LZA korespondētājloceklis Dr.oec. Uldis Osis

Tēzes (LZA Pavasara pilnsapulce 2009.gada 2.aprīlī)

Runājot par ekonomisko krīzi, par vienu no tās galvenajiem izraisītājiem tiek minēta nesamērīga banku ekspansija visā pasaulē, īpaši nekustamo īpašumu jomā, jo sevišķi Latvijā. Taču arvien lielāku ievērību gūst atziņa, ka mēs esam saskārušies ar globālo ekonomisko ciklu, kura veidošanos pastiprināja problēmas finanšu sistēmā.

Ar ekonomisko ciklu parasti saprot vairāk vai mazāk plašas ekonomiskās aktivitātes svārstības ap noteiktu ilgtermiņa attīstības trenda līniju vairāku mēnešu vai pat gadu laikā. Svārstības ietver vairākas fāzes: no salīdzinoši straujas ekonomikas attīstības, ekspansijas vai buma līdz tās palēninājumam, stagnācijai vai recesijai.

Runājot par ekonomiskiem procesiem, varam izteikt pieņēmumu, ka, ņemot vērā pašreizējās ekonomiskās krīzes dziļumu un smagumu, tās globālo izplatību, mēs esam sastapušies ar pārejas posmu no viena pietiekami liela ekonomiskā cikla uz jaunu.

Latvijā kopš 2005. gada pastāv Nacionālais Attīstības plāns (NAP) 2007.–2013. gadam (http://www.nap.lv/lat/). Tajā definēts mērķis – sekmēt līdzsvarotu un ilgtspējīgu valsts attīstību un nodrošināt Latvijas konkurētspējas paaugstināšanu citu valstu vidū. Tas viss šodienas krīzes situācijā nav mazāk svarīgs, drīzāk otrādi, beidzot tā pa īstam aktualizējies. Taču NAP tā arī nav kļuvis par galveno vidējā termiņa plānošanas dokumentu, valdības/u darbības pamatu, kādam tam vajadzēja būt. Drīzāk var teikt – tas varas un politikas līmenī tiek konsekventi ignorēts. Par to var pārliecināties, palasot arī V.Dombrovska valdības deklarāciju un salīdzinot ar to, kas rakstīts NAPā.

Arī mūsu izglītības un zinātnes jomā ir gan vecās, gan jaunās sistēmas elementi. Tādēļ šajā jomā būtu nepieciešamas būtiskas reformas, vispirms sākot ar izglītību. Ir būtiski, it īpaši augstskolās, palielināt darbu pie situāciju analīzes, praktiskiem projektiem un pētniecības tēmām. Daudz lielāka loma jāpiešķir darbam grupās, komandās, “prāta vētrām”, semināriem utt. Manuprāt, šāda pieeja nav īpaši saistāma ar kādām noteiktām profesijām. Tai vajadzētu būt ieaudzinātai rakstura īpašībai, jau sākot no bērnudārza. Tādai, kas veido radošu un aktīvu individualitāti un tātad sabiedrību kopumā. Runājam taču par nākotnes “zināšanu sabiedrību”. Rodas jautājums – kādu zināšanu? Es teiktu – zināšanu plašā izpratnē, kas ietver arī prasmes, varbūt pat kā svarīgāko zināšanu elementu.

Jaunas nacionālās zinātniski industriālās sistēmas izveidošanai nepieciešamas starta investīcijas. Tās būtu vienas no visefektīvākajām investīcijām valsts attīstībā kopumā. Pašlaik ir izsludināts konkurss uz riska fondu veidošanu. Tas būs labs atbalsts jaunajiem uzņēmumiem. Tiek atvērta jauna programma produktu ar augstu pievienoto vērtību radīšanai. Te nu ir “spēka pielikšanas punkts” zinātniekiem, lai tādi produkti taptu. Taču tā ir neliela daļa no ārējā valsts aizņēmuma izlietojuma. Lielākā daļa paredzēta budžeta “caurumu” aizlāpīšanai.

Kādi vēl varētu būt citi pasākumi?

Eiro ieviešana Latvijā drīzumā iespējama tad, ja EK pārskatīs Māstrihtas kritērijus. Tas maz ticams. Tātad, droši vien ne ātrāk par 2012.– 2013. gadu vai pat vēlāk. Attiecībā uz lata kursu uzskatu, ka šobrīd vajadzētu “atsieties” no piesaistes eiro, lai tas kādu laiciņu brīvi “peld”. Vispirms tas būtiski atvieglotu eksportu. Problēmas rastos eirokredītus paņēmušajiem cilvēkiem, it īpaši, ja tas ņemts mājokļa iegādei. Domāju, ka valstij vajadzētu šos mājokļus (ja tas ir vienīgais) uz laiku pārņemt no bankām un dot 2–3 gadus ilgas kredītu brīvdienas. Tas ļautu brīvāk uzelpot arī bankām un atsākt tautsaimniecības kreditēšanu. Tam pat nevajadzētu papildus naudu valsts budžetā, ar nosacījumu, ka kredīta ņēmēji turpina maksāt vismaz kredīta procentus.

Tikai tā pašreizējo ekonomisko krīzi iespējams pārvērst par kritienu pa kāpnēm, kas ved augšup.