19. martā notika Latvijas Zinātnieku savienības Valdes sēde, kurā runāja par atbalstu skolotāju akcijai 2. aprīlī. Uz sēdi bija uzaicināta LZA Arodorganizāciju Padomes priekšsēdētāja Māra Kazubierne, kura atzina lielākas saskaņas nepieciešamību starp zinātni un arodbiedrību. “Tādēļ, ka esam mazskaitlīgi, mēs LIZ-DAs (Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība) darbā esam diezgan neredzami. Padomes sēdēs no 60 dalībniekiem zinātni pārstāvu es viena pati,” viņa teica. “Apmēram 44 tūkstoši skolotāju ir arodbiedrības biedri, zinātnieki – 614.” LIZDA ir izveidojusi apdrošināšanas fondu nelaimes gadījumos uz daudzskaitligo skolotāju rēķina. Arī vairāki institūti, maksājot Ls 3,– par cilvēku, ir apdrošinājuši savus darbiniekus par 2000 latiem.

Henrihs Zenkevičs interesējās, kādu redzamu palīdzību zinātnieki varētu sniegt skolotāju 2. aprīļa akcijā – gājienā. Tajā skolotāji atgādinās par sevi kā par ievērojamu un ļoti nozīmīgu sabiedrības daļu, ar kuru neviena valdība nevar nerēķināties. Ka naudas vairāk nebūs, tas jau ir skaidrs pats par sevi, šoreiz galvenā ir attieksme. Šajā akcijā ir jāskan arī zinātnieku balsīm, jo skolotāji cīnās par savām, nevis kopīgās arodbiedrības interesēm. Nolēma aicināt LZS biedrus vizuāli pamanāmi piedalīties gājienā, it īpaši vērsās pie jaunajiem zinātniekiem (Jauno zinātnieku apvienība ir LZA kolektīvais biedrs), jo tieši viņi ir visvairāk ieinteresēti tajā, kāda būs Latvijas zinātne un viņu vieta šajā zinātnē.

Ināra Bondare R. Bebres vārdā informēja par aprīlī gaidāmo Radošo savienību konferenci, uz kuru vajadzētu iet prāvam zinātnieku pulciņam, ne tikai oficiālajiem LZS pārstāvjiem, lai varētu izstrādāt un pieņemt rezolūcijas, kas interesētu arī zinātniekus. I. Bondare domāja, ka vairāk būtu jārunā nevis par naudu, bet par to krīzi, kas ir visapkārt un, galvenokārt, smadzenēs. Izglītības un zinātnes ministrijā nav stingras nostājas un programmas, par ko ir jācīnās. Tāda programma ir absolūti nepieciešama. Par to nopietni jādomā, gatavojoties Radošo savienību konferencei.

M. Kazubierne teica, ka iepriekšējā dienā (18. martā) bija arodorganizāciju Padomes sēde ar ministrijas pārstāvju piedalīšanos galvenokārt par finanšu jautājumiem. Izglītībai bijis paredzēts atņemt 69 miljonus latu. Pēc sarunām ar Ministru prezidentu un finanšu ministru ir panākts, ka šī summa samazināta. Iespējams, ka mazāk nekā sākotnēji paredzēts cietīs arī zinātne. Tā kā vienīgā neaizskaramā nauda ir Eiropas struktūrfondi, tad jādara viss, lai lielākā tās daļa paliktu izglītībai.

JZA pārstāvi Jāni Liepiņu satrauca neskaidrības ar lielajām prioritātēm. 2002. gadā par prioritāru tika pasludināta būvniecība, un jaunieši masveidā stājās Būvniecības fakultātē, arī maksas grupās. Tagad būvniecība stagnē. Kāda būs nākamā prioritāte? Kura būs tā nozare, kas neapstāsies tuvāko gadu laikā? Ķīmija? Atjaunojamie resursi? Jauniešiem tas būtu jāzina, lai varētu izvēlēties nākamo profesiju. Arī I. Bondare vaicāja, vai kāds ir spējīgs pateikt, kas tuvākajos 10 – 15 gados būs perspektīvs.

Ivars Šmelds atgādināja, ka zinātnes sabrukums seko jebkurai revolūcijai. Franču revolūcijā strādnieki nocirta galvas zinātniekiem, tas pats notika pēc Oktobra revolūcijas. Tagad nost nešauj, bet mērdē badā.

H. Zenkēvičs gremdējās nostaļģiskās atmiņās par zinātnieku labo dzīvi lielvalstī, taču jāapzinās ir tas, ka “tā kā bija, vairs nebūs nekad”. Pasūtītāji un naudas turētāji būs citi. JZA pārstāvim cerīgi šķita tas, ka pēdējā laikā ir parādījusies interese no uzņēmēju puses.

Aivars Āboltiņš formulēja LZS tuvākos uzdevumus:

Atbalstīt skolotāju rīkoto gājienu, aicināt to popularizēt un piedalīties.

Uzrakstīt atklātu vēstuli un parādīt, ka zinātnieki nav apmierināti ar esošo situāciju. (LZS atbalstu skolotājiem publicēja visas lielās avīzēs, arī portāls Delfi un LTA – red.)

Piedalīties konferencē “Izglītības un zinātnes situācija ekonomiskās krīzes apstākļos” ar Eiropas Izglītības un zinātnes arodbiedrības, Igaunijas, Lietuvas un Francijas pārstāvju piedalīšanos. Aktīvi piedalīties Radošo savienību konferencē.