OĻĢERTS NIKODEMUS, LZA korespondētājloceklis, Latvijas Universitātes profesors, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes dekāns, LZA, SIA ITERA–Latvija un Rīgas Tehniskās universitātes 2008. gada balvu (piemiņas medaļu un stipendiju) saņēma par darbu kopu “Ainavas izmaiņas un attīstība Latvijā”.” 21. gs. sakarā ar lielajām izmaiņām lauku teritorijās, kuras radīja Latvijas ekonomikas pārstrukturēšanās, profesors pievērsās Latvijas lauku ainavas un to ietekmējošo faktoru izpētei. Viņa pētījumu rezultāti, pateicoties zinātniskajām publikācijām par sociālo, ekonomisko un dabas faktoru lomu ainavu struktūras attīstībā Latvijā, ir pazīstami Eiropā un pasaulē,” ieteikuma vēstulē raksta LZA akadēmiķis, ievērojams videszinātnieks, ITERA – Latvija 2003. gada balvas laureāts Māris Kļaviņš.

Kopīgās darbības produkts

Sākot sarunu, O. Nikodemus atgādina tiem, kas vēl to nezina, ka runa nebūs par ainavu, bildi, peizāžu kā mākslas jēdzienu, bet to vides kopumu, kuru pēta ainavu zinātne, par kuru savu Rīgas ainavu zinātnes skolu izveidoja LU docents Kamils Ramans un tālāk attīsta viņa skolnieki un sekotāji, tādi kā LZA korepondētājlocekle Aija Melluma (ITERA–Latvija balvas pirmā iesaukuma laureāte 2001. gadā). Abi nosauktie arī man nav sveši – viens bija mans pasniedzējs, otra – kursa biedrene, tādēļ droši atveru A. Mellumas un M. Leinertes grāmatu “Ainava un cilvēks”, kurā rakstīts: “Ainava ir objektīva realitāte, zemes virsmas nogabals ar raksturīgiem dabas apstākļiem un veidojumu, kā arī cilvēka radīto elementu sakopojumu. Tā parasti raksturo mūsdienu ainavas būtību. Mēdz teikt, ka ainava ir dabas un sabiedrības darbības kopprodukts vai arī kopīgās darbības produkts. Taču ainava nav tikai bijušās, agrākās darbības produkts. Tajā nepārtraukti noris dažādi procesi, tā atrodas nemitīgā attīstībā, kas vērsta uz nākotni.”

Kad nu esam noskaidrojuši, par kādu ainavu runāsim, piedāvāju cienījamajam laureātam izklāstīt savas domas par ainavu kā procesu, ainavu kā rezultātu un ainavu kā mācību (pēc principa ko mēs no tā varam mācīties). Tas sasauktos ar minēto ainavas definīciju – ainava kā kopīgās darbības produkts.

– Kad notiek straujas izmaiņas ainavā, ir svarīgi izprast, kā tās var ietekmēt vietas ekoloģisko situāciju, vēsturiskās vērtības, kas tajā atrodas, un arī cilvēku dzīvi. Šāda pieeja ainavu izpētē raksturīga padomju gados izveidotajai Rīgas ainavu zinātnes skolai. Nesen es Latvijas Universitātes konferencē kopā ar līdzautoriem uzstājos ar referātu “Eiropas Savienības atbalstu maksājumu nozīme Latvijas kultūrainavas saglabāšanā”. Tieši tajā dienā notika zemnieku protesti, un es savu referātu iesāku ar vārdiem, ka patiesībā mums navajadzētu sēdēt auditorijā,

bet iet kopā ar zemniekiem uz ielas, jo zemnieki, apsaimniekojot zemi, ir tie, kas saglabā Latvijas kultūrainavu. Ja netiks atbalstīta zemkopība, turklāt ne tikai intensīvā zemkopība, kas ļoti izmaina ainavu, bet arī ekstensīvā zemkopība paugurainēs, tad liela daļa mūsu kultūrainavas ar laiku zudīs. Līdzīgi procesi novērojami daudzviet Eiropā. Tāpēc arī pēdējā laikā Eiropas Savienībā aizvien vairāk runā par atbalstu lauku vides un lauku dzīves veida saglabāšanai.

– Padomju laikā mainījās lauku apdzīvojums. Pirmkārt, stipri tika deformēta Latvijas kultūrainavai raksturīgā viensētu struktūra. Gan cilvēki tika izsūtīti, gan paši aizbrauca, gan karā pazuda. Latvijā pirms būtiskām izmaiņām ainavā vispirms no tās pazūd māja, tad lauksaimniecības zemēm pakāpeniski uzvirzās mežs. Pēckara gados ļoti daudz viensētu sabruka.

– Meliorācijas dēļ?

– Plaša meliorācija sākās 1963. gadā, kad arī sākās lielā lauksaimniecības zemju masivizācija. Daudzas viensētas tā rezultātā tika iznīcinātas un cilvēki bija spiesti pārcelties uz kolhozu ciematiem. Parasti jau saka, ka vislielākās izmaiņas ainavā padomju laikā ir notikušas Latgalē. Bet mēs izveidojām kartes, izmantojot ļoti interesantu metodi – uz veciem 30. gadu pagastu plāniem uzlikām mūsdienu mežus. Izrādās, ka vislielākās izmaiņas ainavā ir notikušas Vidzemes augstienē un Idumejas augstienē starp Limbažiem un Cēsīm. Mūsu viedoklis ir, ka viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas noteica, ka relatīvi tuvu Rīgai un esot labai ceļu infrastruktūrai padomju periodā būtiski izmainījās ainavu struktūra, bija 100. kilometra efekts – padomju laikā bija tāds periods, kad nevēlamus elementus pārcēla uz dzīvi 100 km attālumā no Rīgas. Tur viņiem vajadzēja pārlaist kādu laiku, bet viņi tur neiesakņojās. Un līdz ar to viņus arī relatīvi maz interesēja, kāda izskatās tā vide, kur viņi dzīvoja. Kad 1990. gadu sākumā es veicu šo teritoriju apsekojumu, brīnījos, ka tik tuvu Rīgai (kas tad ir 100 kilometri!) ir tik daudz aizaugušu lauksaimniecības zemju un sabrukušu ēku. Latgalē ar raksturīgo sādžu apbūvi padomju laikā ainava mainījās daudz mazāk kā Vidzemē ar viensētām, no kurām daudzas tika likvidētas un cilvēki aizgāja projām no savas zemes. Latgalē ainavu lielā mērā saglabāja piemājas saimniecības. Es domāju, ka mēs īsti neesam novērtējuši piemājas saimniecību lomu ainavas uzturēšanā padomju periodā (un arī mūsdienās). Turēja gotiņas, cik atļāva, bet no piemājas zemītes tām barības ziemai nepietika, tādēļ izpļāva visas grāvmalas un meža pļaviņas, kur vien to drīkstēja. Šobrīd mana doktotante Zanda Penēze beidz disertāciju par to, kā mainījusies ainava Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kā – padomju laikā un kas reāli notiek mūsdienās. Kas noteica, ka ainava ir tieši tāda kā tagad? Interesanti ir tas, ka aptuveni līdz 1936. gadam ainavas struktūru būtiski noteica dabas apstākļi. Kur bija mazauglīgas un mitras augsnes, tur bija mežs. Kur augsnes labākas, tur lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Meži aizņēma tikai 25 – 29 % no visas valsts teritorijas. Visa pārējā teritorija bija apstrādāta. Abavas senlejas liela daļā bija bez kokiem. Pagājušā gadsimta 30. gadu fotogrāfijās redzam, ka Salacas ieleja ir bez mežiem. Varam droši teikt, ka ainava bija atklātāka.

– Vai tas nav agrārās reformas rezultāts, kad zemi deva jaunsaimniekiem?

– Agrārā reforma, protams, veicināja meža platību samazināšanos, jo tai laikā valsts politikā prioritāte bija zemkopībai, tādēļ radās tik daudz jaunsaimniecību.

– Vai tad muižu zemes visiem pietika?

– Pamatā jau pietika. Lūk, piemērs no Gudenieku pagasta Kuldīgas rajonā. Pagājušā gadsimta pirmajā pusē muižu zemju vietā tur tika izveidotas 211 jaunsaimniecības. Studentiem stāstu piemēru, ka jaunsaimniekiem zemes pietrūka Latgalē, un daudziem cilvēkiem, kas bija cīnījušies par Latvijas neatkarību, zemi piedāvāja citos Latvijas reģionos. Piemēram, Grīņu rezervāta apkārtnē bija slikts priežu mežs. Izdomāja – ja jau mežs neaug, audzēsim tur auzas, labību. Iedeva zemniekiem zemi, valsts tās iekopšanai par velti deva kaļķi no Brocēniem un minerālmēslus no superfosfāta fabrikas Rīgā. Bet – zemnieki ieguva ļoti zemas ražas vienu gadu, otru gadu, un cilvēki sāka pamest šo teritoriju. Beigās atklāja zemo ražu iemeslu – cieto ortšteina slāni augsnē, kas traucē ūdens apriti. Ja paskatāmies uz ainavu izmaiņām mūsdienās, tad izmaiņu likumsakarības ir ļoti interesantas. Cilvēka faktors šobrīd ir daudz būtiskāks kā Latvijas pirmās brīvvalsts un padomju laikā. Tāds piemērs: kur lauksaimniecības zemes pašlaik ir aizaugušas ar krūmiem? Tādas zemes mēs varam atrast gan ļoti tālu prom no visiem ceļiem meža masīva vidū, bet tādas mēs varam atrast arī abpus ceļam, braucot no Siguldas uz Cēsim. Lieli meliorēti lauki aizauguši. Vai nu cilvēkam nav intereses par zemes apsaimniekošanu, vai nu viņš dzīvo Rīgā vai pat ārzemēs, vai nu nogaida, līdz pieaugs zemes vērtība. Ļoti maz datu par zemes izmantošanu pašlaik ir pa visu Latviju. 2005. gadā tādu uzskaiti Lauku atbalsta dienests veica sadarbībā ar Zemkopības ministriju. Lauksaimniecības zemju atstāšanā atmatā Latvijas mērogā izceļas trīs reģioni. Tie, kur lauksaimniecības zemju platības samazinājās jau padomju laikā, piemēram, Vidzemes augstienē, kur nevarēja izmantot lieljaudas traktorus. Krievijas un Igaunijas pierobeža – te ļoti liela nozīme ir marginālajam novietojumam. Un ļoti daudz neizmantotas zemes ir Rīgas apkārtnē. Dīvaina situācija, kas nav raksturīga Rietumeiropas valstīs, kur ap lielām pilsētām zeme parasti tiek izmantota intensīvi, jo relatīvi tuvu ir tirgus, lauksaimniecības produkcijas noiets. (Interesanti, ka relatīvi maz apstrādātas zemes ir arī Viļņas un Tallinas apkārtnē.) Iemesli var būt dažādi. Pirmkārt, Rīgas apkārtnē ir smiltāji, relatīvi mazauglīgas augsnes. Otrkārt, ļoti daudzi zemi ir uzpirkuši cerībā tālāk pārdot to apbūvei un pašlaik gaida, līdz pieaugs cenas zemei, lai to, gūstot peļņu, varētu pārdot tālāk.

– Protams, tās, kur ir tūrisma objekti un maršruti, kā arī Latvijai raksturīgā kultūrainava. Šīs teritorijas būtu jānosaka, un valstij tur visādi jāsekmē ainavas uzturēšana. Ir nepareiza pieeja – kas tad tur īpašs būtu darāms, kādi speciāli līdzekļi vēl vajadzīgi! Speciālie līdzekļi ir saistīti ar zemes apsaimniekošanu. Ja cilvēks būs ieinteresēts zemi apsaimniekot, viņš centīsies ainavu saglabāt.

– Ziemeļvalstīs cilvēkiem maksā par to, ka viņi zemi nepamet, lai lielas teritorijas nepaliktu tukšas un neapdzīvotas.

– Es studentiem stāstu piemēru. Braucu pa Somiju un redzu, ka vietām siens nevis satīts baltos ruļļos, bet sakrauts dīvainos zārdkokos. Nocirsts bērzs, atlapots un ieprausts augsnē, un siens uzkrauts tam virsū, veidojot gubiņu. Prasu saimniekam – kāpēc pie mūsdienu modernās siena savākšanas tehnoloģijas daudzviet redzamas šādi sakrautas gubiņas? Izrādās, tur iet tūristu maršruti, un pašvaldība zemniekam maksā par to, ka sienu krauj zārdkokos, veidojot vēsturisko ainavu. Cits stāsts par Šveici un Austriju. Tur ir modernās fermas, kur var iebraukt ar traktoru, ievest siena ķīpas. Bet daudzviet Alpu pļavās var redzēt veco siena šķūnīti, nokrāsotu, ar veselu jumtu. Apkārt pļava glīti nopļauta. Prasu saimniekam, kāpēc ir jāsaglabā šķūnītis, ja tajā droši vien sienu netur, jo tas glabājas lielajā šķūnī. “Man par to maksā no tūrisma nodokļa,” atbildēja zemnieks. Kas tūrisma attīstībai ir nepieciešams? Lai cilvēkiem ir ko redzēt. Pie mums nereti domā, ka pietiek tikai ar jumtu virs galvas. Ir ļoti svarīgi, lai tūrisms attīstītos ne tikai Rīgā vai Rīgas apkārtnē, piemēram, Siguldā. Tāpēc svarīgi ir izdalīt vērtīgākās ainavas un paredzēt to apsaimniekošanai līdzekļus, piemēram, Eiropas subsīdijas zemniekiem, kuri uztur nozīmīgus tūrisma resursus – ainavu. Mūsu pētījumi parādīja, ka Eiropas Savienības maksājumi zemniekiem dod nozīmīgu ieguldījumu vietas attīstībā un kultūrainavas saglabāšanā. Tikko parādījās Eiropas maksājumi, daudz vairāk lauksaimniecības zemju tiek izmantotas. Tiesa, daudzi ganības un pļavas tikai appļauj, nevis nodarbojas ar lauksaimniecību. Vienlaikus jāatzīmē, ka subsidēto līdzekļu kopumā pašreiz ir par maz, lai, piemēram, Vidzemes, Alūksnes vai Latgales augstienēs saglabātos mozaīkveida ainava ar nelielām pļavām un ganībām.

– Tā noteikti būs daudz mežaināka.

– Varbūt, ka pēc 20 gadiem to varēs saukt par mežu, bet šobrīd krūmājus, kas dod tos lielos meža platību procentus, par mežu saukt var tikai sevis mierināšanai.

– Pēc Valsts Zemes dienesta datiem mežs Latvijā aizņem 46,6 %, pēc meža pētījumu institūta “Silavas” datiem – jau vairāk par 56 %. Ja runājam no mežsaimniecības viedokļa, lielai daļai mežu uz lauksaimniecībā izmantojamām zemēm ir relatīvi zema kvalitāte.

– Kā jūs no ainavu veidošanas viedokļa raugāties uz lauksimniecības platību aizaugšanu?

– Ja skatāmies no ekoloģiskā viedokļa, tad, kamēr notiek lauksaimniecības zemju aizaugšanas process, ir gan krūmu puduri, gan kādi lielāki koki, pļavas arī vēl saglabājušās, tikmēr viss ir kārtībā. Tas ir būtisks ieguldījums bioloģiskajā daudzveidībā. Bet, kad viss lauks jau ir aizaudzis ar baltalkšņiem un zem tiem apakšā vairāk nekas cits neaug, tad sugu daudzveidība tajā teritorijā samazinās daudzkārt. Rietumu valstīs ir uzkrāta ļoti liela pieredze lauksaimniecībā izmantojamo zemju apmežošanas plānošanā. Piemēram, Lielbitānijā vizuāli augstvērtīgās ainavās un ekoloģiski jutīgās teritorijās nedrīkst veikt lauksaimniecības zemju apmežošanu, pirms nav izstrādāts ainavu dizaina plāns, kas nosaka, kādas koku sugas stādīt, kādai jābūt apmežojuma malai, kā telpā jāizvieto koku rindas. Ja tur ir veca mājvieta ar liepām vai košumkrūmiem, to nedrīkst apstādīt. Tikai pēc tam, kad ir izstrādāts ainavu dizaina plāns, var saņemt finansējumu.

–Vai zemniekiem nevajadzētu maksāt par to, ka tie šķeldai audzē ātraudzīgos kārklus?

– Droši vien, ka nākotnē tā būs. Ir arī cits variants. Kārkli šķeldai jāaudzē gadi septiņi astoņi, bet ir tāda graudzāle miežabrālis, kuru var pļaut kurināšanai jau pēc gada. Ja jāizšķiras no ainavu ekoloģiskā viedokļa, tad labāk audzēt graudzāli. Tā izaug, pa ziemu izžūst, un pavasarī to nopļauj. Dānijā es redzēju, ka tā pļauj viršus, sapresē un vietējā katlu mājā dedzina. Viņiem viršu ir daudz, un pļaušanas otrs labvēlīgais efekts ir, ka virsāji neaizaug ar krūmiem, bet tiek saglabāta atklātā ainava. Pie mums uz fakultāti studentiem lekcijas lasīt bieži brauc pasaules klases ainavu speciālists Saimons Bells no Skotijas. Biju aizbraucis pie viņa uz Skotiju, un viņš rādīja, kādā veidā viņi apmežo lauksaimniecības zemes. Es teicu:”Jums ir tik daudz virsāju – visas plakankalnes apaugušas ar viršiem.Tik lielas platības, ko apmežot!” Viņš saka:”Nē, mums cilvēki no Eiropas brauc skatīties, kā virši zied, un baudīt viršu ziedēšanas smaržu. Tas ienes daudz vairāk naudas, nekā apmežošana.” Cits jautājums – vēja ģeneratoru būvniecība. Tūlīt sāksies vēja ģeneratoru būvniecības bums. Vai mēs esam tam gatavi? Un atklāti jāsaka, ka mēs tam neesam gatavi. Skotijā, Dānijā ir izveidotas kartes, kur uzrādītas vietas, kādās vēja ģeneratoru būve ir ieteicama. Viņi ņem vērā vēju, to, lai ģeneratoru uzstādīšana netraucētu citiem, un, treškārt, lai vēja ģenerators nebūtu putnu migrācijas ceļā. Tad viņi piedāvā teritorijas, kurās vēja ģeneratoru uzstādīšana neietekmētu vietas bioloģiskās un ainaviskās vērtības. Pie mums ir otrādi. Nāk biznesmenis un saka: “Es gribu uzbūvēt vēja parku”. Tad veic vides novērtējumu un izrādās, ka viņa iecerētajā vietā nevar. Biznesmenis tiek nostādīts dīvainā situācijā, un tālāk jau tiek meklēti dažādi ceļi, lai tur, kur nevar, kaut kādā veidā tomēr būtu iespējams... Ja spēles noteikumi būtu zināmi jau sākumā, tad šāda situācija nevarētu rasties.

– Mēs runājam par unikālo Latvijas ainavu kā starptautiska tūrisma objektu, bet jūsu pētījumi Eiropai ir vērtīgi arī citā ziņā.

– Mēs cieši sadarbojamies ar Taurenes pašvaldību, jo Taurenē atrodas mūsu studentu vasaras prakses bāze. Pētījums tika veikts, lai noskaidrotu, kā lauku ainava mainījusies no 19.gs. sākuma līdz mūsu dienām. Parasti tiek pētīta daba un atsevišķi pētīti cilvēki, bet mēs salikām kopā dabu ar cilvēkiem. Paskatījāmies, kā dzīvo cilvēki viensētās – viņu vecumu, izglītību, dzimumu. Un tad parādās moments, kas raksturīgs daudzos Latvijas pagastos, – pārsvarā viensētās dzīvo veci cilvēki. Runājot ar cilvēkiem, viņi saka: “Kamēr es dzīvošu, es to zemi apstrādāšu, pēc tam nezinu, kas tur būs.” Mēs prognozējām, kā ainava izskatīsies, kad šie cilvēki vairs nebūs spējīgi apsaimniekot savus īpašumus. Ainava mainīsies būtiski. Ārzemju zinātnieki ir pētījuši, kā ainava mainās un kā tās struktūru ietekmē dabas apstākļi, bet nebija apvienojuši ainavas attīstību ar cilvēku kopienas attīstību. Tāpēc mūsu pētījumu rezultāti radīja tik ļoti lielu interesi. Ir vēl kāds moments – Igaunija un Latvija ir interesantas tādēļ, ka nekur citur Eiropā ainavā nav raksturīga tik izteikta viensētu apbūve, piemēram, Vācijā tādu nav. Cilvēki dzīvo ciemos un mazpilsētās, bet zemnieku sētu ir relatīvi maz. Pie mums viensētu apdzīvojuma struktūra ir ļoti izteikta, un vācu ainavu zinātnieki ir ieteikuši, ka Igaunijā un Latvijā vajadzētu izveidot Eiropas nozīmes aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas un lūgt Eiropas Savienību piešķirt līdzekļus to saglabāšanai.

– Mēs savā kartē parādījām šīs sezonāli apdzīvotās mājas. Sezonas iedzīvotājam interesē ainava mājas tuvākajā apkārtnē. To, cik šauri iedzīvotāji skatās uz ainavu, parāda Zaubes pagasta piemērs. Mēs palīdzējām Zaubes pagastam izstrādāt teritorijas plānojumu. Pielikām pagasta centrā pie sienas karti un lūdzām iedzīvotājus tajā iekrāsot teritorijas, kuras, viņuprāt, varētu apmežot. Atnāca aptuveni 100 cilvēku. Pēc tam, kad viņi bija iezīmējuši teritorijas, kuras varētu apmežot, pagasta karte bija zaļa, visur bija mežs. Plānojuma sabiedriskajā apspriešanā es parādīju karti un teicu:”Paskatieties, kāds izkatīsies Zaubes pagasts pēc 20 – 30 gadiem!” Cilvēki, to ieraudzījuši, nāca klāt un dzēsa pašu iekrāsotās teritorijas laukā. Šis eksperiments parādīja, ka daudzi cilvēki neredz kopējo ainavu, tikai savu tuvāko apkārtni. Kādā brīdī kopaina ir jāparāda. Tas ir zinātnieku uzdevums.