18. jūnijā Latvijas Zinātnieku savienības Valde apsprieda 1. jūnijā notikušā Latvijas Radošo savienību plēnuma gaitu un rezolūciju. Kā viena, tā otra izraisīja daudz kritisku piezīmju. Plēnuma norisei pārmeta pārlieku lielu teatrālismu, ko acīmredzot zināmā mērā noteica jau pati plēnuma norises vieta – Latvijas Nacionālais teātris, kas strikti nodalīja skatuvi ar runātājiem no skatītājiem, kur plēnuma dalībnieki lielākā vai mazākā mērā tā arī palika skatītāju lomā. 

Arī liela daļa “skatītāju” priekšlikumu netika ņemti vērā rezolūcijas papildināšanas un pieņemšanas laikā, tādēļ rezolūcija vienprātīgi (I. Kalviņš, R. Bebre, H. Zenkēvičs, I. Šmelds, A. Āboltiņš) tika novērtēta kā ļoti vāja – tukšvārdīga, neloģiska un tajā pat laikā ambicioza. (Precīzi to savā rakstā “Kādēļ es nebalsoju” formulējis dzejnieks K. Skujenieks: “Tajā tika tradicionāli nogānīta valsts vara, prasīts saukt pie atbildības krīzes cēlājus, kategoriski pieprasīts realizēt pasākumus (kuri krīzes apstākļu dēļ diezin vai būtu realizējami), pausts aicinājums uz sadarbību tai pašai nogānītajai valsts varai un visbeidzot piedraudēts radošo savienību biedriem paturēt tiesības rīkot pilsoniskās nepakļaušanās akcijas. Punkts”.) Faktiski Latvijas Zinātnieku savienībai nebūtu jāsūdzas, jo tās jau rezolucijas sagatavošanas periodā iesniegtie priekšlikumi tajā tika iekļauti, tai pat laikā virkne radošo savienību vispār nekādus priekšlikumus nebija iesniegusi, kas varbūt arī bija par iemeslu rezolūcijas tukšvārdībai un deklaratīvismam. Valdes locekļi atzina, ka plēnumā tiešām labi sagatavotas un saturiski bagātas uzstāšanās bija zinātniekiem – I. Kalviņam, V. Matīsai, J. Kursītei, D. Beitnerei, ko diemžēl nevar teikt par esošo un bijušo valsts pirmo personu.

LZS pārstāve Radošo savienību padomē Rita Bebre ieviesa skaidrību arī jautājumā, kādēļ plēnumā, kurš saucās “Vērtības. Kultūra. Nākotne” nemaz netika runāts par to, ko kultūras cilvēki var dot savai valstij un sabiedrībai, kā aizstāvēt kultūras vērtības pret popkultūras un subkultūras spiedienu, ko merkantīlu apsvērumu dēļ kultivē masu saziņas līdzekļi. Proti – plēnuma uzstādījums ir bijis viens, un tā arī tika orientēti runātāji – prasīt no valdības naudu, nerunāt neko pozitīvu, tādēļ arī nebija nekādas nākotnes vīzijas, izņemot to, ka viss tiks sagrauts un iznīcināts. Stāvokļa objektīva analīze un iespējamie risinājumi, un te nu nākas atkārtoties, atskanēja tikai zinātnieku runās.

Kopējais Latvijas radošo savienību plēnuma novērtējums bija tāds, ka to var atzīt par apmierinošu (pēc skolēnu zināšanu novērtējuma desmitbaļļu sistēmā tas it 4) tā apstākļa dēļ, ka sabiedrībai (kā nekā plēnuma darbību visā garumā translēja LTV–1, nu tikpat kā budžeta samazinājuma pieņemšanu Saeimā) lieku reizi atgādināja, ka zinātniekiem ir savs redzējums par to, kā palīdzēt tautai un valstij pārvarēt krīzi un ka viņi nebūt nav valsts naudas nelietderīgi tērētāji, kā tas dažkārt tiek iedvests lētticīgiem cilvēciņiem. Tieši I. Kalviņa referātā tika parādīts, kāda daļa līdzekļu valdības neizlēmības rezultātā iet garām valstij. Izglītība un zinātne ir vienīgā, kas reāli spēj valstij palīdzēt pārvarēt ekonomiskās grūtības, jo bez zināšanām un inovācijām tas mūsdienu apstākļos nav iespējams (tik daudz ir bijušu “vīziju” par Latviju kā starptautisko finanšu metropoli, tūrisma “meku” utt.).

Latvijas Zinātnieku savienība, personīgi Rita Bebere kā plēnuma redakcijas komisijas locekle un Ivars Kalviņš kā viens no galvenajiem referentiem saņēma LRSP priekšēdētāja U. Prauliņa parakstītu pateicības vēstuli.

LZS Padomes priekšsēdētājs I. Kalviņš informēja valdi par finanšu ministram A. Repšem nosūtīto vēstuli ar priekšlikumu daļu ES struktūrfondu cilvēkresursiem paredzēto līdzekļu novirzīt zinātnei, lai varētu samaksāt algas zinātniekiem, jo “infrastruktūrai kaut kā sagrabināsim paši”.

Tā kā ar budžeta labojumiem nekas vēl nav beidzies un ir jāsāk strādāt pie nākošā gada budžeta veidošanas, tad Ivaram Kalviņam uzticēja izveidot darba grupu, kas izstrādātu LZS priekšlikumus valdībai, tos apspriestu Valdes sēdē un liktu priekšā apstiprināšanai LZS Padomē.

Ivars Šmelds ierosināja LZS atbalstīt skolotāju akciju rudenī. Tika nolemts to darīt, jo nav ievērots solidaritātes princips – skolotājiem algu samazina par 50 %, bet valsts ierēdņiem – par 20 %.