Krīti iekšā akmenī!

20-12-2008
zv/zv376-5.JPG

Tēlnieku INDULI RANKU minot, katram pirmās asociācijas saistās ar Turaidas Dainu kalnu un monumentālajām granīta skulptūrām. Sāktas 1980. gadā, pēdējā skulptūra uzstādīta 2004. gadā - vairāk nekā 20 gadus no sava pāri par 40 gadu ilgā granīta tēlnieka darba gadiem Indulis Ranka ir veltījis latvju dainām. Tas, neapšaubāmi, ir viņa mūža darbs. Nu tēlnieks gatavojas savas 75 gadu jubilejas izstādei “Ceļš”. Ar jauniem darbiem, jaunām idejām.

 

Ceļā uz “Ceļu”

Tuvojoties gada nogalei, katrs atskatāmies uz Ceļu. Ar lielo burtu. Uz Ceļu, ko 90 gados nogājusi mūsu valsts – ar pa-cēlumiem, kritumiem, līkumiem, grāvjiem un dangām, pārrakumiem un šķērsām nogāztiem kokiem. Ceļu, kuru, tāpat kā katra cilvēka dzīvi, nedrīkst atstāt pašplūsmē, bet kas ir regulāri un pacietīgi jākopj, aizberot bedres, noveļot baļķus un uzklājot izturīgāku segumu. Pārfrazējot Dzejnieku, “Ikvienam ir rokas jāpieliek, Lai lielais Ceļš uz priekšu tiek”. Rainis te nav pieminēts nejauši. Viņam Induļa Rankas dzīvē ir sava īpaša loma, pie Raiņa viņš vērsīsies arī savā 75 dzīves gadu un 57 gadu, kopš piedalās mākslas izstādēs (interesanta sakritība – 75 un 57), personālizstādē “CEĻŠ” Latvijas Dzelzceļa muzejā nākošā gada rudenī. Pašlaik mākslinieks ir ceļā uz “Ceļu” .

Saku, ka manā uztverē mākslinieks nekad nav ķimerējies ar sīkumiem, viņš nevar savus darbus kā juvelieris salikt mazā dārglietu kastītē. Tie ir lieli, smagi, grūti darināmi un gandrīz tikpat grūti pārvietojami. Kādas domas vien nevar izdomāt, mēnešiem un gadiem kā dzenim kaļot, kaļot un kaļot. Visu pasaules kārtību var apcerēt.

“Tautā to sauc par pasaules lāpīšanu,” nosmejas mākslinieks. Un turpina: ”Es pie tā esmu pieradis kopš bērnības. No laukiem nācis, ar godīgu sirdi. Mēs bijām pēckara paaudze, ļoti godīgi. Jaungulbenes Gulbīša skolā ilgus gadus direktors bija Alfreds Vārdaunis (gleznotāja Edgara Vārdauņa tēvs – Z.K.), viņš bija mācījis arī manus vecākus. Ļoti cienījams. Visi skolotāji bija lieli patrioti. Ar kādu aizrautību ģeogrāfijas skolotāja Eglīte runāja par Latvijas un Lietuvas baltajiem bērziem! Eiropas vidusdaļā taču visur bērzi ir balti un skaisti, bet viņai Latvijas bērzi bija visskaistākie. Tas neapšaubāmi deva patriotisku ievirzi.”

Jautāju, vai folklora nāk līdzi no bērnības. No skolas? Varbūt vecmāmiņa bija kā tāda Kukažiņa, sēdēja pie ratiņa un vērpjot stāstīja pasakas. “Nē, nē, mana mātes māte bija modere baronam Tranzē piederošā pusmuižiņā, muižas cilvēks, Blaumaņa tipāžs. Madama tomēr, cienīga, ar stingru skatu. Tās lielās, vispārcilvēcīgās, pasaules dimensijas nāca no Raiņa. Rainis ir demokrāts. Tolaik mani saistīja Raiņa idejas, un tikai vēlāk, jau rozentāļos (J. Rozentāla mākslas vidusskola – Z.K.) un Mākslas akadēmijā mācoties, es atskārtu, ka Raiņa dzeja ir gleznieciski redzama. Esmu gleznojis pēc Raiņa dzejas motīviem, kaut ko parādīšu izstādē. Folklorai sāku pievērsties akadēmijas laikā, iepazīstoties ar krievu un franču vēsturisko tēmu gleznotājiem.” Ernestu Brastiņu un citus ļoti nacionālus latviešu gleznotājus taču akadēmijā nemācīja? “Tos ne, tos es vēlāk apguvu patstāvīgi, bet glezniecībā jau ir daudz folkloras tēmu.”

Iekrist akmenī

Kā gleznotājs, kurš strādā ar krāsām plaknē, kļūst par tēlnieku, turklāt par tik simtprocentīgu tēlnieku? Telpa, masa, pavisam cita domāšana. “Ubāns (gleznotājs Konrāds Ubāns, Latvijas Mākslas akadēmijas Gleznošanas katedras profesors – Z.K.) man pārmeta, jutās vīlies, kad pārgāju uz tēlniecību. Viņš uzskatīja, ka tēlniecība ir vienkāršāka, ka gleznu plaknē radīt ir daudz grūtāk. Ubāna māksla ir tik spoža, ka es nebeidzu par to jūsmot. Varbūt tieši tāpēc es nevarēju tikt pāri savai kautrībai. Mēs ar Ubānu esam stāvējuši līdzās plenērā. Es esmu jau trīs studijas pabeidzis, kad viņš vakarā pabeidz vienu. Saule pa to laiku apgājusi riņķī debesjumam, bet viņš beigās uzliek pēdējo akcentu. Tas nozīmē, kā viņš domā, kā redzēto skalo caur sevi. Kalniņš (gleznotājs Eduards Kalniņš, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Induļa Rankas diplomdarba vadītājs – Z.K.) bija pilnīgi kas cits. Varbūt, ka ar laiku es pats būtu izlauzies cauri viņiem abiem. Bet glezniecība man jau nekur nav pazudusi, arī, strādājot pie skulptūrām, es redzu, kā tās attiecas pret debesīm. Tā kā nevar šodien tik strikti noteikt, vai tas bija lāsts vai svētība, kad no glezniecības pārgāju uz tēlniecību.

No ceļinieka par pārmijnieku un otrādi

Indulis Ranka atsaucas uz angļu tēlnieku Henriju Mūru, kurš teicis, ka skulptūras vislabākais biedrs ir gaiss. Nekas cits tai tik labi nepiestāv. Izstāde Dzelzceļa muzejā būs veidota interesanti – lielajā zālē būs eksponēti fotoplakāti, kuros no dažādiem skatu punktiem dažādās detalizācijas pakāpēs redzamas mākslinieka lielizmēra skulptūras – gan dabā uzstādītās, gan mākslinieka mājas pagalmā un turpat līdzās esošajā Mārupītes skulptūru parkā novietotās, uzsvaru liekot uz vienotiem ansambļiem, kurus mākslinieks sagrupējis šādi: Dainu kalna kolekcija; dzejnieka Andreja Eglīša memoriāla skulptūras; Norvēģijā simpozijos un neatkarīgi radītie darbi; Japānā simpozijā un neatkarīgi radītie darbi; pēdējo gadu portretu sērija – komponists P. Vasks, akadēmiķis J. Stradiņš, komponiste M. Einfelde, norvēģu dzejnieks H. Sverdrups. Arī gleznām vieta muzeja iekštelpās. Savukārt laukā uz peroniem, starp dzelžiem būs novietotas nelielas skulptūras, kas vēstīs par I. Rankas jaunākajiem meklējumiem akmens tēlniecībā. Nu jālauza galva, kā labāk izkārtot, lai dzelzs un akmens viens otru papildinātu. “Rīkojot savu personālizstādi, vēlos pastāstīt plašākai sabiedrībai par to ceļa posmu, ko savā mākslinieka un cilvēka mūžā esmu nogājis. Tas ir stāsts par manu ceļu uz atklāsmi un zināšanām – no ceļinieka par pārmijnieku, un no pārmijnieka par ceļinieku, bet vienmēr ceļā...” Tā Indulis Ranka raksta izstādes pieteikumā.

Mebiusa ceļš

Viens no darbiem, kuru eksponēs ārā, starp dzelžiem, saucas “Mebiusa ceļš” un vēsta par ceļa bezgalību, nebeidzamību. Tas veltīts pazīstamajam fiziķim un domātājam, nu jau aizsaulē esošajam akadēmiķim Edgaram Siliņam. “Ar Siliņu mēs draudzējāmies caur Japānas speciālisti Gunu Eglīti. Siliņš reizes septiņas bija bijis Japānā, lasījis lekcijas. Arī mani Japāna ļoti interesēja. Tikšanās reizēs Siliņš lasīja priekšā nodaļas no grāmatas “Lielo patiesību meklējumi”. Varbūt, ka tas arī raisīja asociācijas ar mebiusu, nepārtrauktības, bezgalības simbolu. Akmens nepadodas tā kā metāls, kuru var izlocīt dažādi. Akmens prasa atkāpi no kanona.”

Cits stāsts ir par akadēmiķa Jāņa Stradiņa skulpturālo portretu, kur akmens otrajā pusē iekalts Zinātņu akadēmijas simbols pūce. “Kad mani ievēlēja par Zinātņu akadēmijas goda locekli (1992. gadā – Z.K.), es sāku diezgan regulāri apmeklēt dažādus pasākumus, un bieži vien prezidijā sēdēja akadēmiķis Jānis Stradiņš, kuru es bezgalīgi cienu un apbrīnoju par viņa gudrību un mākslas izpratni. Mums visu laiku bija par ko runāt. Es šo rakursu – mazliet kā no apakšas, ar pietāti, kā pret ēģiptiešu faraonu – izvēlējos arī skulptūrai. Mani ļoti aizkustināja tas, ka es varu kaut ko tik diženu attēlot.” Akadēmija devusi ne vienu vien radošu ierosmi. Izbraukuma sēdē uz Kurzemi savulaik mākslinieks iepazinās ar valodnieku, lībiešu speciālistu, arī LZA goda locekli Tenu Karmu, un rezultātā tapa lībieša Jāņa Prinča skulpturāls portrets, kas tagad stāv Ventspilī parkā Prinča ielas malā. “Jaunībā, kad biju vēl gleznotājs, es izlasīju par Princi un mani pārsteidza skaistais vārds. Tenu Karma saka – par viņu ir materiāls!” Tāds ir stāsts par lībiešu kultūras darbinieka Jāņa Prinča portreta tapšanu. Savs stāsts ir par katru skulptūru. Diemžēl, ne katrreiz optimistisks.

Nozāģētās nošu līnijas

Pirms radās doma par Dainu kalnu Turaidā, mākslinieks bija iecerējis Mārupītes skulptūru parkā veidot gada ciklu pēc folkloras motīviem. Taču pilsētas saimnieki mainījās pārāk bieži, līdzi ņemot savas komandas, katrs jaunais nāca ar savu izpratni, līdz māksliniekam apnika karot par šo ideju. Par laimi, skulptūrām radās cita adrese, turklāt daudz loģiskāka un piemērotāka, nekā urbānā un diezgan kriminogēnā vide. Dainu tēvs Krišjānis Barons pa Siguldas apkārtni staigājis, tur viņa iemīļotās vietas, tur tautai iespējams pulcēties. Tie, kas nakts melnumā pulcējas Mārupītes krastā, par tautas gara vērtībām neinteresējas. Drīzāk par materiālām vērtībām. Komponista Pētera Vaska skulptūru greznoja spožas metāla nošu līnijas, kas tiecās debesīs, pretī zvaigznēm. Vandaļi vispirms bija mēģinājuši zemē ieraktos me-tāla stieņus izkustināt, izļurkāt, kā teica mākslinieks. Kad tos iebetonēja dziļāk, tad vienkārši nozāģēja... Kādai vajadzībai? Metāllūžņiem? Kādas privātas mājas dārzam vai kāpņu telpai? Citai skulptūrai acīs iesmērēta košļājamā gumija, tā saulē izkusa un notecēja pa visu seju. Bojātās skulptūras no savvaļas atgriezās drošākā vietā – mājas pagalmā.

Gaismas dievs Ūsiņš?

Paraleli slīpēšanas un pulēšanas darbiem pie izstādē eksponējamām skulptūrām Indulis Ranka kaļ vienu lielu un pamatīgu akmeni, kurš gan, kā pats saka, šodien ir vistālākā plāna darbs. Taču, ja neesi kādu dienu kārtīgi ar kaltu pastrādājis, tad ne īsti ēst gribas, ne vakarā miegs nāk. Fiziska slodze ir vajadzīga. Vai notikusi atgriešanās pie folkloras? “Gaismas motīvs mani saista visu mūžu, un te es uzduros Biezajam (Haralds Biezais, Zviedrijā trimdā dzīvojis filozofs un vēsturnieks, LZA goda loceklis – Z.K.), kurš apgalvo, ka latviešu mitoloģijā zirgu dievs Ūsiņš īstenībā ir gaismas dievs, augstāks par sauli un mēnesi! Dulls cilvēks bijis, bet nopietns zinātnieks taču! Es visu ko gribēju tajā darbā ielikt, bet neviens nesapratīs. Tā jau tas ir – ja cilvēks kaut ko jaunu uzzinājis, viņš grib to arī citiem pateikt. Tad nu es aprobežojos ar jautru vīriņu, kam mati gaisā kā vējā,un vareniem zirgiem, kuru galvas piesietas pie gaismas stariem. Tautas dziesmā teikts, ka Ūsiņam ir melni zirgi, ar akmeni pabaroti. Tātad tie nav nekādi vienkāršie zirgi, bet rumaki, ar rumpjiem kā tvaika lokomotīve.”

Gaisma mums visiem ir vajadzīga, vienalga, vai to diriģē Ūsiņš vai kāds cits gaismas devējs. Neraugoties uz tumšo astronomisko laiku, gaisma nekur nav pazudusi. Tā nāk līdzi no gaismas festivāla “Staro Rīga”, no Latvijas 90 gadu svinībām Rīgā un novados, no līdzcietībai un dalītiesvēlmei atvērtajām sirdīm. Un lūk, tepat pie sliekšņa jau Ziemassvētki un Jaunais gads ar savu gaismu. Būsim laimīgi un vēlēsim laimi citiem. Protams, arī tēlniekam Indulim Rankam, kurš savas 75. gadu jubilejas gaidās kaļ gaismas dievu Ūsiņu.

Z. Kipere

zv/zv376-6.JPG
Mebiusa ceļš
zv/zv376-7.JPG
Trīs akmens burbuļi

 

Pēdējā atjaunošana 20-12-2008
Powered by Elxis - Open Source CMS