Oļģerts Krastiņš

Eseja par letoniku (vai Zinātne un zināšanu sabiedrība)

Četru bēdu

Latvijai vēl nebija desmit gadu, kad tajā tālajā 1927.gadā J.Rozes apgāds izdeva jau 57. grāmatu sērijā “Jaunatnes literatūra”. Tajā ietvertas rakstnieka Augusta Saulieša (1869.–1933) vēstules no provinces “Mākoņu ēnas”. Vai esam lasījuši šo nelielo ārēji pelēko grāmatiņu, kurā ietverts brīnišķīgs saturs?

Pēdējā ir “Treju bēdu” vēstule. Nevaram pilnībā atspoguļot šo skaisto, bet traģisko eseju par latviešu likteņiem. Taču ar dažiem fragmentiem tā ir jāraksturo. “… nāk šās bēdas vienas pēc otrām, izaugdamas aizvienam lielākas: jau pirmās nav vieglas, daudz grūtākas tomēr otrās un trešās palaikam tādas, kuras prasa no tā, kam viņas pārdzīvojamas, vislielākās uzticības visam tam labākajam, ko viņš pats sevī nesis, vislielākās spēku saņemšanās, vislielākās sevis paša aizliegšanās, ja viņš grib savā cīņā uzvarēt. Tā tas visbiežāki redzams sērdienītes liktenī.” (53.lpp.).

“Pirmās lielās visas tautas bēdas … jau tur aiz gadu simteņiem. Tās ir mūsu vācu bēdas. Tad sveši ļaudis ar varu un viltu ielauzās mūsu zemītē… pamazām, no auguma uz augumu, viņi atņēma mūsu senčiem visu, kas vien tiem piederējis: viņu laukus un mežus, druvas un pļavas, mītnes un iedzīvi, un citu pēc citas arī viņu cilvēku tiesības.” (54.lpp.).

“Tās bija lielas visas tautas bēdas, un ka šinīs bēdās viņa neaizgāja visai bojā, tur no vienas puses viņai jāpateicas savu apspiedēju pārmērīgai lepnībai, kura lika tiem skatīties uz mūsu senčiem kā uz pārāk zemu zem viņiem stāvošiem radījumiem, ar kuriem nevar nekādu tuvāku cilvēcīgu attiecību būt, ne nu viņus sev vēl tuvināt, un no otras puses – savas pašas garīgiem spēkiem, kuri, kā Dieva un Laimas svēti padomi, uzturēja viņu dzīvu un dzīvot spējīgu cauri visām tumšām un kļūmīgām dienām.” (55.lpp.).

“ … otrās lielās visas tautas bēdas – krievu bēdas … satumsa tautas mūžs otrkārt, un nu tumsa bija tik bieza un smaga, kā tā jebkad bijuse.” (57.lpp.). “Sākās krievināšanas laikmets … Jaunas briesmas lauzās virsū – šoreiz vairāk tautas garam … Vāci … apspieda vairāk tikai mūsu laicīgo dzīvi: par mūsu garīgo būtību viņi daudz nedomāja … Krievi saskaņā ar jaunāku laiku prasībām, likās it kā mūsu laicīgās dzīves draugi un aizstāvētāji; turpretī attiecībā uz garīgo dzīvi – tad viņu lielākā vēlēšanās taisni bija tā, ka latvieši nebūtu vairs latvieši, bet krievi. Tas bija rusifikatoru sapnis … (58.lpp.). “Esam mēs arī šinīs bēdās daudz ko zaudējuši, esam, blakus vērtīgam un īstam, arī ko neīstu un nevērtīgu ieguvuši, bet esam tomēr tās bēdas pārcietuši …” (61.lpp.).

“Bet trešās lielās visas tautas bēdas mums … vēl ir ciešamas. Tās ir zociālisma bēdas … tautas dvēseles izlaupīšanas bēdas, jo nekas nav tautas dzīvību un viņas nākotni tā apdraudējis, kā šās bēdas.” (61.–62; 65.lpp.).

A.Saulietis aizgāja aizsaulē 1933.gadā, un ko pārciest un izturēt vajadzēja līdz 1953.gadam, kad mira J.Staļins, tas jāatceras katram no savas paša pieredzes. Ja tādas nav, ir jāizlasa Aleksandra Solženicina “Gulaga arhipelags 1918.–1956.”, trijos biezos sējumos (1991.g. Maskavas izdevums). Taču “nesagraujamā” Padomju Savienība sabruka pati sevī un Latvija varēja atgūt neatkarību.

Mēģināja sākt skaitīt okupācijas nodarītos zaudējumus, taču līdzekļu trūkuma dēļ bija jāpārtrauc. Bija jau klāt ceturtās bēdas: globalizācijas bēdas.

Kā runāsim: latviski vai anglokapā

Viens no stūrakmeņiem, kas balsta tautas vienotību un solidaritāti, ir dzimtā valoda. Tādēļ visi, kas ir mēģinājuši tautu apspiest vai asimilēt, ir daudz darījuši, lai mazinātu dzimtās valodas lietošanas apgabalu un to piesārņotu ar “savas” valodas jaunvārdiem. Tā tas ir bijis pagātnē un laikam būs arī nākotnē.

Ceturtās bēdas vēl īsti nebija sākušās, kad tālredzīgākie tās saskatīja jau tad, kad PSRS bija otra varenākā pasaules kodollielvalsts. Vīzija paredzēja, ka pēc globalizācijas būs vajadzīga vienota valoda. Esperanto izrādījās neveiksmīgs. Neviena lielvalsts neatteiksies no sava ieguldījuma jaunvalodā. Jaunvalodu bija paredzēts saukt par anglojazu. Esejā nav jānoskaidro, kurš to ieteica pirmais. Varētu būt Džordžs Orvels, bet savā baisajā rēgu romānā “1984” viņš iesaka citu terminu “angsocs” jev vienkārši “jaunruna”. “Jazs” ir pazudis, bet ar “socu” Orvels vēl rēķinās. Tagad “angsoca” vietā droši varam rakstīt “anglokaps”. Lai lasītāji atradinās no nevajadzīgām asociācijām! Vārda otrā daļa nav ņemta no kapa vai kapsētas, bet gan no kapitālisma! Neviens taču vairs nedomā, kādas blakus asociācijas izraisa “bizness”, “mērs”, “medijs” utt. Ai, kā televīzijas diktorēm patīk “mēdīties” telekameras priekšā! Tādi vārdi kā mārketings, menedžments, mentors (nejaukt ar mentu!) nekādas asociācijas neizraisa, tikai tuvīna latviešu valodu globālvalodai.

Vecajos ledusskapjos no skapja siltumu iznesa konkrēta viela – freons. Mūsdienu modernākā apkures sistēma – siltumsūkņi, darbojas kā apgriezti ledusskapji. Paņem siltumu no zemes vai ūdens, ienes mājā, bet mājas aukstumu iznes ārā un atdod zemei. Kas to brīnumu dara? Latvenergo savā nesen izdotajā bukletā to sauc par “darba mediju”. Komercnoslēpums, nezināšana, vēlme būt modernam, valodas globalizēšana?

Pastāv uzskats, ka valodu prot, ja zina ap 3 tūkst. vārdu; lai strādātu kvalificētu darbu – vēl 2–3 tūkst. profesionālo. Priekš kam vārdnīcas ar 60–100 tūkst. vārdiem, bet akadēmiskās pat līdz 200 tūkst. Turgeņeva dzejoļus prozā oriģinālā mūsdienās tāpat neviens nelasīs, jo pat labs krievu valodas zinātājs tur sapratīs labi ja katru trešo vārdu. Orvels globālās jaunrunas ieviešanu prognozēja uz 2050.gadu. Taču pēc viņa scenārija tas nenotiek.

Esejas autoram bija gods runāt ar lielas bankas lielu priekšnieci, kura savā vizītkartē gribēja dabūt Dr.oec. Viņa sarunā atklāja dažu labu “noslēpumu”, kurš tāpat zināms. Viņiem bankā esot trīsvalodība. Apakšstāvā, operāciju zālē, atbilstoši likumam, esot jārunā valsts valodā. Vidējos stāvos “pusvadītāju” un datu bāžu līmenī izmantojot krievu valodu, bet ziņojumi augstākai vadībai un īpašniekiem tikai angliski. Katrai valodai savs stāvs un statuss.

Palika helēņu kultūra, bet pašu helēņu vairs nebija

Globalizāciju tauta izvēlējās labprātīgi, kad aģitatori bija izskaidrojuši, ka cita ceļa nemaz nav. Nenoliegsim ieguvumus: pērc ko gribi, brauc kur gribi, izpriecas gan ekrānā, gan naktsklubā. Ja vien ir ko maksāt.

Taču kaut kas nav tā. Ar apziņu saprotam, ka tā vajag, ar zemapziņu – ne. Vai likteņa ironijas dēļ, pirmo reizi mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu tieši 1991.gadā. Ne jau uz valsts neatkarību mērķējam, bet uz to, kas nāca pēc neatkarības un tai līdzi. Kopš tā gada iedzīvotāju skaita zudums ik gadus ir padsmiti tūkstoši. Kopā 1991.–2007.gados 203 tūkstoši (Latvijas statistikas gadagrāmata 2007. – 127.–128.lpp.; analogs izdevums 2008. 208. – 142. lpp.). Vēl varētu runāt par emigrāciju ekonomisku apsvērumu dēļ.

Salīdzinājumam minēsim dažus skaitļus, cik Latvijas iedzīvotāju aiznesa trešā bēda. Pēc M.Šmuldera datiem PSRS terora un deportāciju rezultātā 1940.–41.g. cieta 35 tūkst., bet 1944.–45.g. terora un deportāciju rezultātā 70 tūkst., kopā 105 tūkst. Apmēram puse no tā, ko jau nesusi ceturtā bēda. Protams, ja pieskaita tieši karā kritušos, emigrējušos, tad skaitļi ir citi (M.Šmuldera darbs “Kurš kuram parādā” tika izdots 1990.g. latviešu, krievu un angļu valodās; skaitļi ņemti no krievu valodas izdevuma 27.lpp.). Aprēķini ir sarežģīti, jo daļa deportēto un emigrējušo atgriezās. Tas mūs aizvestu tālu ārpus tēmas.

Taču demogrāfiskās vitalitātes katastrofāls zudums ir draudīgāks nekā krīzes un inflācijas, kaut gan, pēc autora domām, tieši vēl nepabeigtā šoka terapija, resp. šoka terors ir sagrāvis daudziem paļāvību un drosmi dot dzīvību bērniem. Naudas ir maz; ja drusku vairāk – aizbraukšu papriecāties uz ārzemēm. Kas iztērēts, par to kas ir iegūts. Kas uzkrāts, tas pazudis.

Kādreiz rakstījām: “tautas balsojums – izmirt”. Tas ir smagākais un pārliecinošākais referendums, kāds noticis Latvijā.

Trīsdesmitajos gados Latvijā nekādas demogrāfiskās krīzes nebija. Taču viens no tā laika demogrāfiem O.Piņķis rakstīja: “…tautu un pasaules varas spēlē risinās, bieži vien nemanīts dzimstības karš. Kari ar ieročiem nekad vēl nav teikuši pēdējo vārdu tautu likteņu izšķiršanā. Tā nogāzās helēniskās kultūras dievu tēli zem vitāli spēcīgāko iekarotāju tūkstošgalvainā pūļa soļu dimas. Tā sadrupa romiešu pasaules valsts un kultūra zem barbaru tautu neatlaidīgā spiediena. Antīkās kultūras beigu periodā bija gan vēl helēņu un romiešu kultūra, bet nebija vairs pašu helēņu un romiešu” (Daudzbērnu ģimeņu nozīme tautas un valsts dzīvē”. R.: 1940. 17. un 99.lpp.). A.Saulietis savu vēstuli beidz ar gaišāku noti. Tā darīsim arī mēs.

“Savu … bēdu tauta …nebūt vēl nava līdz galam izcietuse, un varbūt par savu muļķīgi laipno uzmanību mums nāksies vēl ciest … Bet lai kā – gribas tomēr ticēt, ka tauta pārcietīs arī savas trešās (tagad ceturtās – O.K.) bēdas, tāpat kā sērdienīte viņas pašas pasakās, turēdamās pie tā, kas no laika gala bijis viņas dvēselē cēlākais, skaidrākais, svētākais.” (66.lpp.).

Vai dārgumus paslēpsim vēsturē

Otrā pasaules kara laikā abas karojošās puses katra savā laikā vai ik dienas ziņoja par plānotu stratēģisku atkāpšanos frontes iztaisnošanai. Tad bija jāiemācās slēpties. Augstākie slēpās dzelzsbetona kazemātos, zemākie – koka bunkuros un vienkārši ierakumos. Pēc pāris dienām vajadzēs tos atstāt.

Kad tautai uzbrūk kārtējā bēda, tā savus dārgumus, kuri izrādās mazvērtīgi tajā dienā, paslēpj grāmatās, arhīvos, tagad arī audio un videotekās jeb īsāk jaunrunā – “medijos”.

Pirmās Latvijas neatkarības periodā visu senču uzkrāto gara bagātību rādīja, mācīja un popularizēja skaļi un atklāti. Tādēļ Konversācijas vārdnīcās 12.sējumā, kurš iznāca 1935.gadā, un kur vajadzētu būt šķirklim “Letonika”, tā nemaz nav. Nevajadzēja. Tuvākie šķirkļi ir “Lettonie”, Ljas nosaukums franču valodā (23176.sleja) un diezgan draudīgais “Lēte” (gr.lēthē, aizmirstība), grieķu mitoloģijā pazemes upe, kuras ūdeņus dzerot, mirušie aizmirst zemes dzīvi” (23168.sleja).

Letonikas “dīglis” laikam radās kādā Jāņu naktī, tālu no ugunskura, zem paparžu ceriem pagājušā gadsimta beigās. Tās dzimšanu oficiāli reģistrēja valstiskā līmenī 1995.gadā. Latvijas Enciklopēdijas (t.s, Belokoņa enciklopēdijas) 4.sējumā par to jau ir priekš enciklopēdijas garš raksts: “Letonika” (lat.letonia Latvija). 1. Zinātnes nozare par Latviju un latviešiem, viņu kultūru, vēsturi un valodu” (102.lpp.). Tālāk seko informācija: savākt, saglabāt, nepazaudēt, kur un kas to jau dara un kam tas būtu jādara. Vēl nav izvirzīts uzdevums, ka tautas gara bagātības jāatdod atpakaļ tautai, īpaši jaunatnei, audzinot to latviskas dzīvesziņas garā, morāli, ētiski, tikumiski, estētiski. Laikam vēl par agru. Vēl joprojām visās disenēs un tusenēs skaļruņi neciešamā skaļumā dārdina Holivudas zvaigžņu izkliegto angļu mēlē un tam ir tīri vizuālas sekas. Ja vēl pirms 10–20 gadiem Rīgā visi kioski, sētas un baltākās namu sienas bija aprakstītas ar cenzētiem un necenzētiem īsvārdiem krievu valodā, tad tagad katrs tīnis ar pervi un pindzeli cenšas pierādīt, ka ir iemācījies pāris pusvārdu pus–pa angliski. Pavērojiet kaut vai uzrakstus Brīvības ielā tūliņ aiz Ministru kabineta. Tāpat firmu nosaukumus.

Pašreiz letonika iztaisno fronti, plānveidīgi atkāpjoties. Nav jau runa par kapitulāciju. Šur tur ir kāda tautas deju kopa, kāds folkloras ansamblis, koklētāju meitenes. Varbūt kāds skolotājs kādā tālā skolā spēj ieinteresēt bērnus par letonikas vērtībām. Ka tās nepaliek tikai vēsturē, liecina pēdējie Dziesmu svētki. Simttūkstošu pasākumus, kur policijai nebija ko darīt. Tie daži uniformās runāja un rīkojās neparasti laipni, paši juzdamies kā svētku līdzdalībnieki. Vai arī nākošie Dziesmu svētki būs tikpat masveidīgi un emocionāli? Gaidīsim.

Un tomēr pašreiz ir laiks, kad, izsakoties anglokapā, letonikas folderi un faili jākonvertē gigabaitu medijos. Patiesība paliek patiesība, ja arī to ir izteicis cilvēks, kurš mums nav simpātisks. Tādēļ vienu tādu citēsim pēc atmiņas: revolūciju nedrīkst sākt, kamēr nav nobriedusi revolucionāra situācija. Sākot priekšlaicīgi, tā cietīs neveiksmi. Un tad nākamais mēģinājums būs jāatliek uz ilgu laiku.

Ir pagātne, ir nākotne, kur tagadne

Filozofiski tagadne ir bezdimensiju punkts uz neredzamas līnijas ceturtajā dimensijā. Pa šo līniju neatgriezeniski vienā virzienā slīd visa mums zināmā trīsdimensiju telpa. Tagadne ir tik īsa, ka teorētiski tai nav ilguma. Esejas pirmo pusi jūs izlasījāt pagātnē, nobeigumu lasīsiet nākotnē.

Pirms divām minūtēm izdarītu kļūdu var labot ar pretēju darbību nākamajās minūtēs. Ne vienmēr. Paspert pāris soļus atpakaļ, lai kļūda vispār nebūtu izdarīta, nav iespējams.

Praktiskajā dzīvē par tagadni uzskata kādu samērā īsu laika periodu, kurš ietilpst gan pagātnē gan nākotnē. Daži dzīvo tikai vienai dienai, biežāk tagadne ir – nedēļa, mēnesis, kura laikā jau bijušie notikumi labi saglabājušies atmiņā un gaidāmie tiek apsvērti un gatavoti. Uzņēmējiem un grāmatvežiem tagadne ir pārskata gads, agrāk – saimniecības gads.

Akadēmiskie vēsturnieki parasti domā citādi. Nesen ar dažādām atzinībām tika atzīmēta 2003.gadā iznākusī dižgrāmata “20.gadsimta Latvijas vēsture II”. Tajā aplūkota valsts vēsture neatkarīgajā valstī 1918.–1940.

Esmu pajautājis tās galvenajiem autoriem, kad iznāks trešais sējums. Atbilde bija apmēram šāda. Grūti atrast autorus, kuri gribētu rakstīt par tik nesenu pagātni. Par to rakstot, grūti izdarīt objektīvus vērtējumus, neizsakot savu subjektīvo viedokli. Objektīvu vēsturi var rakstīt tikai tad, kad pagājuši vismaz 50 vai labāk 100 gadi. Par tik senu periodu vairs nav aktuālu, parasti politisku un ideoloģisku interešu. Pat par t.s. “ulmaņlaiku” vēl reizi pa reizei sašūmējas pretēju uzskatu karjeristi.

Taču Kārlis Ulmanis bija un paliek visu laiku Latvijas labākais Prezidents. Var jau vēl padiskutēt. Bet vēl nevienam, lai kā pūlējies, nav izdevies pierādīt, ka K.Ulmanim būtu piemitusi mūsdienu elitārās virsotnes lielas (lielākās?) daļas visriebīgākā īpašība: negausīga mantkārība, miljonarizēšanās uz mazas un ar resursiem trūcīgas valsts pilsoņu rēķina. Neviens nav varējis atrast, ka K.Ulmanim būtu piederējuši daudzstāvu nami, bankas, tirdzniecības centri, kuģu rēderejas vai lieli rēķini slepenajās Šveices bankās. Viņš bija visas Latvijas saimnieks. Viņš juta atbildību par visu un visiem.

Varbūt izteicāmies pret mūsu “jaunbagātniekiem” mazliet par asu. Tomēr nē. Pāvests Benedikts XVI pārlieku bagātību, nabadzības izraisīšanu un sociālās netaisnības radīšanu pasludināja par pašreizējā laikmeta nāves grēkiem. Tas taču ir daudz asāk.

Atgriežoties pie vēstures, ir arī citi apsvērumi. Lai rakstītu par laiku, kurā autors nav dzīvojis, ir jālasa senas grāmatas, jārokas pa nodzeltējušiem arhīviem un ar iztēli jāveido tā laika gaisotne. Par pašu jaunāko laiku vēsturi ir gan personīgie, gan laikabiedru novērojumi un atmiņas. Mutvārdu informācijai pievēršam arvien lielāku nozīmi. Tā nereti ne tikai papildina uzrakstīto, bet ir pat pareizāka un precīzāka. Tādēļ nākamai vēsturei ir jāsaglabā maksimums datu un faktu par vistuvāko pagātni. Ja ir nepieciešams, monogrāfijas rakstīšanu var atlikt un pataupīt nākamai paaudzei. Bet materiāli šim nolūkam ir jāsistematizē jau tagad.

Visu, ko gribētos teikt, vienā esejā ietvert nevar. Tādēļ apspriedīsim autoram tuvās statistikas saites ar vēsturi. Statistika, tāpat kā demogrāfija, letonikas sastāvā nav ietverta. Tādēļ, ka tad letonika kļūtu nepārskatāma, grūti vadāma un būtu jāprasa nesmuki liels finansējums. Taču jau minētajā 20.gadsimta Latvijas vēsturē ir daudz tabulu. Kur tās ņemtu, ja sava laika statistiķi nebūtu sastrādājuši un savākuši plašajās statistikas gadagrāmatās un citos izdevumos?

Kad statistika kļūst par vēsturi? Ļoti ātri. Praktisku valsts un zemāka līmeņa pārvaldes uzdevumu risināšanai visbiežāk izmanto tikai pēdējā, reti piecu pēdējo gadu datus. Desmit un vairāk gadus veci statistikas dati jau droši pieder vēsturei.

Statistiku un demogrāfiju praktisku apsvērumu dēļ var jau atstāt ārpus letonikas programmas, taču koordinācijas trūkums starp šīm zinātnēm un letoniku nav labākais risinājums. Jāapzinās, ka statistika un demogrāfija nodrošina pamatdatus valsts iekšējās dzīves vēsturei. Izņēmums ir tikai ārpolitikas vēsture, kura balstās uz atslepenotiem vēstniecību arhīviem. Ja statistika un demogrāfija orientēsies tikai uz Eirostata prasību izpildi, nākamie vēsturnieki par pašreizējo letonikas stāvokli valstī uzzinās maz. Nākamie vēsturnieki varēs uzzināt vajadzīgo par Latvijas vietu tālaika Eiropā, bet par valsts iekšējo struktūru un savdabībām – visai maz.

Tūkstošus ietaupa, miljonus – iztērē

Nesen kādas ministrijas augstu ierēdņu komisija reorganizēja vienu mazu valsts aģentūru, kura nodarbojās ar zinātnisko pētniecību, uzdodot tās funkciju izpildi citai lielākai organizācijai. Varbūt ārkārtējās taupības apstākļos to arī vajadzēja izdarīt. Tam nolūkam pietiktu uzrakstīt īsu rīkojumu. Taču audita komisija ap pusgadu “dzina stabā” aģentūras vadītāju, lietvedi, grāmatvedi, lai visi dokumenti par finanšu, personālu, inventāru atbilstu nodošanai arhīvam. Zinātnisko materiālu arhīvs neinteresēja nevienu. Kaut ko uz savu dzīvokli paņēma līdzi atsevišķi pētnieki. Bet zinātnieku dzīvokļi parasti nav lieli. Pārējais aizgāja tam, lai lielveikalu tīkls “Maxima” pastkastītes piegružojošos iknedēļas reklāmas izdevumos varētu palielīties, ka izdevums iespiests uz otrreizējas izmantošanas papīra, tādējādi ik nedēļas dabā saglabājot 126 kokus!

Vai nebūtu bijis lietderīgāk, ja šīs un citu ministriju ierēdņi jau toreiz būtu centušies ierobežot inflāciju, kas izvērsās pilnā sparā, prognozējuši tuvojošos krīzi un apturējuši daudzmiljonu projektus, kuri taupības režīmā nebūs pa spēkam, padarījuši neizdevīgu ēnu ekonomiku utt. Piemēram, vai ir aprēķināts, cik izmaksās “Gaismas klints” apsildīšana, apgaismošana, kondicionēšana utt. Vai kopējie potencionālās bibliotēkas ekspluatācijas izdevumi nepārsniegs visu kultūrai atvēlēto valsts budžeta daļu?

Pašreizējā Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, salīdzinot ar jaunceļamo “kolosu”, tāda “piebūve” vien ir. Un tomēr LZA Senātam bija jālemj par katastrofālo situāciju šajā bibliotēkā. Nepietiekamās apkures dēļ draud neatgriezeniski iet bojā neatjaunojamas kultūras vērtības (Zinātnes Vēstnesis, 2009.g. 23.februārī, Nr.4(380) 1.lpp.). Māc vīzija, ka varētu būt tāpat kā savulaik ar “Kolhoznieku namu”. Uzcēla, bet kolhoznieki nekad tur nenokļuva. Varētu nosaukt vēl citus daudzmiljonu projektus. Bet par prioritāriem pa laikam izvēlas vieglāk veicamus maznozīmīgus darbus, ar kuriem var ietaupīt tūkstošus, bet ar miljoniem mētājas kā ar santīmiem. Jo ir taču starptautiski līgumi un ir “intereses”. Nacionālās bibliotēkas projekts nav tas raksturīgākais piemērs, bet tas vienīgi ir tuvāks mūsu tēmai.

Negribam Sarkanajā grāmatā

Izzūdošās un apdraudētās augu un dzīvnieku sugas un pasugas ieraksta Sarkanajā grāmatā un aizsargā ar likumu. Tiklab Latvijā, kā Eiropā un lielākajā pasaules daļā. Kurā Sarkanajā grāmatā bija un ir ierakstīti, piemēram, lībieši (līvi), kuru pastāvēšana noteikti ir apdraudēta?

5.Sēlijas kongresā, kas notika 2008.g. 8.augustā. Viesītē, bez lībiešiem tika minētas arī tādas etnogrāfiski kulturālas vienības kā Latgale, Lejaskurzeme, Maliena, Suitu novads un, pats par sevi saprotams, Sēlija un Lībiešu krasts (“Zinātnes Vēstnesis” 2008.g. 8.septembrī Nr.14(369). – 1.lpp. Katrā šajā teritorijā runā mazāk vai vairāk atšķirīgā dialektā. Dažu pat grūti saprast. Ja bērns nonāk cita etniskā novada skolā, par viņa valodu klases biedri smejas, bet mums tā ir vērtība, kas jāsaglabā. Ja vien negribam samierināties ar Dž.Orvela baisajām prognozēm.

Ja jau administratīvi teritoriālā reforma bija vajadzīga, par ko ļoti šaubāmies, tad vismaz katrai etniskai vienībai vajadzēja veidot savu novadu(–us), apvidu, apgabalu. Tas radītu šīs kopienas kopības un solidaritātes apziņu un ļautu vieglāk saglabāt arī tās savdabību. Taču neviens ar to nerēķinājās. Smagais globalizācijas rullis nolīdzināja ne tikai starpvalstu autoceļu segumu, bet nolīdzina visu, kam veļas pāri. Š.g. 26.februārī LZA HSZN sēdē kāds runātājs, atsaucoties uz citu inteliģences pārstāvi, kurš par to domājis daudzus gadus, izteica esejas autoram agrāk nedzirdētu atziņu; “Latvieši nav gatavi savai valstij.”

Atbildes repliku varēju pārdomāt apmēram 20 minūtes un to arī izmantoju: “Vērtējot pašreizējo situāciju, tā laikam arī ir. Bet ir jāizdara atruna. Tā tas nebija īsajā 1918.–1940.gadu periodā. Par Latvijas tālaika panākumiem ir publicētas ne tikai Latvijas vēsturnieku monogrāfijas, bet arī autoritatīvu ārvalstu pētnieku atzinumi. Šī gadsimta sākumā “Neceļam” izdevās tautu apmuļķot, valsti prihvatizēt un izdaļāt ārzemniekiem un viņu izpilddirektors realizēja savu apņemšanos padarīt šo procesu neatgriezenisku. “Un būs vēl sliktāk”.