J.Stradiņš, LZA Senāta priekšsēdētājs. Augsti godātais prezident! Augsti godātais ģenerālsekretār! Mīļie akadēmiķi!

Šīsdienas sēdē man ļoti patika prezidenta optimistiskie ievadvārdi, īpaši patika abas akadēmiskās lekcijas. Taču runāt es gribētu ne par zinātnes finansējumu, pat ne tik daudz par zinātni, cik izteikt dažas pārdomas par Zinātņu akadēmiju, par tās vietu Latvijas zinātnē un Latvijas kultūrā, varētu pat teikt – par Zinātņu akadēmijas nākotni. Šīs pārdomas radās, rakstot grāmatu par zinātnes vēsturi Latvijā, izvērtējot mūsu priekšteci – Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību, tās paliekamo devumu un, no otras puses – arī pēc sarunas par Viju Artmani ar viņas bērniem apbedīšanas dienā.

Patiešām tā bija, ka mēs 1989.gadā atjaunojām LZA goda locekļa statusu un iedibinājām arī ārzemju locekļu statusu, un toreiz tas nepavisam nebija vienkārši. Bija ļoti liela pretestība, bet tomēr izdevās ievēlēt pirmo goda locekli 1989.gadā, pēc tam zināmā mērā ar toreizējās Zinātnieku Savienības atbalstu sākām 1990. gadā ievēlēt arī ārzemju locekļus. Diemžēl, toreiz, 1989. gadā mūsu Zinātņu akadēmija nebija gatava ievēlēt slaveno igauņu valodnieku Paulu Āristi, noraidīja arī Andreju Saharovu, bet 1990. gadā ne viens, ne otrs vairs nebija ievēlams.

Vijas Artmanes bēru dienā es pareizticīgo katedrālē piegāju pie Kaspara Dimitera izteikt līdzjūtību Zinātņu akadēmijas vārdā un izteicu zināmu nožēlu, ka V.Artmane nav kļuvusi par LZA goda locekli. Kaspars atbildēja, ka viņa jau ir uzņemta Debesu akadēmijā. Vijas Artmanes vārdā ir nosaukta mazā planēta. Mums vajadzētu domāt par Zemes akadēmiju, bet reizē arī šeit un mūsu vidē par Debesu akadēmiju tiešā un pārnestā nozīmē. Mēs esam uzņēmuši ZA kultūras darbiniekus Albertu Belu, Jāni Streiču, Jāni Strupuli, Induli Ranku, daudz gleznotāju un rakstnieku. Man tomēr žēl, ka par goda locekli netika ievēlēta Regīna Ezera, nav tikusi Vija Artmane, nav tikusi Velta Līne un vēl vairāki citi, kuri ir pastāvīgas vērtības Latvijas kultūras zvaigznājā.

Rakstot par Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību, 100 gados tajā ir bijuši 1124 biedri. Mums Zinātņu akadēmijas locekļu kopskaits pietuvojas 1000 pašreiz. Un es sāku domāt, kuri no viņiem patiešām pieder tai Debesu akadēmijai? Kurzemes biedrībā bija Gauss, Strūve, Teodors Grothuss, Jākobs Grimms, Šveinfurts, Šēgrens, Broce, Vatsons, Heinrihs Roze, kura vārds ir arī uz Latvijas niobija monētām. Tur bija Garlībs Merķelis, tur ir Bīlenšteins, Širrens. Protams, tie nav tie, kuri noteica šīs biedrības vispārējo stilu un darbību, bet arī tādiem locekļiem jābūt, kā zināmam rotājumam uz vispārējā fona.

Man ir liels gandarījums, ka šajās vēlēšanās tiks ievēlēts Tamazs Gamkrelidze, pasaules mēroga gruzīnu valodnieks. Ne tikai politisku motīvu dēļ, ne tādēļ, ka viņš ir Gruzijas Zinātņu akadēmijas prezidents, bet tādēļ, ka viņš ir absolūti jaunu priekšstatu radītājs par indoeiropiešiem, par baltu etnoģenēzi, kā veidojušās valodas un kādas bijušas tās migrācijas. Vēl man ir liels gandarījums, ka mēs paguvām piešķirt goda doktora grādu Valteram Capam, nav ko V.Tamužam satraukties par R.Tepferu, viņš ir LZA goda doktors un arī tas ir labi!

Ja kāds rakstīs LZA vēsturi 2056.gadā, tad visi šie uzvārdi būs šai grāmatā pieminēti, bet mūsu uzvārdi vairāk vai mazāk būs padzisuši. Tāpēc ir svarīgi par šīm lietām domāt un veidot līdzsvarotu akadēmiju. Vai Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļi kopumā pārstāv reālo zinātnieku eliti, tos, kurus zinātnieku saime un sabiedrība uzskata par autoritatīviem zinātniekiem? Domāju, visumā tas būtu pietiekami pareizi, proporcionāli, bet pēdējos gados ieviesusies tāda birokrātiska sadalīšana pa nodaļām. Ne vienmēr tas ir pareizi. Šogad, domāju, divas vakances bija jāiedod biologiem, un jāsaskaita tie zinātnieki, bez kuriem mēs nevaram iztikt, un tad viena otra disproporcija varētu tikt novērsta. Kaut vai tik autoritatīvs medicīnas zinātnieks kā profesors Pīrāgs sen būtu uzņemams Akadēmijā.

Otrs – es domāju, mēs mazliet absolutizējam citējamības indeksu. Starptautiskās publikācijas, protams, ir ļoti svarīgas, Ē.Kupčem citējamības indekss ir augstāks par mūsu akadēmiķu citējamības indeksu kopumā, taču tas nevar būt izšķirošais. Galvenais ir zinātnieka autoritāte zinātnes aprindās, viņa noderīgums Zinātņu aka-dēmijai. Izvēle ir jāizdara nesasteigti visa gada garumā, un ne tikai zinātņu nodaļās, bet visai zinātnieku sabiedrībai, universitātēs, arī biedrībās un muzejos. Neaizmirstot jaunos un neaizmirstot darba rūķus, kuri neeksponējas, bet strādā. Apzinos arī savu atbildību, ka neesmu pietiekami skaļi iestājies par izciliem kandidātiem, esmu baidījies būt subjektīvs. Taču tā ir visu mūsu atbildība, lai Zinātņu akadēmijas latiņa tiktu uzturēta augstu, tik augstu, lai daži varētu izlīst pa apakšu, bet lai daudziem būtu patiešām jālec pa augšu, un ļoti augsti. Ja tas tā būs, mēs pietuvosimies tai ideālajai Debesu akadēmijai, pēc kuras tomēr mums jātiecas.

A.Bels, LZA goda loceklis. Prezident! Kolēģi! Dāmas un kungi! Stradiņa kunga uzstāšanās bija vienkārši gaiša un labi, ka viņa bija. Tamuža kunga lekcija man ļoti patika ar repliku par jauno tiltu. To var vienmēr saglābt ar kompozītmateriāliem un līdz ar to tilts iegūst jaunu skanējumu. Ja tiltam ir šķībais bomis, tad mums ir līkais tilts! Mēs varam to izmantot tūristu pievilināšanai. Bet par Kupčes kunga lekciju, kas mani pilnīgi apžilbināja -šī kodolmagnētiskā rezonanse mani uzvedināja uz daudzām domām. Ja mēs varētu pielietot šo rezonansi un glābt līdz ar to Latvijas pagastus. Mēs varētu glābt dzimtas saknes, vēsturiskās atmiņas, emocionālās saites starp kaimiņiem, radu būšanu un sacensību, kad cilvēki skrien sānu pie sāna uz nākotni. Tur ir viss, kas satur kopā zemi, kas satur kopā Latviju un padara to par valsti. Pagasts ir Latvijas struktūrvērtība, tas satur Latviju kopā. Pilsētās viss ir pārejošs. Gan ļaudis, gan tilti, gan celtnes. Pagastos ir zeme. Kamēr zeme pieder latviešiem, valsts saucas Latvija. Šo ideju man izteica kāds franču diplomāts, mēs runājām par franču zemniecību, kāpēc viņi dotē zemniecību. Ne jau tāpēc, lai viņi ražotu pārtiku, bet tāpēc, lai viņi paturētu šo zemi savā īpašumā. Kamēr zeme pieder frančiem, valsts ir Francija.

Tagad novadu reforma tuvojas savam noslēgumam. Pār pagastiem ir samilzis milzīgs drauds. Kaut gan šī reforma bija iecerēta kā demokrātiska lieta, tagad tā ir ieguvusi vardarbīgu raksturu. No visām pusēm, no visām zemēm atskan kliedzieni – Kas notiek? Pagasts ir ļoti veca struktūra. 15. gadsimtā, kad tika rīkoti tā saucamie mielasta vakari, tas bija pagasta pirmsākums. Vēlāk pagastiem uzkundzējās muižas, tomēr pagasti izdzīvoja, izdzīvoja cauri carismam, brīvvalstī sasniedza galveno savu piepildījumu, kļuva par valsts galveno saturētāju. Pirmā okupācija 40.gadā izsludināja reformu pagastu iznīcināšanai, to nepaspēja ne pirmā okupācija, ne otrā izdarīt. Trešā okupācija tūlīt pēc izvešanas iznīcināja arī pagastus. No 510 pagastiem toreiz izveidoja 1362 administratīvās vienības – ciema padomes. Tagad notiek pretējs process. Mēs grūžam pagastus vienā čupā. Tiek sasmērēta statistiskā aina, mēs vairs nevarēsim ielūkoties šī pagasta dokumentos, kur statistiķiem bija iespējams ielūkoties. Vērtēt nākotnes perspektīvi caur pagātni. Notiek vēl sliktākas lietas – tiek sasmērētas etnogrāfiskās robežas. Tas ir tāpat kā vardarbīgi iejaukties kādas vielas, šinī gadījumā valsts, molekulārajā struktūrā un sākt veidot pilnīgi jaunas saskarsmes. Tas novedīs pie ļoti bēdīgām sekām nākotnē. Tie, kas ir lauksaimnieciski izglītoti, zina, ko nozīmē satricinājums bez kādas prognozes. Gribētu tikai vēl piebilst vienu – esmu runājis arī ar deputātiem, kurus es pazīstu, noslēdzošais trešais lasījums būs decembra sākumā. Es jūs aicinu izmantot savus sakarus, runāt ar deputātiem, kurus jūs esat ievēlējuši, lai viņi dara tā, ka vilks ir paēdis, bet aitiņa dzīva. Jūs te esat daudz ar ļoti sirmām galvām, esat redzējuši visdažādākās reformas. Latviju var plicināt visādi, bet ja lauki stāv, Latvija turas. Paldies.