 zinātnieku no Latvijas un vairāk nekā 200 ārzemnieku. 2. kongresā 2001. gadā – 800 Latvijas un aptuveni 75 ārzemju zinātnieki. Pirmā kongresa uzdevums bija apliecināt, ka Latvijas zinātnieki ir pasaules zinātniskās sabiedrības sastāvdaļa, otrā – saprast, kur mēs esam nonākuši, kādas ir augstākās izglītības un zinātnes attiecības, uzklausīt ārzemju kolēģu viedokli. Vai nepazaudējam saites ar trešo emigrāciju, kad jauni zinātnieki no Latvijas dodas uz ASV un Eiropu. Interesants ir Andra Padega vērtējums, salīdzinot 2. kongresu ar 1. kongresu – zinātne ir tiktāl noslīdējusi uz leju, ka ir laiks atkal celties augšup. “Es neko nevaru teikt par 3. kongresa organizēšanu, bet es labprāt satiktos ar kolēģiem no citām nozarēm un citām valstīm”, savu uzstāšanos beidza U. Raitums.

LZS Padomes priekšsēdētājs akadēmiķis IVARS KALVIŅŠ jau atklājot jubilejas pasākumu teica, ka LZS tika dibināta laikā, kad Latvija stāvēja krustcelēs. Pēc 20 gadiem vēsture atkārtojas, un mums ir jājautā atkal, kā dzīvosim tālāk. Pirms 20 gadiem mūsu zinātnieki bija tik apņēmības pilni, zinoši un varoši, ka nodibināja šo organizāciju ar ļoti ambicioziem mērķiem. Vispirms, lai stiprinātu savu pašapziņu. Šīsdienas uzdevums ir koordinēt sa-vas darbības kā pretdarbību funkcionāru negatīvajām tendencēm un darbībām. Mums ir jāatzīst, ka iegūtie rezultāti ne tuvu nav tādi, kā gaidījām. No 40 000 darbinieku zinātnē pirms 20 gadiem tagad to ir ap 5000. Taču ne jau skaits nosaka to, vai mēs spēsim pierādīt sev un “runas vīriem”, ka zinātne nav rotaļlieta, bet kultūras un attīstības absolūts priekšnoteikums. Mums ir jānosprauž mērķi, kā kļūt noderīgākiem citiem. Šajā zālē gandrīz nav jaunu cilvēku, maz vidēju gadu cilvēku, jo šis ir atceres, jubilejas pasākums, svarīgs tiem, kas savienību dibinājuši. Ir jāpiesaista jaunatne un jādod tai groži rokās, tā izvedīs Saulcerīti saulītē. I.Kalviņš novēlēja savienības dalībniekiem mīlestību, mieru dvēselē un pārliecību, ka mūsu nākotne nebūs atkarīga no dažu politikāņu subjektīviem lēmumiem.

Mēs varam, mēs gribam, mēs paveiksim savu! Šos I. Kalviņa vārdus, kas tika teikti pasākuma ievadā, pirms atmiņu stāstījumiem, es ar nodomu citēju jubilejas pasākuma pārstāsta beigās, kad pēc ziedu pasniegšanas visiem LZP Padomes priekšsēdētājiem (Elmāram Grēnam, Jānim Štrauhmanim, Uldim Grāvītim; Juris Roberts Kalniņš nebija ieradies), pēc Saeimas deputātes Baibas Rivžas, LZA viceprezidenta Jura Jansona, Radošo organizāciju savienības priekšēdētāja Uģa Prauliņa, LLU un Rēzeknes Augstskolas pārstāvju apsveikumiem un laba vēlējumiem vārdu deva Jauno zinātnieku apvienības pārstāvim (Jauno zinātnieku apvienība ir Latvijas Zinātnieku savienības kolektīvais biedrs). Viņš sāka ar to, ka, staigājot pa Rīgu un vērojot namus, ir tādas mājas, kurās gribas ieet, un tādas, kurās negribas. Atverot LZS interneta mājaslapu, tajā negribas ieiet. Tā ir vecmodīga un neaktuāla. Jauno zinātnieku apvienība kā dāvanu LZS jubilejā ir izstrādājusi jaunu mājaslapas dizainu, kas arī tika uz ekrāna nodemonstrēts, kā arī apņemas to uzturēt. Tā ir ārkārtīgi dāsna dāvana, kas tika sveikta, kā agrāk būtu teikuši, “ar vētrainiem aplausiem, kas pāriet ovācijās”. Tieši šeit jau bija redzami Ivara Kalviņa rosinātās jaunatnes aktīvākas līdzdalības pirmie rezultāti, un tie ir cerīgi.

Z. Kipere