Mēs ikviens varam sev pavaicāt, cik liels ir mūsu devums Latvijai, sabiedrībai, zinātnei vai nozarei, kurā darbojamies, cik dziļas ir mūsu simpātijas gan tam, kas dzimst un rodas šodien, tātad - rītdienai, gan tam, kas no pagātnes mantojuma dara mūs par vajadzīgām personībām dzimtai, ģimenei, bet, ja vēlaties, arī tautai. Kad šī bilance ir veikta, tad salīdzinājumam nolieciet līdzās akadēmiķa Jāņa Stradiņa mūža veikumu un vaicājiet sev - vai es varētu, vai esmu izdarījis to pašu, vai vismaz kaut pusi no tā, ko šis neparasti apdāvinātais un strādīgais cilvēks ir devis Latvijas izglītībai, kultūrai, vēsturei, sabiedrības apziņai un zinātnei? Gan salīdzināšanās, gan statistika būs liekas, jo ailītēs rindosies aizsaulē aizgājušā gara milža paveiktais, rosinātais, izzinātais un no jauna radītais. Vai nav par daudz viena cilvēka astoņdesmit piecos mūža gados? Un tomēr - tā ir īstenība, kas vārdos nenosaukta, modina ikvienā no mums sajūtu par morālu vai garīgu parādu, ko mēs nespēsim vairs atlīdzināt nedz ar ziediem, nedz uzmanības apliecinājumiem, nedz pateicībām.

Par ko? Par Latvijas himnu. Par karogu, ģerboni un aizvien kāpjošu pašapziņu, par slāpēm pēc jaunām vēstures un šodienas atziņām, par Trešās Atmodas jundītajām brīvības alkām un mērķa apziņu, ka valsts griba un tās likumīgs piepildījums ir pūliņu un upuru vērts. Pavirpinot rokās un noliekot savā dārgumu lādītē kārtējo jubilejas monētu ar Latvijas novadu vai gadskārtu tēliem, Rīgas vēstures un latviešu tautas kultūras spilgtāko notikumu zīmēm, palūkojoties uz mastos plīvojošajiem novadu un pilsētu karogiem ar mūsdienās veidotajiem ģerboņiem - un apjaušot, ka visiem šiem simboliem kā rosinātājs un erudīts enciklopēdisku zināšanu nesējs ir bijis akadēmiķis Jānis Stradiņš, tikai tad mēs varam saprast, cik smagam vajadzēja būt viņa zināšanās kaldinātā arkla lemešiem, ja viņa artā vaga ir tik pamatīga un mūsu atmiņā paliekoša.

Pētot arhīvu dokumentus un krājot faktu pie fakta Jānim Stradiņam izdevās šajā - atjaunotajā valstī - pārstartēt Latvijas Zinātņu akadēmiju kā mūsu valsts intelektuālās izcilības etalonu. Iedvešot Zinātņu akadēmijai jaunu - eiropisku - elpu, un kopā ar domubiedriem, padarot to par valstiski un starptautiski atzītu jaunrades un ideju centru, par garīgās un zinātniskās izcilības skolu. Jānis Stradiņš definēja vēlamo pētniecisko sasniegumu līmeni, uz kuru tiekties ir aicināts ikviens, bet kuru pārsniegt ir lemts tikai retajam. Akadēmiķim Jānim Stradiņam piemita šī izcilības raudze gan viņa profesionālajā izaugsmē, kļūstot par organiskās ķīmijas habilitēto doktoru, gan sasniedzot enciklopēdisku erudīciju Baltijas un pasaules zinātnes vēstures un sabiedrības garīgo norišu izziņā.

Par saviem domubiedriem un pat tuviem gara radiniekiem saucot dzejniekus Jāni Peteru, Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni, Atmodas laika publicistus Marinu Kosteņecku un Daini Īvānu, bet savu garīgo diapazonu salīdzinot ar tādiem divdesmitā gadsimta milžiem kā pāvestu Jāni Pāvilu Otro un Dalailamu, Jānis Stradiņš kļuva par tiltu politiskās brīvības un neatkarības centieniem, kas uznesa akadēmiķi Trešās Atmodas sabiedriskā bangojuma pašā viļņa galotnē. Neatkarību ieguvušajai Latvijai nokļūstot pie jaunajiem valsts prezidentiem, ikvienam no viņiem ar akadēmiķi Jāni Stradiņu ir bijušas rosinošas sarunas, ikviens ir vēlējies redzēt ievērojamo zinātnieku, lai dalītos domās un salīdzinātu savas vispārdrošākās ieceres ar ideālista Stradiņa redzējumu uz lietu kārtības, situāciju un sabiedrības attīstību. Un, kā ir izrietējis no mūsu sarunām ar akadēmiķi, dialogu iespaidā katra valsts prezidenta sirdī un domās ir palicis kāds jūtams atmiņu vai reakcijas nospiedums.

Celtnieki mēdz celt reālas, bet akadēmiķis Jānis Stradiņš cēla ideālu pilis, piepildot tās ar sirdī lolotu un rūpīgi pārdomātu saturu, kurā var ietilpināt ikkatru jaunās Latvijas dzīves norisi. Ar lielu neatlaidību viņš īstenoja ieceres uzstādīt paliekošus pieminekļus ar Latviju saistītajiem ievērojamākajiem zinātniekiem - ķīmiķiem: Nobela prēmijas laureātam ķīmiķim Vilhelmam Ostvaldam un Paulam Valdenam, un tas viņam izdevās. Uzrunājot tēlnieku Andri Vārpu un atrodot Latvijas zinātnes sasniegumiem atsaucīgu atbalstītāju SIA ITERA-Latvija Valdes priekšsēdētāja Jura Savicka personā Vērmanes dārza malā paceļas piemineklis Vilhelmam Ostvaldam, bet Kronvalda parkā pie kādreizējās Rīgas Politehnikuma Ķīmijas fakultātes ēkas - lielizmēra ķīmisko savienojumu formā modelētais tēlnieciskais ansamblis Paulam Valdenam.

Izceļot 18. un 19. gadsimtā darbojušos ķīmiķa Teodora Grothusa, fiziķa un Tērbatas Universitātes dibinātāja Georga Fridriha Parrota, luterāņu mācītāja Gotharda Fridriha Stendera, ārsta un Doma muzeja kolekcijas dibinātāja Nikolaja Himzeļa, enciklopēdista Johana Kristofa Broces vai publicista Garlība Merķeļa lomu Baltijas garīgās telpas paplašināšanā un zinātnes attīstībā, akadēmiķis Jānis Stradiņš savienoja vienā veselumā Latvijas zinātni ar pasauli un ierindoja mūsu zemes izauklētos intelektuāļus vienā kategorijā ar Čarlzu Darvinu, Dmitriju Mendeļejevu vai Vilhelmu Humboltu. Tā ir mūsu nācijas pašapziņu modinoša un ceļoša misija, kādai mūsu jauno laiku vēsturē diezin vai atradīsim līdzīgu jundītāju.

Ne katram, taču ļoti daudziem no mūsu laikabiedriem ir izdevies vaigu vaigā tikties un runāties ar Jāni Stradiņu, dalīties iespaidiem vai pārdrošiem sapņiem, taču viņi visi kā viens var apgalvot, ka nav sastapuši savā dzīvē vienkāršāka un iejūtīgāka cilvēka par akadēmiķi. Un šī atklāsme ir bijusi pat tik lielā mērā šokējoša kā kādam piebaldzēnam, kurš pirmskara Latvijā apmeklēdams Vecpiebalgas tirgu, ieraudzījis tajā pie vieniem zemnieka ratiem dzejnieku Kārli Skalbi pērkam cūkas šķiņķi un izbrīnā sasitot plaukstas: "Dzejnieks! Un ēdīs gaļu, nevis ambroziju vai nektāru?!". Lai gan par Jāņa Stradiņa nopelniem runā viņam piešķirtie dažādu valstu apbalvojumi, tie nekādā mērā nav saistāmi ar godkāres vai kādu citu "nāves grēku" - lepnības vai skaudības velniņu ēnu viņa azotē. Gluži otrādi. Par katru sava kolēģa vai savu dēlu, vai mazdēlu panākumu viņš priecājās kā tēvs, un šādā dvēseles skaidrībā viņš ir vadījis visas savas cieņpilnā mūža dienas. Tādu pašu - gaišu un attīstībā vērstu - viņš vēlējās redzēt gan valstiskuma, gan zinātnes, gan sabiedrības attīstības ceļu, un, lai gan centās tā grambas uzņemt filosofiskā mierā, tuvākie vienmēr manīja, ka Jāņa Stradiņa sirds sāp vispirms par Latviju, tās veiksmēm un neveiksmēm, un tikai pēc tam viņš ievēroja sava paša pulsa steidzīgo un liktenīgo ritmu.

Šoreiz noteikti ir vietā minēt Kārļa Skalbes vārdus: "Balta ēna pār ceļu pārskrēja. Labs cilvēks aizgāja...". 

Ojārs Spārītis,
LZA prezidents

Svinīgās Senāta sēdes laikā: no kreisās akadēmiķi Juris Ekmanis, Jānis Stradiņš, Ojārs Spārītis                Foto J. Brencis