NOLASĪTA LZA RUDENS PILNSAPULCĒ, 2019. GADA 29. NOVEMBRĪ

Atmiņu veido ļoti sarežģīti smadzeņu šūnu jeb neironu savstarpēju signālu pārvades ceļi, kuros piedalās tūkstošiem molekulu, piemēram, neirotransmiteri, joni, nervu augšanas faktori u.c. Tas nodrošina informācijas pārvadi un informācijas saglabāšanu, kas ir atmiņas pamatā. Ja neironi iet bojā, tad sākas pārrāvumi informācijas plūsmas ķēdē no neirona uz neironu. Tas traucē atmiņas procesus un smadzenēs sākas neirodeģenerācija: smadzenes sarūk, smadzeņu vēderiņos uzkrājas šķidrums. Līdz ar to atmiņa progresējoši pasliktinās.

Neirodeģenerācijas iemesli var būt gan gēnu mutācijas, gan dažādi ārējās vides faktori: smadzeņu hipoksija/išēmija (smadzeņu infarkts), ilgstošs emocionāls stress, hroniskas infekcijas, ilgstoša zāļu lietošana utt. Bez tam būtiski un neirodeģeneratīvo procesu veicinoši ir riska faktori, piemēram, vecums, hipertenzija, traumas, diabēts. Viena no izplatītākajām neirodeģeneratīvajām slimībām ir Alcheimera slimība, ar kuru pašreiz pasaulē sirgst ap 35 miljoniem cilvēku. Taču paredz, ka 2050. gadā slimos jau 115 miljoni cilvēku.

Mazāk izplatīta ir pārmantotā jeb ģimenes Alcheimera slimība (ap 3-10%), ko nosaka ģenētiskie faktori: gēnu mutācijas, kas izraisa proteīnu patoloģijas. Slimība var sākties jau ap 40 gadiem. Pēdējos 20 gados valda amiloīda teorija, kas nozīmē, ka smadzenēs plaksnīšu veidā uzkrājas nepareizas konformācijas (telpiskās struktūras) amiloīda peptīds, kas aktivē smadzeņu glijas šūnas un izraisa neiroiekaisumu, oksidatīvo stresu, un sabojā daudzus citus šūnas funkcionēšanai būtiskus procesus. Rezultātā neironi iet bojā. Diemžēl visi centieni tikt vaļā no amiloīda uzkrājumiem ir beigušies neveiksmīgi.

Visizplatītākā ir sporādiskā Alcheimera slimība (ap 90%?). To izraisa epiģenētiskie faktori (vide, dzīvesveids, genoms). Galvenais slimības risks - vecums, sākot no 60-65 gadiem. Slimības sākuma izpausmes - viegli kognīcijas traucējumi (mild cognitive impairment, MCI):

• izvairīšanās no sabiedrības, no pasākumiem
• sašaurinās interešu loks
• garastāvokļa maiņas (pat depresija)
• grūtības lēmumu pieņemšanā
• nevar atcerēties vajadzīgo īsto vārdu
• dezorientācija

Uz šīm agrīnajām izpausmēm ir vērstas 21. gadsimta stratēģijas - apstādināt Alcheimera slimību pirms tā ir sākusies (Stop Alzheimer‘s before it starts!(McDade, E., Bateman, R.J., 2017. Stop Alzheimer's before it starts. Nature 547, 153)).

Tātad, agrīnā farmakoterapija jāfokusē uz: 1) neirotransmiteru aktivitātes regulāciju, 2) smadzeņu iekaisuma (neiroiekaisuma) novēršanu, 3) oksidatīvā stresa samazināšanu (mitohondriju funkciju regulāciju, 4) neironu reģenerācijas stimulēšanu.

Neirotransmiteru aktivitātes regulācijai joprojām lieto vielas, kas stimulē acetilholīna uzkrāšanos, jo jau 1970.gados konstatēja, ka acetilholīns stimulē atmiņu. Populārākie preparati ir donepezils, ipidakrīns (A/S "Olainfarm" to ražo ar nosaukumu neiromidīns). LU Medicīnas fakultātes Farmakoloģijas katedrā ir izstrādāta jauna hipotēze, ka smadzenēs jābūt aktivējošo un inhibējošo neirotransmiteru balansam. Līdz ar to ir pārbaudīti, pierādīti un publicēti pētījumi par inhibējošā neirotransmitera gamma-aminosviestskābes (GABA) receptoru agonistu (piemēram, diazepama) spēju ļoti mazās devās Alcheimera slimības modeļzurkām aizsargāt neironus no bojāejas, atjaunot atmiņu, likvidēt neiroiekaisumu, noregulēt neironu dzīvotspējai nepieciešamos procesus. Daudz pētījumu Farmakologijas katedrā veikti arī ar kardioprotektoru mildronātu, kas apmēram 10 reiz mazākās devās nekā tās, kas nepieciešamas sirds procesu regulācijai, ļoti intensīvi regulē centralās nervu sistēmas funkcijas gan Alcheimera slimības, gan citas - Pārkinsona slimības modeļos. Tā piem., mildronāts uzlabo atmiņu, novērš nervu šūnās apoptozi, iekaisumu, noregulē mitohondriālos procesus, veicina augšanas faktoru ekspresiju utt. (skat. Klusa et al., Medicina, Kaunas, 2013, 49 (7), 301-9).

Tātad gan mūsu, gan pasaules neirozinātnes centru pētījumu rezultāti liecina, ka ir iespējas apturēt neirodeģenerācijas procesu progresēšanu, ja ir iesākta savlaicīga terapija. Kā to panākt?

1. Dizainēt maztoksiskas mazas molekulas (small molecules), kas saturētu farmakoforus, kas regulētu smadzeņu šūnas dzīvotspējai nepieciešamos procesus.

Ir jau atrastas no dabas vielām izolētas aktīvas molekulas, piem., kurkumīns (no kurkuma), rasveratrols (no sarkano vīnogu mizām), piperīns (no melnajiem pipariem), betaīns (no sarkanajām bietēm) un karnitīns (no zīdītāju audiem un augiem). Starp citu, nevar neatzīmet mildronāta struktūras līdzību ar betaīnu un karnitīnu.

2. Lietot vielas ar antioksidantu īpašībām, kas noregulē mitohondriālos procesus un līdz ar to šūnas bioenerģētiku, piem., mellenes, granātābolu sulu, kurkumīnu, melnos piparus (samazina arī holesterola līmeni), sēru saturošus dārzeņus - sīpolus, ķiplokus, omega-3 saturošus produktus, e.g. lasi, siļķes, glāzi sarkanā vīna dienā, kafiju utt.

3. Uzlabot dzīves stilu, kustības, pozitīvas emocijas, trenēt atmiņu.

4. Novērst riska faktorus: regulēt asinsspiedienu, ārstēt diabētu, novērst stresa faktorus, regulēt endokrīno sistēmu, regulēt miegu, samazināt svaru, cīnīties pret hroniskiem iekaisumiem (zarnās, smaganās u.c.) utt.

Izskan ļoti optimistiskas prognozes, ka Alcheimera slimībai mēs teiksim ardievas (Dale Bredesen. The End of Alzheimer‘s. The first programme to prevent and reverse the cognitive decline of dementia. Vermilion, London, 2017, 308pp.).

Tātad atmiņas saglabāšana liela mērā ir mūsu pašu rokās.

LZA prezidents O. Spārītis, LZA Lielās medaļas laureāte V. Z. Kluša, akadēmiķi B. Rivža, T. Jundzis, A. Krasņikovs

Foto - J. Brencis