16. oktobrī "Latvijas Vēstneša" portālā tika publicēts Guntara Laganovska raksts "Jaunā Zinātnes padome. Ieguvumi un riski", kurā savu viedokli par jaunveidojamo Latvijas Zinātnes padomi izteica Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs Jānis Kloviņš, LU profesors un biedrības "Latvijas formula 2050" priekšsēdētājs Mārcis Auziņš, kā arī mūsu apvienības valdes priekšsēdētāja Ieva Siliņa. Zemāk publicējam LJZA viedokli.

LZJA pavisam noteikti atbalsta IZM vēlmi veidot vienotu zinātnes politikas institūciju - jauno LZP. Tam mēs redzam vismaz trīs būtiskus iemeslus.

Pirmkārt, lemjot par finansējumu zinātnes iniciatīvu un projektu īstenošanai, ļoti būtiska sadaļa ir zinātniskā vērtēšana. Pēdējos pāris gados pašreizējā LZP ir pierādījusi sevi kā spēcīgāko ekspertīzes nodrošinātāju Latvijā, tomēr tā nav vienīgā institūcija, kas to dara. Līdz ar to ir loģiski un efektīvi konsolidēt šo kompetenci vienkopus.

Otrkārt, Latvijā šobrīd ir vairākas institūcijas, kas nodarbojas ar zinātnisko projektu organizēšanu un uzraudzību. Tā ir sadrumstalota vide, kuras kapacitāti ir vērts apvienot. Tas dotu iespēju izveidot vienotu komunikāciju un birokrātisko un uzraudzības mehānismu, kuru vieglāk uztvert gan zinātniekiem, gan sabiedrībai. Līdz šim LZP ir bijusi koleģiāla zinātnieku institūcija. Saglabājot jaunajā modelī koleģiālu zinātnieku elementu, iespējams arī turpmāk fokusēties uz rezultātu, nevis procesu.

Treškārt, apvienojot pašreizējo LZP, par zinātni un inovācijām atbildīgo Valsts izglītības un attīstības aģentūras departamentu un Studiju un zinātnes administrāciju (izņemot studiju kreditēšanas daļu, kas turpmāk būs Valsts izglītības un attīstības aģentūras padotībā) lielākā un spēcīgākā LZP, jārodas resursam, kas ļaus mērķtiecīgi strādāt pie plašākiem zinātnes izaicinājumiem gan Latvijā, gan starptautiski. Tie ietver politikas veidošanas un starptautiskas sadarbības jautājumus, kas palīdzētu IZM un Latvijas zinātnes videi attīstīties straujāk.

Tomēr konsolidētās institūcijas izveidē ir saskatāmi arī potenciāli riski, kas saistīti ar jaunās institūcijas vadības iecelšanu un veidu, kā turpmāk tiks pieņemti stratēģiski nozares politikas lēmumi. Pēc LJZA domām ir kritiski svarīgi, lai vadītājam tiktu prasīta pieredze zinātnisku institūciju augstākā līmeņa vadībā, kas mazinātu iespēju politiski izraudzītam un nozari nepārzinošam kandidātam iegūt šo amatu. Mūsuprāt ir nepieciešams starptautisks, atvērts konkurss īstā kandidāta atrašanai, kā arī nepieciešams ne tikai izvērtēt potenciālo jaunās Latvijas Zinātnes padomes vadītāju personību, prasmes un pieredzi, bet arī likt viņiem pastāstīt par savu stratēģisko redzējumu un iepazīstināt komandu. Vadītājs bez komandas un skaidra stratēģiska redzējuma var sagraut Latvijas zinātnes sistēmu, tādēļ nepieciešams nodrošināties pret šo risku. Turklāt jaunās LZP vadītājam ir jābūt ne tikai izcilam zinātniekam, bet arī - varbūt pat vēl lielākā mērā - izcilam vadītājam un līderim. Mēs kategoriski noraidām konceptuālajā ziņojumā izteikto ideju par (institūtos un augstskolās strādājošu) zinātnieku padomdevēju komisijas izstrādātu stratēģiju, kura jāievieš jaunās LZP direktoram.

Tāpat būtu svarīgi noteikt skaidrus principus pēc iespējas plašākai nozares dalībnieku iesaistei stratēģisku lēmumu pieņemšanā, piemēram, veidojot koleģiālu padomdevēju orgānu. Šādā orgānā ir nepieciešams iekļaut visus ekosistēmas dalībniekus, sākot ar jaunajiem zinātniekiem un studentiem, arodbiedrībām un beidzot ar darba devēju pārstāvjiem.

Tā kā konceptuālais ziņojums ir tapis steigā (uz to norāda pieļautās gramatikas kļūdas un vairākas neprecizitātes piemēros), LJZA aicina izvērtēt citu valstu pieredzi līdzīgu organizāciju statusam. Vai jaunā LZP kā IZM pakļautības iestāde ir īstais risinājums? Lūdzam izvērtēt ne tikai tās valstis, kas šobrīd ir līdzīgas mums (ar atdalītu zinātnes un inovāciju sistēmu), bet arī tās, kurām mēs vēlamies līdzināties, gan pārvaldības, gan zinātnisko rezultātu ziņā. Uzskatām, ka ir vitāli nepieciešams jau tagad plānot jaunās LZP sasaisti ar Ekonomikas ministriju un tās pakļautības iestādēm, lai nodrošinātu inovāciju ekosistēmas izaugsmi.