Zaiga Kipere

Kad diena izstiepjas visā garumā

Par tām nu jau pazīstamais etnomuzikologs profesors Valdis Muktupāvels raksta, ka “šodien, pēc 20 gadiem, šīs filmas nav zaudējušas savu aktualitāti un izskatās tikpat svaigas, mūsdienīgas un informatīvas kā toreiz”. Bet par Knuta Skujenieka atdzejotajām pasaules tautasdziesmām viņš saka: “Apbrīnojami ir tas, ka Knuta Skujenieka tulkotās tautasdziesmas ir dziedamas. Tās ir viegli dziedāt, it kā tās būtu pašu, tomēr arī nav šaubu, ka tās dziedamas nevis kā latviešu, bet tieši kā leišu, poļu, dāņu, zviedru tautasdziesmas.”

Esam viesos pie Knuta Skujenieka, lai runātu par, viņa vārdiem sakot, dienu, kas izstiepjas visā savā garumā – par Jāņiem.

– Man šķiet, ka tas zināmā mērā ir saistīts ar bioloģisko pulksteni. Saulgrieži ir kulminācijas punkts visās dabas norisēs. Mēs zinām, kā uz saulgriežiem reaģē augi, un dabīgi, ka tie ir svarīgi arī cilvēkam, it sevišķi, ja viņš nodarbojas ar zemkopību. Agrārajā kultūrā tas bija absolūti nepieciešami. Protams, es domāju, ka saulgriežus cilvēki ir izjutuši un izdzīvojuši vēl agrāk, vēl pirms zemkopības kultūras, bet kā tas toreiz ir izpaudies, mums atliek tikai fantazēt. To, ka diena izstiepjas visā savā garumā un pēc tam palēnām sāk sarukt, cilvēki agrākajos laikos, dzīvodami lēnākā tempā, sajuta tīri fiziski. Šodienas cilvēkam viss notiek tempā, mēs dzīvojam pēc citām likumībām. Taču cilvēks vispirmām kārtām ir bioloģiska būtne, tādēļ ši izjūta nav izzudusi, bet tikai pamērdēta, tāpat kā prasme orientēties pēc zvaigznēm un daudzām citām parādībām. To es pats personīgi izjutu, 60. gados atrazdamies Mordovijas politlēģerī, kad es katru rītu uzkopu rūpnīcas cehā savu darba vietu, kas parasti notika uz to laiku, kad saule lēca vai bija tikko uzlēkusi. Skatoties uz to katru dienu, es redzēju, kā saule pakāpeniski no vienām egļu smailēm pārceļas uz citu puduri un pēc tam vēl tālāk. Es ne tikai vizuāli redzēju šo pārbīdīšanos, bet arī fiziski sajutu, ka Zeme griežas. Jo tā bija piespiesti lēna dzīve, ko parasti šodien mēs nebaudām. Tādēļ šodien mēs pie saulgriežiem pieturamies kā pie tradīcijas.

– Vai, pētot dažādu tautu ieražas, lai atdzejotu tautasdziesmas, var novērot, kurām tautām, kādos reģionos saulgrieži ir svarīgāki par citām?

– Tas pamatā ir saistīts ar agrāro kultūru, kur pamatspīdeklis, kura ceļu ir svarīgi ievērot, ir saule. Citām arhaiskām kultūrām viss notiek pēc mēness cikliem. Mūsu platuma grādos saulgrieži vai Jāņi ir laiks, kad viss ir sasēts un sastādīts, jau pienācīgi pieņēmies, un visu rituālu galvenais mērķis ir auglība – lai sasētais pie-nācīgi izaug, nobriest un nes augļus.Vairāk uz dienvidiem tajā laikā viss jau sen ir nobriedis, sākusies ražas novākšana. Taču interesanti ir tas, ka vismaz Eiropas daļā visi rituāli, kas saistīti ar auglības veicināšanu, ir saglabājušies, tikai daudzos gadījumos mainījuši datumu un, piemēram, mūsu Jāņu izdarības – ugunskuru kurināšana, lēkšana pāri, lauku vai stenderu apspraušana pret burvjiem un raganām utt. citviet notiek jau Jurģos. Vispār visās mūsu piekoptajās tradicionālajās Jāņu izdarībās grūti atrast kaut ko tikai mums vieniem raksturīgu. Varētu teikt, ka Jāņi ir universāli – visur tās pašas izdarības: jāņuzāļu vākšana, vainagu pīšana, vainagu pludināšana pa upi un mešana koka zarā. Degošie riteņi, ko ripina no kalna lejā, kārts galā uzceltās lāpas jeb pundeles. Visās Eiropas zemēs mēs varam sastapt to pašu, un varbūt ne tikai Eiropas, bet pat dažās musulmaņu tradīcijās (piemēram, Ziemeļāfrikā). Pro-tams, daudz kur ir aizmirstas satura nianses, taču galvenais saturs ir viens – auglības veicināšana un aizsargāšana, jo pastāv uzskats, kas arī ir universāls, ka Jāņu nakts prasa īpašu aizsargāšanu, tādēļ ka tajā aktivizējas ne tikai labie spēki.

– Nevienā tautasdziesmā papardes zieda meklēšana nav saistīta ar seksuālām izdarībām, bet gan ar laimes un bagātības meklējumiem. Ir sabīdījušās kopā divas lietas – šajā naktī obligātā seksuālā brīvība un papardes zieda meklēšana, cerībā atrast apraktu naudu vai kaut ko tamlīdzīgu. Arī papardes zieda motīvs ir universāls, sastopams praktiski visās Eiropas zemēs, taču bagātības kontekstā. Cilvēki ļoti labi zināja, ka paparde kā sporaugs nezied, tādēļ neesošajam papardes ziedam tika piedēvēta maģiska nozīme. Nezinu, kurā laikā tas ir pārvērties par smalku aizvietojumu, eifēmismu, un tagad papardes zieda pieminēšana vismazāk saistās ar bagātību un laimi, lai gan tam, ko mēs parasti ar to domājam, nekāds papardes zieds nav vajadzīgs. Bet pie apslēptās mantas gan var tikt tikai maģiskā ceļā.

– Vienu es patiešām pie citām tautām neesmu sastapis, un tā ir uzcienāšana ar ķimeņu sieru. Es pieļauju, ka Balkānos siers varētu būt atrodams ganu rituālos, bet sieru siet deviņiem stūrīšiem – to man nav gadījies sastapt.

– Kāpēc deviņiem stūrīšiem? Mēs jāņusieru kā saules simbolu parasti sienam apaļu.

– Protams, Jāņos sien arī apaļu sieru, bet 9 ir maģisks skaitlis, tāpat kā 3 un 7. Jāņu māte sieru dala, lai katram iznāktu pa stūrītim, bet man pašai viducītis. Savu labumu neaizmirst. Citās zemēs saules simbols ir speciāls Jāņu plācenis. Un, protams, arī pats ugunskurs simbolizē sauli. Saule ir visas zemkopja dzīves centrā, viss viņa darbs ir pakļauts saulei.

–Bez šaubām, ka alus, vecos laikos varbūt medalus, principā jebkurš apreibinošs dzēriens ir svēts, sakrāls, tam ir rituāla no-zīme. To lieto tikai svētkos. Dod dievs, lai šodien to saprastu! Es vienmēr esmu teicis, ka vaina nav šņabī, bet dzērājā. Tas, kurš alkoholu ir pataisījis par dienišķo maizi, to profanē. Alkohols prasa, lai to cienītu, lai tā lietošana būtu svētki paši par sevi. Cita lieta, ka Jāņos bija obligāti jāpiedzeras un jāpārēdas. Tas garantēja pārticību. Uz šādas ļoti praktiskas maģijas bazējas arī tāds tikums kā viesmīlība. Pastāv ticējums, ka viesis nes mājā svētību un laimi. Jāņos tie ir jāņubērni. Gandrīz visām maģiskām izdarībām ir tālaika izpratnē praktisks pamats, un lai tas mūs nešokē. Cilvēki savā laikā domāja ļoti saimnieciski un praktiski. Piemēram, meitas Jāņu rītā gāja vākt rasu priekšautā, nereti pat kaimiņu daļā, un vilka uz savu pusi, tā kaimiņa svētību pārvelkot savā sētā. Tikai nevajag jaukt maģiju ar mistiku, jo mistikas tur nav. Tā ir ļoti realistiska dzīves uztvere. Cilvēks savas izpratnes un pieredzes robežās meklē palīglīdzekļus, kā uzlabot savu eksistenci Plus daudz kas ir tāds, ko šodien mēs kvalificētu par māņticību, kas dibinās uz vienkāršu un elementāru analoģiju pēc tā...tāpēc. Tā tas ir mazam bērnam un tā tas ir pirmatnējam cilvēkam

– Jā. Tā bija patiesība tolaiku cilvēku izpratnē un tajos apstākļos. Bet to nereti mēģina pasniegt bezmaz kā realitāti. Protams, ka ir interesanti izzināt senos ticējumus, bet šodienas apstākļos lielākā daļa no tiem ir spēle, kuru, manuprāt, mēs pat nedrīkstētu uzņemt pārāk nopietni, jo tas mums var izrādīties psihisks drauds. Ja mēs mēģinām iedzīvoties tālaika cilvēka ādā un iziet ārā no sa-vas ādas, tas cilvēku var novest pie psihiskas krīzes. Esmu redzējis diezgan daudz histērisku un nenosvērtu cilvēku, kuri senajos rituālos it kā meklē sev glābiņu. Varbūt viņi to atrod, bet varbūt tas viņus gremdē vēl dziļāk. Mūsdienu cilvēkam tā ir spēle.

– Vieniem tā ir patīkama Jāņu nakts aizpildīšana, lai nebūtu jāsēž tikai pie grila un šaslikiem. Citiem tomēr gribas vismaz vienu nakti gadā sajust kopību ar saviem senčiem, savas tautas pagātni.

– Ja mēs kā mērķi izvirzām saistību ar saviem priekštečiem, tad šī saistība jau nepazūd arī tad, kad mēs uztveram to kā spēli. Protams, ir jautājums – kāpēc mēs spēlējam? Spēlējam tieši tāpēc, lai kaut kādā veidā, kaut vai simboliski atgādinātu, ka mēs viņus neesam aizmirsuši. Taču to izdarīt nav tik viegli. Tādus simtprocentīgus Jāņus mēs reiz piedzīvojām , kad filmējām “Latviešu folkloru” – tie bija sagatavoti ar tik plaši izstrādātu rituālu, ka praktiski ne-pārtraukti pietika visai Jāņu naktij – jau sākot ar iepriekšējo pēcpusdienu līdz saulītes rotāšanai. Tas prasa milzīgu organizatorisku darbu, pie tā ir ļoti specifiski jāstrādā. Ne velti pirms svētkiem Ilga Reizniece māca cilvēkus līgot. Jāņu nakts īpatnība ir, ka tas ir teātris bez skatītājiem, kur visi aktieri. Tas ir obligāts noteikums.

– Vai Jāņiem ir nākotne? Varbūt ar laiku svarīgāka šķitīs Valentīna diena vai Helovīns...

– Es esmu pārliecināts, ka arī mūsdienu cilvēkiem, arī mūsu berniem un mazbērniem Jāņi būs nepieciešami, jo tas, vispirmām kārtām, dod dzīves nepārtrauktības izjūtu. Dzīve nav iesākusies ar tevi un nebeigsies ar tevi. Varbūt mēs akurāt to nevaram nosaukt par mūžību, bet tas ir ļoti svarīgi, lai cilvēks saprastu, ka viņš ir pasaules daļa un vienlaicīgi arī bezgalības daļa. Abi saulgrieži – Jāņi un Ziemassvētki mums to atgādina.