Oļģerts Krastiņš, akadēmiķis

Pašreiz modē ir ekspresintervijas. Pajautāsim pirmajam pretimnācējam: “Kas ir Nobels?”. Pirmais pagriezīs muguru, otrais vai trešais atbildēs, ka tā ir lielākā un prestižākā balva, ko var saņemt zinātnieks. Kādēļ Nobelam tāds gods? Atkal kāds atmetīs ar roku un aizies. Cits atbildēs: “Viņš izgudroja dinamītu, sprāgstošo želatīnu, bezdūmu pulveri u.c. tādējādi kļūstot multimiljonārs. Kopš tā laika cilvēcei nenovēršamie kari kļuva 3–5 reizes asiņaināki”.

Kādā valodā Nobels publicēja savus izgudrojumus: zviedru, angļu, latīņu?

Pareizo atbildi varbūt varēs atrast tikai kādā ķīmijas institūtā vai Akadēmiskajā bibliotēkā. Samērā ticami, ka viņam vispār to neļāva publicēt, kamēr izlūki izošņāja un iztulkoja kādā valodā vajadzīgs.

Jautājums citam pretimnācējam : “Ko vērtīgu ir izdarījis Imanuels Kants?”. Kāds otrais – trešais atbildēs: “Sarakstīja “Tīrā prāta kritiku” un “Praktiskā prāta kritiku”, nosakot cilvēka prāta robežas”. Vai viņš izgudroja arī kādus cilvēku masveida iznīcināšanas vai ārstēšanas līdzekļus? Ja sarunu biedrs nesteigsies, viņš visticamāk atbildēs: “Filozofi ar to nenodarbojas. Viņi domā un raksta”.

Pie piemēriem no Latvijas vēl atgriezīsimies, bet no iepriekšējā jau ir skaidrs, ka saruna būs par to, kas ir zinātnieka galvenā produkcija, kā to vērtēt. Kāda nozīme turklāt ir publikācijām un kādā valodā tās ieteicams rakstīt.

Ķīmiķis Jānis Polis Latvijā kļuva pazīstams ar to, ka “saimnieks” viņu izlika no dzīvokļa. Tad arī sabiedrība plašāk uzzināja, ka viņš izgudrojis visiem zināmo remantadīnu, midantānu u.c. Cik būs lasījuši kaut vai vienu no viņa vairāk nekā 90 zinātniskajiem rakstiem?

Fiziķim Edgaram Imantam Siliņam esot izdotas 6 monogrāfijas un ap 290 pārskata un zinātniskas publikācijas. Starp tām noteikti arī t.s. citējamos žurnālos. Nākotne rādīs, vai ar to pietiek, lai ieietu pasaules fizikas vēsturē? Bet ar savu eseju krājumu “Lielo patiesību meklējumi” viņš Latvijas kultūrvēsturē jau ir iegājis. Nekādi nevar piekrist, ka šī grāmata ir populārzinātniska. Varbūt ka tā nav “zinātniska” fiziķiem, bet ar savu domu dziļumu, saprotamību, oriģinalitāti pārspēj daudzu filozofu darbus. Tā ir nosaukta pat par pagājušā gadsimta Latvijas Bībeli, dabas filozofijas bībeli.

Vēl par Zentu Mauriņu. Vai viņu pieskaitīt rakstniekiem, vai zinātniekiem? Vismaz dzīves sākumposmā viņa pati sevi pieteica kā zinātnieci, aizstāvot filoloģijas doktora disertāciju LU un kļūstot par pirmo sievieti – filoloģijas doktori Latvijā. Arī turpmāk viņa pētīja dižgaru darbus (Dante, F.Dostojevskis, J.Poruks, A.Brigadere). Taču pēdējo grāmatu nodaļu virsraksti maz vairs saistās ar konkrētiem rakstniekiem un to darbiem, bet ar visdziļākajām sociālpsiholoģijas problēmām. Mēs šajā rakstā nejautājam pirmie: “Kas tad īsti bija Zenta Mauriņa? Filozofe? Rakstniece? Literatūrkritiķe? Zinātniece? Atbilde nevar būt viennozīmīga, jo grūti te izmantot enciklopēdisku definīciju Prokrusta gultu.” (J.Stradiņš. Ceļa vārdi Zentas Mauriņas rakstiem. Z.Mauriņa. Tālā gaita. – “Daugava”, 1996. – 5.lpp.).

Tāpat vai vēsturniekiem vai rakstniekiem pieskaitīt Aleksandru Grīnu? Četros lielformāta sējumos “Pasaules vēsture”, divos – “Kultūras un tikumu vēsture”, bet vienlaikus kādreiz slavenais romāns “Dvēseļu putenis” u.c. Grīna vēsture nav sausi akadēmiska, bet tēlaina, dažās iedaļās – pat tendencioza. Savukārt romāniem vienmēr ir konkrētāks vai vispārinātāks vēstures fons.

Būtu mums vairāk Edgaru Siliņu, Zentu Mauriņu, Aleksandru Grīnu u.c. daudzpusīgu personību!

Nebūsim pārgudri un nemācīsim fiziķus, ķīmiķus, biologus, matemātiķus u.c., kā novilkt robežas starp zinātni, populārzinātni, publicistiku, pārdomu rakstiem u.c. Tā ir pilnīgi viņu pašu kompetence.

Taču humanitārajās un sociālajās zinātnēs šādu robežu vai nu vispār nav, vai tās ir ļoti izplūdušas vienai gara darbības sfērai pārsedzoties ar otru.

Vēl viena būtiska atšķirība: fizikā, ķīmijā, bioloģijā galvenais ir atklājums, izgudrojums (jauna viela, jauna enerģija, jauna tehnoloģija utt.). Ar to arī zinātnieki ieiet vēsturē, ja to ir pelnījuši. Zinātniskajām publikācijām ir tikai pakārtota, sekundāra loma. Tās tāpat kā patenti, licenzes u.c. autortiesību apstiprinoši dokumenti tikai fiksē iegūtos sasniegumus.

Humanitārajās un sociālajās zinātnēs publikācijas ir galvenais, ja ne vienīgais zinātniskā darba rezultāts. Varētu izteikt vēlējumu lai šo zinātņu nozaru speciālisti ietekmē valdības rīcību un sabiedrisko domu. Taču to nosaka tik daudzi apstākļi un faktori, ka viena vai vairāku zinātnieku pierādījumi tajos pazūd. Bez tam neaizmirsīsim sakāmvārdu: “Ja saduras patiesība ar interesēm, vienmēr uzvar intereses.” Patiesība uzvar tikai trešajā paaudzē, pēc simt gadiem, kad intereses jau ir citas.

Tātad humanitāro un sociālo zinātņu galvenā produkcija, pēc kuras jāvērtē viņu darbs, ir monogrāfijas, rakstu krājumi, atsevišķi raksti, arī nopietna publicistika (protams, ne politisku, saimniecisku, kriminālu un intīmu skandālu apraksti, ar ko pilni daudzi mūsdienu izdevumi).

Līdz ar to grūti būs noliegt nākamo kritēriju. Darba vērtību lielā mērā noteiks, cik liels būs tā lasītāju skaits un vai tas uzlabos mūsu kultūrvidi un kā.

Labam zinātniskam darbam humanitārajās un sociālajās zinātnēs ir jābūt bagātinātam ne vien ar jauniem faktiem un atziņām, bet uzrakstītam tēlainā, ja iespējams, arī emocionālā valodā. Protams, lēti beletristiski paņēmieni, kādus lieto reklāmā, “krimiķos” un “ziepju seriālos”, nopietnā darbā nav izmantojami, vienalga vai darbs pārsvarā ir zinātnisks vai literārs. Nemēģināsim griezt ar žiletes asmeni plaisu starp šīm tuvajām garīgās darbības sfērām. Pārfrāzēsim vidējai un vecākai paaudzei labi zināmo imperatīvu: “Darbam jābūt zinātniskam pēc satura un publicistiskam pēc formas”.

No tā izriet arī secinājums par vēlamo valodu, kādā rakstīt zinātniskos darbus humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Ja darba saturs ir tik sarežģīts, ka Latvijā to pilnībā sapratīs kādi 5–10 lasītāji (tā tas ir modernajā fizikā un ķīmijā), tad, saprotams, ieteicamāk rakstīt kādā plaši lietotā svešvalodā (patreiz par tādu kļuvusi angļu valoda). Taču ja darba saturs ir par Latviju vai pat tikai par kādu tās reģionu, cerēt, ka to plaši lasīs ārzemēs, nav nopietna pamata. Daudz vairāk lasītāju tam būs tepat pašu valstī un darbu ieteicams rakstīt valsts valodā.

Sociālajās zinātnēs var izšķirt faktoloģiskus un metodiskus pētījumus. Pēc ekspertvērtējuma mums pagaidām ap 90% pētījumu ir faktoloģiski. Ieteikt kādas jaunas pieejas pētījumu metodēm var tikai pēc 10 un vairāk gadu pacietīga darba ar faktu apstrādi un analīzi. Ja metodoloģiska rakstura pamatoti jauninājumi ir radušies, tos gan būtu lietderīgi publicēt vai nu svešvalodā, vai vienlaikus arī valsts valodā. Bet tādu darbu īpatsvars kopējā publikāciju skaitā nevar būt liels. Kādi šāda rakstura darbi būtu vēlami akadēmiķu un profesoru kandidātiem, bet nebūtu prasāmi kā obligāti.

Ja kāds izgudros drošu, efektīvu un universālu pretvēža preparātu, viņš par to var uzrakstīt kaut vai pusaizmirstajā lībiešu valodā. Tāpat viņu kāds “pārķers” un iztulkos daudzās valodās. Tāpat kā tulko labākos daiļdarbus, eseju krājumus u.c. Zāles pēc gada lietos visā pasaulē. Gadās jau, ka arī ekonomisti izgudro kaut ko tādu, kas aiziet ārpus viņu publikācijām. Nesen viena doktorante savā vēl neaizstāvētajā promocijas darbā atgādināja, ka Ādams Smits izgudrojis “neredzamo roku”, kas kļuvusi par vienu no tirgus ekonomikas pamatpostulātiem. Taču, ja roka jau pēc definīcijas ir neredzama, tad atbilstoši I.Kanta prāta kritikai, tā ir “lieta sevī”, ko tālāk izpētīt nevar. Ja neredz “neredzamo roku”, tad nevar redzēt arī, kas savukārt viņu vada: “spalvainā” vai “tetovētā” roka.

Pētījuma objekts nosaka, kas ir tā galvenais rezultāts un kā vērtēt sasniegto. Vai objekts ir starptautiska, valstiska vai reģionāla mēroga. Nav un nevar būt vienotu kritēriju un vērtību visām daudzajām zinātņu nozarēm un apakšnozarēm. Tikai eksakto zinātņu pārstāvju mums ir vairākums. Un vairākums vienmēr domā, ka taisnība pieder viņiem.

Dārznieks rozes skaistumu vērtē dārzā, mākslinieks – uz audekla, komersants, par cik vienu un par cik otru varēs pārdot. Arī tie ir kritēriju, tikai katram savi.

Ar pāris veiklu “zelta zirgu” pūlēm AKK kārtējo doktorantiņu ir uznesusi doktorkalnā. Viņam paveras divas akadēmiskās iespējas. Vai nu kļūt par docentu augstskolā, vai vadošo pētnieku zinātnē. Uz docenta vietu var gadīties konkurss, uz sludinājumiem, ka vajadzīgi vadošie pētnieki, kā rāda dažu zinātnisko institūciju mēģinājumi, neatsaucas neviens. Ja arī docenta un vadošā pētnieka amatalgas ir diezgan salīdzināmas, tad tālākās izaugsmes iespējas principiāli atšķirīgas. Docents pēc trim gadiem tiks par “asociēto”, vēl pēc trim – par profesoru, ar diplomu, nosaukumu uz mūžu un aptuveni ar divreiz lielāku algu. Vadošais pētnieks tāds arī paliks līdz pensijai. Nākamais nosaukums, ja to veiksies iegūt, būs valsts emeritētais zinātnieks.

Kāds teiks, ka “vadošais” var kļūt par laboratorijas, nodaļas, centra vadītāju, institūta direktoru. Bet tās ir citas administratīvo amatu kāpnes. Tādas ir arī augstskolās: katedras vadītājs, dekāns, prorektors, rektors. Pirmajiem pat profesora nosaukums nav obligāts.

Ne vien ierēdniecība un privātie uzņēmumi, bet arī augstskolas savāc praktiski visu potenciālo zinātnieku pieaugumu. Tieši zinātnē paliek vienīgi fanātiķi. Zinātne iet bojā. Savienot zinātnisko darbu ar pedagoģisko augstskolā, kāda bija nesenā iecere, pie pašreizējām pedagoģiskā darba slodzēm spēj tikai retais. Pārējie zinātnei pievēršas reizi trijos (sešos) gados, kad nepieciešami “ķeksīši” kārtējai ievēlēšanai vai pārvēlēšanai.

Bet vai zinātnisko un pedagoģisko darbu tomēr nevarētu savienot, ja daudzviet pasaulē tā dara? Varētu gan, tikai tad jānosaka nevis līdz šim obligātais pedagoģiskās slodzes minimums, bet zinātniski pedagoģiskās slodzes, izmantojot ļoti plašas, apmēram līdz 90%, samaināmības iespējas. Cits jaunais doktors savu amatalgu attaisnos ar monogrāfijām, rakstiem, izgudrojumiem, cits ar lekcijām, semināriem, bakalauru u.c. zemāka līmeņa darbu vadīšanu.

Zinātni, ciktāl to finansē valsts, parasti dara pēc “kredītkaršu” principa, piešķirot grantus, stipendijas, akadēmiskos atvaļinājumus. Neliela ekspertīze un uzticība. Mūsuprāt labāks būtu “debetkaršu” princips. Jaunais doktors pirmo gadu pēc aizstāvēšanas var pastrādāt arī pārslodzē. To atvieglo iestrādes, ieceres u.c. materiāli, kas palikuši ārpus disertācijas. Šajā gadā sakrātie zinātnes punkti dotu tiesības uz radikāli samazinātu pedagoģiskā darba slodzi nākamajā gadā. Tā nebūtu ne kompensācija, ne prēmija, ne papildus atvaļinājums, bet reāla iespēja pievērsties zinātnei, kas jau ir attaisnojusies. Pedagoģisko slodzi trešajam gadam samazinātu par otrā gada veikumu zinātnē utt. vajadzīgi būtu tikai ekspertu noteikti samērošanas koeficienti, papildus štata vietas un finansējums. Jo bez naudas šodien pat muša nekož, nomirst badā, bet par vēdera tiesu kā senlaikos vairs nestrādā.  

Domājam, ka profesori universitātēs zinātnisko un pedagoģisko darbu drīkstētu samainīt līdz apmēram 90% no kopējās slodzes ar atlikušajiem 10% saglabājot saiti ar nepieciešamo saskares sfēru. Tad universitātēs un vēlāk arī citās augstskolās izveidotos zinātnieku slānis, kas tikai reizi nedēļā tiekas ar studentiem, un pedagogu slānis, kuri ir kāda zinātniska projekta līdzizpildītāji, lai laika gaitā sekotu, kas savā apakšnozarē zinātnē vispār notiek.

Kas attiecas uz ārpusaugstskolu zinātniskās pētniecības institūcijām, tad neredzam citu iespēju, kā arī zinātnē radīt asociētajiem un profesoriem atbilstošus amatus, nosaukumus ar diplomiem un samērojamām algām.

Likumu vienmēr vieglāk papildināt vai grozīt nekā sākt visu no jauna. Tādēļ piedāvātajā nosaukumu tabulā esam saglabājuši visus jau esošos nosaukumus pat tad, ja tie nav labskanīgi un sarunvalodā (uzrunā) nav izmantojami. Esam vienīgi piedāvājuši dažus līdzīgi veidotus nosaukumus pagaidām tukšajās rūtiņās, turklāt vismaz divus sinonīmus.

Nosaukumiem un pakāpēm vissenākā vēsture ir armijā un militārajās struktūrās. Tur tā izstrādāta vispilnīgāk. Tādēļ tabulā ietvērām arī savstarpēji līdzvērtīgus militāros nosaukumus, kas varētu būt ekvivalenti sava prestiža ziņā akadēmiskajiem. Šāds salīdzinājums nav mūsu jaunrade, bet nedaudz apzināta pieredze no militarizētajām augstskolām, kur pasniedzējiem parasti vienlaikus ir akadēmiskie un tiem atbilstošie speciālie militārie nosaukumi.

2004.gada 24.martā tālaika Valsts prezidente un arī LZA akadēmiķe parakstīja Valsts apbalvojumu likumu. Tā 55.pantā viennozīmīgi noteikts, kāda šķira pienākas kaprālim, leitnantam, pulkvedim utt. bet, ka līdzvērtīgi nosaukumi pastāv arī zinātnē un augstskolās, darba steigā aizmirstās. Tā gadās visiem, arī ļoti augstu stāvošām personām. Tagad akadēmiķe būs mazāk pārslogota un varēs iesniegt likuma papildinājumu.

Militāro formu nesēji var iebilst, ka viņu skanīgie nosaukumi parasti ir saistīti ar padoto skaitu, kas zinātniekiem ir daudz mazāks. Vēsturiski tā arī bija. Kamēr nebija izgudroti skanīgie nosaukumi un spožās zīmotnes, bija desmitnieki (mūsdienu kaprāļu un seržantu priekšteči), simtnieki (kapteiņu), tūkstošnieki (pulkvežu, nu jau brigāžu ģenerāļu). Taču tā tas bija tikai ierindā. Štābos un karaskolās – pavisam citādi. Nemēģināsim skaidrot, kā tas pašreiz ir Latvijā, jo neesot tur iekšā, neviļus var pārkāpt robežu, līdz kurai drīkst papļāpāt, un aiz kuras jāpieklusē. Izmantosim sen atslepenotu un nevienam izlūkam vairs nevajadzīgu informāciju. Esejai pietiks arī ar to.

Kad autors pirms pusgadsimta mācījās civilo specialitāti, vienlaikus bija jāiemācās arī rezerves leitnantam nepieciešamais. Tolaik LVU Kara katedras vadītājs nēsāja zeltītos ģenerāļa uzplečus. Viņam padoti bija tikai divi citi pasniedzēji: viens pulkveža, otrs – majora pakāpē. Iespējams, ka bija vēl noliktavas pārzinis (norakstīti lietošanai nederīgi ieroči, gāzmaskas u.c.) un kāds katedras lietvedis(–e). Tā kā tie nestaigāja formās, pagaisuši no atmiņas. Ģenerālim bija tikai divi padotie virsnieki un visticamāk, četri padotie vispār.

Toties viņš bija mācījies vairākās karaskolās, atbildēja un pats apmācīja vairākus simtus, bet laika gaitā, tūkstošus rezerves virsnieku.

Ne tikai zinātnē, bet arī kara lietās vairs noteicošais nav cilvēku skaits, bet zināšanas, tehnika, informācija, pieredze.

Ieteicamā sabiedriskā prestiža un atalgojuma atbilstība zinātnē, augstskolās un militarizētajās struktūrās (priekšstatu dod militarizētās augstskolas, kur pasniedzējiem vienlaikus ir pedagoģiskie un atbilstošie militārie nosaukumi)

Zinātnieki saskaita visu. Saskaitīt pašu padarīto vēl jāmācās

Fiziķi skaita atomus, jonus, neitronus, astronomi – zvaigznes un galaktikas, humanitātie – cik reizes aktieris pārteicies izrādes laikā. Naudu skaitīt iemācījušies visu zinātņu nozaru pārstāvji. Latvijas Zinātnes padome jau vairākus gadus ekspertiem māca izvērtēt vairākos aspektos pieteikto projektu kvalitāti un saskaitīt izlikto ballu summu. Tai ir būtiska nozīme, vai projekts tiks finansēts vai nē un kādā apmērā. Taču pašam zinātniekam izdarīt sava padarītā darba kvantitatīvu pašvērtējumu vēl jāmācās; jāmācās ekspertiem to pārbaudīt un noteikt “griestus”, kas jāsasniedz, lai kļūtu par doktoru, “vadošo”, “asociēto”, profesoru utt.

Atkal var pamācīties no militārajām struktūrām. Medības un karš ir cilvēces vissenākās nodarbes, tāpēc tur pieredzes visvairāk. Visprecīzāk to darīja kara lidotāji, uzrādot katrā lidojumā pretiniekam nodarītos zaudējumus. Iznīcināts tanks, kravas automašīna, lielgabals, sagrauts tilts, dzelzceļa mezgls, uzvarēta gaisa kauja utt. Pēc lidojuma par visu to bija jāziņo komandierim un pēc garas skalas (īpaši precīzajiem vāciešiem) noteica iegūtos punktus (balles) un tos pieskaitīja jau esošai kopsummai. Kopsummai sasniedzot pirmos, otros, trešos utt. griestus, bija pamats pretendēt uz atbilstošo apbalvojumu.

Vai tā varētu vērtēt arī zinātnieku darbu? Mēģinājumi ir bijuši, taču vienmēr tikuši apšaubīti. Taču laiku pa laikam pie tiem atkal jāatgriežas, jo salīdzinājumi, kaut vai tuvināti, ir vajadzīgi.

Vispirms par “lielo” zinātni. Vai cilvēcei lielāku guvumu ir devuši jau minētie Alfreds Nobels, Imanuels Kants vai varbūt mazāk pieminētais Aleksandrs Flemings, kurš kopā ar E.Čeinu un H.Moriju 1928.g. atklāja penicilīnu, uzsākot antibiotiku ēru, kas izdarīja apvērsumu infekciju slimību ārstēšanā?

Atbilde, ja tāda vispār iespējama, būs atkarīga no vērtētāja filozofiskās un dzīves vērtību paradigmas, kuras pareizība nav pierādāma.

Ja dažādu zinātņu atklājumu vērtība nav samērojama “lielajās” zinātnēs, tad secinājums ir tikai viens: nevar izvirzīt vienotus kritērijus arī pagaidām “mazajām” zinātnēm, kuru rezultāti vēl tikai top, un grūti prognozēt, cik starp tiem nākotnē būs “lieli”.

Tādēļ turpmāk atkal atturēsimies vērtēt mazāk pazīstamās, bet aprobežosimies ar humanitārajām un sociālajām zinātnēm. Vispirms tādēļ, ka to izpētes objekts ir cilvēki, to sabiedrība, īpaši vēsturiski – kulturālā attīstība un saskares jomas. Otrkārt tādēļ, ka šo zinātņu galīgie rezultāti parasti ir publicētie vai citādi publiski izpildītie darbi.

Par ko un cik balles ieskaitīt, var noteikt tikai kolektīvas ekspertīzes ceļā. Tajā vēlams mazāk kaislīgu strīdu, pretrunīgu atklāto bolsojumu, bet vairāk vienatnē izpildītu ekspertaptauju, kuru rezultātus jau var apkopot matemātiski. Tāpat nosakāmi dažādai kvalifikācijai un atzinībai nepieciešamie “griesti”.

• Zinātniskas monogrāfijas, izdalot vienpersonīgas, kolektīvas ar atsevišķu autoru rakstītām nodaļām un bez tādām norādēm.

• Zinātniski lietišķas vai zinātniski esejiskas grāmatas ar iepriekšējām līdzīgām apakšgrupām.

• Mācību grāmatas augstskolām, ja tajās ietverti arī paša autora iegūtie rezultāti, vai realizēts oriģināls izklāsts.

• Populārzinātniskas grāmatas.