JĀNIS STRADIŅŠ
(10.12.1933. - 29.11.2019.)

Latvijas Zinātņu akadēmija dziļās skumjās paziņo, ka 2019. gada 29. novembrī mūžībā devies Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) akadēmiķis, LZA prezidents (1998-2004), LZA Senāta priekšsēdētājs, Dr.habil.chem., Dr.h.c.hist., profesors Jānis Stradiņš.

Skaudri apzināties, ka miris mūsu inteliģences dvēsele - akadēmiķis Jānis Stradiņš, bet varam būt patiesi lepni, ka latviešiem bija, ir un vienmēr paliks piemiņā tāda izcila personība kā viņš. Latvijas sabiedrībai akadēmiķis Jānis Stradiņš bija unikāls gan kā zinātnieks, gan kā Trešās Atmodas jundītājs sabiedrības apziņā, kura devumu vērtēs nākamās paaudzes. Nav tādu izcilību raksturojošu epitetu, kas neiederētos blakus Jāņa Stradiņa vārdam, un kas raksturo viņu kā zinātnieku, zinātnes un kultūras vēsturnieku un organizatoru, rakstnieku, atmodas veicinātāju, sirsnīgu kolēģi un gādīgu ģimenes cilvēku.

Jānis Stradiņš bija apveltīts ar visā Stradiņu dzimtā atzītajām vērtībām - teicamu izglītību, kultūru, dziļu cilvēciskumu un nenogurstošām darba spējām. Uz savu darbību zinātņu kultūras vēstures pētniecībā Jānis Stradiņš nopietni atskatījās jau 2017. gadā. Tikai pētniecības tēmu virsraksti vien liecina par viņa aptvertā lauka bezgalīgo plašumu un dziļumu: ķīmijas vēsture un baltvāciešu devums zinātnē, Jelgava kā 18. un 19. gadsimtu mijas zinātnes centrs, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas Politehniskā institūta vēsture, Latvijas vēstures pētniecības metodoloģijas vispārējie principi, Latvijas pētniecisko institūtu tradīcijas, etīdes par Baltijas farmācijas vēsturi, profesora Paula Stradiņa arhīva saturs, latviešu zinātnieku izcilākie sasniegumi un Baltijas zinātnes starptautiskie kontakti, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas darbība, Latvijas zinātnisko institūciju un augstskolu vēsture pēc 1991. gada, Rīgas problēma Latvijas vēsturē, reģionālie, konkrēti Sēlijas novada pētījumi, letonistika un daudzas citas tēmas, kuru iestrādes ir rosinājušas citus Latvijas un Baltijas valstu pētniekus sekot Jāņa Stradiņa pēdās.

Jānis Stradiņš ir dzimis ķirurga Paula Stradiņa ģimenē. Savu pirmo izglītību viņš ieguva Rīgas pilsētas 35. pamatskolā, kam sekoja mācības Rīgas pilsētas 5. vidusskolā un Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē, kuru viņš absolvēja 1956. gadā. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa zinātniskā darbība jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka statusā sākās jau tajā pašā 1956. gadā Zinātņu akadēmijas Eksperimentālās medicīnas institūta Furfurola sektorā, bet jau pavisam drīz viņš pieņēma piedāvājumu kļūt par jaundibināmā Organiskās Sintēzes institūta zinātnisko sekretāru. Tas viņam netraucēja sākt pētījumus polarogrāfijā, kas 1960. gadā vainagojās ar zinātņu kandidāta disertācijas "Dažu organisko nitrosavienojumu polarogrāfijā" aizstāvēšanu M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātē, kas tolaik bija prestižākā augstākā mācību iestāde Padomju Savienībā. Organiskās Sintēzes institūtā jaunais zinātnieks 1961. gadā  izveidoja Fizikāli organiskās ķīmijas laboratoriju, kas viņa vadībā kļuva par institūta lepnumu. To Jānis Stradiņš vadīja līdz 2006. gadam. Tieši akadēmiķa Jāņa Stradiņa cilvēciskais faktors - dziļā inteliģence un diplomāta spējas - ļāva viņam pulcināt ap sevi spējīgus cilvēkus un motivēt viņus darboties arvien jaunās spektroskopijas un citās fizikālās ķīmijas pētniecības metožu jomās. 1968. gadā J. Stradiņš aizstāvēja ķīmijas zinātņu doktora disertāciju "Aromātiskās un heteroaromātiskās rindas nitro- un karbonilsavienojumu polarogrāfija un to elektronstruktūra", kura 1991. gadā tika nostrificēta kā habilitēto zinātņu doktora disertācija. Vairāki simti zinātnisko publikāciju fizikālajā ķīmijā un zinātnes vēsturē, kā arī viņa pēdējo desmitgažu pētniecībā dominējošās publikācijas Latvijas vēsturē, kultūrā un zinātnes popularizēšanā caurvij akadēmiķa Jāņa Stradiņa darbību. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa biobibliogrāfijas trešajā sējumā, kas izdots 2017. gadā, viņa kopējais publikāciju skaits apstājas pie skaitļa 5983.

Akadēmiķa Jāņa Stradiņa atbalstīta, kodolmagnētiskās rezonanses spektroskopijas nozare profesora Edvarda Liepiņa vadībā attīstījās ļoti strauji un 1972. gadā vainagojās ar  pirmo nozīmīgo zinātnisko atklājumu - palēninātas trīsvērtīgā slāpekļa inversijas iespējamības eksperimentālā apstiprinājuma. Jānis Stradiņš ir veicinājis tādu zinātnieku kā akadēmiķu Edvarda Liepiņa, Kristapa Jaudzema un Ērika Kupčes izaugsmi, abiem pēdējiem kļūstot par starptautiskas klases speciālistiem kodolmagnētiskās rezonanses jomā. Mūsdienās baudām profesora darba augļus. Organiskās sintēzes institūta Fizikāli-organiskās ķīmijas laboratorija ir kļuvusi par vietu, kur dzimst jaunas idejas, aug jauni talanti un tiek radīti jauni produkti. Akadēmiķis Jānis Stradiņš nebaidījās no konkurences, bet visiem spēkiem veicināja laboratorijas kolektīva sadarbību ar kolēģiem pasaulē. To pavadīja arī brīvas domas gars, intelektuāla un toleranta gaisotne, jo zinātnisko pētniecību laboratorijā veica dažādu tautību un uzskatu zinātnieki. Pēc profesora Stradiņa ielūguma laboratoriju apmeklēja gan jau apstiprinātie, gan vēl tikai topošie Nobela prēmijas laureāti, tādi kā N. Semjonovs, H.A. Hauptmans, Dž. Kārle, Dž. Polanji, K. Vītrihs un Ž.M. Lēns.

Jāņa Stradiņa zinātnes organizatora talants izpaudās jau pēc 1975. gada, kad viņsaulē aizgāja akadēmiķis Solomons Hillers, ieņemot žurnāla "Heterociklisko savienojumu ķīmija" galvenā redaktora vietu. Atzinību profesora, akadēmiķa Jāņa Stradiņa zinātniskajai autoritātei apliecināja viņa ievēlēšana par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas īsteno locekli jau 1973. gadā. Tai sekoja iesaistīšanās zinātnes organizatoriskajā darbā, sākot ar Ķīmijas un bioloģijas nodaļas akadēmiķa-sekretāra vietnieka un LZA viceprezidenta (1996-1998) līdz LZA prezidenta (1998-2004) un LZA Senāta priekšsēdētāja (kopš 2004. gada) amatam. Visam paralēli - darbs zinātnes popularizēšanā, kultūrvēsturisku un enciklopēdisku rakstu krājumu sagatavošanā, sadarbība ar daudzu žurnālu un enciklopēdiju redakcijām.

Jau kopš 1972. gada profesora Jāņa Stradiņa interešu lokā arvien lielāku vietu ieņēma zinātnes un kultūras vēsture, kas profesoram palīdzēja izkopt vienu savām lielākajām dāvanām - skaidru un ar humoru apveltītu, bet vienmēr precīzu faktu zināšanā balstītu sava redzējuma izklāstu par visdažādākajām sociālajām, zinātnes un kultūras norisēm gan Latvijā, gan arī aiz tās robežām. Neskaitāmas publiskās uzstāšanās, raksti un grāmatas par šīm tēmām šobrīd veido Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma zelta fondu. Viņš būtībā arī pats kļuva par vienu no Trešās Atmodas virzītājiem, nacionālās simbolikas atjaunošanas kustības līderiem, kurā iesaistījās gandrīz visi Fizikāli-organiskās ķīmijas laboratorijas darbinieki. Jānis Stradiņš bija dažādu Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma stiprināšanas, pieminekļu izveides, monētu izdošanas un pasākumu iniciēšanas iniciators un katalizators. Gluži likumsakarīgi bija tas, ka 1984. gadā  akadēmiķis kļuva par Latvijas Rakstnieku savienības biedru, kopš 1987. gada aktīvi darbojas Latvijas Kultūras fondā un pelnīti kļuva par redzamāko Latvijas zinātniskās inteliģences pārstāvi.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš ir saņēmis dažādus Latvijas apbalvojumus - II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1995) un I šķiras Atzinības krustu (2008), kā arī LZA apbalvojumus - LZA Lielo medaļu (1993) un LZA Gustava Vanaga balvu (1995). Par savu plašo un daudzpusīgo zinātnisko darbību viņš ir apbalvots ar Latvijas zinātnieku vārdos nosauktajām balvām - mikrobiologa Augusta Kirhenšteina medaļu (1982), ārsta Paula Stradiņa balvu (1983), ķīmiķa Paula Valdena medaļu (1988), Solomona Hillera medaļu (1990), ķīmiķa Gustava Vanaga piemiņas medaļu (1991), koksnes ķīmiķa Arvīda Kalniņa medaļu (1994), Teodora Grothusa prēmiju (1994), farmaceita Dāvida Hieronīma Grindeļa medaļu (1995), ķīmiķes Lidijas Liepiņas medaļu (2000), farmakologa Osvalda Šmīdeberga medaļu (2005). Starptautiskā atzinība akadēmiķim Jānim Stradiņam ir atnesusi arī citu valstu apbalvojumus - Francijas Goda Leģiona ordeni (2001), Itālijas Nopelnu ordeni (2004), Igaunijas Māras zemes krustu (2004), Lietuvas ordeni "Par nopelniem Lietuvas labā" (2011).

Tieši zinātnes un kultūras integrācija harmoniskā un viengabalainā personībā ir tā, kas profesoru un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Jāni Stradiņu padara par Latvijas inteliģences dvēseli. Tādēļ, paturot piemiņā izcilo zinātnieku un mūsu kolēģi, glabāsim vienmēr tīru un gaišu viņa garīgo mantojumu!

Izsakām visdziļāko līdzjūtību ģimenei, kolēģiem un visai zinātnes saimei Latvijā un ārvalstīs!

Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā -
akadēmiķi Ojārs Spārītis,
Ivars Kalviņš,
Pēteris Trapencieris

NO AKADĒMIĶA Dr. h.c.hist. JĀŅA STRADIŅA
ATVADOTIES

Lai gan pēdējā gadā Jāņa Stradiņa allaž tik darbīgo dzīves ritmu traucēja slimības, ziņa par viņa aiziešanu mūžībā pārsteidza mūs nesagatavotus. Šķiet, neviens nezina, kā aizpildīt to tukšuma sajūtu, kas rodas, apjaušot, ka viņa vairs nav. Un vai tas maz iespējams? Viņa atstātais mantojums pārsniedz vienas zinātnes robežas. Varbūt tieši tāpēc viņam tā piestāvēja vārds "akadēmiķis", jo tas nepazina robežas. Akadēmiskie tituli Stradiņam bija daudzi, bet mums, vēsturniekiem, no tiem svarīgākais ir
Dr.h.c.hist.  - vēstures goda doktors.

Pats Jānis Stradiņš gan atzīmējis, ka "vēsture nav mana profesija", uzsverot, ka viņš ir zinātnes vēsturnieks. Tomēr viņa darbiem zinātnes vēsturē vienmēr bija plašs vēsturiskais fons, kas jau stagnācijas māktajos padomju gados, ļāva apjaust Latvijas vēsturisko piederību Rietumeiropas kultūras telpai. Viņa un Henriha Stroda grāmata Pētera akadēmija. Latvijas pirmās augstskolas likteņgaitas (1975) rādīja citu laikmeta ainu, kas būtiski atšķīrās no padomju historiogrāfijā pieņemtā. Jānis Stradiņš vēstures jautājumiem pievērsās laikmetā, kuram viņš pats devis apzīmējumu, 1988. gada 2. jūnijā, Latvijas Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā, nosaucot to par "Latvijas Trešo Atmodu". Tas bija laiks, kad vēstures zinātne, kura padomju varas gados bija politizēta, beidzot varēja atbrīvoties no komunistiskās partijas kontroles. Ne visi vēsturnieki to spēja. Tautas uzticību nebaudīja arī tie, kuri nesen bija uzticīgi kalpojuši režīmam, bet tad spēji "pārkrāsojās".  Stradiņa vārds nesaistījās ne ar vieniem, ne otriem. Viņa autoritāte, plašās zināšanas, tolerance, ļāva viņam rakstīt un izteikties par visdažādākajām, bieži vien diametrāli pretēji vērtētām personībām Latvijas vēsturē - Jūliju Auškāpu, Kārli Ulmani, Augustu Kirhenšteinu, Pēteri Stučku u.c.

Tas pats sakāms par viņa doto vērtējumu Latvijas zinātnes vēstures personībām. Jānis Stradiņš spēja pacelties pāri šauri nacionālistiskam vai šķiriski ierobežotam skatījumam, izceļot katra zinātnieka veikuma uz vispārēja laikmeta sasniegumu fona. Tieši zinātnes vēsturē viņa nopelni ir vislielākie. Viņa darbs Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā (2009) ir un, domājams, vēl ilgi būs fundamentālākais pētījums Latvijas zinātnes vēsturē.

Jānim Stradiņam lieli nopelni arī Latvijas PSR vēstures institūta pārveidē par Latvijas vēstures institūtu. Tā nebija tikai formāla nosaukuma maiņa, atmetot trīs burtus institūta nosaukumā. Jau Atmodas sākumā, 1988. gada 22. jūnijā Salaspilī, zinātnieku apspriedē, viņš aicināja vēsturniekus beidzot pārskatīt 1941. un 1949. gada deportāciju traktējumu, kuru "sabiedrība uzņem ar neizpratni un sašutumu". 1990. gadā J. Stradiņš tika ievēlēts par Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku specialitātē "zinātņu vēsture", 1993. gadā viņš ievēlēts par profesoru šajā specialitātē, 1992. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoru vēsturē (Dr. h.c. hist.).

Jānim Stradiņam lieli nopelni arī Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla atjaunotnē. Žurnāls tika dibināts 1936. gadā, līdz ar Latvijas vēstures institūtu. Pēc neatkarības atjaunošanas, līdz ar Latvijas vēstures institūtu, tika atjaunots arī tā žurnāls. Jānis Stradiņš visu žurnāla pastāvēšanas laiku bija tā redkolēģijas loceklis. Viņa darbība žurnāla redkolēģijā nekad nebija formāla. Viņš bija rosinošs, moderni domājošs cilvēks.

Jānis Stradiņš bija Latvijas un latviešu patriots. To viņš arī vainagoja rosinot un vadot akadēmisko rakstu krājuma četros sējumos Latvieši un Latvija (2013) sagatavošanu un izdošanu. Pēc tam tika sagatavots divu sējumu izdevums Latvija un latvieši (2018), kuru izdeva arī angļu un krievu valodās. Tajā pat laikā Jānis Stradiņš bija cilvēks, kas skatījās pāri nacionāliem rāmjiem. Viņā lieliski sadzīvoja lokālā - Sēlijas patriota - identitāte ar Latvijas patriota identitāti, latviska identitāte ar eiropeisko.

Jānis Stradiņš visu mūžu ir rūpējies, lai Latvijas dižgari - zinātnieki, kultūras, sabiedriskie un politiskie darbinieki netiktu aizmirsti. Nu pienācis mūsu laiks rūpēties par viņa piemiņas saglabāšanu.

 Guntis Zemītis,
LZA akadēmiķis, LU Latvijas vēstures institūta direktors

CUM TACENT CLAMANT (Cicero)

20 gadus Stradiņa kungs vadīja Cicerona balvas žūriju. Mēs no LU, kas bijām šo komunikācijas meistarības novērtējumu izgudrojuši, nevarējām paredzēt, kādu mērogu tam piešķirs LZA prezidents. Balva aizceļoja pie ASV, Francijas, Vācijas un citu valstu augstākajiem vadītājiem, lai stiprinātu starptautisko dialogu kvalitāti, tika pasniegta Latvijas personībām Dž. Skulmei, J. Peteram, I. Kalviņam un vēl simtiem, lai tālāk par šodienu izgaismotu ceļu, ko viņi iezīmējuši. Savas sabiedriskās nozīmes dēļ apbalvojums kļuvis par tautas ieguvumu. "Pat klusējot runāt," teic Cicerons. Tā visu mūžu pratis Stradiņš. Mums īpaši tagad jāieklausās.

Dr.art. Miervaldis Mozers,

Akadēmiķa Jāņa Stradiņa personības lielumu un daudzās šķautnes pilnībā atsegs vien laika mērogs. Zaudējuma sāpēs esmu kopā ar J. Stradiņa ģimeni, darba biedriem, viņa domas apbrīnotājiem. Sēlijas dižais prāts būs vienmēr ar mums.

Egils Levits, Latvijas Valsts prezidents

Jānis Stradiņš - visu mīlēts un cienīts zinātnieks, akadēmiķis un Latvijas patriots. Viņa devums zinātnei un Latvijai ir nenovērtējams.

Izglītības un zinātnes ministrija

Līdzjūtība profesora Jāņa Stradiņa tuviniekiem un līdzgaitniekiem. Mums viņš paliks atmiņā arī ar savu darbu pie lata atjaunošanas un kā ilggadējs Monētu dizaina komisijas dalībnieks, daudzu spožu ideju autors.

Latvijas Banka

Paldies akadēmiķim Jānim Stradiņam par mūža devumu, paldies par ieguldījumu kultūras mantojuma saglabāšanā un paldies par sapratni un atbalstu Turaidas vēsturiskā centra saglabāšanā un muzejrezervāta attīstībā.

Turaidas muzejrezervāta kolektīvs,
Turaidas muzejrezervāta Atbalsta biedrība

Esmu dziļi pārliecināts, ka, ja vien senajiem grieķiem būtu bijusi izdevība būt klāt akadēmiķa Jāņa Stradiņa 80. gadu svinībās, viņi būtu teikuši "Dievi viņu ir novēlējuši cilvēkiem! Cilvēki, mīliet un sargājiet viņu!" Šodien, kad lielā zinātnieka un sabiedriskā darbinieka Jāņa Stradiņa vairs nav mūsu vidū, senie grieķi būtu teikuši "Dievi viņu bija novēlējuši cilvēkiem! Un tagad viņš ir atgriezies pie dieviem!"

Nikolajs (Niko) Džvahišvili,
Tbilisi Valsts Ivane Džavahišvili vārdā nosauktās universitātes profesors, vēstures zinātņu doktors, LZA goda doktors

It is with deep regret that we have learned about the death of the former President of the Latvian Academy of Sciences, President of the Senate of the Academy, Foreign Member of the Lithuanian Academy of Sciences, Professor Jānis Stradiņš. We have known Professor Jānis Stradiņš as a prominent scientist and science manager, a warm personality and a great friend of the Lithuanian AS. He left an unforgettable imprint in the
hearts of those who have met him. Passing away of Jānis Stradiņš is a great loss for all the Baltic academic community.

On behalf of the Lithuanian Academy of Sciences I would like to offer our sincere condolences to Professor Jānis Stradiņš' family and to all the members and staff of the Latvian Academy of Sciences.

Jūras Banys,
President of the Lithuania