ĒVALDS MUGURĒVIČS
(1931-2018)

2018. gada 23. novembrī mūžības ceļos devies izcilais Latvijas arheologs LZA akadēmiķis, profesors Ēvalds Mugurēvičs.

Ēvalds Mugurēvičs dzimis 1931. gada 6. aprīlī Barkavas pagasta Mālsalā. Absolvējis Varakļānu vidusskolu un 1951.-1956. gadā studējis LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē, ko beidzis ar izcilību. Vēstures zinātņu kandidāts (1962), vēstures zinātņu doktors (1984, 1991 - nostrificēts Dr.habil.hist.), LZA korespondētājloceklis (1989), LZA īstenais loceklis (1992), LU profesors (1984-1995), Latvijas vēstures zinātņu Nacionālās komitejas prezidents (1992-2003). No 1956. līdz 1957. gadam zinātniskais līdzstrādnieks Latvijas vēstures muzejā. No 1958. līdz 2001. gadam strādājis Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā (no 1991. g. - Latvijas vēstures institūts), kur nogājis ceļu no jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka līdz sektora (nodaļas) vadītājam (1971-1995) un institūta vadošajam zinātniekam (1995-2001), Valsts emeritētais zinātnieks (2001). Ē. Mugurēvičs bija ievērojams speciālists Latvijas senākās vēstures pētniecībā, it īpaši vēlā dzelzs laikmeta un viduslaiku arheoloģijā. Lielu ieguldījumu viņš devis latviešu un kaimiņtautu ekonomisko un kultūras sakaru izpētē, tāpat arī Latvijas viduslaiku rakstīto avotu pētīšanā, komentēšanā un izdošanā. Par šīm problēmām viņš publicējis 14 grāmatas un kolektīvos darbus, ap 600 rakstu, no kuriem vairāk nekā 60 iespiesti ārzemju izdevumos. Ē. Mugurēvičs veicis lielu darbu Latvijas arheoloģijas sasniegumu popularizēšanā un ieviešanā starptautiskajā zinātniskajā apritē. To veicinājušas viņa daudzās publikācijas svešvalodās, kā arī piedalīšanās starptautiskos zinātniskos kongresos un konferencēs - Polijā, Ungārijā, Vācijā, Somijā, Zviedrijā, ASV, Anglijā, Austrijā, Dānijā, Šveicē, Turcijā, Kanādā un, protams, daudzās uzstāšanās bijušajās padomju republikās. Par Ē. Mugurēviča starptautisko zinātnisko autoritāti liecina ne vien daudzie aicinājumi būt par oponentu disertāciju aizstāvēšanā kaimiņzemju arheologiem, bet arī atzinība, ko viņam izteikušas vairākas starptautiskās zinātnieku biedrības. Austrijas Zinātņu akadēmijas Viduslaiku materiālās kultūras biedrība 1989. gadā viņu ievēlēja par savu īsteno locekli, Baltijas vēstures komisijā Getingenē Vācijā 1993. gadā viņu ievēlēja par korespondētājbiedru, 1999. gadā viņš uzņemts par biedru Viduslaiku hroniku pētnieku savienībā Anglijā, no 2002. gada viņš bija Vācu arheoloģijas institūta korespondētājbiedrs. 1989.-1994. gadā viņš bija žurnāla "Sovetskaia arheologia" (sākot ar 1992. g. "Rossiiskaia arheologiia") redkolēģijas loceklis Maskavā (Krievija). 1990.-1998. gadā darbojies izdevuma "Austrumeiropas vēstures enciklopēdija 6.-13. gs." redkolēģijā, Berlīnē - Greifsvaldē, Vācijā.

Kā nozīmīgākos Ē. Mugurēviča darba vērtējumus varētu minēt divas LPSR Valsts prēmijas (1976, 1987), Kultūras fonda Spīdolas balvu (1993), par ārzemju publikācijām piešķirto Baltijas studiju veicināšanas asociācijas ASV prēmiju (1994), LZA un a/s "Grindeks" balvu (2004), Baltijas Asamblejas balvu zinātnē (2005), Salaspils goda pilsoņa nosaukuma piešķiršanu (2008), Latvijas ZA Lielo medaļu (2011), ordeņa "Par nopelniem Lietuvas labā" Bruņinieku krusta piešķiršanu (2013) un Latvijas ZA Arveda Švābes vārdbalvu (2015).

Arheologa Ēvalda Mugurēviča lielais ieguldījums Latvijas senākās vēstures izpētē mūsu dzimtenes historiogrāfijā ir ierakstīts ar zelta burtiem. Viņa vārds aizvien tiks daudzināts kā 20. gadsimta Latvijas izcilākais arheologs.

Andris Caune, LZA akadēmiķis