Laiku pa laikam sabiedrībā parādās modes vārdi, kuru lietošana ir it obligāta, lai runātāju uzskatītu par gudru un modernu. Patlaban šāds vārds ir "ilgtspējība". Kā rīkoties, lai ilgtspējīgi - ar skatu nākotnē un domājot par nākamajām paaudzēm - šim vārdam būtu paliekoša un saprotama jēga?

Jautājums vienlaikus gan satur atbildi, gan to nesniedz. Tas ir labi! Slikts ir jautājums, uz kuru atbilde iepriekš prognozējama!

Ilgtspējas vai ilgtspējības jautājums ir filozofisks, bet to filozofisku padarījusi mūsdienu sabiedriski un politiski intelektuālā vide, kurā apspriež ilgtspēju vai ilgtspējību visās nozarēs. Neliela izmēra valsts ar nelielu ekonomiku visasāk ilgtspējas trūkumu izjūt tieši tad, kad trūkst finansējuma kādas vai vairāku nozaru ilgtspējas nodrošināšanai. Vienkāršākā atbilde - ko dēvēt par ilgtspēju - būtu: prasme saimniekot tā, lai tavi (valsts, uzņēmuma, ikviena cilvēka) ieņēmumi spētu nodrošināt ilgtspējīgo darbību jebkurā nozarē - izglītībā, rūpniecībā, medicīnā, mežsaimniecībā, aizsardzībā utt.

Pasaulē kopš intensīvā imperiālistiskā kapitālisma rašanās un attīstības laikiem materiālās vērtības noslāņojas un nonāk arvien šaurākas iedzīvotāju grupas rokās. Pārējie, kam finanšu līdzekļi nepieder vai nav pietiekami pieejami, ir spiesti dažādos veidos tos pelnīt, kālab ir "izgudrots" vārds "projekts". Projektu ieviešana finanšu pārdalē ir pirmā atzīšanās sabiedrībai un pašiem sev, ka naudas visam nepietiek! Tiek izsludināti konkursi, kuros varbūt uzvarēs un finansējumu iegūs labākais projekts vai projekti. Pārējiem pateiks: jūs nebijāt konkurētspējīgi! Ilgtspējas jautājums jebkurai nācijai un zemei ir tās veselības un ilglaicīguma mēraukla. Ja nedomā ilgtspējas kategorijās, ja cilvēki ir spiesti domāt un rēķināt no vienām krasām likumu izmaiņām līdz nākamajām, un bažīgi gaidīt, ko jaunie likumi nesīs; ja dzīvi prognozē no vienas Saeimas vēlēšanām līdz nākamajām, bet nevaram būt droši, kas, "iemantojot" jauno Saeimu, notiks tuvākajos četros gados... Minētie piemēri pierāda ilgtspējas trauslo dabu.

Zinātnē ilgtspējas solījumi "viz un mirdz, un spīd" dažādos dokumentos, ko sacer un sagatavo valsts iestādēs, sākot ar Nacionālo attīstības plānu, viedās specializācijas plāniem un projektiem un beidzot ar jebkādiem plānošanas dokumentiem, ar kuriem zinātniekus "apber" institūcijas Latvijā. Kāpēc? Lai tos nosūtītu uz Briseli un iemantotu turienes ierēdņu labvēlību, kas laika gaitā materializētos finansiāli struktūrfondu vai citu starptautiski fondēto līdzekļu formā! Šāda līdzekļu pārdale un vadība par ilgtspējīgu domāšanu vai plānošanu neliecina! Ir aizmirsta pēctecība - proti - vienas valdības ieviestu principu pārmantojamība nākamajai valdībai, kā obligāti pildāms uzdevums, ja reiz atklātie vai ieviestie principi vai mehānismi izrādījušies lietderīgi. Zinātnē mēs piedzīvojam situāciju: ik Saeimas sasaukuma laikā mainās noteikumi, mainās līdzekļu pieejamība. Līdzekļi pēc ministra vai ministrijas darbinieku ieskatiem tiek "mētāti" no vienas nozares citai, no vieniem mērķiem - citiem! Šādi zinātnes sabiedrība tiek lemta neskaidrībai, nedrošībai - spiežot zinātniekus pat emigrēt, dodot tiem minimālu atalgojumu - pusslodzes vai ceturtdaļslodzes apjomā. Piemēram, humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji pēc valsts programmas beigām vasaras mēnešos ir spiesti ņemt garu atvaļinājumu vai samierināties ar mazumiņu naudas. Kā un vai valsts šai situācijā redz sevi kā izglītību, zinātni vai ekonomisko stimulēšanu atražot spējīgu mehānismu? Vai mums ir vajadzīga zinātne, kas spētu uzkrāt un pavairot valsts ekonomikā ieguldītos līdzekļus? Vai arī mēs paliekam zeme, kas ekstensīvi izmanto savus resursus un tirgo tikai piena litrus, granti, mālu, kūdru un mežu, kamēr tie izbeidzas, jo naftas un zelta mums ir pārāk maz vai nav vispār. Tie ir jautājumi politiķiem, valdībai un izpildvarai.

Ko zinātnieki varētu darīt, lai ilgtspējas "mode" taptu taustāma? Zinātnieki ir tie aktīvie nācijas prāti, kas ir nemitīgi darbojušies un darbināti! Zinātnes nozares vēlme pašapliecināties un pretoties nepilnīgi izstrādātiem plāniem un attīstības modeļiem ir labi zināma, bet ne vienmēr sasniedz dzirdīgas ausis. Kāpēc? Vara, "Excel tabula", budžeta pārdales un griešanas, un piešķiršanas vai nepiešķiršanas "labvēlības šķēres" nav zinātnieku rokās! Zinātnieki, diemžēl ir no politikas atkarīgais posms. Uzskatu, ka ik nozarē zinātnieku domas ir vērstas uz attīstību un procesu. Zinātnes un zinātnieka ceļš ik nozarē nav "mētāšanās" no vienas galējības otrā, bet atrodas noteiktās metodiskās sliedēs... Ilglaicīga domāšana ir raksturīga intelektuālās sabiedrības īpašība, un zinātnieku sabiedrība gan varētu, gan spētu valsts ekonomikai un arī politikai nodrošināt tik nepieciešamo ilgtspēju. Bet!!!! ...zinātnieku balsis tiek uzklausītas pārāk maz! Diemžēl zinātnieku ieteikumu nonākšanu politiskos dokumentos izšķir uz augšu vai leju pavērsts īkšķis Saeimas balsojuma laikā, bet - šim īkšķim ar ilgtspējību nav nekāda sakara!

Klimata pārmaiņas vai mainība. Mode, biznesa plāns, realitāte... Par ko tiek runāts?

Runas par klimata jautājumiem noteikti ir ļoti senas! Kad mācījos skolā, ģeogrāfijas skolotājs aicināja: "Bērni! Pierakstiet temperatūru un nokrišņus! Atzīmējiet burtnīcā dabā notiekošo: kas zied, kad zied, kad saule spīd, kad lietus līst un sniegs snieg!" Mani vecāki, ne aicināti ne mudināti, gadu desmitiem šādas norises pat vairākas reizes dienā atzīmēja kalendārā. Protams, mums mājās bija "amatieru" termometri, ne zinātnei domātie. Pirms vairākiem gadiem kalendārus ar temperatūras un citu klimata pārmaiņu novērojumu piezīmēm atdevu Dabas muzejam, lai tos varētu, ja nepieciešams, izmantot. Manā bērnības pilsētā Priekulē savulaik valsts meteostacijas nebija. Tolaik dabas norišu vērojumi ar klimata anomālijām nesaistījās! Bērnības laika "anomālijas" bija 1967. un 1969. gada spēcīgās vētras. Postījumu sekas redzēju, un toreiz mani tās šausmināja! Bet - man tika skaidrots, ka vētrām un cunami, un vulkāniem, lai kā tas nepatiktu, uz Zemes ir vieta un nozīme! Pēc vētrām atbrauca ukraiņu mežstrādnieku brigādes, sakopa mežu, sazāģēja baļķus  un tajās vietās atkal auga mežs.

Pēdējā laikā, kad esmu Zinātņu akadēmijas vadītājs, man ir lielāka iespēja piedalīties pasaules līmeņa zinātnes forumos ar augstākās raudzes zinātnieku piedalīšanos. Pasaules klases un līmeņa zinātnieki, tostarp Nobela prēmijas laureāti, publisko savus pētījumus, izziņo tos, brīdina, informē, jundī pasaules sabiedrisko domu. Bet pats esmu nedaudz palicis "neticīgā Toma" līmenī, jo man kā sabalsojums ar paša atziņām bija Jura Paidera raksts "NRA", kurā apskatīja profesora Oļģerta Āboltiņa grāmatu "No ledus laikmeta līdz globālajai sasilšanai". Tas nav šodien rakstīts darbs, tam ir ap 10 gadu! Grāmatas tapšana ir bijis ilgs process, apkopojot vairāku gadu vērojumus un pētījumus, kā arī pasaules pieredzi. Nevaram apgalvot, ka profesors Āboltiņš no sava darba būtu guvis kādu materiālu labumu, vai bijis ieinteresēts sabiedrības apziņas tendenciozā virzībā! Secinājums, kam gatava piekrist mazākā daļa pasaules sabiedrības: zemeslodes sasilšana un atdzišana ir terminēta viļņveida - periodiska (cikliska) - parādība. Zemeslodei sasilstot vai atdziestot, notiek parādības, par kurām šodien šausminās! Tornado, karstums un sausums, augu valsts izmaiņas, gadalaiku ilgums... Tas viss ietekmē cilvēka veselību, darbspējas, miegu, arī ražīgumu un dzīvnieku pasauli... Varam uzskatīt, ka visās sfērās, kurās cilvēks apgūst zemes resursus ar sava intelekta spēku, ir nepieciešams vairāk izdomas un fantāzijas, un atjautības, lai ar cilvēka rīcību ietekmējošajām klimata pārmaiņām tiktu galā.

Mans secinājums varbūt ir politnekorekts un par to šobrīd nav pieņemts skaļi runāt. Es patiesi apbrīnoju "NRA" redaktori Anitu Daukšti, kas uzdrošinājusies publicēt J. Paidera rakstu pretēji sabiedrībā dominējošajam viedoklim. Zemeslodes sasilšana un atdzišana notiek pati no sevis bez cilvēka iedarbības, šie faktori, kas ietekmē zemeslodes periodisko sasilšanu un atdzišanu veido ap 93-95% no kopējā klimatu ietekmējošo faktoru apjoma. Antropogēnais faktors, par ko satraucas visskaļāk, ir 5-7%. No laika, kad tika izgudrota tvaika mašīna, kad apkurei sāka lietot un turpina lietot malku, akmeņogles, gāzi, dzinējos izmanto benzīnu un dīzeļdegvielu, ir attīstījusies aviosatiksme... ja tas kopā ir vien 5-7%, jāvaicā: "Kāds iemesls ir šābrīža histērijai un kālab uzmanības pievēršana tam norit tik masveidīgi?"

Jādomā ekonomiskās kategorijās! Ekonomikas spēlēs ir zināmi un jauni spēlētāji, piemēram, Donalds Tramps, kas nerēķinās nedz ar brīdinošajiem signāliem, nedz skaļajām balsīm, bet mēģina "restartēt" ASV ekonomiku ar ekstensīvu ražošanu, nesatraucoties, ka industrializācijas radītās sekas varētu ietekmēt zemeslodi. Prezidents, protams, tiek bargi kritizēts. Ja paskatāmies, kā rīkojas citas valstis un to līderi... Vārdos pauž sekošanu brīdinošajiem signāliem un pasaules protokolu (Parīzes un Kopenhāgenas vienošanās) ievērošanu, deklarē izmešu samazināšanu utt. Tai pašā laikā Ķīna turpina attīstīt rūpniecību un tās "skursteņi kūp", Indija attīsta savu ekonomiku; citas valstis, kas apzinās ekonomisko atpalicību no pasaules līderēm, ir spiestas ekstensīvi attīstīt saimniecisko sektoru. Te meklējama atbilde: saimniekošana, ko virza rūpniecība un kapitāls! Tie abi "pasūta politiku"!!!! Rūpniecība un politika dod naudu zinātniekiem, bet zinātnieki izstrādā tehnoloģiskos risinājumus, ko bizness pārvērš naudā. Cikls noslēdzies! Biznesa aprindas lēš, ka pasaulē saceltā histērija ļaus attīstīt tehnoloģijas, jaunus enerģijas apguves veidus, jaunus inženiertehniskos risinājumus. No tā iegūs gan ražošana, gan pārdošana! Procesu intensitāte pieaugs, un tam nepieciešami politiķi - kā motivētāji, zinātnieki - kā izpildītāji! Kā skaidrot zinātnieku masveida "piekrišanu" histērijai? It vienkārši! Zinātnieks ir tāds pats algots darbinieks kā sētnieks! Ja uz ielām nebūs putekļu un kritušo lapu, sētniekam darba nebūs! Ja zinātniekam "pie deguna nenoliks pasūtījumu" ar noteiktu finansējumu: atklāt to vai citu alternatīvās enerģijas avotu vai izmešu ierobežotāju, zinātnieks paliks neēdis... Bizness "baro" politiku un caur politiku bizness "baro zinātni"! Apburtais loks, kurā ir maz zinātnieku, kas spēj pateikt, ko domā un iebilst! Izdevīgāk ir piekrist.

Pirms divām nedēļām Zviedrijā aprunājos ar inženierzinātņu akadēmijas pārstāvjiem, kas bilda, ka: "Zviedrijā neesot populāri kritizēt vai iebilst Grētas Tūnbergas aktivitātēm, jo tās patlaban ir zviedru zīmols. Nelielā Eiropas valsts patlaban, pateicoties šīm aktivitātēm, ir pasaulē gana redzama un dzirdama!" Manuprāt, Grētas kārts tiek izspēlēta necilvēciskā veidā, liekot pusauga meitenei būt par politiķu ruporu un pasaules tracinātāju.

Pēdējā laika aktualitāte saistībā ar zinātni: profesionāli, korekti veikta pētījuma autoram oponents, nenoliedzot precizitāti un metožu pareizību, teic: "Es neticu! Nevis Tu kļūdies, bet es neticu, jo Tavs darbs neatbilst maniem uzskatiem, kritērijiem utt.!" Kā šai gadījumā rīkoties? Kas būtu darāms?

Interesants moments: sinerģija! Biznesa pasūtījums: izplatīt histērisko vēsti: "Posts un gals ir tuvu! Mēs krītam bezdibenī!" saistībā ar mūsu paaudzes "laimi vai veiksmi" pieredzēt zemeslodes pastāvēšanas brīdi, kad temperatūra cikliski atkal pieaug. Protams, tiek aizmirsts, ka histērija daļu sabiedrības pārņem automātiski, kā dzīvnieku baru! Salīdzinot - ir bariņš dzīvnieku, kurus apsēduši dunduri. Dzīvnieki sāk bizot, sabiedrība dara to pašu! Jūtams, daudzviet pavasaris atnāk nelaikā, ziema - tāpat. Slēpes bēniņos gaida sniegu un nesagaida, rudens ir bezgala garš... Protams, tas atstāj iespaidu uz tradicionālajām lauksaimniecības kultūrām, un ziemas kultūras atkāpjas, atdodot vietu siltumprasīgākām kultūrām. Atkāpjas arī skujkoki, kam tīk vēsāks klimats, bet to vietā parādās lapu koki. Zemeslodes sasilšana patlaban ir tai fāzē, kad pārmaiņas ir taustāmas, salīdzinot ar to īso periodu, kāds ir cilvēka mūžs. Bet mūsdienu cilvēks, atšķirībā no tālās pagātnes indivīda, spēj izmērīt un konstatēt pārmaiņas. Ja pagātnes cilvēks uz tām reaģēja ar veselu tautu staigāšanu, pārvietošanos, tad mūsdienu attīstītais cilvēks reaģē ar jaunu tehnoloģiju ieviesumu, bet primitīvos apstākļos un nabadzībā dzīvojošās tautas - migrē.

Skatoties norises Latvijā, redzam un jūtam, ka vēji un vētras mūs apciemo biežāk. Tās nav tikai rudens vai ziemas vētras vien, kas no jūras izskalo dzintaru vai aļģes. Tagad vēju virs 20 m/s varam sagaidīt jebkurā gadalaikā pat vairākas reizes mēnesī. Jautājums: "ticēt vai neticēt" ir pārnesams un saistāms ar redzamajām dabas parādībām un to ietekmi un otrādi - proti - pārsteidzošo, biedējošo vai neizprotamo dabas norišu radīto sajūtu pārnese uz vispārējo, skaļo emocionālo viedokli. Cilvēkā ir ļoti daudz bioloģiskās dabas un tā dažkārt konfliktē ar cilvēku kā sabiedrisku būtni!

Kas būtu pareizāk - histēriski kliegt un justies domubiedru pulkā vai noliegt un vīpsnāt, vai... vidusceļš, proti, izmantot situāciju?

Šogad Tokijā piedalījos vienā no lielākajiem zinātnieku forumiem pasaulē "Cool Earth Forum", kas bija veltīts C02 izmešu samazināšanai, sasilšanas negatīvo seku modelēšanai utt. Paneļdiskusijā virkne vadošo pasaules zinātnieku, Nobela prēmijas laureātu, secināja, ka dažādas sfēras un nozares jāsummē, lai saprastu notiekošo, un: Zemeslodes industriālā attīstība līdz aptuveni 2050. gadam antropogēnā faktora ietekmē C02 izmešus ražos un kaitīgi ietekmēs pasauli vairāk nekā kompensējošā un neitralizējoša darbība spēs līdzsvarot! Pēc 2050. gada paredzams līdzsvars. Tātad - jādzīvo un jāstrādā.

Intervija publicēta zemeunvalsts.lv (19.11.2019.)