2009. gada 12. jūnijā Latvijas Zinātņu akadēmijā notika LZA un LZA Ekonomikas institūta organizēts forums “Valsts ekonomiskā politika recesijas pārvarēšanai”. Pirmā diskusiju cikla problēmjautājumu loks bija veltīts valsts fiskālajai politikai recesijas apstākļos.

Pēteris Guļāns raksturoja tautsaimniecības restrukturizācijas politiku un tās sekas. No Eiropas Savienības valstīm vislielākais tautsaimniecības izlaides samazinājums kritums tiek konstatēts Latvijā. Tas daļēji skaidrojams ar ārējiem apstākļiem un tautsaimniecības nozaru struktūru. Liela nozīme bija arī kļūdām un nepilnībām tautsaimniecības reformēšanas procesa plānošanā un realizācijā, tai skaitā privatizācijas procesam. Guļāns uzsvēra, ka ekonomisko krīzi nav iespējams novērst, un Latvijas ekonomiskās politikas veidotāju rokās ir tādu lēmumu pieņemšana, kas veicinās ātrāku recesijas pārvarēšanu un ekonomiskās izaugsmes atjaunošanos.

Pievēršoties Latvijas tautsaimniecības problēmjautājumiem globālā kontekstā, Jānis Vanags minēja virkni svarīgu faktoru, kas ir lejupslīdes cēloņi, norādot uz kapitāla atražošanas sektoriem – darījumi ar nekustamo īpašumu, būvniecība un finanšu tirgus. Finanšu krīzes izcelsmes cēloņu izvērtējums liecina, ka ASV un citās attīstītās valstīs ir bijusi pārāk neefektīva un vāja finanšu tirgus procesus uzraugošo institūciju darbība, kā arī nesavlaicīgi veikti tirgus ietekmēšanas pasākumi. Kā minēja Jānis Vanags, mazajās valstīs ar salīdzinoši nelielu ekonomiskās darbībās un resursu potenciālu tiek novērota salīdzinoši liela ārvalstu finanšu līdzekļu klātbūtne, kas atsevišķos gadījumos atstāj negatīvu ietekmi uz valsts ekonomiku. Latvijas tautsaimniecībā ārvalstu investīcijas koncentrējas, galvenokārt, pakalpojumu nozarēs, tai skaitā nekustamā īpašuma nozarē. Ekonomiskie procesi nekustamā īpašuma tirgū lielā mērā veidoja labvēlīgu augsni spekulatīviem darījumiem un straujam cenu pieaugumam. Šādas situācijas izveidošanos sekmēja kredītiestāžu neobjektīvā attieksme pret kredītu saņēmēju kredītspēju vidējā un ilgākā laika posmā. Zināmā mērā tas norāda uz valsts monetārās politikas neatbilstību reālajai situācijai un finanšu tirgus uzraugošo institūciju nespēju vai nevēlēšanos normalizēt situāciju kredītu izsniegšanā, darījumos ar nekustamo īpašumu un tautsaimniecībā kopumā. J.Vanags uzsvēra, ka pienācis laiks kritiski izvērtēt līdzšinējās teorētiskās zināšanas par globālo tirgus ekonomiku un izstrādāt jaunus monetārās un fiskālās politikas instrumentus, kas būtu pietiekoši efektīvi un sekmētu Latvijas tautsaimniecības ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu.

Nākamais ziņojums bija veltīts visaktuālākajam šodienas problēmjautājumam. Lūcija Kavale izklāstīja savu viedokli par nodokļu politiku ekonomikas stabilizācijas kontekstā. Tika konstatēts, ka nodokļu politika Latvijā vērsta uz nodokļu slodzes pieaudzēšanu, kas neatbilst konkrētajai ekonomiskajai situācijai. To parasti realizē attīstītas valstis, kurās dominē sabiedrības indivīdu godprātīga attieksme pret nodokļu maksāšanu un to efektīvu administrēšanu. L. Kavale uzsvēra, ka Latvijā nodokļu slodzi nedrīkst paaugstināt, jo šādas politikas sekas būs nabadzības paplašināšanās, uzņēmējdarbības sašaurināšanās, bezdarba pieaugums un sociālo pabalstu izmaksu palielināšanās.

Pēdējā ziņojumā Latvijas Bankas pārstāvis Konstantīns Beņkovskis runāja par svarīgu tautsaimniecības attīstību nodrošinošu jomu – eksporta prioritārām nozarēm. Saskaņā ar dažādiem tautsaimniecības attīstības stratēģiskiem dokumentiem, Latvijas tautsaimniecības nākotne ir meklējama “jaunajā” ekonomikā tu-vākā laikā. Konstantīns Beņkovskis ziņojumā pierādīja, ka tirgus mehānismi paši par sevi negarantē tautsaimniecības pārstrukturēšanos uz augstākas pievienotās vērtības nozarēm. Turklāt, Latvijas uzņēmēji šobrīd specializējas zemas pievienotās vērtības preču un pakalpojumu ražošanā. Ja valdība to nesaprot un neko nedara, tad vidējā laika periodā Latvijā var ievērojami samazināties eksportēto preču vērtību, bet palielināsies to masa, kas atstās nelabvēlīgu ietekmi uz valsts ekonomisko attīstību un iedzīvotāju labklājības līmeni.

Ekspertu ziņojumi izraisīja plašu diskusiju, kurā piedalījās LZA akadēmiķi, Ekonomikas institūta pētnieki, Latvijas Universitātes, Banku augstskolas, Rīgas Tehniskās universitātes, Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātniskais personāls un uzņēmēju asociācijas pārstāvji. Dalībnieku vidū bija Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības un uzņēmēju asociācijas priekšsēdētājs V. Rantiņš, augstskolas ”Turība” prezidents I.Strautiņš, NAP “Ekspertu forums” vadītājs E. Karnītis, LZA prezidents J. Ekmanis, RPK padomes priekšsēdētājs A. Sausnītis, LZA viceprezidents A. Siliņš, LZA EI direktore H. Jirgena, BA rektore T. Volkova, Baltijas Starptautiskās akadēmijas profesore I. Ostrovska.

Debatēs eksperti nonāca pie secinājuma, ka Latvijā nav kompleksas pieejas ekonomiskās attīstības veicināšanai. Turklāt dažādos attīstības posmos ekonomiskās politikas veidotāji koncentrējas uz atsevišķu problēmu risināšanu, bieži vien neievērojot sistēmisku pieeju valsts ekonomiskās attīstības jautājumiem. Daudzi valdības lēmumi neatbilst elementārai izpratnei par valsts nozīmi tirgus ekonomikas regulēšanā. Rezultātā pieņemtie lēmumi nedod gaidīto rezultātu un palielina sabiedrības neapmierinātību un negatīvo noskaņojumu.

Kā norādīja Foruma dalībnieki valsts ekonomiskās politikas neveiksmes cēloņi meklējami tautsaimniecības restrukturizācijas sākotnējā stadijā – 90. gadu sākumā, kad Latvijā pāreja uz tirgus ekonomiku notika ar reālai situācijai neatbilstošu, pārmērīgi stingro fiskālo un monetāro politiku. Viens no galvenajiem tā laika valdības mērķiem bija – ātrs privatizācijas process un mazāka valsts loma tautsaimniecībā notiekošajos procesos. Rezultātā privatizācija tika pārvērsta par mērķi, nevis līdzekli tautsaimniecības ekonomiskā potenciāla un efektivitātes paaugstināšanā. Eksperti pasvītroja, ka Latvijā joprojām tiek ignorēta nepieciešamība radīt apstākļus konkurētspējīgu uzņēmumu izveidei.

Ekonomisko reformu īstenošanas procesā netika un joprojām netiek ņemti vērā Latvijas dabiskās un salīdzinošās konkurētspēja priekšrocības globālā ekonomiskā telpā – mazas valsts attīstību ne vienmēr nodrošina lielo valstu attīstības pieredze. Diemžēl Latvijas tautsaimniecības struktūra vairāk līdzinās attīstīto valstu modelim ar attīstīto valstu normatīvajiem aktiem, kuru īstenošanā nepieciešama daudz lielāka sabiedrības ekonomiskā un juri-diskā apziņa, kuras Latvijā pietrūkst. Līdz ar to izveidojas labvēlīga augsne neefektīvam valsts līdzekļu izlietojumam, salīdzinoši liela nodokļu maksātāju naudas izlietojuma daļa nav pietiekoši caurskatāma un neatbilst sabiedrības interesēm.

Pēc iestāšanās ES sevišķi strauji pieauga komercdarbības intensitāte nekustamā īpašuma un būvniecības nozarēs, radot pārsātinājumu tirgū ar izteikti negatīvām sekām – šodien Latvijas iedzīvotāju parādu nasta ir lielāka par iekšzemes kopproduktu. Tas ir nopietns drauds turpmākai attīstībai, sevišķi apstākļos, kad budžeta deficīta vārdā tiek samazināti izdevumi visos ilgtermiņa attīstību noteicošos valsts sektoros. Diemžēl tas tiek darīts bez nepieciešamā sociāli ekonomiskā pamatojuma un nereti pretrunā ar valsts ekonomiskās politikas likumsakarībām.

Eksperti vairākkārt uzsvēra nepieciešamību aktivizēt un mērķtiecīgi vadīt ekonomiskos procesus un veicināt budžeta ienākumu palielināšanu, nevis galveno uzmanību koncentrēt tikai uz budžeta izdevumu samazinājumu. Lai mainītu situāciju uz labo pusi, nepieciešams, optimizēt valsts budžeta struktūru, ņemot vērā konkrēto situāciju un sabiedrības intereses. Otrkārt, jāveicina uzņēmējdarbības attīstība, veicinot inovatīvo darbību un eksportu, kā arī īstenojot efektīvāku, reālai situācijai atbilstošu reģionālo politiku. Ekonomikas stabilizēšanai valdībai jāizmanto komplekss instrumentu klāsts: jāpaplašina ar diferencētu ienākuma nodokli apliekamo ienākumu bāze, iekļaujot tajā fizisko personu kapitāla ienākumus, jānosaka diferencētas PVN likmes dažādām preču grupām, kā arī jāpagarina uzņēmumiem nodokļu nomaksas termiņi.

Lai tautsaimniecība ātrāk atgūtos no straujās recesijas, jārealizē arī virkne citu uzdevumu: jāveicina tautsaimniecības nozaru restrukturizācija, jāpalielina sociālie maksājumi atbalstam mājsaimniecībām bez regulāriem ienākumiem, jāpaaugstina tautsaimniecības konkurētspēja, jāsekmē iekšējā pieprasījuma izvēršanās.

Diskusijā izkristalizējās atziņa, ka ir nepieciešams tautsaimniecības plānošanas un izaugsmes uzraudzības centrs, kā pārziņā būtu ne vien zinātniski pamatotu plānošanas dokumentu izstrāde un analīze, bet arī profesionāla Latvijas interešu pārstāvniecība Baltijas jūras reģiona valstu attīstības stratēģijas izstrādē un tās īstenošanā, paredzot plašāku kooperāciju saimnieciskajos, zinātnes un izglītības jautājumos ar Baltijas valstīm un citām Eiropas Ziemeļu valstīm, tajā skaitā Krieviju.