Sarunas par teātri LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēdē 2009. gada 26. februārī. Sarunu iesāk akadēmiķis Viktors Hausmanis, LZA goda loceklis Jānis Streičs, turpina visi teātra mākslu mīlošie

Klausījās akadēmiķi Viktoru Hausmani:

Latviešu teātra sākums saistās ar 19.gs. 70. gadiem, ar Rīgas Latviešu biedrību. Teātris ir vienmēr mīlēts, teātrim ir visai raksturīga loma latviešu dzīvē – sabiedrībā krīze, ļaudis iet uz teātri. Krīze bijusi arī iepriekš, piem., 1929., 1930. g., bet tad Eduards Smiļģis Dailes teātrī sāka iestudēt dziesmuspēles un tika no krīzes laukā. “Vācu laikā” arī bija krīze, bet biļetes nevarēja dabūt. Ienāca Eiropas klasika. Pagājušā gadsimta 60. – 70. gados, kad viss notika krievu valodā, mēs gājām uz teātri – tur bija mūsu problēmas, tur bija latviešu valoda. Krīzes situācijā teātris palīdzēja. Ko šodien gaidām no teātra? Lai tas runātu ar mums par to, kas notiek, kas būs ar mums, kas būs mūsu dzīvē. “Padomju laikā” teātris bija sarunu biedrs. Tagad šī sarunu biedra pietrūkst. Piemēram, marta repertuārā Dailes teātrī nav nevienas latviešu oriģināllugas. Nacionālajā teātrī oriģināllugu, dramatizējumu ir vairāk. Teātris sezonā izvirzījis moto “Sapnis par Latviju”. Taču izrādē “Skola” skola rādīta kā ļaunuma iemiesojums, Gunāra Janovska romāna ”Uz neatgriešanos” dramatizējumā ir atklātas vairākas mūsu vēstures smagās lappuses, centrā ir brīnišķīga mīlestība, bet uz skatuves mīlestības nav. Teātrī ienāk jaunais skatītājs, jaunais kritiķis – paaudzes, kuras absolūti nezina Latvijas vēsturi, teātra vēsturi un tad sāk vērtēt. Un tā skatītājam no paviršās pieejas rodas nepareizs priekšstats. Mani mulsina, ka vienā sabiedrības daļā tas ir izvirzīts un jaunie to aizstāv: galvenais, lai izrāde būtu neparasta! Bet ir vajadzīga mākslinieciskā kvalitāte, lai uz mums iedarbojas. Lai palīdz. Jaunajā Rīgas teātrī aktieri paši sacer izrādes. Kā Vilis Daudziņš “Vectēvu”. Aktiera iemiesošanās daudzos tēlos bez palīglīdzekļu, parūku utml. palīdzības, prasme sniegt cita tēla pārliecību – tā ir aktiera mākslas augstākā pakāpe. Tas ir viens ceļš, kā runāt ar skatītāju. Mūsu teātros pašlaik nav nozīmīgu klasikas iestudējumu. KO darīt ar laiku, KAD luga rakstīta? Viens variants – pārcelt laiku un problēmas uz mūsdienām. Otrs – atrast aktualitāti lugā dotajā laikā. Kā “Ķiršu dārza” un “Indrānu” iestudējumos Valmieras Drāmas teātrī. Un vēl – no teātra mēs šodien prasām izklaidi. Bet teātrim jārēķinās ar kasi. Svarīgākais šajā prasībā – atrast saprātīgu kompromisa variantu. Problēmu ir daudz un dažādas, bet es ticu mūsu teātrim. Un gan jau arī krīzei tiksim pāri. Un ne jau visos teātros tā krīze ir.

Šodien mākslā tiek godā celta virspusība un paviršība. Tas skāris arī Nacionālā teātra 90 gadu jubilejas inscenējumu. Protams, tas ir mūsu posts. Un, varbūt, pat nolemtība... Man kā latvietim, kas apzinās, ka teātris ir nācijas pilngadības apliecība, gribējās šajos svētkos sajust mūsu teātra dziedinošo un vienojošo spēku. Varbūt pat padzīvot nostaļģijā par spilgtākajiem sniegumiem un talantiem, bet mums piedāvāja vienpusīgu, seklu un pretenciozu variāciju par Nacionālā teātra pagātni. Tieši tāpēc it īpaši zīmīgs notikums ir Jaunā Rīgas teātra izrāde ,,Vectēvs”. Šo Alvja Hermaņa un Viļa Daudziņa kopdarbu es uztveru gandrīz vai kā providenci. Paldies Dievam, ir atkal teātris, kas apzinās sevi kā nācijas gara mediju!

Latvijā šobrīd nav tikai ekonomiskā krīze vien, bet daudz traģiskāka stāvoklis. Un ne jau tāpēc, ka esam pasaules kopējās bēdas maza daļiņa. Lieta tāda, ka Latvija jau pirms šīs krīzes bija grimusi politiskajā stagnācijā un nav spējīga no tās izkļūt, jo tai nav politiskā spektra, kas raksturīgs demokrātiskajām iekārtām un valstīm. Tur kapitālistiski liberālās un sociāldemokrātiski reglamentētās programmas un mērķi cīnās par savu ietekmi. Tā tas notiek brīvajā pasaulē. Tā elpo, attīstās, mainās. Turpretim Latvijā jau divdesmit gadus valda vienīgi liberālisma patvaļa. Mēs, atgūstot neatkarību, līdzinājāmies kuģim, kas ceļā uz Komunisma laimes salu uzdrāzās dzīves reālisma klintij un sašķīda gabalos. Mums, dzīviem palikušajiem, vajadzēja skatīties un gudrot, ko no šīm lauskām uzcelt – būdu vai baznīcu. Taču Latvijas politiķi sāka veidot nevis valsti, bet politisko birokrātiju. Tie bizoja pa pasauli un vāvuļoja par modeļiem un ceļiem, kuros atdarināsim bagātās valstis. Viņu strīdos un domstarpībās nav bijis un joprojām nav ne pušplēsta ierosinājuma, kā dzīvot, ko darīt, kā tikt pie pārticības. Arī prese priekšvēlēšanu uzmanības centrā liek partiju sasvstarpējo čupošanos. Un vistraģiskākais, ka mūsu mīļajai tautai tas liekās tik svarīgi.

Nu ir bezizeja! Neviena šīs Saeimas sastādītā valdība mūs neglābs, jo politiskās birokrātijas prāti ir tendēti tikai uz sevis saglabāšanu. Tās patreizējā spektrā, pat ieskaitot opozicionārus, nav spēku, kas varētu veikt sociālās korekcijas, jo mums ir tikai sociālo partiju parodijas. To es saku ne ar izmisumu un vaimanām, bet ar prieku, gaidot stagnācijas krahu. Tam jābūt! Kā tas notiks, kā izlauzīsies jauni spēki, nezinu. Bet tā ir vienīgā izeja. Tauta jau bojā neaizies. Un vēl ar tādu vēstures pieredzi, kā to apliecina Viļa Daudziņa ,,Vectēvs”. Viņa un Edvīna Šņores ,,Padomju stāsts”, kā arī citas mūsu LZA goda locekļa Alvja Hermaņa teātra izrādes ir valstiskās domas un valstiskās filozofijas priekšvēstneši Latvijā. Un tā nu sanāk, ka Nacionālā teātra 9O gadu jubilejas cienīgu izrādi mums ir sniedzis ne Nacionālais, bet Jaunais Rīgas teātris ar skaistu atgādinājumu par teātra lomu Latvijas vēsturē. Tas ir cerīgi un vieš ticību, ka mēs nekļūsim banānu republika.

Nacionālā teātra 90. jubilejas svinībās bija liels prieks redzēt uz skatuves it visas aktieru paaudzes. Nacionālais teātris 90 gadus vadīja tautu. Taču bija pārāk akcentēta gaušanās par budžeta “nogriešanu”. No lielām personībām nebija pieminēts Andrejs Upīts, Aleksis Mierlauks, netika parādīta ne latviešu, ne pasaules dramaturģija. Ir vērtību krīze. Citādi dara Valmieras Drāmas teātris.

Kad jaunības faktors aizgājis, iedarbojas cita vērtību izpratne. Jo sabiedrībā lielāka spriedze, jo cilvēks meklē, kam pieķerties. Domu biedru. Teātris ir jautātājs. Kad sabiedrība harmonizēsies, skatītājs diferencēsies. Pašlaik vajag nodarboties ar sabiedrību visdažādākajos žanros. Alvja Hermaņa teātris to pierāda, apstiprina. Teātrim ir jādod skatītājam cerība uz dzīvošanu. Par repertuāru runājot – jaunie režisori negrib (nezina) nacionālo kultūru. Teātrī ienāk jauna skatītāju paaudze, kuri nezina, ka ir cita veida teātris. Šeit prasmīga kritika var daudz ko “nolikt vietā”.