LZA LIELĀS MEDAĻAS LAUREĀTA KALVJA TORGĀNA AKADĒMISKĀ RUNA LZA PILNSAPULCĒ
2018. GADA 29. NOVEMBRĪ

Civiltiesības uzskata par relatīvi miermīlīgu nozari, kurā nav jārisina noziedznieku atmaskošanas un sodīšanas uzdevumi. Ja strīdi par civiltiesībām nonāk tiesā, tur nav apsūdzētā un prokurora, ir prasītājs un atbildētājs, kuri sacīkstes veidā cenšas pierādīt katrs savu taisnību. Taču teikt, ka civiltiesiskās attiecības ir miermīlīgas, nav īsti pareizi. Ik gadus rajonu tiesās kā pirmajā instancē tiek izskatītas ap 30-40 tūkstoši civillietu, samērā daudz no tām ir vienkāršas tādā nozīmē, ka likums dod viennozīmīgu atbildi, kā izspriežams strīds, jautājumi ir galvenokārt par pierādījumu esamību. Tomēr ap pieciem tūkstošiem spriedumu tiek pārsūdzēti apelācijas instancē un ap 1200 līdz 1500 lietās galīgo vārdu saka kasācijas instance Augstākā tiesa. Civillietās ļoti reti ir tā, ka abas puses ir apmierinātas, viena parasti ir zaudējusī puse un grib turpināt tiesāties. Tas nav brīnums, jo runa ir par naudu!

Tiesību zinātnieku devums sabiedrībai parādās trīs virzienos vai līmeņos. Pirmais - vispārizglītojoša darbība.

Tāpat kā citas zinātnes nozares sniedz cilvēkiem dzīvē noderīgas zināšanas par to, kā pielietot, teiksim elektrību, kā saglabāt veselību, spēkus un pat atmiņu, arī tiesību zinātāji izplata tautā zināšanas kā noslēgt labus īres, pirkuma vai pakalpojumu līgumus, kādus pasākumus veikt savu īpašuma tiesību drošai baudīšanai utt. Šādā nozīmē noderīgas ir daudzas grāmatas un raksti par juridiskiem jautājumiem. To skaitā var nosaukt arī biezus krājumus, kas nosaukti par komentāriem. Gribu nedaudz kliedēt vairākas reizes dzirdētu nicinošu attieksmi par likumu komentāru rakstīšanu. Termins komentāri dažam labam asociējas ar hokeja spēles vai gleznu izstādes komentāriem, kuros dominē vērtējumi cik skaisti, efektīgi vai gluži pretēji - bāli un neveiksmīgi norit spēle vai izskatās gleznas. Tātad - patīk vai nepatīk! Likuma normu komentāri faktiski ir skaidrojumi par likuma būtību, tā piemērošanu dažādās atšķirīgās dzīves situācijās, saiti ar citām tiesību normām. Pareizāk tos būtu saukt par likuma skaidrojumiem.

Otrais virziens ir kļūdu atklāšana tiesību praksē, strīdu izšķiršanā tiesās un argumentēti sekmēt likumu pareizu piemērošanu.

Trešais virziens ir ierosinājumu izstrādāšana likumu uzlabošanai, robu un pretrunu novēršanai.

Tieši otrais un trešais virziens ir tie, kuros zinātnieku pienesums tiesiskuma stiprināšanā ir nozīmīgs.

Laiku pa laikam tiesās parādās vai nu atsevišķas, īpaši sarežģītas lietas, vai lietu nosacītas kategorijas, kas liecina par problēmām likumos, vai to iztulkošanā un piemērošanā. Tieši tajās īpaša nozīme ir zinātnieku pētījumiem, atziņām un skaidrojumiem. Piemēram, kāda persona, iepriekš pārliecinājusies, ka zemesgrāmatās ierakstīts ne tikai pārdevējs, bet vēl divi iepriekšējie īpašnieki un, paļaujoties uz zemesgrāmatu publisko ticamību, nopērk māju vai dzīvokli, veic remontu, pārceļas, pārdod agrāko mājokli. Pēkšņi pēc gada vai diviem pret viņu tiek celta prasība par mājokļa attiesāšanu, jo noskaidrojies, ka otrais iepriekšējais īpašnieks īpašumu ieguvis noziedzīgā ceļā. Saduras divi principi. Krimināltiesību speciālisti saka, ka noziedzīga darbība nevar radīt citam īpašuma tiesības, civiltiesībās domas dalās, bet viena no versijām ir, ka nedrīkst sagraut uzticību zemesgrāmatām, jo tad nekam neticēs, un nav arī skaidrs, kurš atmaksās pēdējam pircējam pirkuma maksu un remonta izdevumus. Ir gan tādas lietas, kurās tiesa atzīst, ka pircējs bijis īpaši neuzmanīgs, gan tādas, kurās māju bez kavēšanās atdod tam, kura māja pārdota ar zagtiem vai viltotiem dokumentiem. Pie problēmām, kurās jārod risinājums, kas skar lielu skaitu cilvēku, nosaucama piespiedu nomas maksas noteikšana. Daudzdzīvokļu mājās šī problēma ir svarīga 110 tūkstošiem dzīvokļu īpašniekiem un lielam skaitam zemes gabalu īpašniekiem. Satversmes tiesa jau atzinusi par neatbilstošiem trīs atlīdzības regulējuma variantus. Ceturtais būtu atteikties no jebkādiem maksas ierobežojumiem, bet tas nozīmētu tiesu darbu plūdus, kuros dominētu zemes īpašnieki. Loģiski, ka jāizbeidz šī "piespiedu laulība". Bet kamēr nebūs naudas, lai valsts palīdzētu vienai pusei izpirkt otras īpašumu, kustība nenotiks.

Viena no plašu personu loku aptverošām civilstrīdu kategorijām nesen bija līgumsoda lietas. Civillikuma tēviem pat sapņos nevarēja rādīties, kā viņu uzrakstīto Civillikuma 1717. pantu iztulkos postpadomju komersanti. Pants 1937. gada redakcijā noteica: Līgumsoda apmēru noteic līdzēji, un tas nav aprobežots ar zaudējumu lielumu, kādi paredzami no līguma neizpildīšanas.

Kā redzam, pantā ir vārdi "nav aprobežots...". Praksē tas parādījās kā procentos izteikts lielums blakus tam, ka līgumā bija noteikti arī procenti, tas ir, maksa par sveša kapitāla lietošanu.

Bankas un it sevišķi ātro kredītu devēji savās iepriekš sagatavotos aizdevumu līgumu veidlapās rakstīja, ka par kredīta neatmaksāšanas termiņa nokavējumu jāmaksā līgumsods 1 procenta apmērā par katru nokavējuma dienu, tas ir, 365 procenti gadā. Tātad, aizņēmās 6000 EUR, kavējās atdot 100 dienas pēc noteiktā termiņa, un jāatdod jau 13 200 EUR. Nevienā saimniekošanas nozarē tāda atdeve par sveša kapitāla lietošanu nav iedomājama. Neveiksmīgos aizdevuma ņēmējus parādu jūgā dzina arī cits greizi iztulkots pants -1843. pants, kas ļāva līgumos ierakstīt, ka katra iemaksa vispirms tiek izmantota uzkrājušās līgumsoda dzēšanai, tātad pamatparāds nesamazinās un atbrīvošanās no parāda kļūst bezcerīga.

Es cēlu trauksmi publikācijās, rakstot, ka pants nenozīmē, ka līgumsods var būt bezgalīgi liels, savukārt prasītāji un tiesneši skaidroja, ka jāturas pie likuma un pantā skaidri teikts "nav aprobežots ar zaudējumu lielumu". Lūk, teorijas un prakses pretruna, ko nebija viegli pārvarēt.

Kad raksti Jurista Vārdā nepalīdzēja, sagatavoju projektu grozījumiem Civillikumā un devos pie tieslietu ministra, kuram ir likumdošanas iniciatīvas tiesības. Ne jau katrs, kam dūša, var ierosināt likuma grozījumus. Šodien uzdrošinos teikt, ka nostrādāja mana kā profesora autoritāte gan kontaktos ar tieslietu ministru, gan ar Saeimas deputātiem. Grozījumu izskatīšanas procesā Saeimas juridiskajā komisijā un dažādās apspriedēs izjutu spēcīgu pretsparu, demagoģiskus apgalvojumus, ka viss ātro kredītu bizness noies pagrīdē, ka sabruks ekonomika. Nebanku kredītdevēju asociācija sludināja, ka ātrie kredīti 2012. gadā palīdzējuši 175 tūkstošiem iedzīvotāju, un tikai ap 29 tūkstoši nav spējuši atdot parādus ilgāk nekā 30 dienās. Padomājiet - 29 tūkstoši izmisumā un parādos slīkstošie!

Ja runājam par viedokļu sadursmi, tad kredītu devēji atsaucās uz civiltiesībām raksturīgu līgumu brīvības principu, neviens neesot spiedis parakstīt sliktu līgumu, ja parakstīja, tad jāievēro cits fundamentāls princips - Pacta sunt servanda (līgumi jāpilda, Civillikuma 1587. p). Parādnieku advokāti savukārt citēja CL 1. pantu, kas nosaka - tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Diskusija izvērsās par līgumsoda funkcijām: vieni saka, ka pats termins līgumsods rāda, ka tam jābūt sodam, un jo bargāks tas būs, jo stiprāk mudinās parādnieku ievērot nolīgto. Otri uzsvēra zinātnieku rakstīto par to, ka sodīšana civiltiesībās nav izvirzāma priekšplānā, jo civiltiesību pamatfunkcija ir nodrošināt ekvivalenci mantiskajā apritē, nedrīkst pieļaut nepamatotu iedzīvošanos bagātībā, turklāt kredītu ņēmēji pārsvarā ir patērētāji, kurus Patērētāju tiesību aizsardzības likums atzinis par ekonomiski vājāku un tāpēc aizsargājamu līdzēju.

Uzvarēja zinātniskie argumenti un veselais saprāts. Saeima 2013. gada 20. jūnijā grozīja sešus Civillikuma pantus, tostarp noteica 10% kā augstāko līgumsoda robežu.

Civillikuma 1717. pants tika papildināts ar norādi, kādam pēc ekonomiskā satura jābūt līgumsodam:

Līgumsoda apmēru noteic līdzēji, un tas nav aprobežots ar zaudējumu lielumu, kādi paredzami no līguma neizpildīšanas, taču tam jābūt samērīgam un atbilstošam godīgai darījumu praksei.

Cilvēkam, kam nav juridiskās izglītības, šāds papildinājums var izskatīties kā lozunga veida deklarācija. Taču juristam tas nozīmē atkāpšanos no likuma burta mehāniskas piemērošanas, proti, apgalvojuma, ka pants uztverams kā tāds, par kura piemērošanas obligātumu nav nekādu šaubu. Starp citu, kredītu devēji polemikas karstumā izlikās nepamanām, ka ir noteikts tikai tas, ka līgumsoda apmērs nav salīdzināms un vērtējams kopsakarā ar gaidāmajiem līguma neizpildīšanas izraisītiem zaudējumiem, un tas nebūt nenozīmē, ka kāda citāda līgumsoda apmēra vērtēšana ir izslēgta.

Esmu lasījis par zinātnieku ārzemēs, kurš visu mūžu cīnījies par viena panta grozīšanu krimināllikumā un kad beidzot to panācis, bijis apmierināts ar savu mūžu. Tātad es varētu būt sešas reizes vairāk apmierināts, ja neuzskatītu, ka "vēl cīņa nav galā un nebeigsies". Kredītu devēji nekavējoties sāka celt procentu likmes un tā sauktos komisijas pakalpojumu izdevumus. Bet tikai 2018. gada 4. oktobrī pēc ilgstošas cīņas Saeima noteica konkrētu ātro kredītu izmaksu ierobežojumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā.

Ko rāda šis gari klāstītais piemērs? To, ka zinātnes pārstāvja iniciēts likums vai likuma grozījums var ietekmēt daudzu tūkstošu cilvēku likteņus.

Šis piemērs parāda arī atšķirību starp juridiskās zinātnes atziņām un vairāku citu zinātņu sasniegumiem. Ja kāds astronoms atklāj vēl nezināmu debesu ķermeni, vai fiziķis - nezināmu fizisko likumsakarību, tad visi draudzīgi aplaudējam, it sevišķi skaļi, ja jaunums dod arī ekonomisku labumu. Turpretim, jurisprudencē ne katra jauna atziņa tiek uztverta ar aplausiem, dažkārt paiet gadi vai gadu desmiti, kamēr tā gūst oficiālu atzīšanu, piem., likuma formā vai tiesu prakses pagrieziena veidā.

Citā lietu kategorijā, kas veidojas tāpēc, ka likumā nav iespējams noteikt konkrētus skaitļus, ir nemantiskā kaitējuma kompensēšanas prasības. Tās sauc arī par morālā kaitējuma atlīdzības prasībām, lai gan sakars ar morāli nav definējams un nevar runāt arī par atlīdzību vārda tiešā nozīmē, jo nevar atlīdzināt zaudētu roku, aci vai dzīvību. Atšķirības uzsvēršanai lietojams nevis termins atlīdzība, bet gan kompensācija par nodarīto kaitējumu. Tiesu zālēs un presē, jau izskatot daudzās prasības sakarā ar Talsos ugunsdzēsēju svētkos notikušo traģēdiju, izskanējuši sašutuma saucieni: Kā tas var būt, ka cilvēka dzīvību tiesa novērtē tikai 50 vai 100 tūkstoš latu apmērā? Pirms pateikt, cik tādi jautājumi ir nevietā, nedaudz par deliktu tiesībām. Ar terminu delikts (deliktum - latīņu val.) apzīmē ārpus līgumiskām attiecībām nodarītu kaitējumu. Te ietilpst atbildība par miesas bojājumiem, nonāvēšanu, personiskās brīvības, privātuma, goda un cieņas, arī mantas aizskārumiem. Par kaitējumu sauc jebkuras sekas, ko izraisa šāds ārpuslīgumisks tiesību aizskārums. Ja tas ir mantiski novērtējams samazinājums vai peļņas zudums, tad lieto apzīmējumu zaudējumi un to piedzen tādā apmērā, kāds pierādīts. Citādi ir ar nemantisko kaitējumu. Pretēji padomju tiesībās sludinātajam, ka zem padomju cilvēka cieņas ir prasīt naudu par pārkāpuma radītām sāpēm, ciešanām vai neērtībām, tirgus ekonomikas apstākļos Latvijā ienāca tiesības prasīt naudu par šīm nemantiskajām sekām, kā arī ar morāli nesaistīts termins morālais kaitējums. Un maisam gals bija vaļā. Nav pāris teikumos pasakāms, kā konstatējams, vai ir un kam ir radies morālais kaitējums. Lūk, piemērs no kādas lietas: Ceļu satiksmes negadījumā cietusī lūdz piedzīt no atbildētāja atlīdzību 30 000 EUR par morālo kaitējumu, kas izpaudies kā pārciestas fiziskas sāpes, vairākas operācijas, kustību un runas spēju zudums uz laiku, nepieciešamība līdz mūža galam lietot medikamentus un sistemātiski atrasties medicīnas iestāžu kontrolē; pārciesto fizisko ciešanu rezultātā prasītāja nereti izjūt depresīvu noskaņojumu, diskomfortu un baiļu sajūtu; bijusi spiesta pārtraukt mācības, viņai liegta iespēja iegūt augstāko izglītību, ierobežotas iespējas atrast darbu.

Civillikumā dots morālā kaitējuma skaidrojums: sāpes un ciešanas (pain and suffering - angl.). Tas jau novecojis un nepilnīgs. Ārzemēs vispirms un pēc tam Latvijā atzīts, ka tādu izraisa arī privātuma pārkāpums, sabojātas brīvdienas un daudz kas tāds, kam nav mērvienību. Bet kur ir minimālā robeža? Vai varētu pieprasīt 5 EUR, ja kāds tramvajā uzkāpj otram uz kājas? Vai ir maksimālā robeža? Vai var sastādīt "cenrādi", cik jāpiespriež par zaudētu roku, kāju, ausi, aci un tā tālāk? Taisnīguma aizstāvji nekavējoties teiks, ka vijolnieka vai ķirurga kreisā roka ir daudz vērtīgāka par meža cirtēja roku.

Esmu līdzdarbojies trīs biezu sējumu veidošanā sērijā "Digest of European Tort Law" (Eiropas deliktu tiesību digestas). Otrā sējuma¹ mērķis bija klasificēt būtiskākos kaitējumu veidus 27 Eiropas valstīs. Tajā var izlasīt kuriozus kāzusus, piemēram, ka kādā no valstīm kaitējuma atlīdzība piespriesta par kaitējumu, ko rada mājai tuvu kursējošo vilcienu sastāvu radītais troksnis, vai vīra pienākumu pret sievu nepildīšana, dzīvokļa appludināšanas izraisītām negatīvām emocijām, izslēgšanu no mednieku biedrības. Dažādās modifikācijās parādās prasības pret ārstiem un medicīnas iestādēm sakarā ar "negribēta bērna piedzimšanu". Jābūt gataviem, ka tādas prasības kāds vai kāda pieteiks arī Latvijas tiesā.

2014. gadā piedalījos tiesu prakses apkopojuma izstrādāšanā par morālā kaitējuma atlīdzību civillietās. Dažādo problēmu analīze izklāstīta uz 111 lapaspusēm. Tās apskats atliekams uz citu reizi. Solītā atbilde uz provokatīvo jautājumu pasakāma šādi: nevar prasīt atlīdzināt naudā to, ko principā nevar novērtēt naudā. Dzīvība, zaudēta kāja vai roka nav tirgus prece, kurai ir cena! Pat 50 miljoni nebūs pareiza cena tam, ko nevar naudā novērtēt. Runa ir par gandarījuma došanu, ko atšķirībā no Vācijā lietotā termina "sāpju nauda" esmu "Augstākās Tiesas Biļetenā" rosinājis saukt par "mierinājuma naudu". Zinātnieki kopā ar Augstākās tiesas tiesnešiem ir izstrādājuši visai plašus skaidrojumus par to, kādi faktori izvērtējami tiesai, lai piespriesto mierinājuma naudu uzskatītu par taisnīgu. Bet darbs vēl turpināms.

Civiltiesību nozare aptver arī procesuālos jautājumus, lai gan stingri zinātniski, civilprocess pieder pie publiskajām tiesībām. Taču civiltiesisko strīdu īpatnību izpratne ir ļāvusi civilistiem ražīgi pastrādāt tiesas procesa izpētes virzienā. (..) Te gan jāpasaka, ka komentējot nevar novērst to pārmērīgo centību procesa dalībnieku tiesību reglamentācijā, ko radījusi aizvien sīkumainākās Eiropas Savienības prasības stingri ievērot cilvēktiesības. Tas novedis pie iespējas pārsūdzēt gandrīz katru tiesas nolēmumu un tāpēc pie ilgstošas lietu izskatīšanas. Tā tas ir arī civillietā par Zinātņu akadēmijas lielās zāles izmantošanu. Kopš 2015. gada šī lieta skatīta jau septiņās tiesās, Akadēmijas uzvaras mijas ar pārsūdzībām un laika stiepšanu, un vēl šodien mūsu kopsapulce nevar notikt lielajā zālē. Labā ziņa ir tāda, ka pašlaik gaidāms cerams galīgais vārds, ko, ļoti ceru, teiks Augstākās tiesas Senāts.

Mēs esam integrējušies Eiropā un iespēju robežās pieskaņojuši savus likumus ES tiesību telpai. Taču šajā ziņojumā teiktais ļauj atzīt, ka Latvijā kā atsevišķā valstī ir savi tai īpaši aktuāli jautājumi. Nevar aizsūtīt kādu uz Vāciju vai Igauniju, lai viņš izpēta, kā tur cīnās pret pārmērīgiem līgumsodiem (es sazinājos un saņēmu atbildi, ka tur nav pārmērību) vai kā mēra morālā kaitējuma kompensāciju apmērus (ir skaitļi, ka Latvija ir devīgāka, kaut nabadzīgāka par Vāciju). Tātad Latvijas tiesību zinātnei ir savi specifiski un akūti jautājumi. Tāpēc tai, gan kontekstā ar
Eiropas Cilvēktiesību tiesas, pasaules juridiskās domas atziņām, ir jāpastāv un jātiek valstiski atbalstītai kā tiesiskuma un sociālās drošības veidošanas sastāvdaļai.

Nobeigt runu gribas ar tādu kā nostalģisku prātulu. Drosmīgi izklausās apgalvojumi, ka ministri vai rektori nāk un iet, bet profesori paliek. Diemžēl arī profesori nav nemirstīgi. Viņi strādā un cer, ka viņu devums paliks ļaužu atmiņā. Devums materializējas profesoru rakstītās grāmatās. Tās krājas bibliotēkās, nu jau arī datorizētās krātuvēs, un katra autora mājas plauktā. Fotogrāfija ar daļu no mana grāmatu plaukta rāda, ka aizritējuši 5 vai 6 īpaši raženi gadi. Grāmatas ir un paliks zinātnieka mūža devuma apliecinājums. Ceru, ka tās vēl ilgi kalpos gan studentiem, gan praktiķiem, gan zinātnieku jaunajai maiņai.