Mācītājam Dr. theol. JURIM RUBENIM klausītāju netrūkst ne tikai Rīgas Lutera Evanģēliski luteriskajā baznīcā, tautā vienkārši dēvētā par Torņkalna baznīcu. Viņa komentārus un atziņas meklē laikrakstu slejās, kopā ar mākslinieku Māri Subaču izdotajās grāmatiņās, jo reti kurš teologs un filozofs prot runāt tik vienkārši un saprotami par augstām un ļoti augstām lietām, turklāt bez moralizēšanas – kā cilvēks ar cilvēku, neatkarīgi no tā, vai viņa klausītājs pieder kādai konfesijai, ir Ziemassvētku baznīcēns vai arī vispār neiegriežas baznīcā. Viņš ir kopā ar savu tautu kopš paša trešās atmodas sākuma, kuru viņš nodēvēja par “sirdsapziņas pamošanās laiku”, kad kopā ar citiem jauniem, progresīviem mācītājiem izveidoja kristīgo kustību Atdzimšana un Atjaunošanās un stāvēja pie Tautas frontes šūpuļa. Protams, viņu, tāpat kā daudzus gudrus un godīgus cilvēkus, nevar atstāt vienaldzīgu arvien lielākā distance starp ideāliem un realitāti, kādā dzīvojam.

Par to, kā nepadoties ikdienišķuma straumei, kā nepazaudēt ideālus un ticību, Juris Rubenis ikgadus runā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas saimi, jo viņš ir Akadēmijas goda loceklis. Šajā laikā, kad kristīgā pasaule piemin Kristus ciešanas un augšāmcelšanos, kad vārds krīze draud kļūt bezmaz vai par nelūgtu katras ģimenes locekli un vairo tik daudzu cilvēku individuālās ciešanas, reālas vai iedomātas, devāmies pie mācītāja Jura Rubeņa uzklausīt viņa pārdomas par katra cilvēka vietu šajā saulē – pasaulē.

Mans skatupunkts, kristīgs skatupunkts ir tas, ka cilvēks šajā pasaulē piedzimst kā fiziska būtne, bet tad ir jānotiek vēl kādam pagriezienam viņa dzīvē, noteiktam lūzumam. Parasti tas saistās ar kādiem satricinājumiem, bet šī pagrieziena vai lūzuma sekas ir jauns skatījums uz pasauli, jauns skatījums pašam uz sevi, jauns skatījums uz jau zināmajām tēmām. Tieši tādēļ cilvēkiem bieži ir grūti runāt par piedošanu, par mīlestību bez robežām, par iecietību. Jo mēs pārlecam pirmo fāzi – pārmaiņu fāzi, transformācijas fāzi, kurai jānotiek cilvēkā. Un tad jau runājam par otro stadiju un līdzināmies cilvēkiem, kas sāk būvēt māju, sākot ar otro stāvu, un nevar saprast, kādēļ nekas neiznāk. Tad cilvēki sāk runāt: es nevaru piedot, kādas muļķības, kā var runāt par kādu piedošanu vai iecietību. Patiesībā jautājums ir par pārmaiņām manī. To varētu raksturot ar ļoti skaistu, interesantu tēlu. Marka evanģēlijā pirmajā nodaļā aprakstīts pazīstamais notikums, kad Jēzu viņa atklātās darbības sākumā gars ved tuksnesī, kur Jēzus pavada 40 dienas. Marka evanģēlijs to apraksta ļoti lakoniski: “Un viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans viņu kārdināja, un viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi viņam kalpoja”. Lasītājs var jautāt – kāpēc zvēri un eņģeļi? Es domāju, ka tā ir cilvēka situācija šai pasaulē – starp zvēru un eņģeli. Zvērs ir tas viss mūsos, kas savieno mūs ar dzīvo pasauli. Mūsu refleksi, mūsu reakcijas, mūsu izdzīvošanas vēlme par katru cenu. Un es domāju, ka šis zvērs katrā cilvēkā ir pietiekami spēcīgs. Bet blakus zvēram ir arī eņģelis, kāda garīga iespēja. Cilvēkam vienmēr ir šis sarežģītais jautājums: kas manī valdīs? Vai manī valdīs zvērs vai eņģelis? Kā man atrast līdzsvara punktu dzīvot kā cilvēkam starp zvēru un eņģeli? Patiesi garīga pārvērtība ir vienmēr saistīta ar to, ka mēs speram soli projām no zvēra (vai dzīvnieka), no sava tīrā egoisma, kas ir fokusēts tikai uz mani, man tuviem vai man vajadzīgiem cilvēkiem, lai es uzdrīkstētos šo pasauli ieraudzīt mazliet plašāk, varbūt no kāda dievišķa skatu punkta. Tas, protams, maina manu dzīvi, manu izturēšanos šajā pasaulē un manus lēmumus. Tas ir centrālais un svarīgais, kam cilvēkā ir jānotiek. Bet tas nenotiek pēc pavēles, cilvēkam nevar likt no malas un pavēlēt mainīties. Pārmaiņa var notikt tikai tad, ja es jūtos uzrunāts. Varētu teikt – trāpīts. Kādi notikumi mani motivē šo būtisko pagriezienu sevī īstenot. Ja es pats nevēlos to darīt, tad manī nekādas pārmaiņas nenotiek. Tāpēc cilvēka transformācija, cilvēka dzīves pārmaiņa ir, no vienas puses, kaut kas ļoti vajadzīgs, bet, no otras puses, nav nekā grūtāka šajā pasaulē. Tieši šeit, manuprāt, slēpjas kristietības paradokss. No vienas puses, tas ir milzīgs spēks un milzīgs resurss, bet, no otras puses, tas ir tās vājums. Tāpat kā Kristus ir vājš, viņu pienaglo pie krusta, visi par viņu smejas, viņam spļauj virsū un ņirgājas. Bet viņš pieņem vājumu kā vienīgo ceļu, kas ved pretī pārmaiņai, transformācijai. Tu nevari šo ceļu iet bez tā, ka tu nepieņem arī daļu no šī vājuma. Nepieņem arī iespēju būt tik radikāli savādākam, ka tu neieraksties nekādās kulturālās normās. Bet ļoti liela cilvēku daļa turpina dzīvot savos refleksos, savā egoistiskajā domāšanā.

Droši vien varētu runāt par dažādiem apstākļiem, kas provocē šos notikumus. Kādā vietā Karls Jungs raksta, ka cilvēka dzīve no-sacīti iedalās divos periodos. Pirmais dzīves periods ilgst līdz 35 – 40 gadiem. Tas ir periods, kurā cilvēks dzīvo ar ofensīvu uz āru, viņš lūkojas uz pasauli kā uz savu iespēju lauku, un viņa skatījums ir tāds, ka viss, kas man ir nepieciešams, lai es justos laimīgs, lai mana dzīve būtu piepildīta, ir tur, ārpusē, es metos šajā dzīvē iekšā, es to apgūstu, darbojos, es šo pasauli iepazīstu. Tas ir ļoti nozīmīgs un svarīgs periods, to nedrīkst apiet, jo tas ir ļoti būtisks. Bet apmēram pusmūžā cilvēks piedzīvo krīzi, vilšanos, apjēdzot: daudzus savus sapņus es varu īstenot, aktīvi darbojoties pasaulē, kas ir ap mani, bet ļoti daudzi sapņi, ilgas, vajadzības paliek nepiepildītas. Citiem vārdiem, pasaule man nesniedz visas atbildes uz visiem jautājumiem, neremdē visas manas vajadzības. Tas ir tas lielais lūzums, kas iezīmē iespēju, ka cilvēkam varētu sākties otrs dzīves periods. Vienu dzīves periodu tu esi intensīvi dzīvojis uz āru, bet ir jānāk kādam laikam, kad tu esi gatavs iepazīt pasauli sevī, kas ir milzīga nozīmīga pasaule, kuru neiepazīstot tu nevari atrast vislielākās atbildes uz savas dzīves jautājumiem. Nevajag primitīvi iedomāties, ka vienā dzīves periodā cilvēks ir tikai aktīvs uz āru, tad piepeši noskan zvaniņš, un viņš vairs nav aktīvs uz āru, bet tikai uz iekšu. Sapratīsim, ka tas korespondē savā starpā. Lai kā to arī sauktu – par piedzimšanu no augšas, otro piedzimšanu, apgaismību, pusmūža krīzi, tas ir laiks, kad cilvēka dzīvē ir jānotiek kādam pagriezienam. Ja cilvēks to nesaprot un mēģina sākt it kā no sākuma – nomainīt vidi, nomainīt darbu vai sievu un domāt: es nemācēju pirmo reizi paņemt visu no šīs pasaules, bet tagad nu gan es mēģināšu vēlreiz visu paņemt. Bet patiesībā viņš ir pārpratis. Jo tā iespēja viņam bija dota, lai spertu milzīgu soli kvalitatīvi jaunā virzienā, taču viņš atkrīt atpakaļ tajā pašā vecajā fāzē. Mūsu dzīvē jau pašā ir noteikti apstākļi, kas mudina jautāt un domāt tālāk, bet ir jautājums, vai mēs esam pietiekami atvērti tiem, vai mēs ieklausāmies. Dzīvē pašā ir pietiekami daudz vērtīgas informācijas. Kāds teologs ir teicis – tu vari nebūt izlasījis nevienu lappusi Bībelē. Atskaties atpakaļ pats savā dzīvē, savas dzīves grāmatā, un tu tur izlasīsi ļoti daudz par tikšanos ar Dievu. Tava dzīve ir tavs personiskais Bībeles stāsts. Tu savā dzīvē vari izlasīt ļoti daudz no tā, kas Bībelē rakstīts, pat ja tu nebūsi Bībelē pat ieskatījies. Protams, mēs varam dažādi uz dzīvi skatīties. Varam skatīties ar neko neredzošām acīm, kā to daudzi cilvēki dara. Bet, kad sākam vērtēt savu dzīvi, to, kas gadu gaitā tajā ir ierakstīts, tad sākam redzēt interesantas sakarības, notikumus, kas sāk veidot noteiktu rakstu. Un jo vairāk tiekam mudināti domāt par lielām, dziļām likumsakarībām, kurās dzīvojam. Bet dažkārt jānotiek smagiem notikumiem mūsu dzīvē, lai tie satricinātu šo konstrukciju līdz pamatiem.

Droši vien laiku pa laikam tādas krīzes ir nepieciešamas. Mēs saprotam, ka nav iespējams ilgstoši dzīvot uz planētas bez krīzēm. Kaut kāda veida krīzēm – vai tas ir karš vai dabas katastrofas, vai ekonomiskas krīzes. Formāts var būt dažāds, bet tām pamatā ir ļoti vienkārša vēsts. Ja visa tava drošība ir redzamajā pasaulē, tad zini – redzamā pasaule vienā brīdi sašūpojas, un visa drošība ir vējā. Ir ļoti labi, ja tu meklē nostiprināties arī redzamajā pasaulē, apgūsti šo pasauli. Bet ja visi tavi mērķi ir fokusēti tikai uz redzamām lietām, tad jebkurš karš, jebkura dabas katastrofa, jebkura ekonomiskā krīze to visu padara par neko. Tad kādu rītu tu vari pamosties un izrādās, ka tu neesi nekas, esi nulle. Tā ir vērtīga atziņa. Ir svarīgi, lai kādi mūsu dzīves mērķi būtu lielāki, tālāki par redzamajām lietām. Citiem vārdiem, tad, kad sakustas redzamā dzīves konstrukcija, manī ir kādi mērķi un pārliecības, kas ir tālāk par to. Laiku pa laikam mēs sāpīgi uzduramies uz notikumiem, kas mums atgādina vienkāršu patiesību, ka mirstamam kreklam nav kabatas, to patiesību, kas ir sacīta Jaunajā derībā, ka neko mēs pasaulē neesam ienesuši un neko mēs nevaram iznest ārā. Un mūsu pa-tiesā bagātība, tas, kas mums patiešām pieder, ir tikai tas, kas ir galvā un sirdī. Tikai tas! Visas pārējās lietas tu izmanto uz laiku. Mēs tām esam tikai pārvaldnieki uz 20, 50, uz 100 gadiem. Pēc tam mēs tās atstājam kādiem citiem. Ja šajās redzamajās lietās, kas patiesībā tev nepieder, tu redzi visu savas dzīves piepildījumu, tad tas ir ļoti slikti. Tas, kas tev pa īstam pieder, ir tikai tas, ko tu vari vienmēr paņemt sev līdzi. Tad, kad tevi apcietina, ieliek lopu vagonā un aizsūta uz Sibiriju, kad tevi iesauc armijā un starp lielgabalu šāviņiem tev jādomā, kurā brīdī tev dzīve beigsies. Šādi notikumi to mums ļoti labi parāda. Un ir noteikts ritms, kurā šādi notikumi regulāri atkārtojas. Nav gudri iedomāties, ka mēs varētu uzkonstruēt pasauli, kurā nebūtu šādas krīzes. Ļoti jau gribētos tik labi un tik mīksti iekārtoties, tik ļoti sev patikt: lūk, mēs esam tik gudri izveidojuši savu pasaulīti, ka es astoņpadsmit gados ieguļos tajā mīkstajā pēlī un tā līdz deviņdesmit gadiem guļu, skatoties, kā aiz loga zaļo zālīte. Nē, tā dzīvē nenotiek. Dzīvē laiku pa laikam ir notikumi, kuriem ir divas puses. Viena – briesmīga un dramatiska, otra – vērtīga un svētīga. Reliģijā un filozofijā runā par tādu jēdzienu kā dvēseles tumšā nakts. Tā nav tikai poetiska metafora, bet liels, liels jēdziens. Dvēseles tumšā nakts nozīmē situāciju, kurā mēs laiku pa laikam nonākam. Katrs cilvēks kaut reizi mūžā tādā situācijā ir nonācis, kad es piepeši saku: es vairs neko nesaprotu. Es nezinu, kas notiek manā dzīvē. Es vispār neko vairs nesaprotu. Viss ir melns, tumšs, neloģisks un nesaprotams. Tā ir tavas dvēseles tumšā nakts. Tu neko nekontrolē, neko nesaproti, bet tieši šajos brīžos mūsu dzīvē notiek kādas dziļas pārmaiņas. Vienkārši mēs tās neredzam. Tam ir kaut kāds noteikts ritms, kad mūsos notiek zināma transformācija, mums pašiem to neredzot, un tas atgādina zināmu patiesību, ka es savu dzīvi nekontrolēju. Protams, cilvēki domā, ka viņi kontrolē, viņiem gribētos kontrolēt, bet laiku pa laikam ir notikumi, kas pārliecina – nē, tu nekontrolē savu dzīvi. Tikai tad, kad tu uzdrīksties pieņemt, ka tu nekontrolē savu dzīvi, ka tavu dzīvi kontrolē kāds lielāks par tevi, tikai tad dzīve iegūst īstos mērogus, īsto līdzsvaru.

No mana skatu punkta, garīga dzīve nav dzīves sašaurināšana, bet, tieši otrādi, tā ir visu mūsos mītošo iespēju respektēšana, ņemšana vērā. Man liekas, tieši primitīvi materiālistiska dzīve ir ļoti sašaurināta dzīve, kad cilvēks dzīvo tā, it kā patiešām pastāvētu tikai šis vienīgais segments. Tāpēc laiku pa laikam apstākļi pasaka: nē, ir arī vēl citi aspekti šai pasaulē. Ja tu tos neņem vērā, tad tu dzīvo ļoti dīvainu un šauru dzīvi. Jautājums ir, kā mums dzīvot tādu dzīvi, lai tajā parādītos visa dzīves pilnība? Ir kāds interesants teksts no Jaunās derības Jāņa evanģēlija , kur Jēzus saka:”Mans mērķis ir nākt pie cilvēkiem tāpēc, lai cilvēkiem būtu visa pilnība”. Visas esības pilnība! Cilvēkiem liekas, ka garīgā dzīve ir tad, kad no daudz kā ir jāatsakas, jāgriež nost, līdz paliek maz vai nepaliek pilnīgi nekas. Bet Jēzus saka – visa pilnība , viss daudzveidīgais krāšņums. Lai tava dzīve uzplauktu. Bet, lai tas tā notiktu, tev savos rēķinos jāņem vērā visa esība, nevis daļa esības, kā mēs to darām. Mēs sašaurinām savu dzīvi uz kaut ko vienu un mēģinām no tā atvasināt visu pārējo. Reizēm tas strādā, bet ļoti bieži tas nestrādā. Varbūt arī uz krīzi ir jāpaskatās tā, ka kaut ko vienu izņem no rokām, kādu mantiņu, kurai mēs ļoti esam pieķērušies un par ko, protams, mums sāp sirds, bet izņem to vienu lietu ārā, lai iedotu ļoti daudz, milzīgas bagātības, kuras mēs nekad nesaņemtu, ja būtu krampjaini ieķērušies tai vienā. Tāpēc tā viena lieta ir jāizņem ārā, lai tu piepeši būtu atvērts visām lietām. Tie ir tādi paradoksi un tās ir tēmas, par kurām daudzi cilvēki nedomā vai izslēdz no saviem rēķiniem, bet man šķiet, ka cilvēkam būt nozīmē uzdot arī šos jautājumus un domāt arī šajās kategorijās. Un ir žēl, ja mēs varam nodzīvot dzīvi, nekad neuzdodot sev šādus jautājumus un nekad neparaugoties arī citos virzienos.

Mēs neesam, burtiskā nozīmē, vainīgi, ka esam dzīvojuši citā sistēmā, noteiktā iekārtā. Mēs neesam izvēlējušies tādā piedzimt. Tas, protams, ir atstājis savu zīmogu.

Materiālisms dažādās formās parādās visadažādākajās kultūrās, un par to nav jābrīnās. Materiālisms simbolizē vienu cilvēku attīstības stadiju, zināmu bērnību vai nenobriedušo, neattīstīto cilvēku. Kad tavas mantiņas ir viss, visa tava dzīve, un tu par tām esi gatavs cīnīties. Bet kādā brīdī mēs izaugam no bērnības un saprotam, ka mantiņas, protams, ir labas, tām nav nekādas vainas, bet šīs mantiņas ir tikai daļa pasaules un tajās nav nekādas atbildes uz manas dzīves lielajiem jautājumiem, pilnīgi nekādas. Mantas jau pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, tās kļūst labas vai sliktas atkarībā no tā, kā mēs tās izmantojam. Kurās rokās tās ir nonākušas. Svarīgākais ir pamosties un saprast, ka lietu pasaulē tu nekad nevarēsi atrast dzīves lielās atbildes, jo tur, lietu pasaulē, šīs atbildes nekad nav bijušas. Lietu pasaule nav jānoraksta, tā nav jāizstumj ārā no mūsu dzīves. Tā ir jāpieņem kā daļa, citiem vārdiem – tu vari lietot šīs lietas, bet nepieķeries tām. Ir liela starpība – lietot vai pieķerties. Protams, tas nav viegli un vienkārši nevienam cilvēkam, bet es domāju, ka šī iemesla dēļ mūsu dzīvē notiek daudz notikumu, kas mūs mudina domāt. Viens no tādiem notikumiem, kas mudina daudz ko pārdomāt, ir tas, kurā mēs atvadāmies no cilvēka, kas ir miris. Tajā brīdī, kad mēs stāvam pie kāda cilvēka kapa un skatāmies, kā tajā tiek ielaists zārks, ir jāsaprot vienkārša, fundamentāla patiesība – samērā drīz, jo kosmiskā mērogā 50, 60, 70 gadu ir mazs cipars, būs kāda diena, kad arī mans fiziskais ķermenis gulēs tādā pašā kastītē. Laiks ir limitēts, ierobežots, un tu neko nevarēsi paņemt līdzi. Kas ir tas, kas man patiešām ir jāizdara, kas ir tas, ko es nedrīkstētu atlikt? Ko man vajadzētu pasacīt man tuviem, mīļiem cilvēkiem? Mēs laiku pa laikam aizmirstamies un dzīvojam tā, it kā šī dzīve būtu mūžīga. Bet tā ir ļoti ierobežota, un katra diena ir skaista dāvana. Arī šorīt ne visi ir pamodušies uz šīs planētas. Tā nav pašsaprotamība, ka cilvēks pamostas. Tā ir dāvana. Kā mēs šo skaisto dāvanu izmantosim? Atcerieties slaveno viduslaiku mūku sakāmvārdu “Piemini nāvi!”. Šī teiciena filozofija ir ļoti vienkārša. Cik ļoti atšķirtos, ja es zinātu, ka nodzīvotā diena, parasta diena, kuru es kaut kā nomuļļāju, ir mana pēdējā diena! Cik daudz es censtos kaut ko izlabot, palūgt piedošanu, cik daudzas lietas izdarīt. Un cik daudzas lietas tiktu atliktas malā, pat neinteresētos par tām, ja es zinātu, kā tā ir tikai parasta diena, kādu vēl būs daudz. Tas nenozīmē, ka vajadzētu fanātiski sakāpināti gaidīt miršanu. Nekritīsim galējībās, bet tas ir ļoti uzmundrinošs un pamodinošs aspekts, kad mēs dzīves notikumus ieraugām mazliet savādākos akcentos. Krīze arī savā ziņā ir nāve. Ļoti daudz kas mirst, kaut kādi ekonomiski procesi, darba vietas un tamlīdzīgi. Tas, kas tev vēl vakar bija, piepeši šodien vairs nav. Tas ir tāds satricinājums, ka pēkšņi tu esi apstulbis. Kā? Kāpēc man to atņēma? Agrīnajos viduslaikos mūki eremīti gāja tuksnesī. Kas tad ir tuksnesis? Vide, kurā ir iespējami maz ārēju kairinājumu. Kamēr ir ārējie kairinājumi, tu vari bēgt no sevis, neredzēt sevi, nedomāt, jo tu tur, ārā vari sevi kompensēt. Tiklīdz šie ārējie kairinājumi beidzas, tu paliec viens ar sevi un beidzot esi spiests risināt lietas, kuras tu visu laiku esi atlicis, un izjust, kā tas būtu, ja kādā brīdī tu paliec tikai viens pats ar sevi. Vai tevī ir lietas atrisinātas, tu esi izlīdzinājies ar sevi, vai arī tevī ir tikai juceklis.

Es domāju, ka tas ir pats centrālais aspekts, kas mūs dara atbildīgus. Tajā brīdī, kad mums ir šis garīgais skatījums, mēs aptveram vienu lietu – es atbildību pret saviem bērniem un līdzcilvēkiem neesmu izpildījis, ja es viņiem atstāju tikai maisu ar naudu. Mēs par to vien esam domājuši, mums nav bijis laika parunāties ar saviem bērniem, satikties. Jo, raugi, mēs taču pelnam naudu, lai viņiem būtu ar ko dzīvot, skoloties. Bet vai tad mēs paši neesam sajutuši, ka svarīgākais ir citās lietās – attiecībās un mīlestībā? Nav vajadzīga nauda, lai tās nopirktu. Ir skaists sakāmvārds, ka lētās lietas mēs pērkam par naudu, bet dārgās mums uzdāvina par brīvu. Mīlestība, draudzība – tās ir tādas uzdāvinātas lietas, kas mūsu dzīvi padara skaistu. Mūsdienās mēs kaut kā pārprotam atbildību un domājam, ka, garantēdami iztikas līdzekļus saviem tuviniekiem, mēs jau visu esam izdarījuši. Īstenība ir tā, ka, ja mēs esam sevi apzinājušies kā garīgas būtnes, mēs palīdzam arī bērniem un tuviniekiem rast atbalstu mūsu tuvībā, mūsu attiecībās. Tieši tāpēc, ka atbildība ir tik liela, tik vērtīga, mums ir jāpaskatās tālāk un plašāk. Tu taču nedrīksti dzīvot ar klapēm uz acīm kā kādreiz ormaņu zirgiem, skatīties tikai vienā virzienā un domāt, ka tā tu izpildi visu atbildību pret saviem līdzcilvēkiem. Es teiktu tā: tad, kad es pats sevi esmu atradis, pats esmu sapratis, kas es esmu, tad tā ir atbildīga dzīve. Es esmu ticis skaidrībā par sevi. Ja tu mēģini tikai darboties ārpusē un neko nesaproti par sevi, tad tā ir bezatbildīga, izniekota dzīve.

Te jāpiemin pārprastie skaistie vārdi, kurus saka Jēzus: kam ir, tam tiks dots, un kam nav, tam atņems to, kas tam ir. Parasti cilvēki domā – kā tad tā? Tam, kam nav, atņems pēdējo, un tam, kam ir, piedos vēl klāt! Bet īstenībā tas ir vienkārši – visiem ir dota dzīve un ir dotas iespējas. Ja tu nodzīvo dzīvi tā, it kā to tev nav, tu atsakies lietot iespējas, kas tev ir dotas, nu tad atņemsim tev nost un dosim tam, kam ir, kas izmanto dotās iespējas, kas tās lieto. Tā ir tā lielā mācība, ka mums jāmācās izmantot visu, kas mums ir dots. Nav gatavas receptes, kā to darīt. Nav arī tā, ka kāds gudrinieks vai mācītājs varētu uzrakstīt tev priekšā recepti, kā dzīvot. Protams, te mēs runājam par ļoti sarežģītiem līdzsvariem, kuri atšķirsies dažādu cilvēku dzīvē. Svarīgākais ir tas, ka mēs šajā virzienā meklējam un domājam. Ja mēs to darām , tad viss ir kārtībā. Kādā senā tekstā ir teikts: ja vien cilvēks domātu par Dievu tik pat daudz, cik viņš domā par pasauli, kas gan varētu šādu cilvēku apstādināt pretī pilnīgai brīvībai. Stāsts nav par to, ka mums nebūtu jādomā par pasauli, par to, ka mēs aizbēgtu uz meža vidu atstātu izsalkušus bērnus un teiktu: es tagad nodarbošos ar savu dvēseli, jūs skatieties, kā paši tiekat gadā. Jautājums ir par līdzsvaru. Lielais un sarežģītais jautājums dzīvē ir par līdzsvaru – kā atrast pareizu līdzsvaru. Atbilde ir pašā cilvēkā. Mums ir fiziskais ķermenis un garīgā dvēsele. Ļoti nepareizi būtu ignorēt ķermeni, neņemt to vērā, jo arī ķermenis ir Dieva dota vērtība, tev uzticēta. Uzmanīgi un ar cieņu jāizturas pret Dieva dotu vērtību, savu ķermeni. Bet vismaz ar tādu pašu cieņu ir jāizturas pret savu dvēseli, savu garīgo daļu. Tad tu iegūsi līdzsvaru. Jebkuras galējības ir sliktas. Vulgārs materiālisms nav ne ar ko sliktāks pa sa-kāpinātu sektantisku spirituālismu, kad cilvēks aizbēg no pasaules un mēģina izlikties, ka viņam ķermeņa nav, dzīvot ķermenī tā, it kā tā nebūtu. Jautājums ir par līdzsvaru starp redzamo un neredzamo daļu. Katram cilvēkam tas atšķirsies, bet, ja mēs tajā virzienā darbosimies, mēs atradīsim modeli, kas būs piemērots mums.

Tieši tā.

Ar J. Rubeni runāja Z.Kipere