Tā rakstīja

Šoreiz izvēlēts "Zinātnes Vēstneša" tā laika galvenā redaktora - Vilhelma Ļutas - skaudru pārdomu caurstrāvotais raksts 1990. gada februāra numurā (Nr.2 (4)).

KATRAM PEC PADARĪTĀ

Mūsu ekonomika joprojām ir atpalikusi, neefektīva. Viens no būtiskākajiem šīs parādības iemesliem ir ieradumā - "strādāt kaut kā". Tā nu ir iznācis, ka sociālisms it kā būtu radījis augsni sliņķiem un slaistiem. Īstenībā tur ir vainīgs nevis sociālisms, bet gan nekonsekvence sociālisma principu realizācijā - tā saucamais birokrātiskais sociālisms.

Kaut vai, piemēram, realizējot principu - "katram pēc viņa darba". Lai arī bijušas dažādas reformas un pasākumi, darba apmaksā joprojām sastopami sociālās netaisnības elementi. Ir "robi", kuros "garais rublis" nāk, strādājot "kaut kā", bet citur ir jāstrādā, "galvu nepaceļot", ar lielu fizisko un garīgo spēku sasprindzinājumu, kad darba apstākļi vai sirdsapziņa neļauj "kafijot", iztērzēties un izpīpēties.

Par bezdarba nepieciešamību var spriest šādi. Medikamenti, vitamīni, kas atbilstošā devā sniedz stimulējošu vai ārstniecisku efektu, lielās koncentrācijās ir indes, kas organismu nogalina. Līdzīgi ir ar bezdarbu. Lielās devās tā ir sociālā nelaime, turpretim mazās devās tas tautsaimniecībā radītu stimulējošu efektu gan darba ražīgumā, gan kvalitātē un disciplīnā.

Taču, lai cik vilinoša arī liktos nepieciešamība pēc šāda neliela bezdarba, tomēr acīmredzot nāksies no šīs idejas atteikties, tāpēc, ka par daudz asiņu ir izliets par tik svētu sociālu iekarojumu. Jāmeklē citas iespējas, kā panākt, lai slaistīties būtu neizdevīgi, lai konsekventi darbotos principi - "katram pēc darba" un "kas nestrādā, tam nebūs ēst". Tas nav viegli izdarāms, jo slaistīšanās sērgai ir dziļas un sazarotas saknes.

Var paprātot par cilvēka psiholoģijas dīvainībām: to, ko saņemam par velti, neprotam novērtēt un turēt. Darbs mums "pienākas", varam strādāt arī "kaut kā" un "it kā".

Ekonomisko un sociālo likumību neievērošana, to aizstāšana pat ar labi domātiem lēmumiem agri vai vēlu sāpīgi atkožas. Pēdējās desmitgadēs mēs atļāvāmies darba apmaksas līmenim augt straujāk nekā darba ražīgumam. Naudas apjoma pieaugumu nenodrošinājām ar attiecīgu kvalitatīvu preču daudzumu. Jāpasvītro - kvalitatīvu, jo "kaut kā" strādājot, esam saražojuši mantu blāķus, kurus paši negribam pirkt.

Arī izglītība mums "pienākas", tādēļ varam atļauties mācīties "kaut kā". Neapzinīgs skolēns vai students par iztērētajiem, izglītībai atvēlētajiem līdzekļiem daudz neuztraucas. Viņš spriež diezgan loģiski: visus no skolas jau neizslēgs, citādi nebūs darba pašiem pedagogiem.

Mums pienākas medicīniskā palīdzība. Un reizumis šķiet, ka ar savu veselību varam rīkoties pēc sava prāta - lai dakteri cenšas! Par to, ka dzērumā iegūtu traumu ārstēšanu vajadzētu apmaksāt no paša cietušā kabatas, ir runāts daudz. Taču, aiz pārprastā humānisma, uz visas sabiedrības rēķina turpinām ārstēt tos, kuri sevi tīšuprāt saindējuši ar alkoholu, nikotīnu un citām narkotikām.

Tiešs slaists, sliņķis un "it kā" strādātājs vēl ir relatīvi mazs ļaunums, jo tie redzami ar neapbruņotu aci, un, lai cik grūti arī būtu, viņus var piespiest strādāt, var mēģināt tikt no tādiem vaļā. Daudz lielāks ļaunums ir tā saucamie strādāšanas imitatori. Tie aktīvi darbojas - atkarībā no sava ieņemamā ranga, tie skandina tukšvārdīgus saukļus un pareizas runas - tas, ko Ļeņins savā laikā trāpīgi nosaucis par politisku tarkšķēšanu, bet tikpat labi tā var būt arī ekonomiskā tarkšķēšana. Darbs tiek imitēts, sastādot dažādu orgtehpasākumu plānus, tukšus lēmumus, cirkulārus. Šāda, pēc būtības anti-darba rezultātā rodas daudz ļaunuma, it sevišķi, ja šāds imitators atrodas pārvaldes aparātā. Tiek kropļots mūsu sabiedriskās sistēmas balsts - demokrātiskā centrālisma princips. Lai to efektīvi realizētu, nepieciešams radošs, pacietīgs darbs, galva uz pleciem un talants. Tā visa imitatoram trūkst, - tad nu tiek spiests uz centrālismu: plūst lēmumi, rīkojumi, par kuriem to radītājs nekādu atbildību nenes, tiek pieprasītas dažnedažādas atskaites un izziņas. Veidojas papīru plūsma un birokrātiskais karuselis, kurā nogremdēta ne viena vien laba ierosme. Zemāka ranga vadītājiem tiek saistītas rokas un atņemta lietpratīgas rīcības brīvība, it bieži tos iedzenot bezizejā, virzot padotos uz dienesta pārkāpumiem vai pat saimnieciskiem noziegumiem. Vieglākā gadījumā arī pats zemāka ranga vadītājs un izpildītāji tādējādi netieši tiek orientēti uz "kaut kā jau izkulsimies" darba stilu, galarezultātā veidojot augsni, kurā vairojas un veģetē dažādu kalibru slaisti un sliņķi. Šis vadības stils mūs pieradina izlikties neredzam esošos trūkumus un vēlamo uzdot par esošo.

Par trūkumiem sākam runāt tad, kad tie ir tiktāl samilzuši, ka ar tiem jau spiesti nodarboties vadošie orgāni visaugstākajos līmeņos.

Nu visi pamostas un, kas pats kuriozākais, visskaļāk un "pareizāk" cenšas runāt sen pazīstami imitatori, izmantodami situāciju sevis attaisnošanai.

Vai nav sāpīgi atkal un atkal dzirdēt, ka, lūk, tāda vērtīga tehniska ideja pie mums izteikta krietni sen, bet diemžēl nogremdēta? Taču ārzemēs tā uztverta, realizēta, un tagad tik efektīvas un vajadzīgas ierīces iepērkam par lielu naudu. Un atkal mēs esam atpalikuši, un mums ir jāpiepūš vaigi, lai panāktu tos, kuri netūļājās.

Gadu gaitā birokrātisma pūķa daudzās galvas ir paspējušas ataugt. Pārbūve birokrātismu ir smagi ievainojusi, bet vismaz pagaidām nav iznīcinājusi.

Pēdējā laikā ir jūtams vadošo kadru atsvaidzināšanas process.

Mums jāatrisina lieli uzdevumi, jāatveseļo ekonomika. Zinātnes un tehnikas progresa paātrināšana ir grūti ceļama nasta, kas prasa sabiedrības visu materiālo radošo resursu sasprindzinājumu. Tikai vēlamais progress tā arī var palikt mednis kokā, ja neatrisināsim sliņķu, "it kā strādātāju" un imitatoru problēmu itin visos līmeņos.

Avīzes pāršķirstīja
I. Boldāne-Zeļenkova