Zinātne un zināšanu sabiedrība –
augstas dzīves kvalitātes un nākotnes labklājības priekšnosacījums Latvijā

Dr. Arnolds Ūbelis, 7.IP Nacionālo kontaktpunktu grupas koordinators, Latvijas Universitāte

Šis raksts ir veltījums 10 gadu jubilejai, kopš Latvijas zinātnieki kļuva par pilntiesīgiem dalībniekiem ES Ietvara programmās pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai (Framework Programmes for research and technological development).

Ievadam

Izglītība un ar to saistītā inteliģence valstī ir vērtības, kuras rada harmoniju sabiedrībā, nodrošina radošu vidi, stabilitāti saimnieciskajā dzīvē un konkurētspēju globālā līmenī. Teiktā argumentācijai pietiek pieminēt divas nelielās kaimiņvalstis – Zviedriju un Somiju, kuras abas tagad ir pasaules valstu elitē gan pēc dzīves standartiem, gan pēc zināšanu sabiedrību un zināšanu tautsaimniecību raksturojošiem indikatoriem. Zviedrija gadsimtiem cauri ir slavena ar savām universitātēm un pasaulslaveniem zinātniekiem, panākumiem dažādu tehnoloģiju jomās un nav piedzīvojusi karus jau 200 gadus. Somija, līdzīgi Latvijai izgājusi visas pēdējā gadsimta karu šausmas, tagad ir panākusi Zviedriju un tās izglītības sistēma ir viena no labākajām pasaulē. Viens no Valenbergiem (zviedru bagātākā dzimta) kādā no savām publikācijām, diskutējot par attīstību Zviedrijā, ar draudzīgu skaudību rakstīja: “Kādi panākumi būtu Zviedrijai, ja mums būtu notikusi tāda nacionāla mēroga intelektuāla mobilizācija kā Somijā.”

Somija 1991.gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, vēl nebija Eiropas Savienībā un ekonomiski bija grūtā situācijā, jo zaudēja tradicionālo (lai arī despotiski uzspiestu) PSRS tirgu. Latvijas zinātnes un tehnoloģiju sektora kapacitāte, neskatoties uz padomju sistēmas perversijām, tajā laikā bija līdzvērtīga Somijas kapacitātei un varbūt pat labāka pēc daudzpusīgās struktūras fundamentālo zinātņu jomā. Somi saprata, ka dzīvojot Eiropas aukstākajā stūrī, viņi nevienam nav interesanti un palīdzību var gaidīt tikai paši no sevis. 1992.gadā Somija iestājās Eiropas Savienībā, studentu skaitu uzaudzināja no 100.000 līdz vairāk kā 300.000, nodrošinot bezmaksas augstāko izglītību un labas stipendijas. Vairāk kā 60% studentu studē dabas zinātnes, inženierzinātnes, medicīnu, lauksaimniecību, mežsaimniecību, zvejsaimniecību un pārējie 40% studē humanitāras disciplīnas, jurisprudenci un to, kā vadīt un organizēt Somijas plaukstošo ekonomiku (Latvijā šie pārējie sastāda vairāk kā 80% no studentu kopskaita). Somijas zinātnes budžets tagad pārsniedz 5 miljardus eiro un sastāda 3,8% no nacionālā kopprodukta.

Sahārā bija smiltis simtiem gadu atpakaļ. Tikai smiltis ir tagad un droši vien būs tuvākajos 100 gados un ilgi pēc tam. Latvija bija kultūras zeme gadsimtiem atpakaļ, tās tauta uzcēla jūgendstila Rīgu pirms Pirmā pasaules kara, jo Rīga bija bagāta, zināšanu un prasmju pārpilna. Rīgā ražoja vilcienus, kuģus, automašīnas, velosipēdus, lidmašīnas un visu citu, kas bija raksturīgs tehnikas revolūcijas sākuma posmam. Nāca divi postoši kari un okupācijas, un tomēr mēs atkal un atkal atguvāmies. Runājot zinātnes terminoloģijā – ekstrapolācija rāda, ka ir pamats gaidīt, ka atgūsimies atkal un tas notiks uz zināšanu, tautas gudrības un atlikušā godaprāta pamatiem.

Ieskatu Latvijas zinātnes panākumos vēsturiskā skatījumā dod bijušā LZA prezidenta Jāņa Stradiņa grāmatas, bet Latvijas zinātnes sektora nesenās kapacitātes un spožuma apliecinājumus dokumentē Vispasaules latviešu zinātņu pirmā kongresa (1991.gada jūlijā) materiāli /1/ un 1992.gada decembrī Dānijā angliski izdotā 700 lpp. biezā grāmata “Pētniecība un zinātne Latvijā – starptautisks izvērtējums” /2/. Zinātne un ar īstu zinātni saistītās augstskolas bija Latvijas greznība un bagātība, kuru droši varēja un vajadzēja ņemt līdzi, atjaunotās neatkarīgās Latvijas ceļu uzsākot. Diemžēl to savā apmātībā, merkantilismā un arī Latvijas “draugu” padomu vadītas nedarīja pie varas esošās partijas un valdības. Par laimi to labi saprata un darīja daži tūkstoši Latvijas zinātnieku – par simbolisku samaksu no valsts un ar milzīgām investīcijām no saviem privātiem resursiem. Ja tos godīgi pārrēķinātu naudā, izrādītos, ka zinātnieku privātais ieguldījums ir daudzkārt lielāks, nekā tie daži miljoni latu, kurus ik gadus atvēl valsts budžets. Salīdzinājumam: 20 kilometriem Saulkrastu apvedceļa tika iztērēti 28 miljoni LVL. Turklāt ir saglabāts intelektuālais kapitāls un fiziskā infrastruktūra lielākai daļai Latvijas zinātnes institūtu. Lai to radītu no jauna, būtu vajadzīgas simtiem miljonu investīcijas.

Apmēram 4000–5000 cilvēku (no 30000 kopskaita 1990. gadā), pašaizliedzīgi strādājot zinātnes un tehnoloģiju sektorā gadiem neapmaksātu darbu, sagaidīja 1999. gadu, kuru var uzskatīt par nopietnu pagrieziena punktu. Beidzās bezcerība, jo Latvijas zinātne saņēma vēsti par atgriešanos Eiropas zinātnes telpā un nopietnām finansējuma iespējām. Šajā gadā Latvijas zinātnieku un tehnologu saime kļuva par Eiropas Savienības 5.Ietvara programmas pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai (5.IP jeb angliski FP5 www.cordis.europa.eu/fp5/) dalībnieci ar pilnām tiesībām, iespējām un atbildību piedalīties programmas konkursos un veiksmes gadījumā saņemt finansējumu, kurš pēc apjoma daudzkārt pārsniedza nacionālos grantus un kuru neapgrūtināja pašmāju administrācija un birokrātija. Pēc ilgiem nošķirtības gadiem Latvijas zinātniekiem tā atvēra iespējas atkal iekļauties Eiropas apritē un būt par līdzvērtīgiem partneriem starptautiskajā zinātniskā darba tirgū. Laika posmam no 2003. līdz 2006.gadam tika izsludināta Sestā Ietvara programma (6.IP – www.cordis.europa.eu/fp6/) ar apjomu 18,5 miljardi eiro un tagad tiek realizēta Septītā ietvara programma (7.IP – www.cordis.europa.eu/fp7) ar finansējuma kopapjomu 52 miljardi eiro. Tā beidzas 2013.gadā.

Var teikt, ka Latvijas zinātnes saime tika uzņemta ES jau 1999.gadā, četrus gadus pirms Latvijas oficiālās iestāšanās ES. Jau 10 gadus esam partnerībā un vienlaicīgi arī skarbā radoši intelektuālā konkurencē topošajā vienotajā zinātnes darba tirgū Eiropā. Šis notikums bija neformāls politisks signāls Latvijas un citu kandidātvalstu sabiedrībai, ka ES ir vajadzīgas intelektuāli stipras jaunās dalībvalstis, izglītoti un inteliģenti pilsoņi. Lielākā daļa tā laika kandidātvalstu valdību reaģēja ar nopietnu zinātnes budžeta pieaugumu. Latvija bija viena no retajām, kur tas stag-nēja, faktiski turpināja samazināties inflācijas dēļ.

Tieši pirms 10 gadiem savu darbu uzsāka arī Latvijas nacionālo konktaktpunktu grupa ar uzdevumu izplatīt informāciju un atbalstīt Latvijas zinātnes un tehnoloģiju sektora līdzdalību minēto programmu izpildē. Tas bija grūts un atbildīgs uzdevums un tā izpildē tika izmantoti ļoti daudzi un dažādi līdzekļi un metodes. Grupa visu laiku ir strādājusi ciešā kontaktā ar sabiedrību un pieejamo iespēju robežās tā saņem atbalstu no IZM un savas “jumta organizācijas” – Latvijas Zinātnes padomes. Darba gaitā soli pa solim ir iepazīti visi nopietnākie spēlētāji Latvijas zinātnē un noskaidrotas to kapacitātes un iespējas, skat. publikācijas par 5.IP un 6.IP rezultātiem izdevumā /3,4/. Ar gandarījumu varam konstatēt, ka kopsavilkuma skaitļi par šo 10 gadu posmu ir pietiekoši iespaidīgi un vadošie Latvijas zinātnes institūti un grupas ir labi atpazīti Eiropas zinātnes telpā. Mūsu pamatuzdevums tagad – ļoti mērķtiecīgs atbalsts tiem, kuri var “vinnēt” finansējumu kā dalībnieki, un īpaši tiem, kuri ir gatavi uzņemties projektu pieteikumu, konsorciju vadīšanu.

Nacionālā kontaktpunkta pedantisks monitorings rādā, ka kopumā, kopš 1999.gada Latvijas zinātnieki ir pieteikuši paši vai arī ir aicināti piedalīties vairāk kā 2000 projektu pieteikumos (5.IP ap 700, 6.IP vairāk kā 1000 un 7.IP jau gandrīz 400). Konkursu rezultātā ap 500 projektu ir saņēmuši visaugstāko no-vērtējumu un saņēma vai saņem finansējumu. Tas nozīmē, ka sekmības rādītājs ir aptuveni 1:5. Vidēji uz projektu Latvijas institūciju naudas apjoms ir tuvu 100 000 eiro. Kopējais naudas apjoms, kas iegūts 10 gados lielā konkurencē ES līmenī, ir aptuveni 45 milj. eiro. Kopumā šie skaitļi līdzās daudziem citiem zinātni raksturojošiem indikatoriem ir ļoti labs neatkarīgu ES ekspertu dots Latvijas zinātnē strādājošo kvalitātes apliecinājums. Tas rāda, cik pieprasīta ir Latvijas zinātne Eiropas vienotā darba tirgū. Pie tāda konkurences līmeņa neviens projekta koordinators savā projekta konsorcijā neaicina vājus partnerus. Rezultāti būtu vēl daudz labāki, ja nacionālā finansējuma plūsma būtu lielāka. Tas vislabāk ir redzamas, izmantojot salīdzinājumam Somiju, kura pēc iedzīvotāju skaita ir tikai 2 reizes lielāka. Somijas līdzdalība 5.IP un 6.IP projektu pieteikumos bija gandrīz 10 000, starp tiem apmēram 2500 finansēto projektu realizācijai tika saņemts ap pusmiljardu eiro. Latvija iegulda zinātnē un tehnoloģiju attīstībā tikai 0,4% no nacionālā kopprodukta, Somija gandrīz 4%. Tā ir 10 kārtīga starpība relatīvos skaitļos un vēl daudz lie-lāka starpība absolūtā naudas izteiksmē. Šie skaitļi vēlreiz, kā cita veida tests pēc 1992.gada dāņu ekspertīzes /2/, pārliecinoši apliecina Latvijas zinātnes un zinātnieku kvalitāti.

Tabulā ieskatam ir dots pirmo 15 Latvijas institūtu ranžējums pēc sekmīgo projektu skaita ES 5.IP, 6.IP un 7.IP. Tā pārliecinoši pierāda šo institūtu pieprasījumu ES darba tirgū. Pavisam šobrīd Latvijā ir vairāk kā piecdesmit institūtu, kuri ir apliecinājuši savu varēšanu ES Ietvara programmās vismaz ar vienu dalību finansētā projektā, un, šo institūtu zinātniekiem ir pamats ar to lepoties. Diemžēl šī raksta apjoms neļauj publicēt pilnu sarakstu. Analīze rāda, ka vislabākos panākumus gūst institūti un grupas kas var lepoties ar ilgām fundamentālās un pielietojamās zinātnes tradīcijām, augstvērtīgu zinātnisku produkciju un labu zinātnes projektu pieredzi. Panākumu formula ir ļoti vienkārša – ir jābūt stipram partnerim stiprā projekta konsorcijā.

Protams, ir normāli, ka pastāv zināma skepse un dažkārt ir dzirdēti galēji viedokļi, kuri noliedz vajadzību līdzdalībai ES programmu izpildē. Šādā sakarā piedāvāju lietderības pierādījumam izmantot metodi “balstoties uz pretējo”. Ja Latvija 1999.gadā nebūtu uzsākusi līdzdalību ES ietvara programmu izpildē, tad mums nebūtu:

* Latvijas pirmā 5.IP Marijas Kirī stipendijas laureāta – Dr. Aigara Ekera, kurš, atgriežoties Latvijā, lika pamatus LU Lāzeru centram un ieguva tiesības realizēt vēl vienu 6.IP projektu gandrīz 1 milj. eiro apjomā. Kopīgās investīcijas šajā centrā, t.i. Latvijas zinātnē no dažādiem ārzemju avotiem tagad vērtējamas uz gandrīz 3 miljoniem eiro.

* Netiktu iegūts ES ekselences finansējums Latvijas zinātnes institūtiem, t.i. LU CFI, LU ASI, LU FI 5.IP un 6.IP, kā arī apmēram 1 miljona eiro granti “Sigrai” un Koksnes ķīmijas institūtam 7.IP.

* Nebūtu arī darba, par kuru atlīdzībā kopā ir saņemti 45 miljoni eiro, no kuriem vismaz 1–2 miljoni eiro vidēji veicināja katra tabulā minētā institūtu izaugsmi.

* Nebūtu tūkstošiem profesionālu zinātnisku kontaktu ES un pasaulē un savstarpējas bagātināšanās.

* Un nebūtu daudz kā cita, kas tagad liekas tik pierasts un ikdienišķs.

Šādā jubilejas reizē lieka slavēšana nekad nav par skādi un vēl jo vairāk, ja to var parādīt ar konkrētiem faktiem. “Pateicoties” valsts politikai, Latvija pēc visiem zinātnes, inovāciju un tehnoloģiju finansēšanas indikatoriem ir pēdējās vietās ES. Turpretī, pateicoties zinātnieku pašaizliedzībai, mēs esam pirmajā vietā pēc ārējā finansējuma piesaistīšanas. Pēc EUROSTAT datiem par 2004.gadu Latvijas zinātnes finansējumā ārzemju daļa ir 23%, Grieķijas 22%, Igaunijas 18%, Lietuvas 12 %, Somijas 3,5 %. Tam skaidrojums ir vienkāršs un, kā jau minēts, 1992.gada starptautiskā zinātnes izvērtēšana Latvijā /2/ rāda, ka mums bija un arī vēl ir augsts zinātnes līmenis, tātad arī attiecīgas zināšanas dažādos laukos. Tātad, arī pētījumu veikšanas prasmes un kultūra. Tās ir tās netveramās vērtības, kuras atļauj Latvijas zinātniekiem aizvien kā līdzīgiem un zinošiem runāt ar kolēģiem pasaulē un arī sākt dažāda veida kopīgu sadarbību. Ir acīmredzami, ja valsts ieguldīs zinātnē vairāk, tad Latvijas zinātnieki, balstoties uz augsto kvalifikāciju un konsolidējot zinātniski intelektuālo mantojumu, vēl vairāk iegūs finansējumu no ārējiem avotiem, pieaugs darba vietu un zinātnieku skaits un kopumā tas ir ceļš uz augstas pievienotās vērtības ražošanu Latvijā, tātad ceļš uz labklājību.

Kā zināms, modernā pasaulē ekonomisko sistēmu sacensību sāk aizstāt izglītības sistēmu sacensība un potenciālie investori pieņem savus lēmumus par investīcijām un darba spēka kvalitāti, balstoties uz formulu: kādas universitātes (augstskolas), tāda valsts. Atliek tikai pareizi atbildēt uz retorisku jautājumu: