Tā rakstīja..

Pāršķirstot vecos „Zinātnes Vēstneša" numurus, var atrast ne vienu vien rakstiņu vai citātu, kas raksturo gan tā tapšanas laiku, gan arī to, ka pastāv tā saucamās mūžīgās problēmas, kas bija aktuālas gan tad, gan šodien. Aicinām laikā līdz avīzes jubilejai, ko atzīmēsim septembrī, kopā ieskatīties tās agrākajos numuros. Šoreiz - profesora Jura Roberta Kalniņa pārdomās, kas publicētas „Zinātnes Vēstneša" 1993. gada sestajā numurā (49).

Zinātnieks vakar, šodien, rīt

Zinātniekam jājūt, ka viņa darbs sabiedrībai ir vajadzīgs. Ja šīs izjūtas nav, mainās vērtību kritēriji un zinātnieki vai nu tiek izstumti no sabiedrības, vai aiziet strādāt citur, teiksim - biznesā un zinātnē vairs neatgriežas, vai arī brauc uz ārzemēm un nodarbojas ar zinātni tur. Pašlaik mēs sastopamies ar visiem trim momentiem. Jaunākie dodas uz ārzemēm un uz biznesu, zinātnē paliek patiešām lieli zinātnieki, kuri ir entuziasti un gatavi strādāt pat par mazu atalgojumu, kā arī gados vecāki cilvēki, kuri necer atrast citu darbu.

Kādēļ tas ir tā? Padomju zinātnes sistēmā katra laboratorija bija stipri fiksēta vienība ar noteiktu darba vietu skaitu. Cilvēks auga vienas laboratorijas ietvaros - kandidāts, doktors, bez īpašām cerībām kļūt par laboratorijas vadītāju. Sākoties grantu sistēmai, laboratorijas kļuva it kā atvērtākas. Ekspertiem bija iespēja vērtēt to devumu un, ja tas nebija pietiekams, samazināt granta finansējumu un līdz ar to regulēt cilvēku skaitu. Teorētiski rodas iespēja zinātniekiem pāriet no vienas laboratorijas un institūta uz citu. Var sakopot spēkus un izveidot „trieciengrupas". Protams, ka tas notiks ar labākajiem zinātniekiem. Taču daudzi kļūs bezdarbnieki - gan tiešā nozīmē, gan saņemot algu, kas īstenībā ir tikai bezdarbnieka pabalsts. Šo procesu paātrinās tas, ka arvien pieaugošā maksa par infrastruktūras uzturēšanu „noēd" lielu daļu no zinātnei paredzētajiem līdzekļiem, tātad jāuzskata, ka zinātne īstenībā tiek finansēta arvien sliktāk.

Ko darīt? Skaidrs, ka atsevišķs cilvēks nespēs ietekmēt ne Zinātnes padomi, ne, jo vairāk, parlamentu. Zinātniekiem jāiet politikā un tiešā veidā jāiespaido sabiedriskās norises, lai pie viena labāk būtu arī zinātnei. Vēsture rāda - laikā, kad valsts modernizējas, vajag, lai augstākajos varas ešelonos būtu liels intelektuālais potenciāls. Intelektuāļi ienes nemieru, jaunas idejas, viņi ir ideju cilvēki un viņiem ir citi mērķi nekā birokrātijai, arī tai birokrātijai, kas nepieciešama katras valsts pārvaldīšanai.

Intelektuālim svarīgāks par atalgojumu ir sabiedrības vērtējums, atzinība. Birokrāts, zaudējot savu krēslu, praktiski zaudē visu. Zinātnieka, rakstnieka vai mākslinieka talantu no darba atlaist nevar. Taču šiem spēkiem ir jābūt līdzsvarā. Ja pārvaldes aparātā intelektuāļi ir vairākumā, tas var draudēt ar nestabilitāti un to, ka valsts kļūs grūti pārvaldāma. Intelektuālā darbība jau pēc sava rakstura slikti pakļaujas disciplīnai. Savukārt, ja intelektuālā potenciāla valsts pārvaldē ir par maz, tad nav iespējama valsts modernizācija, tā degradē un atgriežas uz zemāka līmeņa. Tas, piemēram, varētu būt ceļš uz banānu republiku, kur intelekts netiek cienīts. Šīs iezīmes mēs jau varam vērot arī pie mums.

Es personīgi visskaudrāk izjūtu to, ka zinātnieka nākotne arvien vairāk būs atkarīga vienīgi no katra paša rīcības, nevis no kolektīva, kā tas bija līdz šim, kad kolektīvs, laboratorija garantēja mierīgu darbu un zināmu stabilitāti. Pārejot uz demokrātisku valsti ar augstu katra indivīda atbildības pakāpi, zinātniekam visu laiku jābūt „formā". Ne visi tam ir gatavi. Daļa turas pie iepriekšējā darba ar mazu aldziņu, lai tikai saglabātu šo kolektīvās drošības ilūziju. Citi ir samierinājušies ar domu, ka viņi sabiedrībai nav vajadzīgi, un grimst arvien lielākā pesimismā. Bet tie taču ir gudri cilvēki, valsts intelekts! Vai drīkst mētāties ar intelektu? Neviena saprātīga sabiedrība tā nerīkojas.

Avīzes pāršķirstīja Zaiga Kipere